Par iespaidu nozīmi un vērtību. Ceļojumi.

Mēs atrodamies laika periodā, kad notiek iekšēja un ārejā transformācija, restrukturizācija, gan individuāli, gan sabiedrībā kopumā. To var iztēloties, kā procesu, kad notiek pārvākšanās uz jaunu māju. Kāds no ģimenes aizbrauc pirmais, vēl krāso sienas un montē mēbeles, kāds krāmē mantas vēl vecajā mītnē, bet visi viens otram palīdz un atbalsta, jo vēlas jaunajā mītnē dzīvot kopā. Tas ir pakāpenisks process, kas prasa laiku un daudz sīku darbiņu, kas skar gan vecās dzīves demontāžu, atbrīvošanos no liekā, daudz organizēšanas, lai jaunajā vidē varētu turpināt savas ieceres. Tas ir laiks, kad tiek dzīvots uz divām mājām, divām vidēm, braukāts vēl uz veco darbu, bet bērns vests jau uz jauno bērnudārzu. Rakstu alegoriski, lai noraksturotu to laika periodu, kurā daudzi no tiem, kas ir manā lokā, atrodas šobrīd un vairāk vai mazāk atradīsies tuvākos divus trīs gadus.

Kādēļ es to rakstu? Jo daudziem šobrīd pilvērtīga dzīve ”jaunajā mājā” vēl nav iespējama subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ. Jaunā realitātes matrica ir vēl patukša, aktīva kustība tajā ir mazākumam. Taču gaidīt, kad beigsies ”mācību gads” vai ”darba līgums”, kaut paši no sevis atkarīgo jau esam izdarījuši (tas gan ir apšaubāmi, ka pilnīgi viss ir izdarīts), var radīt depresīvu sajūtu, jo dvēselei nav jaunas pieredzes. Impulsu, piedzīvojumu, krāsainības, sajūtu, emociju…

Jā, ir pašrealizācija- dvēseles mērķi un uzdevumi, kas uzdod virzības vektoru. Taču, ja realitāte ar šo vektoru vēl nav noformējusies, tad atliek otrs galvenais dvēseles pieredzes savākšanas veids, un proti- radošums visos tā veidos, sajūtas, emocijas, jaunas zināšanas, prasmes, un…iespaidi!

Jo pieredze vairāk atšķiras no iepriekšiegūtās, jo spēcīgāki iespaidi un dziļāk tie iespiežas dvēseles struktūrā, slīpējot tās unikālās šķautnes.

Kad cilvēki dodas piedzīvojumos, eksotiskos ceļojumos, izbauda neparastas garšas ēdienos, – dvēsele saņem šos iespaidu nospiedumus. Es ļoti to sajūtu saskaroties ar austrumu pasauli.

Krāsu un garšu salikumi, cilvēki, kultūra un valoda, mūzika- tas viss ir savādāk. Man kādreiz negaršoja indiešu ēdieni, kamēr nenokļuvu Indijā un vairs nebija variantu, – tagad man tie garšo. Tapat austrumu mūzika no sākuma var griezt ausīs un šīs skaņas var šķist nepatīkamas, taču arī tajā var sadzirdēt kaut ko neparastu un interesantu. Pat, ja šīs krāsas, garšas un skaņas nekļūs par manas dzīves sastāvdaļu, pieredzētās sajūtas pilnīgi noteikti papildinās dzīves pieredzes iespaidu buķeti! Tādēļ ceļojumi ir īpaši vērtīgi šajā laikā, kamēr tie ir vēl pieejami.

Ceļojumus organizēju jau 13. gadu, un pārsvarā tie ir bijuši ceļojumi ar meditācijām un praksēm, pēdējos gados piesaistot ķermeņa procedūras un speciālistus un īpaši piedomājot pie tā, lai budžets būtu visiem pieejams.

Dzīves garšas braucienus parasti izbaudu kopā ar ģimeni un draudzenēm. Taču patreizējā laika periodā ir impulss, šo formātu piedāvāt manam lokam, kas nozīmē, ka grupa veidosies no līdzīgi domājošajiem, kas iedod pievienoto vērtību jebkuram formātam. Dzīves garša, baudīšana ir arī par estētiku un komfortu, tādēļ šādiem ceļojumiem izmaksas vienmēr sanāks lielākas, toties iegūtās sajūtas, emocijas un iespaidi- nenovērtējami!

Plānotie braucieni

Mani vienmēr ir vilinājuši tuvie Austrumi un pašai priekšā stāv ceļojumi un Altaju (uz Beluhas kalnu) vēl dziļāk, un uz Pakistānu, kur atrodas K2, jeb Zemes pirmās čakras kalns, uz Elbrusu un Kailašu. Tāpat Mongolija, Kazahstāna, Kirgīzija ir manā ceļojumu sarakstā.

Taču ir vietas, kuras es vēlētos izbaudīt kompānijā. Pirmā mana ekspedīcija uz Uzbekistānu,- ideja par kuru radās pēc komunikācijas ar vietējo meiteni, kas ir ne tikai savas jomas profesionāle, bet piedāvā arī tagad aktuālo rīlmeikingu (video filmēšanu un montēšanu) tūres gaitā, rosināja turp doties jau šoruden.

Man gribējās salikt kopā gan jaudīgākās un skaistākās vietas, tādēļ programma ir nu ļoti bagātīga, pat ar vietējiem pārlidojumiem, lai visu paspētu, gan dzīves garšas konceptu, ar tējas ceremonijām, vietējo tērpu uzlaikošanu un dzīvošanu autentiskās, austrumnieciskās viesnīcās.

Grupu plānoju nelielu, tā būs daudzvalodīga, tādēļ aprakstu uzreiz taisīju krievu valodā, ko var ar tulkotāju iztulkot kādā vajag.

Savukārt, ziemu pavadīšu Bali un janvārī vai februārī organizēšu grupu, kuras pamatkoncepts būs savienošanās ar savu ķermeni. Dzīve garša+ ķermeņa procedūras un speciālisti. Esmu iepazinusi tur vairākus ļoti spēcīgus speciālistus, kas strādā ar fizisko ķermeni, bet pārzina arī psihosomatiku un ne tikai redz, bet arī strādā ar emocionālajiem blokiem fiziskajā ķermenī. Visi ir mediķi, viscerālie terapeiti, osteopāti utml. Šeit ir interesentu saraksts- pieraksties un saņemsi informāciju, kad būs zināmi konkrēti datumi (es tos pielāgoju pēc izdevīgākajiem avioreisiem).

Vēl šī gada septembrī ir mūsu organizētā Sala Rakeli Armēnijas tūre, kur pulcējas cilvēki no visas pasaules, lai kopā ar Salu piedzīvotu Rudens Saulgriežus tik senā un spēcīgā vietā. Es plānoju pievienoties tūres pēdējās dienās, kad būsim Ahpatā, – klosteru kompleksā ar fantastisku akustiku, kur dziedāsim Dievam un Pasaulei par godu… Dziedāt tur, – tas ir neaizmirstami!

Informācija par Sala tūri septembrī (20.09-1.10) ir šeit!

Nākamais mans Altaja brauciens ar grupu visdrīzāk būs 2025.gada septembrī, bet vēl viens Altajā plānojas kā retrīts radošā kanāla aktivācijai kopā ar kolēģi. Datumus vēl precizēsim. Te pulcējas tie, kam Altajs rezonē un es lieku dažādu informāciju par šo unikālo vietu uz pasaules kartes.

Tad vēl ir doma organizēt Dzīves garšas brīvdienas- īsos ceļojumus ar meitenēm nelielās kompānijās uz Stambulu un Pēterburgu. Abas šīs pilsētas man ir tuvas un katrā no tām es iegūstu ļoti daudz enerģijas. Tāds īss, garšīgs brauciens pēc resursa! Pēterburga būs par skaistumu un estētiku, arhitektūru, mākslu, grāmatām, varbūt kādu teātra apmeklējumu, par ļoti skaistiem un tematiskiem krodziņiem, braukšanu ar kuģīti pa kanāliem un par …īpašiem noslēpumiem. Savukārt, Stambula par austrumnieciskiem tirdziņiem, kas blakus mošejām, kuras noteikti ir jāapmeklē, Bizantijas impērijas enerģiju un …varbūt arī iepirkšanās pilsētiņas apmeklējums.. Pārpilnības enerģiju var uzsūkt arī netērējoties… Ja kāds no šiem plāniem Tev kaut kur norezonē, ieraksties interesentu sarakstā un es došu ziņu, kad zīmēsies konkrēti laiki!

P.s. Pēc daudzu cilvēku jautājumiem par iespējām tikt uz Altaju, Baikālu un citām KF teritorijā esošajām vietām, izlēmu ierakstīt audio par šo tēmu un izsūtīt pēc pieprasījuma. Rakstiet pm vai epastu uz sirdscels@sirdscels.lv un es nosūtīšu. Kā arī varu palīdzēt organizēt retrītus un ceļojumus grupām no 8 cilvēkiem.

Lai burvīga, iespaidiem pilna vasara katram!

Viss aktuālais: patreon.com/SirdsCels

Un patreon.com/SirdsCels

Kas notiek ar pasauli šobrīd?

photo1715595925

No malas skatoties, šķiet, ka tā jūk prātā, ka cilvēki vairs nesaprot, ko dara citi un, ko dara paši. Nejūt sevi, nesaprot sevi, neredz šai pasaulei turpinājumu. Jo tādai, kāda tā pašlaik ir, turpinājums nevar nemaz būt. Tikai nobeigums.

Vai nu spēcīga transformācija un izmaiņas, vai beigas. Iekšēji tas rada stresu, – pat, ja ārēji viss ir daudz maz kārtībā, zemapziņa vai intuīcija zina, kas katram stāv priekšā.
Pa kādu scenāriju ieplānots iet tavai dvēselei? Vai tas būs duālās pasaules cilvēcīgo un dabisko vērtību degradējošais scenārijs, kuras murgu mēģinās aizvietot ar meta visuma piedāvājumu, vai apokaliptisks pasaules gala scenārijs?
Vai nopietna, sāpīga, iekšēja un ārēja transformācija, kas noraus veco patērētāja ādu un parādīs ”kur vēži ziemo”?
Kurš no šiem scenārijiem šķiet pievilcīgākais? Gribās tak pa vieglo un smuko… Kaut kā izšmaukt. Sēdēšu pieticīgs un rāms, varbūt ”proņeset”.
Vieglākais ir neko nedarīt, jo tad straume pati aiznesīs kopā ar vairākumu uz Eiropas vērtībās balstīto globālistu nosapņoto Jaunu Pasauli. Pat acis nepaspēsiet pamirkšķināt, ka jauno normālo bērni atnesīs mājās no skolas…
Ja kādam šķiet, ka notiks brīnums un šis scenārijs nepiepildīsies, tad tas ir samērā naivi, jo šo scenāriju atbalsta vairākums. Par ir arī tie, kas nav pret, starp citu, – piekrīt, klusējot. Drīzāk būtu jāuzdod sev jautājums, kuru scenāriju izvēlos es un, ko es esmu darījis, lai šis scenārijs manā dzīvē realizētos?
Vispārējs sastingums, ir tas, kā varētu noraksturot to, kas notiek ar cilvēkiem, kas kaut nedaudz ir atvēruši acis un sāk nojaust, kas notiek. Tā ir jau ieilgusi pozīcija, kad ir ieņemta nogaidošā neziņas poza pirms lēmuma: skriet, bēgt, slēpties? Un tāda tā jau ir ilgi- kādam jau otro gadu.
Pirms gala eksāmeniem, mūs atbalstīja no Augšas, stimulēja ar iedvesmu, enerģiju, entuziasmu iet, meklēt, attīstīties, augt un ir samērā naivi iedomāties, ka to mēs visu paši ģenerējām, tādi malacīši.
Nu jau kādu laiciņu Debesu Krāns ir aizgriezts, jo, ko kolektīvā cilvēce dara ar šo resursu? Pareizi! Draudzīgi pārvērš naidā, agresijā, karos, kurina šķelšanos, slavina perversijas, iznīcina vērtības.
Jums šķiet, ka tas neattiecas uz jums? Nekādus agresīvus vai šķeļošus komentārus tak nerakstiet soctīklos, karodziņus neviciniet… Bet, kas notiek iekšā? Domās? Nosodījums? Bailes? Vienaldzīgā augsti garīgā neitralitāte?
Dabiskās vērtības ir kļuvušas tik nepopulāras, ka jādomā, vai par to vispār drīkst izteikties, ja?
Protams, ka katram sava individuāla saruna ar savu sirdsapziņu un arī katru vērtēs šajā eksāmenu laikā individuāli. Gan pēc darbiem, gan pēc domām.
Ko mēs varam darīt šājā laikā,- lielā Blīkšķa priekšvakarā, ir atrast sevī spēku iziet no pasīvā sastinguma, un vismaz kaut ko darīt. To, ko varam tur, kur esam. Piemēram, aiziet paravēt dārzu… 🙂

