Pārdomas par meklētājiem

Pārdomas par meklētājiem, jeb kā var atpazīt kur patiesībā esam

Vai man vienai šķiet, ko cilvēki cenšas slēpt, arvien vairāk top redzams? Arī cilvēku Ego izpausmes, neizstrādātās programmas, neizdziedinātais un neizstrādātais?

Pēdējos mēnešus esmu tādā vērotāja pozīcijā, skatoties gan uz to, kā dažādi meistari mērās ar kronīšiem, gan, cik dažādās izpausmēs fontanē meklētāju Ego…

Piemēri maniem vērojumiem

1. Kādā kolēģes grupā, pēc tam, kad viņa atcēla kursu, piedāvājot pārcelt samaksu uz nākamo vai atgriezt naudu, sākas komentēšana:

– Cik žēl, ES tā gaidīju, MAN to tik ļoti vajadzēja…

– Vai tad Augstākajiem Spēkiem ir svarīgs dalībnieku skaits? Pat izcils orķestris spēlēs vienam skatītājam…

– palūgsim visi kopā, lai kurss tomēr notiktu, varbūt tomēr kaut kad varētu…

2. Kādā populāra meistara grupā, kur ir vairāki tūkstoši dalībnieku, viņš atcēla iepriekš paredzēto kopmeditāciju. Un tur sākās tāda vārīšanās: kā tā drīkst, MĒS tā gaidījām, ieplānojām savu vakaru, nav labi nepildīt solījumus utml…

3. Nesen man tuva ģimenes ārste pēc 20+ gadiem atstāja savu ārsta praksi, lai sekotu savai sirdij un pārceltos uz Vidzemes laukiem. Viņa atļāvās negaidīt pensiju, lai sekotu sirdsbalsij, laicīgi visus brīdinot par šo lēmumu. Kā, jūs domājiet, kas sekoja? Pārmetumi, sašutums, vainošana un ”kā, ES bez jums?”, ”tikai jūs visu par MANI ziniet..”, ”kur ES tagad sameklēšu kādu?”, un tās reizes, kad atskanēja pateicības un laba vēlējumi vārdi bija ļoti, ļoti retas.

Neizplūdīšu, aprakstot savas sajūtas, vērojumus, secinājumus, vien vēlos piebilst, ka, lai varētu SĀKT sevi uzskatīt par garīgu cilvēku, ir jānonāk sirds līmenī. Jāatver tā pietiekoši, lai sajustu, ka nekas nenotiek tāpat vien. Ka visā ir Dieva griba un kārtība. Ka arī meistari seko saviem impulsiem, savam resursu stāvoklim. Ka tikai no sirds līmeņa mēs spējam vispirms padomāt par otru, par citiem, un tad par sevi.

Kā tu reaģē, piemēram, kad atceļ koncertu, nepaskaidrojot iemeslu un atgriež naudu? Vai lidmašīnas reisu? Kāda būtu Tava reakcija uz līdzīgu situāciju? Sašutums, neizpratne, nožēla, vainošana?

Vai Tu saproti, ka, lai arī pašlaik kaut kas nenotiek pēc tava plāna, tu vienmēr vari pieņemt un ieplānot ko citu. Iespējams, vēl kaut ko vērtīgāku priekš sevis vai priekš savas ģimenes. Vai priekš pasaules.

Pirmais variants vai otrais?

No malas šķiet, ka cilvēkam, kurš vienkārši sēž un vada meditāciju, stundiņu no ekrāna kaut ko translē, tas neko daudz nemaksā. Tas izskatās tik viegli, ka daudzi safanojas un grib tāpat.

Tie cilvēki otrā pusē labākajā gadījumā nojauš, ka ir otra puse un, ka tas nemaz nav tik viegli un vienkārši kā izskatās. Taču tie, kas to dara ikdienā, zina, ko nozīmē caur sevi caurvadīt enerģijas. Citreiz pēc tādas stundiņas nedēļu esi ”off”. Bet Tu neskrien un nevienam nestāsti, ko tas tev maksā, kādi ir enerģētiskās pārslodzes stāvokļi.

Man ir bijušas reizes, kad es knapi dzīva aizeju uz semināru, pirms durvīm ievelku elpu un lūdzu Dievu, lai nenogāztos, ieejot, sajūtu, kā ieplūst spēks un enerģija, bet, kad pēdējais dalībnieks ir izgājis pa durvīm, pēdējiem spēkiem saņemies izsaukt taksi. Tas bija sen. Laikā, kad tikai mācījos būt par labi noskaņotu instrumentu Dieva rokās. Toreiz man ļoti palīdzēja no Augšas, jo pienākuma apziņa bija spēcīgāka pat par saprāta balsi, par iekšējo nemaz nerunājot.

Tagad ir daudz savādāk. Ir vadība, ir impulss, sajūta. Un, ja neesi resursā, tad apzinies, ka vispirms skābekļa maska ir jāuzvelk sev. Ka resursa stāvoklī, tava spēja caurvadīt enerģijas un darīt savu darbu, būs daudzkārt jaudīgāka, varēsi iedot vairāk.

Vēl šobrīd ļoti mainās energoapmaiņas vide un mums ir jāpārkārto visi saziņas un mijiedarbības līmeņi. Jo šī krīze skar ne tikai zemes resursus, bet arī enerģētiskos. Taču par šo citu reizi…

Taču,

Turpinām būt! Inta

Analoģija

Ziemā parasti sēju mikrozaļumus uz palodzes. Atradu sēkliņas no pagājušā gada un iesēju, varbūt sadīgst.
Sāka dīgt uzreiz, taču asniņš nespēja atsvabināties no pārāk cietās sēkliņas un turpināja stīdzēt arvien garāks. Ja mēģināju palīdzēt, saspiedās lapiņas- sēklas apvalks bija pārāk ciets. Kaut kāda kļūda, jo dabā asniņš vienmēr nomet veco apvalku. Varbūt sēkliņas pārkaltušas par ilgu gaidot dīgšanu?
Vai tiešām sēkliņas neatradīs spēku atsvabināties, turpinās stīdzēt līdz mirs, vēl nezinu, taču vērojot šo neierasto procesu, ieraudzīju tik daudz līdzīgā daudzu cilvēku pašreizējos procesos.
Ir dīgšanas process, ir stīdzēšana pretī gaismai, ir vēlme nomest veco un nevajadzīgo apvalku, bet …Kādam nav spēka, kādam drosmes, kādam zināšanu un gribas.
Var stādiņus novietot vairāk gaismā, var apliet, bet noraut veco, cietu apvalku, netraumējot stādiņu, nevar. Ir lietas, ko var izdarīt tikai pats…

Pārdomas par ūdeņiem

Pēdējā laikā daudz ir sarunu ar domubiedriem par to, kur iet pasaule, kā attīstās notikumi un mainās pati Māte Zeme. Vērot un mēģināt saprast, kam tā gatavojas.
Kādas ģeopolitiskās un fiziskās pārmaiņas mums stāv priekšā… Uz kurieni pārvietojas cilvēku masas? Kādas dvēseles izvēlas konkrētus virzienus? Kādi scenāriji gatavojas konkrētām teritorijām?
Nē, prognozes nebūs šoreiz 🙂 Šodienas pārdomu tēma ir ūdens. Lai arī plānoju beidzot piesēsties un uzrakstīt nelielus pārskatus par savu Āzijas ceļojumu un konkrēti par Maldīvām, to tad pēc tam, jo domas manas ir ap un par ūdeni.

Visas vietas, kur jūtu dziļu kontaktu ar Māti Zemi, svētlaimīgu un piepildītu sajūtu, vietas, kur varu un vēlos ilgstošāk uzturēties ir saistītas ar ūdeni. Un nevis ar jūru vai okeānu, kas arī ir jaudīgs spēka avots, bet ar iekšējiem ūdeņiem.
Visas manas spēka zemes – Latvija, Gruzija/Armēnija un Bali ir par lieliem saldūdens krājumiem. Latvija ir avotu, upīšu un strautiņu zeme, abās minētajās Kaukāza zemēs, ūdens ir pieejams par brīvu, to dzer no krāna, teju uz katra krustojuma ir vietas, kur var padzerties, simtiem strautiņu un upīšu ar strukturēto, kūstošā sniega vai ledāja ūdeņiem nāk lejā, un Bali skaņa man ir ne tikai skaļās džungļu skaņas, bet gan pastāvīgi fonā esošā ūdens čalošana no tērcītēm, strūklakām, rīsu laiku apūdeņosanas sistēmām.
Esmu bijusi Tenerifē, kur ūdeni iegūst senā veidā no lietusūdens, Kiprā, kur līdzīga sistēma, bet ar to nepietiek, tāpēc abās vietās ir uzstādītas ūdens atsāļošanas sistēmas, bet pāri palikušais sāls koncentrāts tiek iegāzts jūrā, kur lielā ātrumā sagrauj ekosistēmu. Tas pats ir ar Maldīvām, kur jau ir vairākas salas, kuru glaunie resorti slēdzas ciet, jo sāls koncentrāta rezultātā savairojušās aļģes ir aizaudzējušās smukās pludmales. Slavenajā Santorini salā nav ne grama saldūdens. Un vēl daudzās Grieķijas salās. Kurās Grieķijas salās ir saldūdens, varbūt kāds zina? Uz daudzām salām ved saldūdeni, uz citām uzstāda atsāļošanas iekārtas…Bet, ja kādu iemeslu dēļ nav elektrības, tad nav arī ūdens…
Mana draudzene Valentīna pašlaik ir Azoru salās un sūta man video ar kūpošajiem avotiņiem, čalojošajiem strautiņim, ūdenskritumiem un baseiniem. Sajūtu to vietu, kā ļoti svētīgu un jaudīgu. Māte Zeme šajās vietās ļoti spēcīgi izpauž savu enerģiju. Termālie avoti vispār ir divu stihiju – ūdens un uguns, satikšanās.
Pietam, ja runājam par salām, tad, lai arī varētu sajust kaut kādu izolētības sajūtu, tomēr uz mazākajām salām, nav vai ir pavisam neliels rūpniecības īpatsvars, jo loģistika ir dārga. Tāpēc uz tām ir saglabājies vairāk pirmatnējīguma- lauksaimniecība, zivsaimniecība, amatniecība un rimtāks, dabiskāks dzīves ritms…