Turpinājums nedēļu vēlāk…
Man pašai šķiet, ka vēlme kaut ko uzrakstīt vai pateikt publiski, vienmēr ir impulss, kā signāls, ka šī informācija vai enerģija ir kādam vajadzīga. Jo man nav raksturīga pastāvīga sevis ”strīmošana” sociālajos tīklos, man tas pat nepatīk un es nesaprotu tos, kas to spēj. Varbūt es varu saprast motivāciju, kas liek pastāvīgi par sevi atgādināt, lai noturētu jau tā informatīvi izlutināto un pārsātināto auditoriju, – grūtāk ir saprast, kā viņiem ir tam laiks un enerģija pastāvīgai savas dzīves realitātes šova rādīšanai. Tā ir tāda salipšana ar savu ierīci, ar pastāvīgu domu strīmu par saturu, par to, ka jāpadalās, ka jāieliek tajā kāda vērtība.
Man laikam pārāk vērtīgs ir laiks ar sevi. Komiski, bet man laikam vairāk laika aiziet meklējot, kur ir mans telefons, kad es par to atceros, nevis domas par to, ko ielikt sociālajos tīklos.
Tās sociālās programmas, kurās pavadām savu ikdienu, kas liek mums dzīvot pavirši (no vārda: pa virsu), bez dziļuma, jo tam vienkārši nav laika, tās reāli atvieno mūs no pašu dvēseles, un tas, it kā vērtīgais saturs, ko katrs mēģina pievienot saviem storijiem, lai tie būtu pietiekami aktuāli un noturētu/piesaistītu auditoriju, ir pliki mentāls. Tas bieži vien ir prāta izdomāts un notranslēts, nevis no dziļiem apziņas apcirkņiem, apceres un dievišķā pieskāriena rezultātā piedzimis, un, ja tas kādam var būt noderīgs, pievienojas arī iekšēja vajadzība dalīties ar citiem.
Šeit ir vairāk par to, kā tas notiek man, jo es jūtu, ka tā ir konkrēta enerģija, kas plūst papildus vārdiem un, ka ir cilvēki, kam ir jāsadzird šie vārdi un jāsaņem šī enerģija. Tādēļ nebrīnos, ka citiem blogeriem ar 15 000+ sekotājiem viņu laiviņos ir 8 skatītāji, bet citiem ar 2000 ir 200 skatītāju…
Šie impulsi dalīties man pašai dažreiz šķiet neparasti, tieši dēļ enerģijas un pasniegšanas veida, jo es reti rakstu provocējoši un asi. Pati es saprotu, ka tas ir nepieciešams kādai noteiktai auditorijas daļai, – ļoti iespējams, pat nelielai, taču tā nonāk tur, kur tia jānonāk.
Šādi teksti vai audio ne vienmēr atspoguļo manis pašas iekšējos procesus, kaut bieži gadās arī tā. Citreiz atnāk teksts, kas jāuzraksta un jāatdod.
Iepriekšējo teksta daļu rakstot, tā bija enerģija priekš vienaldzīgajiem. Tiem, kas piekusuši no visa un mēģina saglabāt savu enerģiju, fokusējoties prom no notiekošā tuvākajā apkārtnē, pat savā realitātē.
Līdzjūtīgs vērotājs un vienaldzīga strausa politika nav viens un tas pats. Mēs esam un paliekam daļa no visa, kas ir, no Veseluma no Dieva. Un, ja mēs iekšēji atvienojamies no veseluma, savu enerģiju sargājot, mēs esam kā šūna organismā, kas pasaka, ka kādā orgānā esošanis vēzis uz mums neattiecas. Mēs gribam no novājinātā organisma saņemt savu enerģijas devu savu dzīvības procesu un eksistences nodrošināšanai, bet no sevis neko ielikt, atbalstīt veselumu, nevēlamies.
Lūk, un tas ir tas process, kas tagad, organismam strauji novājinoties notiek. Kad katrai daudz maz veselajai šūnai vajadzētu mobilizēt pēdējos resursus, lai glābtu visu organismu un tādejādi arī pašai sevi, notiek mentāls un enerģētisks sastingšanas process, kad sevi it kā atvieno no tās pasaules, kas ir ļoti slima un tai ir maz resursu, ko dot visām tās daļām.
Lūk, tas ir tas, ko pieaugošās vienaldzības apstākļos, vajadzēja pateikt tai daļai, kas īsti paši nesajūt un nesaprot starpību starp mīlestības, labestības pilno, atbalstošo klātbūtni, kurā nav destruktīvās emocionālās iesaistīšanās aizejošās pasaules procesos, bet ir enerģētiska, atbalstoša sirds dalība visa organisma stabilizācijā. Ari iekšējo pozīciju, ar savu izvēli, ar sevis stabilizāciju, ar domām un lūgšanām, ar reālu darbību.
Tā ir ļoti smalka robeža, pa kuru jānoiet šajā laikā, tādēļ lieku reizi uzdot sev jautājumu, vai es tikai sargāju savu mazā cilvēciņa pasaulīti, savu jau tā nelielo resursu, vai es tomēr atceros, ka esmu daļa no Visa Kas Ir, un nesu gan atbildību, gan atveseļošanās potenciālu sevī.

Pievienojies Patreon un lasi/klausies vairāk:

patreon.com/SirdsCels

Nākamais solis paplašinājumā- grāmata ”Magdalēnu Balss”

grāmata Magdalēnu balss

 

Esiet mierā, mani brāļi un māsas. Mēs esam Magdalēnas, un mūsos ir Izīdas gēns, lai atdzimtu un radītu jaunu ģenēzi, jaunu matēriju un jaunu “Ādamu un Ievu” – jaunu paaudzi, jaunu pasauli un jaunas debesis. Un tā tas ir.

Es ilgi nevarēju piesēsties šim vēstījumam, saprast, kā labāk to pasniegt, jo nevaru atdalīt sevi, savu personisko pieredzi un stāstu no šīs grāmatas satura, vēstījuma un ceļa, pa kādu šī grāmata pie manis (un tagad arī pie Tevis) ir nonākusi. Tik daudz ir sakritību un maģisku notikumu, kurus tā pa īstam var saprast un izvērtēt tikai atskatoties atpakaļ un savienojot līnijas vienā rakstā.

Es ļoti spilgti apzinos to sakarību virkni no manis pašas sarakstītās Latvietes Karmai, līdz šai grāmatai ”Magdalēnas Balss” un nedaudz vēlāk padalīšos arī ar Tevi un, ticu, ka Tu sajutīsi ”Dieva roku” šajā 12.gadu notikumu virtenē.

Šī ir otrā grāmata manā izdevējas pieredzē, kuru izdodu pati neizlasot, jo tā nav pieejama valodā, kuru es saprotu.

Magdalēnas Manuskripta tulkošanas procesā, es kartē meklēju tur pieminētos ģeogrāfiskos punktus un notika tāds mistisks savienošanās process, es iekšēji dzirdēju tādu saucienu, ka jādodas turp, vēl pirms grāmata ierauga dienas gaismu.

Kopā ar vēl 6 Magdalēnām es devos ceļā uz SanMarīdelaMeru, mazu pilsētiņu Dienvidfrancijā, lai saņemtu Marijas Magdalēnas svētību šai grāmatai un, lai pateiktos par visu, kas caur šo enerģiju ir pie manis atnācis un tapis man dots.

Gatavojoties ceļam, domājot par maršrutu, es meklēju informāciju gan par Marseļas apkārtnes vietām, gan par Bugaraša kalna (grāmatā atveide- Bigaraka kalns) vēl eksistējošo esēņu kopienu.

Kā jau noproti, meklējot precīzāku informāciju, es internetā uzgāju tieši šo grāmatu! Es lejuplādēju Kindle aplikāciju, lai to iegādātos lun ar tulkotāja palīdzību sāku savienoties ar to enerģiju, lasīt, pētīt un atkal tā pati Balss, kas mani aicināja uz Franciju un tā pati balss, kas manī skanēja, rakstot Latvietes Karmu, mudināja mani tulkot šo grāmatu!

Cilvēciski manī bija pretestība, jo grāmatu tirgus stagnē un izdot kaut ko šobrīd mazai izdevniecībai ir lieli ieguldījumi un liels risks, taču es nevarēju pretoties šai Balsij, kuru jau pazinu pēc vārda…

Šeit ir stāsts par to kā atnāca Magdalēnas Manuskripts un par piedzīvoto Francijā: https://intabluma.me/kadas-gramatas-stasts/

Pirmo tulkojuma daļu es lasīju pagājušā gada oktobrī un sajutu, cik ļoti klātesošas ir arī Ješua nestās Kristus enerģijas, kā tās iniciē manā dzīvē un apziņā jaunu posmu, jauna līmeņa vienotības apziņu un, lai arī grāmatā ”Magdalēnu Balss” ir ļoti daudz informācijas par Pasaules Mātes enerģiju atgriešanos, par Magdalēnas Kodu aktivāciju sievietēs, taču man, īpaši pēc Magdalēnas Manuskripta izdošas (lasīju es to 11 gadus iepriekš), sakrālās vīrišķās enerģijas klātbūtne, kā Ješua kļuva daudz izteiktāka, pazīstamāka es sāku vairāk apzināties to kopdarbu, kas mums kā sava dzimuma pārstāvjiem šeit ir jāienes, jātrasformē, jādziedina. Un, tās prakses, kas agrāk Meiteņu Dienas (aprakstītas Latvietes karmā) un bija vērstas uz dievišķā sievišķā dziedināšanu, tagad manī ir transformējušās, aktualizējušās un saucās ”Magdalēnas prakses” Tās gaida vēl savu laiku, lai sākt dīgt tās Gaismas sēklas, ko nes tajā skaitā arī šī grāmata.

Lasot grāmatu, es apzinājos, cik ļoti novienkāršots un noīsināts ir vēsturiskais Ješua! Cik ierobežoti ir mūsu pašu izskati un izpratne ne tikai par Viņa dzīvi un misiju, bet arī vispār par to, kas ir garīgā izaugsme, kas ir kalpošana!

Lasot par esēņu kopienas dzīvi un ikdienu, klausoties magdalēnu stāstos, brīžiem šķita, ka mēs te tā virspusēji rotaļājiemies ar vārdiem garīgā izaugsme, meistarība, vienotība, apzinātība…

Es biju tikai garāmejot dzirdējusi par Annu, Mātes Marijas mammu, kura ir šīs asins līnijas, kas nes sevī Kristus enerģiju, Pirmmāte. Viņa gatavoja sevi vairākus simtus gadus, veicot nopietnus rituālus, lai spētu atjaunot savu fizisko ķermeni un pati sasniegtu to līmeni, lai spētu gaismā ieņemt to, kas nāks kā Avatara māte. Viņai pašai bija jāiemācās nomirt un augšāmcelties, lai šīs zināšanas nodotu savam mazdēlam.

Ja lasi angliski, silti iesaku izlasīt tās pašas autores pirmo grāmatu ”Anna, Jēzus vecmāmiņa”, jo tur šīs rituālās prakses ir aprakstītas, kā arī liela daļa garās Annas dzīves.

Biju tikai garāmejot dzirdējusi arī par Jēzus Indijas un Anglijas periodiem un to, ka īstenībā viņš ne tikai augšāmcēlās pēc nāves garīgajā ziņā, bet arī fiziskajā, un nodzīvoja vēl 40 gadus uz Zemes, tikai viņam vajadzēja slēpties… Arī tas, ka Marija Magdalēna ir nevis viena sieviete, bet vairāku sieviešu koptēls, manī vispār neizraisīja nekādu pretestību vai šaubas. Jo dziļi sevī es biju gatava šai informācijai.

Bez Magdalēnas Manuskripta un vēl virknes citām, tajā skaitā tantrisko prakšu sakrālo rituālu aprakstu grāmatām, es jau zināju, ka mīlestība pastāv ārpus sociālajiem aizspriedumiem un kalpošanas misija ir primāra. Esēņu kopienā tikai dažiem bija vairākas sievas vai vīri, lielākā daļa bija monogāmās attiecībās, bet arī ļoti liela daļa dzīvoja celibātā. Taču, no jau sāku stāstīt Tev priekšā…

Pats Magdalēnu jēdziens ir attiecināts uz cilvēku, kas nes sevī Magdalēnas Gaismas Kodus, ir inciēts šajā vai citās dzīvēs Izīdas, Magdalēnas ordeņa vai citās Pasaules Mātes (Dižās Mātes, Lielās Mātes, Visuma Mātes utml.), sievišķā kulta enerģijās. Šis jēdziens var attiekties gan uz sievietēm, gan vīriešiem, kas kalpo Dievišķajam Sievišķajam.

Ja pirms Magdalēnas manuskripta izdošanas man nedaudz trīcēja sirds, jo neziināju, vai auditorija būs gatava gan šādai Ješua dzīves interpretācijai, gan daudzo seksuālās enerģijas prakšu klātbūtnei, tad tagad, lai arī nedaudz raizējos par finansiālo pusi, esmu pilnīgi droša par šīs grāmatas vērtību, misiju un to, ka tā nāk vietā un laikā.

Šajā grāmatā ir ļoti daudz gaismas, ļoti daudz vieduma, transformējošas un ļoti spēcīgi paplašinošas enerģijas un man pašai tik ļoti ir salicies mans personīgais stāsts šajā visā…

Es labi atceros 2012.gada vasaru, kad saņēmu pirmo aktivāciju no Magdalēnas, lasot Magdalēnas Manuskriptu un tai sekojošo transformāciju, kas atvēra kanālu ar Pasaules Mātes enerģijām.

Kā atnāca sieviešu prakses un, kā sekoja šīs enerģijas ielikšana grāmatā ”Latvietes Karma”, kura tika burtiski nodiktēta un, kuru pēc nodrukāšanas es pati ar izbrīnu lasīju. Toreiz es vēl nemācēju šo enerģiju nosaukt vārdā.

Tālāk sekoja ilgais ceļš, ar virkni attiekumiem, Magdalēnas Manuskripta izdošas tiesību iegūšanai. Man ir sajūta, ka ar Latvietes Karmu es gatavoju augsni, jo tā bija vienkārša, teju visiem viegli uztverama informācija, bet jaudīga transformējoša enerģija. Bija vajadzīgi desmit gadi, lai ”negaidot”saņemtu Magdalēnas Manuskripta izdošanas tiesības. Un tagad jau nākamais solis dziļumā – Magdalēnu balss!

Gan jau tās nav beigas,- ir vēl pāris grāmatas, kas mani dziļi uzrunājušas, un, iespējams, tiks izdotas nākotnē, jo šīs enerģijas ienešana ir daļa no manas misijas šeit uz Zemes.

Pašlaik grāmata dodas ir ceļā uz tipogrāfiju un tiek saskaņotas pēdējās vāka maketa detaļas. Taču šobrīd, es aicinu Tevi pievienoties Magdalēnas Cilts kontam, kurā likšu citātus, kuri jau sāks savu darbu- es tam ļoti ticu!

Es būšu pateicīga katram, kas pievienosies gaismas sēklu sēšanas talkā, daloties ar citātiem un informāciju par grāmatas tuvošanos!

https://www.instagram.com/magdalenascilts/

”Kādu dienu varbūt dosities uz mazo baznīciņu pie Lielās jūras (Senmarīdelamerā, netālu no Marseļas), kur man par godu ir uzstādīta skulptūra/statuja. Bet ziniet, ka tā ataino daudz vairāk nekā vienkāršu meiteni vārdā Sar’h. Kad staigājat pa vietām, pa kurām esmu staigājusi es – vietām šajā jaukajā Zemes dārzā, ko mana ģimene mīl un kopj no vienas apzinātas inkarnācijas līdz nākamajai – apzinieties Gaismas sēklas, ko visur esam iesējuši. Tā pati Gaisma ir iesēta arī jūsos, jo mūsu ģenētiskie kodi un augšupejošās Zemes frekvence ir jūsu kaulu elementos.

Saskaņojieties un sajūtiet, ka mēs vienmēr esam jūsu tuvumā – nesdami jūs un visu dzīvību savās rokās. Nebrīnieties, ja brīdī, kad būsit pilnībā atcerējušies, kas jūs esat, atklāsiet, ka savās rokās arī nesat aizmigušos, kuri arī varētu izvēlēties atmosties.

Es pateicos par jūsu maigajām rūpēm un meistarīgo veidu, kādā ļāvāt man paust manu vēstījumu.

Es sūtu skūpstu no savas svētvietas pie Lielās jūras. Es sūtu to uz dūjas spārniem. Es sūtu bezgalīgas lūgšanas, lai mans mīlestības un miera skūpsts atrastu vietu katra cilvēka sirdī.

Lai Gaisma, ko dzīvoja un joprojām dzīvo mans tēvs, ir redzama visu acīs. Lai mēs visi atrodam šo Gaismu sevī un neuzlūkojam citus kā vairāk vai mazāk dievišķus.

Lai mēs kā vienota ģimene sadodamies rokās mierā, būdami brāļi un māsas.

Lai mēs, kā māsas un brāļi Magdalēnas, atmostamies un atrodam savu balsi.

Lai mēs iepazīstam un izdzīvojam mīlestības spēku – vislielāko no spēkiem, kas veicina nepieciešamās pārmaiņas. Mēs esam revolucionāri pārmaiņu nesēji un katalizatori – tādu pārmaiņu, kas veicina harmoniju, brīvību un vienotību.

Iedegsim no jauna savus lukturus, lai rādītu ceļu un apvienotu tos visus vienkopus, lai tumsā mirdzētu gaisma visā tās pilnībā. Mēs kā Magdalēnas izstarojam Tēva Bezgalīgo Gaismu un skandinām Mātes skaņo Balsi – tālumā parādīdamās kā Magdalēnas tornis, kā to vienmēr esam darījušas senākos laikos.

Tā ir mana lūgšana. Es nosūtu to ar skūpstu uz visām šīs jaukās Zemes vietām, uz debesu un pazemes valstībām. Rodiet patīkamu mieru manas sirds apskāvienos.

Āmen un Āmen. ”(Sāra (Sar’h) Ješua un Marijas no Betānijas (MM) meita)

Uzsākam grāmatas iepriekšpasūtīšanu!

Īpaši liela pateicība tiem, kas ir gatavi tās aptuveni 3 nedēļas pagaidīt, jo tas ļauj mums prognozēt tirāžu un samazināt riskus, bet jums to iegādāties par zemāku cenu!

Katrs, kurš iegādāsies, tiek aicināts grupā, kurā būs informācija par saņemšanas vietām Rīgas centrā, Pārdaugavā un Jelgavā, kā arī šajā grupā katru dienu es likšu citātus un gaismas vēstījumus no grāmatas, kuri sāks savu darbiņu ar katru no mums…

Grāmatas iegāde šeit:

https://intabluma.me/gramatas/

P.s. Grāmatas vāks var atšķirties no attēlā redzamā

Maģiskā domāšana, kritiskā domāšana, ezotērika un garīgums

Maģiskā domāšana

Viens no vērtīgākajiem lēmumiem šobrīd būs apzināta būtiska informatīvo produktu patēriņa ierobežošana, tādejādi gan parūpējoties par savu mentālo tīrību, gan enerģijas resursu, gan atslēdzoties no dažādiem destruktīvajiem egregoriem.

Īstenībā, ja es vēl pagājušogad daudz runāju par atpazīšanas mācībstundām, kad caur daudz un dažādiem avotiem tika doti tā saucamie dubultie vēstījumi, elementāru patiesību mērcītē, vairāk vai mazāk manāmi piejaucot maldinošas sastāvdaļas.

Tad tagad visās jomās informācijas lavīnās paustās ”patiesības” kļūst vienkārši absurdas!

Vai tie būtu politiķu lēmumi, vai visdažādāko sfēru ezotēriķu murgi. Es atvainojos par aso toni!

Jā, lai arī pati skaitos no šīs sfēras, man bieži gribās aizpiest ausis no tā absurda teātra, ko atskaņo tik daudzi. Pat tie, kas agrāk šķita samērā sakarīgi.

Kā notiek meistaru ”novešana no ceļa” caur ego struktūrām, es jau dalījos kādā audiopodkāstā Patreonā. Kā es to redzu, kā tas notiek un kādas mācības caur to ir pašiem meistariem un viņu sekotājiem.

Kā parasti pirmās izķēra lielās zivis, tagad ar smalkāku sietiņu absurdu padarot redzamāku, -mazākās. Domāju, vairākums manu lasītāju, alegoriju sapratīs.

Piedāvājot ar vien smieklīgāku, fantastiskāku, maģiskāku, pretrunīgāku informāciju, izskatās, cilvēki tā vietā, lai ieslēgtu elementāro kristisko domāšanu, kuru ejot garīgo ceļu nevajadzētu pazaudēt, ieslīgst kāda fantāziju radītā vienradžu, drakonu un visdažādāko maģisko personāžu pasaulē. Aizmeditējot prom no savas neapmierinošās realitātes.

Es tagad neteoretizēšu un necentīšos izklāstīt savu smalkās pasaules redzējumu, jo tie, kas iet tepat blakus, tāpat to zina. Pie tam, ja kāds kaut ko ir izfantazējis, tad tas jau eksistē, kaut arī tikai kāda fantāzijā. Un galu galā ticība formē individuālo realitāti. Lai nu katrs dzīvo tajā. No vienas puses, no otras…varbūt par to tomēr ir jārunā…

Ja infočigāni, kas tirgo vēlmju un manifestācijas marafonus ir vienkārši saprāta līmeņa tests, tad maģiskā domāšana ir ne tikai psiholoģisks fenomens, bet arī šī laika epidēmija.

Ticība, garīgums, izpratne par dievišķo dimensiju, smalkās pasaules uztvere (personīgā), kopā ar kvalitatīvām zināšanām, apzinātu un atbildīgu rīcību, ir nobriedušas personības dabisks evolūcijas process. Jo meklējumi un prakses sākas no dziļa dvēseles impulsa.

Šeit nav tik būtiska reliģiskā piederība, uzskatu kopums, individuāla pasaules uztvere un interpretācija. Tas viss var atšķirties starp dažādiem cilvēkiem, reģioniem un kultūrām.

Pieaudzis cilvēks sapratīs, ka atšķirībā no bērna, ledusskapis pats nepiepildīsies un brīnumu pasaule nematerializēsies pati no sevis. Tā ir bērna izpratne, ka naudu dod bankomāti, bet ēst var dabūt atverot ledusskapi.