Man ūdens ir akā, lejā dīķī, netālu ezerā, dzeršanai braucam pakaļ uz Bānūžu svētavotu un šķiet, ka ūdens ir tik elementāra, brīvi pieejama lieta, ka par maz to novērtējam. Jo bez ūdens dzīvība vispār nav iespējama. Tādas lūk, pārdomas un pateicība ūdenim!
Bet, tu padalies ar savām sajūtām ceļojot, un iesaki kādas salas, kur ir ūdens tilpnes, avoti!

Pateicība – Pasaules alga

Pēdējā ēterā es atkal aizķēru tēmu par to, ka no 200 klātesošajiem tikai daži uzraksta kādu komentāru un pasaka paldies…

Šo esmu ievērojusi latviski runājošajā auditorijā jau daudzus gadus un katru reizi ir tā sajūta, ka cilvēki paši sev zāģē kājā, bet kārtējo reizi atgādināt negribas, lai nedomā, ka es tik ļoti alkstu novērtējuma.

Jo tā nav. Protams, ka tas ir patīkami, un man ir svarīga atgriezeniskā saite, lai labāk izprastu cilvēku procesus un vajadzības, tomēr, īpaši atvērtajos ēteros, kas tāpat ir desmitās tiesas daļa, nav nekādu gaidu pēc pateicības man personīgi.

Tā kā viena no manām galvenajām šīs dzīves izpētes tēmām ir energoapmaiņa, jebkuru novirzi un nepareizību ļoti labi izjūtu. Tādēļ ir sajūta, ka cilvēki sevi apdala, neuzrakstot, nepasakot paldies.

Šodien pēdējā Sofosa ēterā uzslēdzu vietā, kur skanēja tādi vārdi:

”Ja no klienta/pacienta nāk pateicība, tad dziedināšanas process notiek daudz ātrāk, Ja norēķins ar dziednieku notiek tikai ar naudu, tad papildus tiek maksāts ar savu enerģiju…”

Viss šajā pasaulē ir par energoapmaiņu, tikai daudzi vēlas palikt patērētājos un ar putām uz lūpām bļaut, ka garīgās zināšanas un enerģija ir par brīvu.

Tā ir atsevišķa tēma, šeit vien iedošu tādu piemēru.

Matemātikas skolotājs saņem algu par to, ka dalās ar zināšanām, ko pats nav izdomājis, vai ne? Algu viņš saņem par savu ieguldīto laiku un enerģiju zināšanu apguvē un nodošanā tālāk. Vai kāds maksā % Pitagoram un citiem matemātisko zināšanu ienesējiem šajā plānā? Visdrīzāk pat pateicību neizjūt. Kā parasti.

Tādēļ naudu ņem par savu laiku un savu enerģiju, nevis par zināšanām, kas, patiesībā ir universālas un pieder Dievam. Kāds tikai tās ir ienesis, šeit, Zemes plānā.

Ko vēlos teikt? To, ka nauda ir horizontālā energoapmaiņa ar starpnieku šeit, dualitātes matricā, bet Pateicība ir vertikālā energoapmaiņa ar struktūrām, Spēkiem un Visumu. Tādēļ Pateicības prakse ir būtiska jebkuras reliģijas sastāvdaļa. Nepateicīgs patērētājs nekad neuzzinās, ko nozīmē pārpilnība, veiksme, Dieva labvēlība un prieks, ko var piedzīvot pareizi, līdzvērtīgi dodot un saņemot- no Dabas, no cilvēkiem, no Pasaules!

”Nepateicība, – pasaules alga”, alga, ko Dievs saņem no pasaules. Ļoti ceru, ka tas mainīsies.

P.S. Jā, daudzi tā saka- es nesaku skaļi, bet sirdī pateicos. Protams, ka tas jau ir labi un ne vienmēr ir jāsaka skaļi. Katru rītu un katru vakaru es to daru savās iekdienas praksēs, nerunājot skaļi. Taču atceries arī, ka “…Iesākumā bija Vārds..” Skaņa, vārds bija tas, kas sāka radīt un ienest Dievišķo materiālajā plānā… Izteiktam vārdam ir ļoti liels spēks. Daudz lielāks nekā lielāka daļa no mums aizdomājas. Izteikt, ar nolūku, no sirds- tā jau ir maģija, kas aktivizē matēriju, enerģijas plūsmu, kas sāk izpausties paša dzīvē…

Atvērta sirds

Tālajā 2011.gadā es pieņēmu būtisku savas dzīves lēmumu, iet Sirds Ceļu.

Jo sapratu, ka visu mūžu esmu gājusi loģisko, it kā pareizo, bet vienlaikus, pretestības, cīņas pilno, ego un prāta ceļu.

Tā bija apzināta izvēle un apņemšanās. Taču tas bija tikai sākums. Ceļam, ko turpinu iet, procesam, ko turpinu, paplašinu un mācos vēl joprojām.

Sirds atveras lēnām, kā pumpurs aukstā pavasarī. Caur sāpēm, šaubām un uzdrīkstēšanos, caur dziedināšanos un sevis pieņemšanu.

Toreiz es ieraudzīju, cik daudz ir cilvēku, kas dzīvo traumā, nobruņojoši savas sirdis un paši nemaz to nezina. Vai, nojauš, bet nezina, kā atvērt. Jeb domā, ka tā ir vaļā.

Tā ir viena no lielākajām ilūzijām garīgo meklētāju vidū, jo viņi domā, ka spēja mīlēt ir atvērtas sirds rādītājs. Spēja mīlēt ir ielikta mums šūpulī jau no Dieva. Tā ir Dvēseles īpašība. Taču, vai mēs to esam spējīgi izpaust, dalīties ar to bez nosacījumiem, bez vērtēšanas, bez ”ko saņemšu pretī” gaidām?

Gadiem ejot, šķiet, ka sirds atvēršanas tēma ir jau nodrāzta, jo taču tik elementāra, ko visi taču zina…

Taču pavisam nesen atkal to spilgti ieraudzīju. Šīs aizslēgtās sirdis un to radītās sekas cilvēku, kas jau daudzus gadus iet savu pašizaugsmes ceļu, vidū.

Tā tēma pēkšņi uzpeldēja un ļoti spēcīgi pacēlās pēdējā manā ēterā, jo bez atvērtas sirds tālāk netiekam nu nekādi.

Vēl esmu ievērojusi, ka cilvēki, kam pašiem aizvērta sirds, ar aizdomām izturas pret tiem, kam tā atvērta. Tie apšauba viņu patiesumu, viņu vērtības, viņiem šķiet, ka tur apakšā noteikti ir kaut kas, ne visai labs, jo pie atvērtām sirdīm, kā pie gaismas pievelkas daudzi, tādēļ noteikti tur varētu būt kāda manipulācija vai suģestija, vai nepareizie spēki. Jā, mēdz būt arī tā. Par šo falšo gaismiņu ir cits stāsts, tas māca atšķirt mākslīgo sīrupu no patiešām atvērtas sirds gaismas. Arī spēja izšķirt nāk komplektā ar atvērtu sirdi. Diemžēl, šo cilvēku ar atvērtām sirdīm joprojām ir ļoti maz. Arī garīgo meklētāju vidū. Daudzi to grib, daudzi to spēlē, daudzi ir ilūzijā.

Es gan uzreiz atpazīstu tos, kam ir sirds vaļā. Varu uzreiz nosaukt, jo tad, kad tas ir, tas ir skaidrs kā diena! Ar viņiem ir tik viegli, tik uz viena viļņa, tik patiesi, vienkārši un no sirds! Nav nekādu šaubu, nekādu aizdomu, nekāda saspringuma vai baiļu atklāties un būt pašam. Jo atvērta sirds pieņem un ļauj būt.