Tieši bērni ir tie, kas tic Ziemassvētku vecītim, zobu fejām un sapņu prinčiem. Un, tieši iekšējais bērns ir tas, kurš vēlas izslēgt kritisko domāšanu, aizraujas ar visu brīnumaino, līdz galam neizprotamo, apslēpto… Un tic, tic…

Pieaudzis cilvēks paplašina savu redzējumu vispirms ar zināšanām, tad ar praksēm un caur savu izpratni un garīgajiem pieredzējumiem, pamazām arvien vairāk savā dzīvē iekļauj šo smalko dimensiju, izvēloties, kas der un kas neder, kas strādā, kas nestrādā, kas padara dzīvi priekpilnāku, pilnīgāku un harmoniskāku, bet pašu par labāku un mīlošāku cilvēku, un, kas ir tikai aizraujoši māņi. Un, varbūt pat ne māņi, vienkārši, ezotēriskās plašpatēriņa preces, kas kā raibā Austrumu tirgū ir krāsainas, interesantas, tās gribās iegādāties, bet, reāli padomājot, tāpat tās tieši tev nav vajadzīgas šobrīd, tikai iztērēsi resursu un tās putēs kādā tālā plauktā…

Pieaudzis cilvēks saprot, ka ir pieaudzis un, ka brīnumus spēj radīt pats. Sperot konkrētus soļus un veicot konkrētas darbības. Viņš saprot, ka par savu dzīvi ir atbildīgs tikai un vienīgi pats, bet garīg;a dimensija ļauj vairāk izprast sevi, savu savienojumu un dvēseli, lai šo savu unikālo ceļu un virzienu sajustu.

Nekādi manifestācijas maratoni nepalīdzēs infantilam bērnam kļūt par miljonāru, jo, radītspēja tiek dota tikai tad, kad ir briedums un atbildība. Tas ir dabas likums.

Visu šo savu ceļu ezotēriskajā virtuvē un tēmas aprakstīju Pārcelāja Dienasgrāmatā 2020.gadā un vēl pēdējie ekseplāri ir iegādājami grāmatnīcās, tomēr toreiz nebija ne uz pusi tik traki, kā man tagad viss izskatās šodien.

Ticēt brīnumam, tas ir ticēt savam vēl neatklātajam potenciālam, ticēt pasaulei un Dievam! Nevis kaut kam ārpus tevis..

Mēs taču esam atnākuši uz dualitātes pasauli mācīties par balansa meistariem, nevis zvāļoties no viena grāvja otrā, izvēloties ateisma un materiālisma pusi, jeb aizbēgot garīgajās dimensijās. Vai vēl trakāk sapinoties ‘garīguma’ subproduktu labirintos.

Mērenību, saprātīgumu, spēju domāt  un izdarīt izvēles pašam taču neviens nav atņēmis, vai ne?

Par došanu un dalīšanos

attēls par došanu un ņemšanu

Par došanu un dalīšanos

Aizdomājos, ka ir cilvēki- devēji, kas dod un dāvā sevi, savus resursus pasaulei un viņiem tas ir dabiski, kā elpot. Šie cilvēki var būt ļoti dažādā sociālā statusā vai materiālā stāvoklī, bet viņiem vienmēr ir ko dot- smaids, atbalsts, padoms, ābolu grozs…

Vēlme dot neuzrodas tikai Ziemassvētkos, lai uzliktu labdara zvaigznīti uz ego pagoniem, bet gan ir kā pastāvīga iekšēja plūsma, kas iet caur tevi un prasās tikt padota tālāk pasaulē neatkarīgi ne no kā. Šī plūsma meklē veidu, kā kalpot pasaulei, nevis kāds ārējs faktors stimulē impulsu kalpot, palīdzēt, atbalstīt, sakopt.

Domājot par šo tēmu man acu priekšā uznira divi atšķirīgi cilvēki. Abi pāragri novecojuši, noguruši, ar sašķobījušos veselību, bet vēl 50 gadu slieksni nesasnieguši.

Abiem ir ļoti daudz ko dot, jo ir gan pieredze, gan zināšanas, gan darbaspējas un silta sirds. Taču viņi neko nedod un es aizdomājos kādēļ, jo man tas šķiet kaut kāds pretdabisks stāvoklis, kurā es nekad neesmu atradusies, man vienmēr ir vēlme dot un es meklēju veidus, kā es varu vēl vairāk dot no sevis pasaulei.

Es šos cilvēkus pazīstu, tādēļ viens, kas ir labi situējis savu ģimeni ar daudz īpašumiem, vienmēr pārslogots darbā un ģimenē, iespējams, atbildētu aptuveni tā: kādēļ man kādam tāpat vien kaut kas jādod? Vai man kāds ir devis? Esmu smagi strādājis un uzskatu, ka katram pašam ir jānopelna sava dzīve.

Protams, ka ir daudz liekēžu, kuri gaida uz saviem labdariem un tur tā palīdzēšana tikai ļauj viņiem palikt viņu nabadziņu statusā. Ne par to ir šis stāsts.

Stāsts ir par to, ka šī cilvēka dvēsele skumst, jo nerealizējas lielākām lietām. Viss notiek ap naudu, īpašumiem, ģimenes pabarošanu, drošību – pamatvajadzību līmenī. Neesmu dzirdējusi, ka tur ir kultūras pasākumu apmeklējumi, kādas intelektuālas intereses, kaut visi ir ar maģistra izglītībām. Man no manas pozīcijas šķiet: Tev ir tik daudz zināšanu, tu taču varētu dalīties ar tām kādā blogā, dot tās jauniešiem, organizēt kādus pasākumus interesentiem, rakstīt grāmatu, uzsākt kādu ekoloģisko akciju, pamatojoties uz savu pieredzi un zināšanām.

Nezinu, varbūt kaut kur iekšā tas ir, man pat gribētos ticēt, ka ir. Varbūt vienkārši nav spēka.

Tas ir tas, ko es ievēroju otrajā cilvēkā. Te gan ir vēlme dot un kalpot, padarīt pasauli labāku, bet absolūts enerģijas trūkums. Nekā nav, nekas nepieder, nekas nav paveikts- lielākā daļa no dzīves notrallināta, mēģinot no tās paņemt, izspiest visu, cik vien var, izmantojot dzīves dotos resursus un apkārtējos cilvēkus izklaidēs un ballītēs.

Nav spēka piecelties, nav spēka saņemties, šķiet, ka vēl nav pietiekami zināšanu, prasmju, nav īstais brīdis, bet gadi iet un nekas pats no sevis nemainās.

Varbūt man tikai tā šķiet, bet abos gadījumos dvēseles skumst, jo nav šīs mijiedarbības ar pasauli, kas visa cita starpā dod arī brīvības, lidojuma un prieka sajūtu.

Kā, lai pasaule izkāpj no patēriņa graujošās ēras, ja lielākā daļa cilvēku ir patērētāji? Tā ir kā programma, uzskatu kopums, pārliecība. Raust, paņemt, kur var, nodrošināt sevi un savējos, krāt, izmantot – tas viss ir normalizēts un kļuvis pats par sevi saprotams. Taču Dabas likumi tiek pārkāpti, no tās tiek ņemts, bet nekas netiek dots atpakaļ. Tas agri vai vēlu rada enerģijas izsīkumu un slimības, ķermeņi uzblīst vai notiek iesākumā neredzamas iekšējās izmaiņas.

Es nemoralizēšu, kas manuprāt, jādara, jo parasti jau es rakstu arī sev. Jo es varētu darīt vairāk arī pati. Es vēlējos runāt skaļāk par eglīšu ciršanu un pirotehnikas izmantošanas aizliegšanu, taču atkal to neizdarīju, jo…negribējās pievērst sev uzmanību. Sargāju sevi, jo tā ir vieglāk. Bet tak varēju iniciēt parakstu vākšanu par pirotehnikas aizliegšanu? Un plastmasas maisiņi veikalos, utt.? Varbūt vienkārši aicināt nepirkt produktus plastmasas iepakojumos un to pašu pirotehniku, bet, vai izdosies aizklauvēties pie tiem patērētājiem, kas nedomā par dabu, citiem cilvēkiem, dzīvnieciņiem un putniem? Jā, patērētājs ir tas, kas domā tikai par sevi.

Starp citu, ezotēriskajā pasaulē civilizācijas un Spēki destruktīvajās un konstruktīvajās iedalās tieši pēc šī parametra: kalpojošas sev vai kalpojošas citiem.

Redz, pārdomu raksts sākās ar manām pārdomām par cilvēkiem, kas nedalās, mēģinot sajust, kas tur ir ciet, kādēļ viņi nedalās, bet beidzās ar nespējas dot saistību ar patēriņa domāšanu.

Savukārt, patēriņa domāšana aizved mūs prom no patiesajām vērtībām un cilvēcības brīžiem pavisam nemanāmi…

Dalīšanās, sava tuvākā mīlestība, mīlestība pret dabu (kuras daļa mēs esam) arī ir viena no bāzes vērtībām, ko nedrīkst pazaudēt, vai pie kurās jāatgriežas, ja vēlamies turpināt evolūciju. Nezin, kādēļ pēdējo gadu tieši patieso, dievišķo vērtību aktualizācija un saglābšana man šķiet vissvarīgākā… Lai šis gads ir par vērtībām!

Gads plūsmā

gads plūsmā bilde

Gads plūsmā – gads tuvāk sev

Ir pagājis gads, kurā izaicināju pati sevi, apņemoties to nodzīvot plūsmā. Lai to realizētu, gatavoties sāku vēl pusotru gadu iepriekš. Tas ir bijis viens no skaistākajiem gadiem manā mūžā un labākā dāvana, ko varēju sev uzdāvināt. Pieredze, atziņas, notikumi, dāvanas, – protams, arī testi ir tik ļoti piepildījuši mani

Šajā gadā mijiedarbība ar auditoriju ārpus Patreon kanāla, ir bijusi minimāla, mans izaicinājums ir ļoti bagātinājis un spēcinājis mani manā iekšējā ticībā savām vērtībām. Esmu pateicīga katram no jums, ka esiet palikuši blakus. Ceru, ka mēs vēl paiesim kādu gabaliņu kopā un iedvesmosimies viens no otra!

Īsti neatceros, kad tas notika- 2021.gada beigās, vai 2022.gada sākumā, kad ieliku lielu sarkanu krustu kalendārā. To datumu laikam vienmēr atcerēšos- 2022.gada 17.oktobris. Tad beidzās mana pēdējā ieplānotā Armēnijas grupa (11.-ā gada laikā) un es apņēmos apturēt to vāveres riteni, kurā pati sevi biju ielikusi.

Jau tas vien bija milzīgs izaicinājums noturēties pretī un neplānot uz priekšu, jo pastāvīgā ideju straume jau tādēļ nepārstāja plūst. Tā arī nebija pirmā reize, kad mēģināju sabremzēties, lai beidzot pati sev atļautu plūst un sajust savu dzīvi tuvplānā.

Visu mūžu biju drāzusies ar maksimāli izspiestu gāzes pedāli, kad gribās paspēt visu, ka nemaz nav laika skatīties apkārt un ‘’piezūmot’’ dzīvi detaļās, niansēs, sajūtās.

Un nē,- es neesmu mērķu cilvēks. Es nelieku sev mērķus un neplānoju nekādus sasniegumus. Nekas no tā, kas man ir, vai, ko esmu sasniegusi, nav bijis ne mans sapnis, ne mērķis. Ir impulss, ir ideja un ienāk tāda iedvesmas un draiva enerģija, interese to reaizēt. Man vajag aizrauties un uz tā iedvesmas viļņa arī iet, nezinot un pat nejautājot, kas tur galā būs, jo laikam jau man patīk pats process. Paskatīties, kur tas iedvesmas vilnis mani aiznesīs. Bet, kā lai iemācās šo slow life, dzīvi plūsmā, ja vienmēr idejas ir aizpildījušas kalendāru gadu uz priekšu?

Īsti neatceros, kādā vecumā es līdz sirds dziļumiem pēkšņi sajutu, ka dzīvei ir termiņš. Ka tā nav bezgalīga. Varbūt ap 45 gadiem. Un tas nav par sajūtu, ka es kļūstu veca, nē. Tas drīzāk ir par to, ka pēkšņi laiks iegūst vērtību. Jo, lai arī tu nezini, taču skaidri nojaut, ka ir konkrēts dienu skaits, kurš vēl ir atlicis.

Domāju, ka lielākā daļa no mums piedzīvo šādu atziņu. Kopš tā brīža, es ļoti aizdomājos par to, ka nevēlos vairs kaut ko atlikt vai gaidīt, un, ka katra diena ir potenciāla dāvana. Un, vai tā tāda būs, ir atkarīgs no manis. Ar ko es šo dienu piepildīšu, kā nodzīvošu.

Dzīvojot ar tādu jaudu un ātrumu, paralēli vēl intensīvi strādājot ar sevi, atrodoties pastāvīgās transformācijās, ļoti daudz kas no šīs pasaules skaistuma un iespējām paliek aiz strīpas.

Jau kādu laiku domāju, vai es tā varētu? Dzīvot plūsmā? Pamosties no rīta un sajust, kā es vēlos nodzīvot šo dienu? Klausīties sevī un sekot iekšējiem impulsiem? Vai vienkārši neiekritīšu kaut kādā slinkumā? Īstenībā, es sapratu, ka nezinu, kā tas ir, jo nekad manā dzīvē es to nevarēju atļauties. Vai arī nespēju atļaut. Kādam dzīvošana plūsmā ir dabisks un viegls stāvoklis, kamēr man- dzīves izaicinājums to vispār pamēģināt!

Atceros to 17.oktobri. Lai nepārkāptu pati savas sarkanās svītras, biju salikusi mēneša laikā 3 grupas. Pēdējās vispār bija tā, ka vienu pavadīju un otru sagaidīju. Pārslodzes dēļ jau biju pusslima un manas meitas saprata, ka ir traki un viena atlidoja nu Gruzijas, otra no Maljorkas, lai palīdzētu man ar pēdējo Armēnijas grupu. Jā, starp citu, tā bija brīnišķīga komandas sajūta, ko izbaudīju pateicoties tam, ka viņas pieslēdzās.

Ak, jā- šis bija laiks, kad kaut kur citā realitātē tika rādīts seriāls Karmas latvieši, bet tas bija tik tālu no manis, ka pat tam, lai saprastu, kā es par to jūtos, bija jāatliek uz vēlāku.

Pēc grupas pavadīšanas, palikām Tbilisi viesnīcā un es visus pārbiedēju, jo, iekrītot gultā, es piedzīvoju dīvainu emocionālo stāvokli- smējos un raudāju vienlaicīgi! Es pati sevi biju iebāzusi mežonīgā maratonā un pati beidzot no tā izkāpusi! Un man nav neviena plāna, neviena projekta, neviena solījums…nekā! Tukšs kalendārs! Nekādu plānu!

Es tik daudz biju domājusi, kāda ir šī sajūta, kad nekas nav jādara, nevienam nekas nav apsolīts, vari jebkurā brīvi sekot savam iekšējam kompasam. Cik daudzi pazīst šo sajūtu?

Īstenībā jau es ļoti daudz par to biju domājusi, kā būtu, ja būtu…

To sajūtu laika nepratīšu aprakstīt ar vārdiem. Tā nav tikai brīvības sajūta, tā ir arī liela potenciāla sajūta. Ko Debesis man piedāvās, ja es no savas puses ļaušos?

Tā kā biju sevi pārmocījusi, tad vismaz mēnesi es ļāvu sev aprast ar jauno stāvokli un vērot, kā mainās neironu saites. Visa mana būtība bija neizpratnē, ka nav vairs jāseko rīta rutīnai, pārbaudot epastus, apspriežot uzdevumu sarakstu ar asistenti, un darot visus tos darbiņus, kas vienmēr bija sakrājušies.

Un, ko iesākt ar enerģiju un informāciju, kura tāpat turpina plūst? To, sapratu, ka nedrīkst apturēt, jo tā ir kā upe, ja aizsprostosi, atradīs citu gultni. Tādēļ turpināju dalīties rakstos, kanālos un ēteros vienkārši ar to, kas prasījās ārā no manis.

Kur es esmu? Kas es esmu? Kā es jūtos ar to? Kur esmu bijusi sevi pazaudējusi, aizmirsusi?

Cik liela dzīves daļa bija atdota citiem un, cik sev? Kas ir manas pašreizējā dzīves posma patiesās vērtības? Ko es patiešām vēlos? Un, ko man vajag?

Pēkšņi sapratu, ka es neprotu vēlēties!!! Es nekad iepriekš neesmu vēlējusies priekš sevis. Ka manas motivācijas pamatā ir bijuši citi. Jādara, jo cilvēkiem to vajag, māja jāremontē, lai bērniem būtu, jāmācās, jāstrādā ar sevi, lai būtu tīrāks instruments Dieva rokās utt.

Kad man prasīja, ko es vēlos, lai neizcērt mežus un tamlīdzīgi. Un to es patiešām no sirds vēlos. Bet priekš sevis vēlēties man bija jāsāk mācīties no nulles…

Dīvaini ir tas, ka tu mēģini un mēģini kaut ko vēlēties, bet nesanāk. Šķiet, ka Tev neko nevajag, ka tev jau tāpat visa pietiek un palielam jau viss ir labi.

Jā, un man bija beidzot laiks ieskatīties spogulī. Un, ne tikai, lai ātri uzliktu skropstu tušu, bet, lai papētītu, kas skatās tev pretī. Ieraudzītu nogurumu acīs un to, ka gadi nestāv uz vietas un, kā es ar to jūtos.

Ir laiks retrospektīvi paskatīties uz savu dzīvi, un šķiet, ka varu būt apmierināta. Esmu realizējusi sevi maksimāli, cik šajā apziņas līmenī esmu spējusi. Dzīvojusi saskaņā ar savām visaugstākajām vērtībām, nenododot sevi brīžos, kad sirds balss ir opozīcijā ar vispārējo bara propogandu. Esmu izaudzinājusi meitas par brīnišķīgiem, mīlošiem cilvēkiem, un arī attiecību jomā, lai arī visādi gājis, esmu pieredzējusi skaistas un piepildošas attiecības.

Man ir maza mājiņa laukos, kur viss ir iekārtots ļoti atbilstoši manai mājīguma sajūtai un ir ļoti liels kārdinājums ‘’iet pensijā’’.

Tajās krustcelēs es atrados vairākus mēnešus, kad domāju, kā tad es tajā plūsmā dzīvošu tagad. Viens ceļš- beidzot pieķerties savam dārzam, jo augi ar mani vienmēr ir ‘’runājuši’’, paņemt kaķi, vai labāk divus, pieskatīt mazbērnus, pāris reizes mēnesī vadīt kādus sarunu un meditāciju apļus, pievērsties grāmatu rakstīšanai, dziedāšanai un savām balss praksēm. Hmm, kaut kas tajā visā ir… tāds laiskas dzīves solījums, bez stresiņa un iespringuma. Jā, un varētu ataudzēt sirmos matus un pamēģināt to dabisko skaistumu savos piecdesmit… Un nospļauties uz ārējo pasauli, lai katrs tak to dzīvo, kā grib… Varbūt es jau šo esmu nopelnījusi? Taču tad es pilnīgi noteikti kļūšu par tanti… Vai es esmu gatava kļūt par tanti? Vai vēl nopietnāk par omi, kas pēc statusa es arī oficiāli skaitos?

Varbūt kāds no jums gaidīja, ka no manis sekos pārliecinošs- Nē! Es neesmu gatava kļūt par tanti! Taču manas iepriekšējā ieraksta pārdomas bija manam nogurušajam garam tik kārdinošas, ka jau domās zīmēju dārza plānu un paskatījos, kāds patversmē ir kaķu piedāvājums.

Mans līdzšinējais dzīves ritms pat par orhideju uz palodzes, un kaut ko vairāk par ziemcietēm dobēs nav atļāvis sapņot, kur nu vēl par kaķi!

Varbūt kāds cits manā vietā sapņotu par ceļojumiem, bet es tajā brīdī pat biju nogurusi no pārvietošanās un brīžiem šķita, ka neieredzu savu mazo zilzaļo čemodānu, kas vienmēr ne līdz galam izkrāmēts (jo nav jau jēgas, tūlīt jāapdeito saturs un jādodas tālāk) kaut kur acu priekšā rēgojās.

Bet man taču bija uzdevums sajust sevi un savas vēlmes! Un visu mūžu es esmu strādājusi ar balsi, bet nekad nav bijis laika, lai izmēģinātu tik dažādās tagad pieejamās balss prakses. Tā es pagājušo ziemu pat pa divi lāgi aizbraucu uz Bali. Un, nevis ar grupu, kā parasti, bet sev. Otrajā reizē viena pati. Un tur pa īstam sajutu un noķēru to plūsmas sajūtu. Jo mājās jau vienmēr var ieplānot pirtiņu ar ģimeni, pusdienas, draugus… Nu, kādu, priekš kā kaut ko darīt. Un, protams, ka es zinu, ka es daru arī priekš sevis, taču motivāciju varu atrast tikai tad, ja it kā to daru priekš citiem. Un te nu, pagājušās ziemas otrajā Bali braucienā notika tas lūzuma moments, kad nolēmu- kļūšanu par tanti un omi tomēr atlikšu.

Jo vecums nav par gadiem pasē. Vecums ir tad, kad vairs neko negribās.

‘’Tu pēc pēdējā Bali esi ļoti izmainījusies’’, ‘’pastāsti, ko tu dari priekš tā’’, utml. jautājumu ir bijis samērā daudz.

Viss sākās tieši ar šo manu izvēli. Tātad, tas sākas galvā. Tas sākas ar lēmumu, ievilkt jaunu elpu un kaut ko sākt darīt. Interesanti, ka abi šie lēmumi- kļūt par tanti un kopt dārzu, vai palikt iekšēji jaunai un dzīvot krāsaini, no malas izklausās egoistiski. Abi ir it kā sev. Taču tie ir divi dažādi iekšēji stāvokļi.

Īstenībā, liktenis (Augšiņas, vai Dievs) man palīdzēja pieņemt šo lēmumu, jo Bali, ‘’pareizi’’un vegāni ēdot, saķēru nopietnu vēdera vīrusu (versija, ka tas bija vēdertīfs). Tam visam fonā bija vēl lielais separācijas process ar jaunāko meitu un vēl virkni dažādiem iekšējiem momentiem. Vienvārdsakot, bez visa tā, kas piederas pie vēdervīrusa, vēl divas nedēļas man bija slikta dūša, un dedzināšana teju pie jebkura produkta. Ar temperatūru es aizlidoju uz Gruziju un vēl ilgs laiks pagāja, kamēr atkopos.

Pēdējā dienā Bali mani apciemoja draudzene, atnesa zāles, jo degu kā ugunī un izbrīnā pateica, ka, neskatoties uz savu stāvokli, es ļoti labi izskatos… Es padomāju, ka viņa mani cenšas uzmundrināt, taču jau atbraucot mājās, es redzēju, ka spogulī uz mani skatās cits cilvēks. Ne tikai 6 kg vieglāks, bet arī vismaz tikpat daudz gadus jaunāks. Bija notikusi piespiedu attīrīšanās un tranformācija.

Meklējot produktus, no kuriem nav slikta dūša, es sāku brokastīs ēst pēc Keto vai fitnesa (to mēdz visādi saukt) principa: olas, avokado un lasis, maizes šķēle. Šīs detaļas atskaņoju, jo ļoti daudzi jautā. Ideālā variantā ēdu vēl tikai otru reizi ap 16:00, ko pašai gribās. Izslēgusi esmu piena produktus un vēl dažus, kas konkrēti man neder.

Principā, pēc šī notikuma, es arī galīgi izlēmu atlikt došanos pensijā un pievērsties arī vairāk savam ķermenim, izskatam, man sagribējās pamēģināt šādas tādas procedūras, atrast stilistu un nomainīt garderobi (to vēl neesmu izdarījusi), pie reizes būtiski izmainot kvantitātes un kvalitātes attiecību savā skapī. Ak, jā- un pierunāt sevi uz kādu fotosesiju. Uz vienu pašlaik ir izdevies un otru, – atkal kaut kā nepierunāju. Fotosesijas ir ļoti terapeitiskas. Vispār esmu sava vizuālā tēma meklējumos, jo vēl jau esmu transformācijas procesā. Un, kad būšu stabilizējusies, tad jau būs arī skaidrāks, kas man atbilst.