Atvērta sirds ir atslēdziņa uz jauno pasauli, uz jauna veida sadarbību un attiecībām.

Un šodien tas ir vēl aktuālāk nekā jebkad agrāk…

Jaunā Gada pārdomas

Kāds būs Jaunais Gads? Cik prognozes un pareģojumus jau esi izlasījis, noklausījies? 🙂

Nu jau kādi 3-4 gadi enerģētiskās prognozes nerakstu, bet toreiz man tas palīdzēja ļoti noskaņoties uz informācijas kanālu, klausīties sevī, ”izpakot”, noformulēt sajusto un, galvenais, izsekot, kā tas strādā, kā realizējas. Tas ļāva vairāk ticēt sev. Tā ir daļa no mana evolūcijas ceļa, kas asina iekšējo radaru, spēju lasīt lauka informāciju. Taču vienlaikus notiek arī apziņas paplašināšanās un izpratne par daudzdimensionalitāti ienāk pašas realitātē.

Kāds būs Tavs Jaunais gads? Tāds, kādu Tu pats radīsi. Zināmā mērā, kāds tas jau ir radīts. Kāds ir tavs iekšējais stāvoklis? Kā tu jūties šodien? Cik daudz Tevī ir baiļu, šaubu, agresijas, nepieņemšanas, cīņas, nolieguma, inertuma, slinkuma? Cik daudz Tevī ir optimisma, pieņemšanas, mīlestības, labsirdības, spēka, harmonijas? Kāda ir šo divu pretējo stāvokļu un spēku attiecība tevī?

Izprotot to, ka cik cilvēku, tik likteņu, scenāriju, tik ceļu, prognozēt paliek pat bīstami. Jo, augot cilvēku uzticības līmenim, pieaug risks, ka prognozei noticēs un par savu to paņems tas, uz kuru tā nemaz neattiecas, jo iedot prognozi visiem nav iespējams. Tā vienmēr būs tikai kāda daļa cilvēku. Pietam, katram un vienmēr ir brīvā griba jebkurā brīdī mainīt savu realitāti. It īpaši jaunajā realitātē.

Jā, daudzi vēl iet pa veco Likteņa sliedi, nespēdami izkāpt no pēdējām mācībstundām, gadiem griežoties vienu un to pašu situāciju un sajūtu šūpolēs. Iesākumā mierinot sevi ar cerībām un ilūzijām, vēlāk, uzvelkot pseidogarīguma mentālo programmu: ”īstajā brīdī viss atrisināsies un notiks pats no sevis”, ”man vēl jāizstrādā šis un jāizstrādā tas”, ”vēl nav īstais brīdis” utml. Prāts izveidos tik loģiskus argumentus, cik vien nepieciešams, lai varētu nedzirdēt dvēseles balsi un turpināt inerces plūdumu.

Ko es ļoti novēroju tieši šajā laikā, kurš spiež pāriet nākamajā līmenī, ka cilvēkiem strauji zūd enerģija, viņi it kā noveco, un paliek arvien blāvāki un tukšāki, ja nespēj iziet no karmiskajām situācijām.

Kā jau vairākkārt esmu rakstījusi, enerģijas dotācijas no augšas personīgām mācībstundām vairs dotas netiek, jo mācību laiks ir beidzies, sācies ir eksāmenu laiks.

Uzsvēršu, ka daloties savās pārdomās, rakstu tikai tiem, kas ir izvēlējušies pašattīstības ceļu. Tātad, mazākumam. Vairākums cilvēces turpina visu pa vecam, tikai straujākā ritmā.

Scenāriji ir ārkārtīgi dažādi. Ir cilvēki, kuri ir ļoti daudz strādājuši ar sevi, viņu apziņas līmenis ir audzis, vibrācijas cēlušās, līdz ar to arī radītspēja un manifestācijas ātrums ir pieaudzis. Taču ir kāda neatrisināta karmiskā lieta, kas kā enkurs arvien vairāk bremzē dvēseli, neļaujot saņemties un ieiet eksāmenu telpā.

Un ir tādi, kuri atnākuši ar mazāku karmisko bagāžu, palaiduši veco, iztiekot bez dziļas rakšanas un informācijas kalniem, ar ”vieglu mugursomu plecos” dodas uz priekšu.

Vakar domāju un ar draudzeni pārrunājām, kā šīm dvēselēm formēsies notikumi. Ja agrākajās enerģijās, kad spiediens Pārejai nebija tik liels, varēja to gumiju stiept ļoti ilgi, kamēr tā neizturēja un plīsa, kā rezultātā notiek sprādziens, pārrāvums, sagrāve, izlāde un notikums piespiež risināt un būvēt savu dzīvi jau nākamajā līmenī. Šajā laikā, tomēr ir kāds, dvēselei neizdevīgāks scenārijs. Eksāmenu telpā tu pats neieej un iestumts netiec. Vilšus vai nevilšus, izvēlies palikt vecajā pasaulē un nekāds apziņas plašums un prātā uzbūvēta ilūzija par paša garīgumu te nepalīdzēs. Teorijai bez darbības vērtība ir maza.

Kas ir svarīgi tiem, kas kārto sesiju patlaban? Par to regulāri dalīšos Youtube un Instagram ēteros brīvā pieejā un ar konkrētāku informāciju kopā ar praksēm Patreon kanālā.

Es ļāvu sev apstāties pāris mēnešus un šim savas dzīves posmam es gatavojos ļoti ilgi, taču tagad arī man ir atkal pienācis laiks darīt un doties jaunajā. Gan par šo posmu, gan par Āzijas ceļojuma iekšējiem un ārējiem piedzīvojumiem, gan par nākamā perioda plāniem pavisam drīz… Skauju!

Inta

2023.gada 2.janvāris

Saulstāvju nakts pārdomas

photo1671687360

Daudz informācijas, pareģojumu, baiļu, gaidu un cerību ir apvītas tieši ar šī gada Saulstāvju datumu. Tas tiek uzskatīts par 2012.gada neizdevušās pārejas vēlreizējo, šoreiz it kā galīgo divu pasauļu atdalīšanas robežpunktu.

Informatīvajā laukā ir daudz versiju par to, kas tad īsti notiek, un kā tas ietekmē katru no tiem, kas ir izvēlējušies iet savu pašizaugsmes ceļu. Es ar pareģojumiem neaizraujos, jo arvien vairāk sāku saprast, kā darbojas daudz variantu telpu, un cik dažādi var izspēlēt katra individuālie scenāriji un formēties tā realitātes telpa, ko katrs redz, un ko piedzīvo.

Starp citu, ko redz un, ko piedzīvo arī var būt pavisam atšķirīgas pieredzes.

Jā, es biju plānojusi vadīt Saulstāvju meditāciju, bet bija iekšēja pretestība, tādēļ uzdevu sev jautājumu, kas notiek? Kā es sajūtu šo Saulstāvju laiku?

Pat pavisam reti ielūkojoties sociālajos tīklos, man ir sajūta, ka meditācijas šīs dienas vada visi un tas pat rada zināmu viļņošanos laukā. Tāds būtisks datums, jāmeditē, jāvairo gaisma, pie kā iet, kuru meistaru izvēlēties, utt.? Es pat jūtu tādu kā ažiotāžu un konkurēšanas enerģiju, un atkal cilvēkiem ir jāizvēlas, jāsadalās cēla pienākuma vai ieraduma, tradīcijas labad.

Jūtu, ka šogad daudzi, līdzīgi kā es pati sajūt, ka šis laiks ir sava veseluma kopā savākšanu, savas enerģijas kopā savākšanu, ko var izdarīt tikai noņemot ārējo rosību, aktivitāti, burzmu, kairinātājus.

Mana paziņa Kanādā no 21.-1.01 dodas Vipasanas retrītā un, kad viņa man to stāstīja, tad mani pāršalca doma, ka šī nu ir ģeniāla ideja retrīta organizētājiem, jo nekas labāks šim laikam nevar būt.

Mēs bieži kļūstam sava ieraduma, paši savu radīto tradīciju vergi un aizveram durtiņas sirds balsij. Rīkojamies inerces, nevis iekšējo sajūtu vadīti.

Vakar ar draudzeni runājot par šī gada nogales tumsas koncentrāciju, viņa teica, ka Latvijā pati daba ar skaisto ziemas baltumu, atbalsta cilvēkus šajā laikā, cik vien spēj. Jā, baltais sniegs nolīdzina visus negludumus, apsedz nesmukumus un rada tādu monohromu harmoniju, kura nododas arī mums.

Protams, ka katram savs. Es jau rakstu tikai mazam procentam to dvēseļu, kuras iet savu evolūcijas ceļu. Absolūtais vairākums gaida tradicionālos Ziemassvētkus, lai ko tie katram nozīmētu.

Tādēļ runāju tikai par savām sajūtām, kaut arī runājoties ar Savējiem, zinu, ka neesmu viena.