Tas ir stāsts par manu fizisko veidolu, par ‘’āriņu’’, bet daudz būtiskākas izmaiņas notiek ‘’iekšiņā’’

Tā kā pats izaicinājums jau ir par tēmu ‘’izvēlēties sevi’’, tad arī testi no dzīves tiek doti tieši šajā tēmā. Gada laikā bija 4 tādi nopietnāki iekšējie procesi un trīs no tiem privātajā sfērā- ar abām meitām un partnerattiecībās. Pēdējā tēma man bija ar grupu, ko organizēju uz Bali un, kad to organizēju jutu, ka pa vecam vairs negribu, bet pa jaunam vēl nezinu kā, tādēļ aizgāju pa veco taciņu, un tas man atspēlējās ļoti, – gan tajā, ka daudz no kā, ko plānoju vienkārši nojuka, gan manā neapmierinātībā pašai ar sevi un savu nespēju pateikt citiem, ka būs savādāk.

Pilnīgi visās šajās situācijās, es, kā ierasts, citu vēlmes, emocionālo labsajūtu, ērtības noliku augstāk par savējām. Tik interesanti, ka šoreiz man to vairs neļāva no Augšas.

Tajā pašā laikā, situācijās ar tuvajiem, es iekritu dziļās emocionālās bedrēs un it kā iztīrīju ļoti dziļus, neapzinātus un karmiskus slāņus, jo apzinātībā esot jau visu pieņem un saproti. Tādēļ zinu no savas pieredzes, ka vienlaikus vari būt apzinātībā un vērot sevi no malas, taču izdzīvot ļoti dziļas sāpes. Ja kaut kam ļoti dziļam ir jātransformējas caur sāpēm, tad nekāda apzinātība to nevar aizvietot. Kaut gan nenoliedzami lielākajā daļā dzīves situāciju tas labi strādā- paskaties uz visu no malas, noņem tam svarīgumu, pieņem un pateicībā palaid.

Bērns taču arī dzimst sāpēs, – tā sāpēs dzimst arī mūsu jaunais es.

Savā ziņā šis gads bija par līdzsvaru un visu dzīves jomu aktualizēšanu, jo, jāatzīst, ka nemanāmi realizācijas sfēra bija kļuvusi pārāk prioritāra. Teikšu, ka brīžiem tā aizņēma 80% manas dzīves. Jā, es mīlu to, ko daru. Es aizraujos un iedvesmojos no ideju realizācijas. Es mīlu cilvēkus un vēlos dalīties tajā, kas ir man vai nāk caur mani. Taču, lai pa īstam sajustu dzīves garšu, tā jābauda lēnām. Izgaršojot katru dienu, katru dzīves jomu, katru aspektu un… pašai savu esību. Ģimene, partnerattiecības, attiecības ar draugiem, apmācības un zināšanu padziļināšana, hobiji un citas intereses ārpus realizācijas, ceļojumi, dārzs un māja, – katra no šīm jomām ir svarīga un šis gads man ļāva ļoti to novērtēt. Un tieši pateicība šīm pārējām dzīves jomām, ka tās man ir un man ir ko kopt un lolot, ir tās, kas man šo gadu padara par vienu no skaistākajiem manā dzīvē. Esmu pietuvojusies tam savam iekšējam apmierinātības un klusas laimes stāvoklim, ko nekad pa īstam nesajutu skrējienā esot. Ik pa laikam pati brīnos un iekšēji jautāju ‘’tā tik tiešām var’’? Izrādās, ka tas ir iespējams! Es neko neesmu zaudējusi,- joprojām realizēju un dalos ar to, ko zinu, saprotu un sajūtu, taču pilnu krūti arī izdzīvoju citus dzīves aspektus, jomas un atplestām rokām saņemu tos pārsteigumus un dāvanas no Augšas, kas nāk kādreiz pārpildītā kalendāra vietā! Par dzīvi plūsmā! Esam!

 

Pasauļu atdalīšanās aktualitātes

pasauļu atdalīšanās

Pēc pagājušā gada decembra enerģētiskā divu galveno zemes vibracionālo līmeņu atdalīšanās, dvēseļu līmenī notiek procesi, ko īsumā līdzībā var raksturot šādi:

“Iepriekšējā periodā (īpaši kopš 2020. gada) notika masveida dvēseļu virzība uz pārejas portālu 2022. gada decembrī. Pēc dažādiem avotiem, pārgāja 12-20%, pārējie-, gan tie, kas vispār nekur nevirzījās (aizmigušie), gan tie, kas neizgāja, turpina savu attīstību dualitātē (3,2-3,5D).
Tie, kas pārgāja (daudzi vēl negatavi (neizstrādātu karmu, Ego, nepietiekamā vibrāciju līmenī), bet ar dvēseles izvēli un potenciālu), alegoriski runājot, sakāpa kuģos.
Tātad, līdz 2022. gada decembrim, liels daudzums dvēseļu plūda krasta virzienā, lai sasēstos kuģos un dotos uz “Jauno Zemi”. 12-20% atbilda vibrāciju parametru zemākajai atzīmei, lai tiktu ielaisti kuģos.
Kuģi dažādi (arī atbilstoši dvēseļu vibrācijām). Ātrumlaivas nonāks otrā krastā salīdzinoši ātri, kur jau sāk veidoties JZ aizmetņi, kamēr lielo prāmju ceļš var notikt līdz 2025. gada beigām, jo pa ceļam vēl ļoti daudz izstrādajamā/dziedināmā/atlaižamā.
Daži nolec un peld atpakaļ uz veco krastu.
Kuģiem pamazām nonākot galapunktā, sākas dvēseļu satikšanās, pievilkšanās kopējiem projektiem, jo šeit strādā citi mijiedarbības principi un likumi.”

Šeit satiekas līdzvērtīgi darītāji horizontālai sadarbībai, jaunās pasaules reālai veidošanai.
Meistari un skolnieki, guru un sekotāji, – šāda tipa modelis bija vajadzīgs (un paliek aktuāls) līdz pārejai, lai mācītos kalpot un palīdzēt citiem tikt līdz krastam un iekāpt kuģī.
Viss darbs uz kuģa, jau paša meistarība, paša eksāmeni.

Vecajā pasaulē paliek divu veidu meistari, lai palīdzētu tām dvēselēm, kuras gatavosies nākamajai iespējai “uzkāpt uz kuģa” (2028. gads pēc S.Rakeli).
Tumsas un Gaismas skolotāju mācībstundas palikušajiem un tiem, kas “uz kuģa”.

Apjukums tiem, kas atrodas uz kuģa. Vecie mijiedarbības modeļi nestrādā, jo vairs nav rezonanses, kontakta ar tiem, kuri palika krastā. Viņi vairs tevi “nedzird”.
Pastiprināta Ego transformācija, lai varētu iziet uz jauno mijiedarbības veidu Jaunajā pasaulē.
Energoapmaiņas principu maiņa.
Gatavības pārbaudes un testi no Augstākiem Spēkiem. Dubultie vēstījumi, izšķirtprasme, ticības apliecinājums.

Nākamajā ēterā iedziļināsimies notiekošajos procesos un mācīsimies saprast, izšķirt, kas ir kas… Kur mēs esam un, kas un kādēļ ar mums notiek. Kas uz mums attiecas un, kas vairs nē.
Izskatīsim pašreizējā laika “lamatas” (testus), reālus piemērus ar mācībām un meistariem aktuālajās tēmās.
Piemēram, finanšu un pārpilnības tēma,- kur beidzas karmiskā tēmas izstrāde, darbs ar ierobežojumiem, izpratne par līdzvērtīgu energoapmaiņu, bet, kur sākas dažu meistaru spiediens uz bagātību, greznību, patēriņu, stimulējot Ego vēlmes.
Ne jau meistars ir nepareizs, tu esi ieradies uz apzinātības testu.
Jo augstākas vibrācijas, jo vienaldzīgāks cilvēks ir pret materiālajām lietām, uzmanības un interešu fokuss novirzās citur. Atkarībā no tā, vai tu piekrīti, nepiekrīti vai daļēji piekrīti šim apgalvojumam, var saprast, kur patlaban esi.
Pārpilnības stāvoklis, nevis kā bagātības un naudas daudzums, bet gan kā pietiekamības, paļāvības stāvoklis, ka viss, kas vajadzīgs Tev ir pieejams.


14.oktobrī lielais ēters (2-3h) ar praksi par ziedojumu.

“Enerģētiskā prakse veseluma stiprināšanai un apzinātībai.”

Reģistrācija šeit:
 PASAUĻU ATDALĪŠANĀS AKTUALITĀTES

Patreon dalībniekiem iekļauts, pārējiem par ziedojumu.

Durvju aizvēršana uz pagātni

Tā ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā optimizēt savus enerģijas resursus. Īpaši vērtīgi aizdomāties tiem, kas jūtas iztukšoti, bez spēka, bez vēlmes kaut ko darīt un kustēties uz priekšu.
Divdesmit četru stundu laikā, kuras pavadīju Latvijā, kārtojot dažas formalitātes, satiku visus savus tuvākos cilvēkus. Vēlas vakariņas pie mammas, agra kafija ar tuvākajām draudzenēm, pusdienas ar savu ģimeni. Vakariņas jau lidmašīnā.
Domāju par savu trako lidināšanos – Gruzija- Viļņa, tad brauciens uz Rīgu un atpakaļlidojums nākamās dienas pēcpusdienā. Lai arī tās bija formalitātes, ko klātienē 2h laikā sakārtoju, satikšanās ar Savējiem tik ļoti piepildīja mani un nodzēsa visu fizisko pārlidojumu un pārbraucienu radīto slodzi.
Sēžu tagad laimīga un piepildīta lidmašīnā ar datoru klēpī un domāju, ka tas kā jūtos savā ziņā ir zināmu izvēļu, lēmumu un darbību rezultāts.
Īsā laikā es, pat īpaši neplānojot, tiku pie rezultāta, kurš sniedz šīs īpašās sajūtas.
Man ļoti svarīgas ir attiecības ar līdzcilvēkiem un uzskatu, ka tas ir darbs. Visās attiecību jomās ir bijušas un ik pa laikam mēdz gadīties šūpošanās, turbulences posmi, taču gala rezultāts vienmēr ir jauns dziļuma līmenis.
Cilvēki dažādi veido savu komunikācijas loku. Kādam pietiek tikai ar ģimeni, kādam ir viens labākais draugs, draudzene, kādam atkal ir daudz draugu un tusiņu.
Kādam der daudz, bet paviršas, vieglas pazīšanās, kāds komunicē un tiekas reti, bet dziļā savienojumā un kvalitātē.
Neatceros precīzi, kad man sākās tas posms, kad es pēkšņi pamodos no rīta un sapratu, ka dzīvei ir termiņš. Ka tā nav bezgalīga un attiecināt uz sevi teicienu, ka ‘’visa dzīve vēl priekšā’’ vairs vienkārši nevar. Aptuveni 42 gadu vecumā tas notika.
Priekš manis tā bija tāda kā robežšķirtne, kad katra diena kļuva vērtīga. Vairs negribējās kādu no tām palaist vējā, izniekot bez jēgas.
Tas bija laiks, lai izvērtētu savas prioritātes, kas man ir svarīgs? Kam es vēlos veltīt savu laiku, uzmanību, enerģiju? Ko es vēl neesmu piedzīvojusi? Pēkšņi dzīvei parādījās cita vērtība un analizējot, kā es tērēju savu resursu, pamazām sāku to pārkārtot.
Katru savas dzīves jomu, nošķirot un nospraužot robežas starp savu darbu/realizāciju un pārējo dzīvi. Sakārtojot, cik laika dienā veltu darbam un, kā šo laiku strukturēju.
Ko daru pati un, ko uzticu asistentiem.
Izanalizēju savu komunikācijas jomu ar visiem cilvēkiem; ar kuriem ir līdzvērtīga apmaiņa, ar kuriem nav. Pamazām pārstāju komunicēt ar tiem, ar kuriem vairs īsti nejutās tā vēlme vai nebija apmaiņas.
Pārstāju runāt pa telefonu, jo sajutu, ka man tas paņem daudz enerģijas un tas laiks nav regulējams. Pat sapratu, ka man izteikti nepatīk runāt pa telefonu. Sapratu arī kāds tam ir iemesls. Atklāju balss ziņas, kas atbilst manam formātam, jo manā dienas režīmā ir klausāmās un atbildāmās stundas, kad pilnībā noskaņojos uz cilvēkiem un enerģijām, kas caur balss ziņām nāk vai tiek nodotas no manis. Balss formāts ir kļuvis par tādu īpaši dziļu komunikācijas veidu, jo tajā nav divu paralēlo uztveres veidu (klausīties un domāt, ko atbildēt). Var pilnībā iegrimt un būt klāt klausoties un pēc tam ļauties plūsmai atbildot. Šie ‘’voisiņu romāni’’ ir īpašas attiecības ar pašām tuvākajām dvēselēm un tādu ir patiešām maz, tur ir jaudīga un līdzvērtīga energoapmaiņa un pievienotā vērtība.
Protams, ka nekas nevar atsvērt klātienes dzīvās satikšanās, – tās vienmēr ir svētki.
Un viena no svarīgākajām tēmām, kam pieķēros, tas bija darbs ar pagātnes tēmu. Jeb ar apzinātības palīdzību, apgūt jaunu iemaņu un prasmi- aizvērt durvis uz pagātni.
Vienā P. Kļavas lekcijā viņš citēja kādu austrumu gudrību, kas skanēja aptuveni tā, ‘’ja vēlies apskaidroties, atsakies no vēlmēm un no pagātnes’’.
Par to esmu daudz domājusi apzinātas dzīves dzīvošanas un ŠEIT UN TAGAD koncepta sakarā. Kamēr mūsu uzmanība un enerģija ir pagātnē vai nākotnē, tā nav pie mums- šodienā, šeit un tagad.