Daudzus gadus ap 28.decembri organizēju Savējo kopā sanākšanas un sadziedāšanās dienu. Šogad bija skaidra sajūta, ka, ja organizēšu, tad ne ātrāk par 5-6.janvāri, kad tie procesi astrālajā plānā, kuri tagad notiek (un tur ir tāda ballīte, ka helovīni atpūšas), būs pierimuši.

Lieli masu pasākumi, pulcēšanās ļoti pastiprina šo astrālā plāna klātbūtni. No organizētāju puses ir jābūt ļoti lielai apzinātībai, spējai redzēt, saprast, kas notiek, un daudz enerģijas, lai noturētu lauku, lai kopģenerētā enerģija paliktu dalībniekiem un nonāktu tur, kur tai būtu harmoniski jānonāk – pie Gaijas.

Daudzi sajūt, ka es te ļoti caur puķēm runāju, taču, kam jāsaprot, sapratīs. Vai vismaz nojautīs.

Mana galvenā motivācija šo uzrakstīt ir tikai viena, – kārtējo reizi atgādināt: klausies tikai sevi.

Ja pāris iepriekšēji gadi bija eksāmenu laiks, kur kārtojām tos priekšmetus, kurs bija jāsaprot, kas notiek un jāveic apzinātas ārējas izvēles attiecībā uz sevi, savu ķermeni, savu pozīciju, tad pašreizējais eksāmens ir iekšējām izvēlēm. Klausīt sevi, vai klausīt citus, sekot sev, vai sekot citiem (arī tradīcijām, ieradumiem).

Atcerieties, ka dzīvojam duālā pasaulē un arī sniegotā pasakā aiz loga ir simtiem pelēkā un baltā nokrāsu…

Matemātikas eksāmenā ir vairāku veidu uzdevumi: ir tādi, kur ir vajadzīgas konkrētas rēķināšanas prasmes un zināšanu pielietošana. Ir uzdevumi, kur ir jāzina likumi- teorēmas un aksiomas. Un ir uzdevumi, ko sauc par uzdevumiem ”ar āķi”, kuros ir ar nodomu ielikta maldināšana, lai cilvēku atbrīvotu no domāšanas rāmjiem un formulām, liktu viņam iziet no šabloniem un piespiestu domāt pašam.

Lūk, tagad notiek šī eksāmena daļa. Visa Telpa, ieskaitot caur visu plānu Spēkiem un zemes meistariem, tiek doti šie uzdevumi. Caur kādu avotu tas nāk kā izteikta maldināšana un nepatiesība, caur kādu kā puspatiesība, caur kādu kā patiesības neatklāšana.

Pār pasauli ir pārklāts maldu plīvurs (Морок), kuram cauri var iziet tikai ļoti uzmanīgi klausoties sevī.

Starp citu, es visu šo gadu pati neesmu izgājusi nevienu enerģētisko kursu, esmu atslēgusies no 95% kanālu un meistaru enerģijām, par kuriem vismaz šad tad interesējos. Neklausos pat tās enerģētiskās prakses, kas ir brīvā pieejā, no tiem meistariem, kas man ir tuvajā lokā.

Es savācu visu savu enerģiju pie sevis, attīrot sevi no visa, kas neesmu es. Jo tikai savā veselumā un savā autentiskumā, es varu tikt tālāk.

Par šo laiku, par maldināšanu, par izšķiršanu un to, kā to eju es, padalīšos vienā no nākamajiem ēteriem telegram kanālā.

Interesanti, ka kristīgā tēma par klusiem, mierīgiem un gaišiem Ziemassvētkiem, ir tā, kas šķiet visvairāk iederīga šī gada nogalē. To arī no sirds novēlu! Esam!

Vai mums ir pa ceļam?

Draugi!

Šodien ”apdeits” par manu darbošanos!

Pēc ļoti jaudīga un saspringta perioda, pavadot grupas (9 grupas šogad) retrītos, vadot kursus un citus projektus, pāreju uz vieglāku, rāmāku, radošāku un spontānāku ritmu.

Notiek zināmas pārmaiņas arī manā energostruktūrā, kas pamazām maina arī darbības fokusu un loku. Taču par to vairāk- vēlāk.

Tātad, pašlaik galvenās platformas, kurās es dalos, ir Telegram, Instagram un Youtube.

Telegram saturs ir paredzēts tiem, kas iet apzinātu pašizaugsmes ceļu līdzīgā ar mani vērtību sistēmā un pasaules izpratnes kontekstā.

Vēlreiz akcentēšu savu izpratni, redzējumu un vērtības, lai katram būtu iespēja sajust, vai šī vietne un saturs ir atbilstoša viņam.

Vēlos likt pie sirds, ka šajā laikā it īpaši ir svarīgs domubiedru loks, jo tas būtiski pastiprina un paātrina ceļu, dod spēku un arī jūtamākus rezultātus darbā ar sevi.

Ja tu atrodies vidē, kas tev neatbilst, kur tu izjūti pretestību vai jebkādas negatīvas sajūtas, tas atņem enerģiju un bremzē virzīšanos uz priekšu. Tādēļ ej prom no turienes, kur nejūti rezonansi, kur nejūti sev atbilstošu enerģētisko vidi, kur atrodies tikai ieraduma vai ziņkārības dēļ.

Manas galvenās vērtības

Es ticu Dievam, Dievam sevī, Dieva plānam un klātbūtnei it visā. Nekas uz šīs Zemes nepastāv un nenotiek tāpat vien. Visās izpausmēs ir Dievišķā klātbūtne, jo šīs izpausmes ir radījis vai tās radušās no Dievišķās dzirksts. Attieksmi un viedokli visam piešķir cilvēcīgā ego daba.

Es bezgalīgi mīlu Māti Zemi, Gaiju un visu dabisko, kas ir Dabas un Dievišķuma saplūsmes rezultāts. Atgriešanās pie Dabas un Dieva likumiem ir laimes, pārpilnības un prieka atslēga, kura atslēdz durvis ir katra personīgo, unikālo, radošo Dvēseles potenciālu, lai varētu realizēt to, kādēļ Dvēsele šeit ir iemiesojusies. Un iemiesojusies tā ir šeit, lai apgarotu matēriju savā unikālā veidā. Lai izpaustu šeit savu unikalitāti, ienesot dievišķās dzirksts vienreizējo nokrāsu materiālajā pasaulē.

Uz šīs brīnumainās planētas ir dažādas civilizācijas, kas iet katra savu attīstības ceļu. Cilvēce

spēlē pēdējos duālās spēles akordus un savelk galus, jeb bilanci šim attīstības posmam.

Mēs kā cilvēki, dzīvojam Iluzorā Matricā (Mitotte, Maija), ko radījuši šeit konkrēti spēki, lai Dvēselēm būtu iespēja iziet dualitātes pieredzes. Matricas ietvaros pastāv virkne sistēmu un apakšsistēmu, lai bremzētu cilvēku attīstību, jo straujākai izaugsmei ir vajadzīgs spēks, kas virza, spiež. Pārvarot pretestību, grūtības, ciešanas utt., dvēseles iegūst pieredzi, gara spēku un motivāciju virzīties atpakaļ pie Gaismas, no kurienes ir nākušas.

Pašreizējā laika periodā notiek tas process, ko dēvē par Lielo Pāreju, kad Galaktiskā Cikla ietvaros planētas, Saules sistēma un visa galaktika pāriet uz nākamo attīstības līmeni. Par Lielo pāreju runāja teju visi Pravieši, bet par sākumu varam uzskatīt pirmos, kas sāka saņemt vēstījumus un gatavot cilvēci šim procesam, modinot cilvēku apziņu, lai viņi sāktu atcerēties savu dievišķo dabu un sāktu iziet no Sansāras, jeb karmas rata. Rietumu pasaulē varētu teikt, ka šis process sākās aptuveni 100 gadus atpakaļ. Un, iespējams, vēl 100 gadu paies, līdz varēs uzskatīt, ka Lielās Pārejas laiks ir beidzies un Cilvēce dzīvo Jaunā Ērā.

Mēs atrodamies viducī un šo laiku dēvē par Lielo Pļaujas, jeb Ražas novākšanas laiku, kad Dvēselēm ir jākārto eksāmeni un jāizvēlas, vai iet kopā ar Zemi, vai turpināt dualitātes pieredzes kaut kur citur.

Visa šī manam lokam elementārā informācija ir, lai tie, kam šī pieeja ir sveša, varētu saprast un sajust, vai mums ir pa ceļam 🙂

Uzsvēršu, ka es nekad neesmu dēvējusi sevi par skolotāju. Man nav mērķa kādu atmodināt, mācīt, sludināt kaut kādas universālas patiesības utml. Es neveidoju Skolu, filozofisko pamatu, ideoloģiju un kādu konkrētu vērtību sistēmu, ko pasniegt kā universālu pieeju vai atslēgu. Es ticu, ka katra Dvēsele atrodas savā evolūcijas ciklā, tai ir savi uzdevumi, sava unikālā vibrācija, savi mērķi, sava pasūtītā pieredze un savs ātrums, stils, kā savu ceļu noiet.