Darbs ar pagātni caur apzinātību un dažādās praksēs, atgriež milzīgu resursu. Jo ikdienā cilvēki daudz uzmanības (lasi enerģijas) velta atmiņām, pārcilā un analizē dažādus pārdzīvojumus, savas reakcijas, dzīvo aizvainojumos un nedziedinātās traumās.
Pagātnes notikumus nevar izmainīt. Un arī nevajag. Tie ir bijuši vajadzīgi, dvēseles pasūtīti, lai iegūtu pieredzi un enerģijas nokrāsas.
Izproti, kādēļ tā ir bijusi, kādas mācības nesusi, kādas kļūdas pieļautas un jālabo, un izņem visu enerģiju no pagātnes. Šādas meditācijas un prakses arī es pati vadu jau vairāk kā desmit gadus. Tās ir dažādas: gan piedošana, pieņemšana, parādu atdošana, dvēseļu fragmentu atgriešana, enerģētisko saišu atsiešana utml. Manuprāt, tās ir ļoti efektīvas.
Protams, krīzes akūtajā posmā vispirms ir jāapdzēš ugunsgrēks un jāizlīdzina emocionālais fons, tam ir savas prakses un paņēmieni, un pēc tam var ķerties pie enerģijas savākšanas no pagātnes.
Atkarībā no apzinātības līmeņa un enerģētiskajiem ieguldījumiem, ir atkarīgs laika periods, kurā var pilnībā pabeigt doto mācībstundu, izejot uz harmonisku stāvokli, kurā tu vairs nedomā un nemal šo situāciju, jo esi izpratis tās jēgu tavā dzīvē un tev sniegtās mācības, esi pieņēmis gan situāciju, gan tajā iesaistīto cilvēku rīcību, pat, ja līdz galam to nevari izprast, esi izņēmis savu enerģiju- nav vainas, nav kauna, nav nožēlas, nav sevis un citu nosodījuma. Parasti tad šī situācija un tajā iesaistītās personas vai nu pilnībā pazūd no dzīves, jo jūsu savstarpējie uzdevumi ir beigušies, vai saskarsme ir minimāla un absolūti neitrāla.
Visums (Jūsu Augstākais ES) negrib tērēt resursus, lai organizētu saskriešanās ar bijušajiem, ja viss ir izdarīts, tai energoapmaiņai vairs nav jēgas. Ir jāprot pateicībā palaist no savas dzīves visu, kas reiz ir kalpojis tavai izaugsmei.
Turpretī, ja viss nav paveikts vai apgūts, tad bijušie rēgosies acu priekšā sociālajos tīklos, jūs saskriesieties uz ielas, vai arī līdzīgas situācijas atkārtosies tikai jau ar citiem personāžiem.
Par vēlmēm, kas pieļauju bija domātas, kā prāta iegribas, šeit neizplūdīšu, jo ir daudz konceptu par nepieķeršanos vēlmēm, par prāta ilūziju būvēšanu un tajā visā ielikto resursu daudzumu, kas var formēt ar dvēseles uzdevumiem nesaskanīgu vai pat pretrunīgu dzīves līniju.
Manifestācijas prakses, manuprāt, ir tāds pretrunīgs pasākums. Līdz zināmam attīstības līmenim. Jo neesot saiknē ar dvēseli, prāta gribulīšu piepildīšana tikai attālinās no dvēseles patiesā ceļa, jo manifestācija no prāta prasa daudz vairāk resursu ieguldīšanu, kā dabisks Radītāja stāvoklis, kad viss notiek pats no sevis, jo kusties uz priekšu saskaņā ar iekšējo balsi. Noteiktā vibrāciju līmenī savas realitātes radīšana ir automātiska un dabiska. Tā notiek pati no sevis. Tava patiesā realitāte var būtiski atšķirties no prāta uzbūvētajām ilūzijām un ekspektācijām.

Man par izbrīnu lielu rezonansi izsauca mans piemērs, ko minēju savā Instagram ēterā, kur attiecības salīdzināju ar biznesu. Protams, ka attiecībās ir daudz lielāka emocionālā un neracionālā, domāju, arī neredzami, karmiskā daļa, tādēļ šis piemērs nevar būt absolūts, bet es te to pieminēšu, jo tieši šī rezonanse, manī radīja impulsu izvērst šo tēmu arī rakstiski.

Kad divi partneri pieņem lēmumu veidot kopēju biznesu, katrs no tiem iegulda to, kas viņiem ir. Ja parastajā biznesā peļņu saņem procentuāli ieguldītajam, tad attiecībās rezultāts ir kopējs. Visbiežāk neirotiskās attiecības balstās uz nevienmērīgu enerģijas ieguldījumu no katra no partneriem. Kā jau komentāros minēja par harizmātiskajiem narcisiem, psiholoģiskajiem un emocionālajiem varmākām, par vampīra/donora, upura/varmākas attiecību modeļiem- jā, tādu, vairāk vai mazāk izpaustu ir daudz, un tā ir plaša tēma, ko pašlaik ļoti plaši atspoguļo arī dažādi populāri psihologi.
Taču ir arī veselīgākas attiecības, kurās katrs iegulda, ko nu var un saprot. Bieži vien nesakrīt emocionālās vajadzības un ir daudz neizdziedinātā visos variantos, kas rada dažādu šūpošanos.
Lielākoties attiecības ar partneri mums tiek dotas, lai mums būtu iespēja augt, ieraudzīt trigerpunktus, apzināti meklēt tiem cēloni un dziedināt. Atbalstīt otru viņa dziedināšanas ceļā, kas ir dvēseles dabiskā plūsma, ja mīlestība ir stiprāka par ego programmām. Kā rāda nepielūdzamā statistika, tad vairākums attiecību izjūk. Bizness bankrotē. Iemesli var būt dažādi.
Kad lietas virzās uz bankrota pusi, pāri var censties tās saglābt, un caur krīzi iziet uz nākamo līmeni, bet, ja nesanāk, tad attiecības beidzas.
Ko dara, kad bizness ir bankrotējis? Jā, notiek notikušā analīzes process, secinājumu izdarīšana utt… Bet praktiski? Jā, pilnīgi noteikti tur vairs negulda iekšā enerģiju. Tieši otrādi,- cenšas, izņemt, izvest visus iespējamos resursus un atgūt tik ieguldītā, cik iespējams. Šajā gadījumā tas tieši ir arī viss augstāk aprakstītais. Ar pateicību aizvērt durvis uz pagātni, neturpināt tur virzīt enerģiju, izņemt no turienes tik enerģijas, cik tas ir iespējams, novirzīt fokusu (savu enerģiju) uz kaut ko, kas palīdz tikt ārā no krīzes radītajām sekām (lasi, paaugstināt vibrācijas), līdz atveras jauni ceļi un iespējas, atbilstoši paveiktajam darba ar sevi apjomam!
Kā vienmēr, priecāšos par atgriezenisko saiti!

Par individuālām konsultācijām un meistariem

Es eju regulāri uz individuālajām sesijām un konsultācijām pie speciālistiem un citiem meistariem. Jo tas palīdz ātrāk virzīties uz priekšu, palīdz ieraudzīt situāciju no cita skatu punkta, saņemt atbalstu un/vai dziedināšanu.

Kā es izvēlos? Ir bijis visādi- esmu no tarologa saņēmusi jaudīgas un vērtīgas atbildes, bet ar pāris populāriem astrologiem piedzīvojusi vilšanos. Man ir gan ļoti vērtīga pieredze psihoterapijā, gan tāda, kur knapi sagaidīju pirmās konsultācijas beigas, lai tiktu ārā no terapeita kabineta…

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka meistars un rezonanse ar to ir primāra, bet instruments- sekundārs. Pieredze, profesionalitāte arī ir svarīga, jo diletantisma ir ļoti daudz šodien, taču mani vairāk uzrunā tas, cik meistars ir padarījis darbiņu apts ar sevi: vai viņš un viņa enerģija simbolizē visu to, ko viņš stāsta un māca? Vai viņš ir sakārtojis savu dzīvi atbilstoši savai filozofijai?

Vai caur šo cilvēku plūst skaista, harmoniska, pieņemoša enerģija? Lūk, tas man šķiet ļoti svarīgi.

Vai es vienmēr ņemu vērā to, ko man saka? Nē. Bet es vienmēr ieklausos un paņemu to, ko varu paņemt dotajā momentā. Ir meistari, pie kuriem eju gadiem, jo ir rezultāts, it īpaši, ja runājam par tiem, kas strādā ar dziedinošajām enerģijām un metodēm čenelingā vai kā citādi.

Nevaru iedomāties sevi sēžot traumā nedēļām un mēnešiem, man tas šķiet tāds mazohisms. Jā, vienā rāvienā parasti ar sakni izraut neizdosies, bet tikt uz nākamo izpratnes, pieņemšanas un dziedinājuma līmeni, gan.

Ar šo ierakstu vēlos motivēt un aicināt sasparoties uz aktīvāku darbu ar sevi individuālajās sesijās, jo tā var daudz ātrāk tikt uz priekšu, it īpaši sajā laikā, kad ”jārok dziļi un ātri”. Padalies ar saviem meistariem (taro, astrologi, Human Design, sakārtojumi, psihoterapija, čeneleri utt.), bet es padalīšos ar savējiem! Lai mēs visi iedvesmojam viens otru un atceramies, ka pārmaiņas sākas ar mums pašiem!

2.daļa

Pateicos visiem, kas gan šeit, gan Telegram, gan Instagram un Facebook padalījās ar saviem meistariem, kā ar pieredzi, kura ir zelta vērta!

Rakstot par savu meistaru izvēli, es nepieminēju vienu faktoru, kas man ir ļoti būtisks. Ko var tikai sajust. Un tas ir tīrs nolūks.

Tīrs nolūks tas ietver sevī vēlmi dot, dalīties, kalpot, palīdzēt no tīras sirds. Tie, kam ir šis nolūks, parasti ir ar atvērtu sirdi, elastīgi attiecībā uz energoapmaiņu, jo tā nav primāra. Šajos cilvēkos nenolasās lepnība, pārgudrība un pārākums. Ir ārejas pazīmes, pēc kurām šos cilvēkus var atpazīt, bet bieži vien to var tikai sajust.