Es pati eju šo Brīvības ceļu un dalos savā pieredzē, savā redzējumā, savās pārdomās, kā arī savās iestrādēs un enerģijā, kura caur mani plūst ļoti dabiski. Uzskatu, ka varu kaut ko palīdzēt vai iedod tikai tiem, kam ir interese un rezonanse, kas iet līdzīgi un plāno piedalīties Zemes Pārejā un/vai piedzīvot to, ko dēvē par Jauno Zemi.

Tiem, kas redz pasauli duāli, tic politiķiem, medijiem, tic modernajai, uz peļņu balstītajai, zinātnei un medicīnai (protams, ka ne viss ir balts u melns, – šī ir krāsaina pasaule, ir arī vērtīgais un konstruktīvais medicīnā, zinātnē, u.c.), iesaistās destruktīvā energoapmaiņā ar pasauli, šķiro, tiesā, izvēlas frontes un puses, pretstāvēšanu un cīņu, t.i. aktīvi piedalās un ar savu enerģiju atbalsta veco 3D/dualitātes platformu, mums vispār nav un nebūs pa ceļam. Es neko nevaru iedot jums, un jums nav vērts tērēt savu laiku, lai ceptos par to, kas jums nemaz nav vajadzīgs šajā dzīvē.

Dualitātes (jeb 3D) Matricā spēles noteikumus diktē citi, nākamajā līmenī cilvēks kļūst pats par savas dzīves radītāju. Tā ir liela atbildība un līdz tam ir nopietni jāstrādā ar sevi, lai šo līmeni sasniegtu. Šis ir Ceļš. Atmošanās un Pašattīstības Ceļš. Ceļš uz savienošanas un saplūsmi ar savu dievišķo dabu. Ceļš nav viegls un ātrs, bet viennozīmīgi tas ir labākais, kas ir noticis ar mani un, cik man zināms, arī ar pārējiem, kas pa šo ceļu iet.

Lai izietu no Dualitātes Matricas tā ir jāsaprot, jāizprot, kā darbojas visas tās sistēmas, kā tās bremzē un, kādēļ bremzē cilvēkus. Cilvēkiem ir jāpamostas no visām ilūzijām, prāta rāmjiem, maldiem un jāparaugās ar pavisam citām acīm uz pasauli. Šī ir pavisam cita pasaule un to aprakstīt tiem, kas tic tam, ko rāda pa televizoru, vispār nav iespējams. Viņiem tas liksies, labākajā gadījumā ka fantāzija, sliktākajā kā šizofrēnija 🙂

Par šīm tēmām jau 11 gadus stāstu un dalos kursos un retrītos, dziļumā eju un uz jūsu jautājumiem balss ziņās atbildu savā Telegram kanālā.

Ēterus plašākam lokam vadu Instagram un Youtube kanālos. Instagram papildus ir vēl pārdomu un dzīves dzīvošanas mirkļi.

Facebook pagaidām daļēji sinhronizē saturu no Instagram, bet tur parādās tikai kādi 10%.

Nākotnē turpināšu atbalstīt dvēseles, kuras ir izvēlējušās pārejas un atmošanās ceļu. Palīdzēšu izprast dualitātes matricu un iziet ārpus programmām, kas mūs tajā tur. Šī tēma ir un būs ļoti aktuāla daudziem tuvākajos gados.

Turpināšu savas enerģētiskās prakses, kursus, meditācijas un sakrālos ceļojumus uz Spēka vietām.

Vairāk pievērsīšos enerģētiskajam darbam, lai palīdzētu tiem, kas jau ir atmodušies, tieši viņu realizācijas atvēršanā un pastiprināšanā. Tātad, ar tiem, kas jau ir uzsākuši vai iet savu realizācijas ceļu.

Ja mums turpmāk pa ceļam, no sirds priecājos! Esam un ejam tālāk kopā!

Lai brīnišķīga diena!

Visa informācija par aktuālo šeit: https://taplink.cc/intabluma

2022.gada nogales enerģijas. Īss raksturojums

Vai ir vēl kāds pašattīstības jomā, kas nerunā par lielo eksāmenu laiku? Jā, nopietnie eksāmeni visai Cilvēcei un katrai dvēselei sākās 2020. gadā, -pirms tam tās bija tādas ieskaites. Ļoti daudz un dāsni tika dots enerģētiskais atbalsts no Gaismas Spēkiem gan individuāli, gan caur dažādiem Meistariem.

Kādu brīdi šķita, ka patiešām Cilvēce strauji mostas un nekas nevar kavēt Lielo Pāreju un ieplānotie 25-35% noteikti pāries 2012.gadā. Taču kolektīvā pāreja nenotika. Dvēseles turpināja pāriet individuāli, sasniedzot attiecīgo vibrāciju līmeni.
Jā, lai arī interese par garīguma jomu pieaug, reālas darbības savā fiziskajā realitātē, visbiežāk izpaliek. Vairākumam ezotērika turpina būt aizraujošs hobijs, lai aizmirstos vai atšķaidītu vienmuļo sistēmisko eksistenci. Viņu dzīvi turpina noteikt ārēji faktori.
 
Attiecīgās struktūras lemj dot Cilvēcei vēl iespēju un rada laika cilpu pārejai uz vēl 10 gadiem. 2022.gada 21.decembris pēc daudzu ekspertu domām ir pēdējā iespēja pāriet kolektīvi. Tas nozīmē, ka uz kolektīvās, vienotības enerģijas varētu pāriet arī tie, kas individuāli vēl nav īsti gatavi. Šajos Rudens Saulgriežos daudzi iegāja šajā koridorā, kas izgriež vēl pēdējās dualitātes paliekas, zemās enerģijas, lai uz gadu miju, jau sajustu sevi uz Jaunās Zemes.
 
Vai šī laika cilpa atmaksājās? Pēdējā statistika nav iepriecinoša- reāli un potenciāli pārejošo ir tikai 10- 12%. Kā jau dualitātes matricā, tāds pats skaits ir apzināti izvēlējušies destruktīvo attīstības ceļu. Pārējie teju 80% ir neapzinātajā, nestabili dreifējošajā stāvoklī. Kāds cieši guļ un reaģē tikai uz ārējiem kairinātājiem, domā, dara un piekrīt tam, ko prasa sistēma. Kāds pusnomodā īsti nesaprot, kur jāiet, kas jādara, šūpojas no viena grāvja otrā, vienu eksāmenu nokārto, nākamajā- izgāžas pēc pilnas programmas. Kāds uzskata, ka ir pamodies un aktīvi rosās, strādā ar sevi, taču paša realitātē tas vēl neatspoguļos, jo iztrūkst reālu soļu ārā no vecās sistēmas, kas pirmām kārtām ir galvā. 
Jautājums: vai ar 10-12% atsevišķiem, nesavienotiem Pārejošajiem pietiek, lai radītu Jauno Zemi?
Redzot, kā cilvēce masveidīgi izkrīt eksāmenos, tajā skaitā arī tie, kas it kā ir atmodušies, enerģijas dotācijas tiek piegrieztas un talkā nāk jau citi Skolotāji, ar citiem instrumentiem. Taču, kā rāda lielāki un mazāki eksāmeni, procentuāli nekas nemainās. Lai kādas neērtības, spiediens, ierobežojumi netiktu ieviesti, kamēr ir ko ēst un, kamēr mani personīgi neaiztiet, es sēžu un neelpoju. Acīmredzot, ir vajadzīgs reāls bads, reālas ciešanas katram, lai ieslēgtu paši savu domāšanu un sāktu kaut ko darīt paši savas realitātes labā.
Tikmēr destruktīvā Sistēma turpina savu spiedienu šķeļot, atvienojot, spiežot ārā visu tumsu ar varu. Uh…un cik daudz tās ir! Jo nevar tak izspiest to, kā nav?! Bailes, naids, agresija, nosodījums, sašutums…vienkārši nebeidzamā straumē nāk ārā. 
Kur ir tie, kas pieņem, savieno, apvieno, līdzsvaro, mierina, lūdzās?
Tie ir nepareizi, jo neseko trendiem, nepievienojas frontēm, nepūš Sistēmas taurē. Tie traucē.
 
No, ko, lai saka? Kad uz Gaismas meditāciju grupu, kuras galvenais sauciens bija Vienotības sauciens, pieteicās vien kādi 10% no manas auditorijas, es sapratu, ka tie 10% ir reāls procents. 
Īstenībā, impulss šai meditāciju grupai, bija reāla iespēja, kas no Augšas piedāvāta, lai uz kolektīvā lauka enerģiju apjoma, iziet cauri Saulgriežu-Saulstāvju koridoram varētu tie, kam individuāli pēc tam būtu vajadzīgi gadi, lai pārietu… Pastāv versija, ka nākamā reize, kad atkal būs enerģētiskais koridors pēdējiem Pārejošajiem būs 2028.gadā, taču ir arī versijas, ka šī gada nogalē divas pasaules atdalās pavisam un neatgriezeniski. 
 
Jau tagad tie, kas atdalās, jūt, kā pēdējos gadus zūd interese par veco realitāti, zūd saikne ar vecajiem draugiem un tuviniekiem, tie pēkšņi pazūd no apvāršņa vai arī pārtrūkst emocionālās saites. Nav intereses, nav rezonanses un piesaistes.
 
Arī tiem, kas pavadīja citus viņu ceļā, notiek savu procesi. Es jau atvadījos no šīs jomas ar Pārcēlāja Dienasgrāmatu, jo sapratu, ka tos, ko varēju un, kas bija gatavi,  jau esmu ”pārcēlusi”. Šis gads bija iegrieztā plānu riteņa lēna apturēšana un daudzu projektu slēgšana. Viss. 
Viss. Dvēseles savu izvēli ir izdarījušas. Lielākā daļa cilvēku,- neapzināti. Nedomājot, piekrītot, izvēloties mazāko ļaunumu, vai vienkārši ērtības labad. Īstenībā parakstot sev dualitātes beigu fāzes enerģētiskās gaļasmašīnas spriedumu. Izspiedīs pēdējo dzīvības sulu un izmetīs no iemiesojuma. 
 
Viss. Pārejošie un pārgājušie no nākamā gada, kad ieplūdīs pavisam citas enerģijas, pavērsīs savu skatienu, mērķus un plānus uz Jauno Zemi. Skatīsies, meklēs un atradīs savējos. Savienosies kopējiem apļiem, plānu kalšanai, idejām un darbiem. Ja līdz šim tas jau notika šur tur, tad drīz tas notiks ar visiem. Jā, pārejošo ir daudz mazāk, nekā cerēts. Lielais Pļaujas laiks pienāca, kad maz vēl nobriedušu graudu, bet Cilvēces Ziema, jau klauvē uz sliekšņa. Taču tādēļ Zeme nepārstās griezties un neapturēs savu pāreju. Katras beigas ir jauns sākums.
 
 
Esam!
 
P.s. Lūgums palikt manā lokā un kanālā tikai tos, kam:
1. Rezonē manas domas un idejas, interesē pieredze un redzējums.
2. Kas vismaz nojauš, ka dzīvojam Matricā (Ilūzija, Maija, Mitotte) un varam paši izvēlēties šīs spēles līmeni.
3. Kas paši nepiedalās vecās (3D) sistēmas feikajās shēmās un akcijās, pat, ja saprot, kas notiek.
4. Saprot un apzinās, ka katrs no mums dzīvo savā realitātē un veido to pats ar savu iekšējo stāvokli. 
5. Kas sajūt, ka patiesība ir meklējama sevī, savā sirdī.
6. Kas vēlas piedzīvot Jauno Zemi.

Kādas vietas stāsts. Konstantinopole (Stambula)

Februārī mums ar Annu notika retrīts Jaunā Zeme, ko vadījām ļoti jaudīgā Kaukāza vietā- Boržomi.
Dēļ nestabilās situācijas Ukrainā un ziņām, ka, iespējams, apturēs lidojumus, Anna sakrāmējās 10 minūšu laikā un izlidoja uz Stambulu vairākas dienas pirms ieplānotā datuma. Tas bija viens no pēdējiem reisiem no Ukrainas.
Līdz retrītam bija vēl vairākas dienas, ko viņa pavadīja Stambulā un sūtīja man bildes un video, stāstot par savām sajūtām šajā pilsētā.
Līdz tam Stambulā biju bijusi tikai caurbraucot un lidostās. Turcijas kūrorti arī ir cits stāsts.
 
Izbrīnīja,ka  Annas stāstītais un rādītais radīja manī kaut kādas sākotnēji nesaprotamas sajūtas.
Viņa stāstīja par vietām, sultāna Suleimana pili, harēmu, pieminēja slaveno seriālu Lieliskais gadsimts, ko es nebiju redzējusi, jo pēdējie seriāli manā dzīvē bija ap Vienkārši Marijas laiku, kad sēdēju mājās ar vecāko meitu.
Kā jau tehnoloģiju laikmetā notiek, tūlīt pat visas manas ierīces sāka piedāvāt fragmentus no Lieliskā Gadsimta. 🙂 Es jau biju aizbraukusi uz Boržomi, lai laicīgi saskaņotos ar vietu un gaidāmo retrītu, bet vakaros kā netīšām uzspiedu uz Lieliskā gadsimta Youtubē piedāvātajiem fragmentiņiem, kas kopā ar Annas ziņām kaut ko sakustināja manī…
Tādas kā atmiņas, kaut ko it kā pazīstamu, bet aizmirstu es sajutu caur ekrānu…
 
Un es sadzirdēju klusu saucienu, aicinājumu, vēlmi nokļūt tur, kur prāts mani nekad nebūtu ieteicis doties.
 
Turcija man līdz šim asociējās ar ne tām patīkamajām lietām, kas balstījās uz informāciju, gan par tautas mentalitāti, gan agresiju pret citām tautām, īpaši pret man tuvo Armēniju, par patēriņu veicinošo nekvalitatīvo produktu masu ražošanu, gan pašas ne visai iedvesmojošo pieredzi kūrortos.
 
Taču sajūtas un domas par Stambulu neatlaidās… Tomēr Osmanu impērija tikai 13. gadsimtā ieņēma vareno Bizantijas un Romas impērijas galvaspilsētu vietā, kas šķir Eiropu no Āzijas, savieno sevī enerģiju un kultūru miksli, ir taču gadu simti un tūkstoši pirms radās nācija un valsts vārdā Turcija.
 
Retrīts pagāja jaudīgi, priekšā bija vēl vairākas grupas un Sala Rakeli divnedēļu retrīts Gruzijā, jutu, ka nepieciešama vismaz dažu dienu atslēgšanās, pārslēgšanās, restarts, apstāšanās, citādi jumtiņš aizbrauks. Nezinu, kā to lai nosauc, bet nespēju patstāvīgi izkāpt no darbu un projektu intensīvā vāveres riteņa, kurā pati vien biju iekāpusi.
Palīgā sauciens draudzenēm-  ”glābiet mani no manis pašas!”, izraušanās plānošana un atkal senās Konstantinopoles sauciens. Pēkšņas austrumu smaržas uz ielas, sapņi, kas uzvēdī iepriekšējo harēma dzīvju sajūtas, mozaīku lampas piedāvājās reklāmās, seriāla ainiņas youtubes piedāvājumā u.c…
 
Iepriekšplānotie draudzeņu brauciena plāni uz Maljorku izkūp gaisā, un pēkšņi viss sakārtojas tā, ka varam un visas gribam doties uz Stambulu- citā sastāvā, formātā, bet tieši tā, – tik ļoti spontāni, lai ļautu liktenim parūpēties par pārējo…
 
Četras dienas, kurās paļāvīgi plūdām, ļāvām ienest mūs pareizajās Mošejās, kurās jaudīgas aktivācijas notika ar mums visām, raibās ieliņas, smaržas un garšas, sarunas ar tirgotājiem, kas ļāva baudīt un priecāties par tirgošanās procesu, kas viennozīmīgi ir tālu no mehāniskā naudas-preču apmaiņas fakta.
Tur ir smaidi, vēlme nopelnīt, nopirkt lētāk, parunāties, uzzināt vienam par otra zemi, pagaršot, padzert tēju un apsolīt atnākt vēl…:)
Austrumi ir tik savādāki savā izpausmē, no mums pierastā, ka maņas pēkšņi atmostas, lai izzinātu šo krāsu, smaržu un garšu diapazonu.
Tā kā mana proeblēma, bija, ka nespēju atslēgties no sava darbu riteņa, pat masāžās, baseinā, pastaigās un it kā atpūtā, visas domas bija pie projektiem, semināriem, retrītiem, lēmums doties uz Stambulu, arī šajā aspektā bija ļoti pareizs. Atslēgšanās notiek uzreiz.
 
Jā, bijām ar Suleimana pilī- TopKapi un ar sajūtu, ka vajag, nevis gribās. Iegādājāmies arī biļeti uz harēma telpām.
Ilze kaut kur atpalika, Dana pateica, ka nenāks, neesot sajūta…
Tā nu mēs stāvam rindā, bet pēkšņi uzrodas Ilze un pašās beigās pienāk arī Dana.
Ir brīži, kad negribās, bet vajag.
Es neatceros, cik ilgi biju iekšā, staigājot pa dažādu sultānu privātajām telpām, pa plašo harēmu, kur dzīvoja nopirktās harēma sievietes, bet, aptuveni pusceļā, man sāka palikt fiziski slikti: no sākuma tikai griezās galva un bija izteikta nepatika pret telpām. Nekas no tā krāšņuma vai greznības, kas filmās attēlota. Drūma cietuma enerģija un sajūta… Tā saucamais Zelta ceļš, pa kuru meitenes veda pie sultāna, manī jau radīja šķebīgu nelabumu un lika steidzīgi doties izejas virzienā un dziļi ievilkt krūtīs brīvības sajūtu. Jā, kāda iepriekšējā dzīve mani pasauca pakaļ kādam iesprūdušam dvēseles fragmentam…
 
Kad kādā no konsultācijām strādāju ar savu robežu tēmu, man tika parādītas divas iepriekšējās dzīves, kuras ir atbildīgas par manas šīs dzīves konkrētām robežu izpausmēm.
Es ļoti sargāju savu privāto telpu. Savā mājā ielaižu tikai tuvākos un pat kurjera ierašanās man nav komfortabla. Man nepatīk sveši cilvēki manās mājās, tādēļ ir grūti saņemties uz remontiem vai izsaukt meistaru. Arī ciemiņi man nepatīk, jo parasti viņiem pie manis pat ļoti patīk un projām viņi nesteidzās. 🙂
Ģimene un tuvākās draudzenes, kuras pašas var sev uztaisīt kafiju un zina, kur stāv karotes, ir cita tēma… Tur es arī bez problēmām varu pateikt, ka viss, vēlos savu mieriņu… Brauciet mājās:)
 
Mans tuvais loks ir ļoti mazs, un, agrāk, ja kāds ārpus tā  uzprasījās ciemos, man iekšēji rādīja spriedzi un es meklēju attaisnojumus, kāpēc es nevaru, netieku, nav laika… Kamēr iemācījos vienkārši pateikt kā ir.
Savā mājā esmu enerģijas uzņemšanas, atgūšanas stāvoklī un varu justies labi tikai ar tiem, kam neesmu devēja pozīcijā. Bet mājasmātes loma jau pēc definīcijas paredz aprūpēt, apkalpot, izklaidēt… Tas neiet kopā ar to stāvokli, kādā mani ieved mana vieta, mana telpa… Tā ir diezgan netipiska pozīcija, jo lielākajai daļai manu draudziņu patīk uzņemt ciemiņus savā mājā, patīk ”divdiennieki”- tusiņi. Vērojot gruzīņu lielo ģimeņu pastāvīgo ciešo čupošanos ne tikai ar savējiem, bet arī ar kaimiņiem un draugiem, es pati sev sāku šķist liela savādniece.
 
 
Šajā harēma dzīvē es biju viena no vairākiem simtiem, kuru, visdrīzāk sultāns nekad tā arī neieraudzīja. Harēma meitenēm nebija pat savu personīgo apakšbikšu, viss bija kopējs. Gulēšana bija kopējās telpās, ja netiki favorītos un atsevišķās telpās.
Kādā tās dzīves momentā mani pietuvināja harēma vadība, kas radīja konkurences un naida vilni no citām. Konkurence, atriebība, indēšana utt. bija ierasta lieta, nemaz tik daudz tajā seriāla piepušķots nav.
Vairākas reizes es piedzīvoju uzbrukumus ar žņaugšana naktī, miegā, kas vairāk par visu lika alkt pēc savas telpas, savas vietas, kur vari būt drošībā un vienatnē.
Bija vēl viena dzīve, kas ir radījusi īpašu nospiedumu šajā manā īpaši jūtīgajā tēmā, taču tieši šī- visbūtiskākā…
Lūk, un staigājot pa Stambulas harēma drūmajām telpām, fiziski jutu, kā ceļās uz augšu piedzīvotais, kā atstāj manu kauzālo ķermeni un dziedinās, atgriežās atpakaļ tur iesprūdusī dvēseles enerģijas daļiņa…
Varbūt tomēr šovasar saņemšos uzrīkot kādu dziesmu vakaru savā dārzā? 🙂
 
Iespējams, ka vienīgā drošības un miera saliņa tajā dzīvē (vai dzīvēs) man bija mošeja. Kur varēju neturēt robežas, neskatīties pār plecu, nebaidīties un atdoties pārpasaulīgajam.
 
Godīgi, manas sajūtas Stambulas mošejās man bija liels pārsteigums, jo pirms tam citviet, biju jau mošējās bijusi. Un katru reizi bija sajūta, ka esmu pa kluso ienākusi svešā mājā. Jā skaisti, nedaudz bailīgi, neierasti un vēlme ātrāk tikt ārā.
Aprīlī un arī tagad (vēl vakar biju divās mošejās), ieejot mošejā pārņem maģiska un svētlaimīga sajūta.
Stambulā mani visu laiku velk iekšā mošejās. Pirmajā reizē vismaz divas reizes dienā mēs gājām tur… Vienkārši sēdējām klusumā- citreiz pusstundu, citreiz divas. Šoreiz dēļ ģimenes aktivitātēm nesanāca tik daudz, cik gribējās, bet jā, domāju, ka man Stambula ir par šo Miera sajūtu, apkārtējā  kņadā un haotiskajā pasaulē. Un tieši tā tur ir- absolūta Miera sajūta mošejā, un ļaužu pūļi, tirgus kņada apkārt tai. Tik simboliski un zīmīgi šim laikam.
 
Tu noauj kājas pie durvīm, noliec apavus plauktiņā, apsedz galvu un doties pa mīkstiem paklājiem klātu grīdu iekšā klusa miera pielietā Dievnamā. Pats Dievnams ir sakrālās ģeometrijas šedevrs ar kupoliem un pareizām formām, sienas un griesti izgreznoti ar brīnišķīgiem krāšņiem ornamentiem, kas pilnīgi noteikti nes savus kodus un ietekmē klātesošo enerģētisko lauku.
Nav rosības un drūzmēšanās pie svēto attēliem, nav uzraugu (iekšpusē), tavs miers un tava lūgšana, tava saruna ar Dievu tiek bezgalīgi cienīta, pat, ja tu pavisam neizskaties pēc musulmaņa.
 Lai arī pastāv vīriešu un sieviešu zonas, nodalītas ir lūgšanu un tūristu zonas, nekas netraucē pilnībā iegrimt un atdoties sarunai ar sevi un Dievu.
Dažās mošejās ir dīvāniņi ar grāmatu plauktiem lasīšanai, daudzās pusaudži sēž bariņos uz grīdas, iegrimuši savās ierīcēs vai klusās sarunās, sievietes bariņos. Taču pārsvarā vīrieši lūdzās mošejas priekšējajā daļā.
Starp lūgšanu laikiem, ja paveicas, mošejā esi viens. Pāris minūtes vērojot ornamentus, saules rotaļas vitrāžu stiklos, tu aizlido un atdodies absolūtam mieram un Dieva klātbūtnei, kas pilnīgi noteikti šeit ir. Un nav svarīgi kādu vārdu šeit Dievam ir iedevuši cilvēki.
 
Jā, šoreiz es sajutu, ka pazīstu šo vietu vēl pirms Osmaņu impērija to pārņēma, daudzas mošejas šeit jau bija, kā enerģijas rezonatori un ar islamu tām nebija nekāda sakara. Romas un Bizantijas impēriju dzīves vēl iespējams, nē- pilnīgi noteikti, mani atkal pasauks.
 
Atgriežoties pie pierastās realitātes, par ko vēl man ir Stambula? Starp citu, kad runāju par Stambulu, tad domāju nevis par to 31 miljonu iedzīvotāju lielo šodienas pilsētu, bet tieši par Fatih rajonu, kas ietverts senās Konstantinopoles sienās. Jā, es nedaudz sajutu citus rajonus un salas, bet tas ir pavisam cits stāsts. Domāju, ne par mani.
 
Vēl Stambula man ir par duālās 3D realitātes abu polaritāšu vienlaicīgu izpausmi. Tirgus izeja un ieeja mošejā atrodas blakus. Tāpat kā patiesa cilvēkmīlestība ar vēlmi vairāk nopelnīt. Ar to gan jau Gruzijā esmu sākusi aprast. Viesnīcas menedžeris un komanda, kas iznāk ārā pavadīt, teju slauka asaras, saka, ka skums un gaidīs, vienlaicīgi nemaz nekautrējoties palūgt, lai ieliec 10 būkingā un tripadvaizerā ieraksti atsauksmi, īpaši atzīmējot viņa vārdu 🙂
 
Nenormālā (atļaušos lietot šo vārdu) ražošana un mēģinājumi to visu pārdot. Tās krāsas un garšas, pārdevēju izdoma un attieksme, protams, rada vēlmi kādu gabaliņu no tā visa paņemt sev līdzi, taču šoreiz, izņemot olīvas un dažas kleitas, es neko nenopirku. Tā kā mana vājība ir mājas iekārtošana, tad iekrītu es uz lampām, tepiķiem, vāzēm un tekstilu. 🙂 Un te nu Turcija, līdzīgi kā Bali, kairina  visas manas maņas, taču tad būtu jāpērk vēl viena māja, lai atkal būtu poligons manām maniakālajām mājas iekārtošanas izpausmēm 🙂
 
Taču vairāk man patīk staigāt pa ieliņām un tirgiem, vērot cilvēkus, tirgotājus, zemniekus, amatniekus, pieskarties krāsainajiem traukiem, rotām, vērot gaismas rotaļas mozaīklampās. Tas ir cilvēku radošums, kas šādi izpaužas. Dvēsele rotaļajas un izpauž sevi fiziskajā pasaulē. To vērot vienmēr ir interesanti.
 
Jā, ir patēriņa kults, ir tūkstošiem nevajadzīgu lietu pārprodukcija, bet šis ir 3D dvēseļu poligons un te ir attīstībā. 3D, bet attīstība. Te jaušama rosība, optimisms, iniciatīva, virzība, kas neviļus liek salīdzināt un sajust to pesimistisko stagnāciju, kas ir pārņēmusi daļu Rietumu pasaules. Te es nejutu neko no tā, kas notiek pasaulē un mutuļo cilvēku prātos. Šeit sajutu dzīvi šeit un tagad. Un vēlmi šo dzīvi dzīvot.
 
Un vēl, ko vēroju, ka tā ir vīriešu pasaule – vismaz tajā, kas attiecas uz darbu. Vietējo sieviešu uz ielām ir maz. Pat puikas palīdz tēviem un visi raujās vaiga sviedros. Visur strādā kā bitītes tieši vīrieši. Smagi strādā. Kaut kā pareizi tas sajutās. Noteikti pareizāk nekā kaimiņu Gruzijā, kur jaunieši ir dīkdieņi līdzās saviem tēviem, kas dzer un svin dzīvi, par tālumā strādājošo sievu atsūtīto naudu.
 
 
Lūk, pavisam svaiga Stambulas sajūta aizceļoja pie Tevis.
Lai rakstiņam pievienotu praktisko vērtību, uzrakstīšu dažus ieteikumus, kas var noderēt, ja arī Tu sajutīsi šīs senas Vietas Saucienu.
 
Turcija vai Turkiye, kā tagad tā jāsauc, var būt gan dārga, gan lēta. Tas kā izvēlies un kā paveicās.
Vietējā valūta ir liras, kuras kurss uz šodienu ir par 100 lirām 5,60 eur, bet visi ņem pretī arī dolārus un eiro.
Centrā, ap Aya Sofia, viss ir daudzkārt dārgāks nekā attālākās vietās. Piemēram, pirmajā reizē SIM karti pirku pa 25$ (20gb), jo lētāku (ar mazāku interneta apjomu) nevarēju atrast…
Taču kilometru tālāk uz Lalelī rajona pusi katrā telefonu kantorī varēja iegādāties no 2GB, pa dažiem eiro.
Vecpilsētas rajonā ir divi lieli tirgi- Grand Bazar un Spice (Egyptian) Bazar. Abi ir grezni un interesanti kā apskates objekti, bet man personīgi Grand Bazar nepatīk. Tas ir izteikti orientēts uz tūristiem, tirgotāji agresīvāki, prece nekvalitatīvāka un 3x dārgāka nekā citur.
 
Spice Bazar un apkārtne man patīk. Tur es iegādājos arī olīvas pa 2-3 eur kg un atvedu mājās daudz (man ļoti garšo viņu olīvas), sierus un citus gardumus. Spice Bazar apkārtnē var nopirkt dzīvu un nedzīvu- amatnieku izstrādājumus, traukus, elektroniku, feikus, tekstilu, tepiķus, lampas, pārtikas produktus, -īsāk visu iespējamo! Ak, jā- te ir dabīgo akmeņu un izstrādājumu ieliņa, kur gribās nākt katru dienu! Un tirgus teritorijā atrodas manā mīļākā – Suleimana znota Rustema Paša celtā mošeja. Neliela, bet ārkārtīgi skaista un grezna…
 
Turcijā ir jākaulējas, jo tā ir daļa no darījuma procesa. Ja zini īsto cenu, tad ir vieglāk, bet ir vajadzīgs laiks, lai to uzzinātu.
Par labu ādas jaku var prasīt 300$, bet Lalelī rajonā viņi to ir iepirkuši pa 50$. Tu vari pats aiziet pakaļ un dabūt pa 50$, vai piedāvāt veikalā nopirkt pa 70$… Vai pa 150$, ko pārdevējs, tev promejot, nosauks kā pēdējo cenu.
 
Tiem, kam patīk šopings, droši var ieteikt vairumtirgotāju rajonu Lalelī, kurš atrodas blakus vecpilsētai (ir vēl citi), kur var sarunāt nopirkt pa vienam, vai par apjoma cenu. Apjoma daudzumi tur ir no 4 gabali. To visu es uzzināju, jo bijām kopā ar ģimeni, bet znota mammai Mārītei ir veikals Kante Jelgavā. Nedaudz pastaigājot ar viņu, bija interesanti saprast, kā šī visa mašinērija darbojas. Mēs dabūjām savas izvēlētās kleitas pa vairuma cenu, bet pārējās 3 šodien tiek izliktas veikalā 🙂
Tāpat ir šopincentri un ielas, kas mani neinteresē, jo es parasti izvēlos apmesties, tur, kur var visu izstaigāt ar kājām un maksimāli sajust vietējo kolorītu.
Vēl ir jāpasaka, ka preču kvalitāte ir slikta. Labāka maksā dārgāk un ir jāmeklē.
 
Bērniem ir delfinārijs, izklaides centri, akvārijs, bērnu laukumiņi un katra stūra. Pieaugušajiem daudz un dažādi apskates objekti, iespēja braukt uz Prince Islands- salām (45 min-2h brauciens, atkarībā no laivas), kur var izbaudīt arī pludmales atpūtu, hamami, utml.
 
Ēdināšana. Nu, šeit ir visvairāk kļūdu pieļauts, jo tūristiskajos rajonos ir dārgi un ļoooti nekvalitatīvi. Briesmīgākos Cēzara salātus es esmu redzējusi šeit. Pētersīļi (daudz), kāposti un cepta vista 😀 Taču ir forši restorāniņi- iesaku Trip Adviser visu izpētīt un doties uz konkrētu vietu. Jo pa ceļam uz ieliņām, kur sauks iekšā viss izskatīsies labi, bet nebūt tā negaršos.
Vispār Turcijā garšīgi esot vietējo ieskrietuvēs un tiešām uz klientu strādājošos restorānos.
 
Naktsmītnes. To jau biju dzirdējusi, ka  Stambulas vecpilsētā atrast viesnīcu, kas atbilstu tam, kas redzams bildēs un, ko atspoguļo cena, ir teju neiespējami. Un varu to apstiprināt. Ja ziniet, kādu viesnīcu, kurā viss ir forši, uzrakstiet komentāros. Mums vēl paveicās, ka viesnīcai (Garden House Hotel), lai arī bija pāris ļoti nepatīkami momenti, tomēr tie bija risināmi un fantastiskais restorāns un attieksme, atsvēra visu.
Tiem, kas vēlas redzēt vairāk un saudzēt kājas, iesaku iegādāties Stambulas karti un braukt ar tramvaju, metro un kuģīti, jo Stambula ir sastrēgumu pilsēta, ar citiem transportiem tas ir ļoti ilgi.
 
Stambula man šķiet draudzīga un droša. Man tas vispār ir ļoti svarīgs arguments, lai kāda vieta mani uzrunātu. Nekas no tām sajūtām, kas kas mani vakaros pārņēma Indijā vai Ēģiptē.
 
Ieteikums nebraukt vasarā. Atšķirībā no aprīļa, cilvēku masas ir milzīgas. Manējie Aya Sofija netika, jo karstumā rindā būtu jāstāv vismaz 3 stundas. Aprīlī mēs gājām katru dienu bez rindas. Gara rinda gan bija uz TopKapi, bet tur ir darboņi, kas pa naudu laiž bez rindas. Tirgos arī bija grūti pārvietoties. Tādēļ labāk izvēlēties citu laiku Stambulas apmeklēšanai.
 
Klimats ir burvīgs. Bija līdz 28 grādi, dažreiz mākonīši, kas man ir komforta laikapstākļi.
Labāk prasīt istabiņu uz pagalmu, lai ir klusāk un jārēķinās, ka pie mošejām (kas ir uz katra stūra) apmetoties, būs jāpiedalās nakts lūgšanās. Man gan kaijas vairāk traucēja ar savu ķērkšanu.
 
Vakar vēlu atgriezos mājās, salēju savas daudz cietušās, pusdzīvās permakultūras kastes, šodien iekārtoju terases biroju un piesēdos, lai, pēc ilgiem laikiem, uzrakstītu šitādu palagu!
Ceru, ka bija interesanti! Kā Tev?
 
Attēli un sajūtas ir manā Instagram kontā: https://www.instagram.com/intabluma/
 
! Šis ir mans vecais, sen nelietotais Blogs. Mājaslapa iegūst jaunu veidolu, tādēļ ieliku šeit, kur var parakties pa ļoti seniem maniem rakstiem 🙂
 
Viss aktuālais: https://t.me/sirdscels un https://taplink.cc/intabluma
Valodas