Agrāk, gadus 7-15 atpakaļ izmantoju, pamēģināju dažādas, gan dzimtas kārtošanas, gan koučinga, gan citas metodes, kas strādā ar psiholoģisko (mentālo, emocionālo) plānu un šīs inkarnācijas tēmām. Pamazām, apgūstot dažādas metodes pati un saprotot, kā darbojas šie mehānismi, un, galvenokārt, dziļi iepazīstot un sākot just pati sevi, iemācījos efektīvi izstrādāt tās tēmas, kas regulāri paceļas, atrodoties uz pastāvīga pašattīstības vektora.

Kā jau esmu teikusi, es sevi uztveru kā daudzdimensionālu būtni un mans šīs dzīves avatars, tā enerģētiskie ķermeņi, traumas un uzdevumi, manā uztverē ir ap 20% no visa, ko jūtu kā ES ESMU būtību.

Papildus ir mans Dvēseles plāns, ko nosacīti sadalu divās daļās. Viens ir karmiskais, jeb tās astes, kas ir palikušas neatstrādātas ar citām dvēselēm un uzdevumu plāns, jeb potenciāls, unikalitāte, ko Dvēsele vēlas šeit izpaust un attīstīt- tas saistās ar realizāciju katrā no dzīves jomām.

Protams, ka viss ir saistīts savā starpā. Iepriekšējo dzīvju ”astu”atstrādei tiek izvēlēti dzimšanas apstākļi, rodas traumas, kuru dziedināšanas rezultātā gan ir iespēja izlīdzināt energoapmaiņu (karmiskos parādus), gan slīpēt tieši tās enerģijas kvalitātes un īpašības, kas dvēselei nepieciešamas.

Ja ar pirmo daļu, lielākoties ar psiholoģiskām, gan enerģētiskām metodēm tieku galā pati, tad tieši šim ārpus šīs dzīves plāna kārtošanas procesam es izvēlos atbilstoša profila speciālistus.

Esmu gājusi pie daudziem un dažādiem vismaz 10 gadus. Kādi no tiem vairs nepieņem individuāli, ar kādiem pazudusi rezonance, ar kādiem uzticēšanās par to, kas atrodas ”trubas otrā galā”. Meklējumu laikā dažādi brīnumi pieredzēti 🙂

Parasti necenšos ieteikt speciālistus, jo katram pašam ir jāsajūt sava rezonance, savs cilvēks, taču tā kā man bieži jautā, gan ko es par kādu domāju, gan, ko varu ieteikt, tad dažus, pie kuriem eju šajā laikā periodā šeit pieminēšu. Tikai piebildīšu, ka tas, kas der man, var izraisīt vilšanos un nepalīdzēt citiem, jo katrai problēmai, ir savs speciālists un savs līmenis, kurā tā tiek skatīta un risināta.

Kā pirmo pieminēšu Inesi Kanapoli, kura daudzu gadu garumā ir man līdzās un nezinu nevienu jaudīgāku un spēcīgāku speciālistu darbā ar enerģētisko tīrīšanu un visiem gan šīs, gan citu dzīvju enerģētiskā/neredzamā plāna jautājumiem. Telegrammā kanāls Gaismas Upe. Latvijā tad viņa ir teju vienīgais cilvēks, pie kuras esmu gājusi. Un vēl pirtniece Dace Ločmele (FB Daces Pirts), kura ir gan ķermeņa, gan gara dziedniece.

Pašlaik regulārāk eju pie čeneleres un regresoloģes Tatjanas Gebel (Vācija, krievu valodā), kur var strādāt ar ārkārtīgi plašu jautājumu diapazonu, tajā skaitā arī ar enerģētisko lauka tīrīšanu un kārtošanu. Tā kā tā ir jau vairāku gadu pieredze, tad manā gadījumā tas liecina par ļoti labiem rezultātiem.

Šad tad aizeju pie mūsu ukraiņu speciālistes, čeneleres Tamāras Kušinas (Kipra, krievu valodā), viņai ir spēcīgas dziedinošas enerģijas un arī interesanta griezuma informatīvais kanāls.

Reizi gadā saistībā ar sava kanāla ”apdeitu” un realizācijas tēmām eju pie Inessas Guterman (Malta krievu un angļu valodās), kuru uzskatu par vienu no jaudīgākajiem kanāliem ar visplašākajām pieejām. Tur parasti ir informācija, kuru nekur citur dabūt nevar. Cosmoharmony.com, YT un TG kanāli. Īpaši ieteiktu viņas čakru diagnostikas konsultācijas opciju, kur ir ļoti izvērsta un plaša info un ne jau tikai par čakrām, bet par visām dzīves jomām un uzdevumiem.

Šad tad uznāk vēlme pamēģināt kādu citu, bet ne ar vienu nav tā klikšķa vai wau sajūta izveidojusies, lai ietu vēl kādu reizi.

Un vēl ir manas redzošās tuvās draudzenes, dvēseles māsas: Eka (Krievija/Gruzija, Artoteka IG), Valentīna (Ukraina, YT Valentina Pavlenko, individuāli pašlaik nepieņem, ) un Nellija (Gruzija Nelli Machaidze FB), caur kurām nāk ļoti vieda un skaista plūsma, ar ko mēs apmaināmies un, kas ļoti palīdz uz šī ceļa…

Vēl ir daži meistari, pie kuriem mācos pati, fragmentāri apgūstu balss prakses, elpošanu, vibrāciju dziedniecību, bet tas īsti neattiecas uz šo tēmu…

Lai katram izdodas atrast savējo!

Kompliments no Dieva

Šodien vēlos pastāstīt par savu ģimeni, precīzāk par meitām.

Teikt, ka es ļoti viņas mīlu un lepojos, ir neko nepateikt, jo vārdiem jau nav izsakāma tā sajūtu gamma, kad mēs vērojam kā mēs turpināmies savos bērnos.

Individuāla apziņa, raksturs, talanti un tomēr tajā visā ir daļiņa no tevis. Vecāki mani sapratīs.

Nav mums gājis viegli un esam kopā cauri ellītei izgājušas, daudz ir pārdzīvots, daudz dziedināts un ir vēl ko darīt, taču tas viss ir ļāvis iet kopā, augot man, šī transformācija, nevarēja neskart un neietekmēt viņas.

Jau mazotnē, dzirdot kā viņas ”konsultē” pa garīgām tēmām draudzenes, es smaidīju, bet nekad neesmu spiedusi savas meitas izvēlēties tādu pašu ceļu kā eju es. Kaut arī redzu, ka esmu autoritāte viņām, manī ieklausās, taču es vēlos tikai to, lai viņas iet savu ceļu, lai dzīvo laimīgu un piepildītu dzīvi, lai realizē to potenciālu, ar kuru ir atnākušas, negaidot kaut kādu mistisku īsto vai pareizo brīdi.

Krista, kopā ar savu toreiz vēl draugu Kristapu, pirmo reizi organizēja savu bērnu nometni, mana lielā pasākuma laikā. Toreiz viņai bija 15 gadi.

Viņi gaidīja, kad Krista pabeigs vidusskolu, paralēli LLU studējot Jogas un Indijas studiju gada programmā, lai iegūtu jogas skolotājas kvalifikāciju, lai atvērtu savu studiju Jelgavā.

Divi jaunieši to izdarīja. Krista pabeidza treneru kursus, vadīja TRX sievietēm, gaisa jogu un batutu fitnesu, bet Kristaps Crosfitt, TRX vīriešiem un Capoeira treniņus bērniem. Protams, pieredzes trūkums radīja daudz saimniecisko izaicinājumu, tomēr tas bija vērtīgs atspēriens pašu varēšanai, spējai kopā radīt un darboties.

Paralēli vasarās bērnu nometnes, ar akcentu uz Jauno bērnu tēmu vairāk kā desmit gadu garumā un ceļojumi. Ceļojumi uz Kaukāza valstīm un pāris reizes gadā eksotiskāki, kā piemēram uz Bali vai Kostariku.

Pašlaik K&K Studija ir paplašinājusies, jo viņu ģimenei ir pievienojušies divi jaunie bērniņi, kas ienes savas korekcijas, taču nekādi neierobežo savus vecākus.

Jau gaidot Šarloti, vecāki sajuta vilkmi dzīvot laukos un radīja instagram kontu Jaunieši Laukos, kur apraksta savus piedzīvojumus un lauku dzīves reālijas dziļi Vidzemē ar diviem mazuļiem, bet tajā pašā laikā gan apceļojot pasauli, gan strādājot un vedot grupas kopā ar bērniem. Starp citu bez aktīvajām un slēpošanas ceļojumu grupām, tieši ceļojumu ģimenēm ir paši pieprasītākie, jo tur ir īpaši padomāts, lai interesanti būtu gan bērniem, gan vecākiem, lai būtu vērtīga kopā būšana, un lai ģimene nostiprinātos kā pati labākākā komanda. Tā tas ir mums. Mana ģimene ir mana komanda, mans atbalsta bastions, mana motivācija un tajā ir milzīgs spēks.

Bet mazā Ieviņa auga tam visam pa vidu, tik loti jūtīga pret šo pasauli, ka pēc 6 klases, es saņēmos viņu izņemt no skolas un izmēģināt tālmācību. Kas ne tikai atvēra manu bērnu un es ieraudzīju visu to potenciālu un spēku viņā, bet arī iedeva man drosmi un motivāciju runāt par bērnu tēmu. Ieva ne tikai uzlaboja savas sekmes, ieguva interesi par zināšanām, bet arī apvienojot 10. un 11.klasi, skolu pabeidza gadu ātrāk.

Es vēroju un domāju, kā viņa realizēsies dzīvē, jo jau no bērnības sarunājās ar Eņģeļiem, gāja mežā barot meža garus, meklēt fejas un laumiņas, zīmējā tās un veidoja tām mājiņas. Viņas istaba tā ir tāda maģiska vieta, ar kristāliem, vīrakiem, pašas veidotām lielām ādas vākos iesietām grāmatām, kuras inkrustētas ar kristāliem un amuletiem. Tās ir viņas zīmētas gleznas un dažādi citi radošie projekti.

Tā kā viņai bija līdzi visos manos pasākumos un projektos, tad tas bija pavisam normāli, ja viņa paķēra klausuli, kad es runāju ar savu draudzeni un palūdza ”Inesīt (nodarbojas ar enerģētisko tīrīšanu), vai Tu nevari mani notīrīt, man šķiet, ka es esmu kaut ko ”dabūjusi”?” Toreiz Ievai bija 8 vai 9 gadi.

Daudz mums ir bijuši dažādi enerģētiskie piedzīvojumi, jo sarunas ar neredzamiem draudziņiem, ne vienmēr ir beigušās harmoniski. Tas ir ļāvis arī man saprast, ka daudziem bērniem un jauniešiem ir vaļā kanāli, kas ļauj piekļūt dažādiem spēkiem, bet ne visi vecāki to saprot. Šo tēmu esmu daudz pētījusi un daudz par to esmu runājusi.

Taču viena ļoti izteikta lieta bija tā, ka pie Ievas vienmēr ļoti pievilkās cilvēki un tajā pašā laikā viņai ļoti grūti bija atrast draugus vienaudžu vidū. It īpaši manos pasākumos ap viņu pulcējās virkne pieaugušo, lai apķertos, parunātos. Redzēju, ka viņa harmonizē visu, kas ap viņu ir… cilvēkus, telpu. Tas radīja un rada viņai lielas grūtības nonākot sev neatbilstošā vidē. Un mēs esam ļoti daudz, ko darījušas, lai izprastu smalko pasauli, iemācītos mijiedarboties ar visām smalkās pasaules pusēm un izpausmēm. Lai iemācītos redzēt, saprast, cienīt, un tikt galā ar sekām, ja tādas rodas. Jau no 14 gadu vecuma viņa iet individuāli pie čeneleriem, lai izprastu savu dzīves ceļu, strādātu ar traumām un mācītos mijiedarboties ar šo pasauli savā unikālajā veidā. Pastāvīgi redzot Eņģeļus un jūtot to saikni, ir aktivējies viņas Erceņģeļu kanāls, ko ir apstiprinājuši arī vairāki citi meistari un cilvēku, kas redz šīs enerģijas.

Iespējams, tādēļ viņa izvēlējās tieši Yin (maigās) jogas apmācības virzienu, lai varētu šo savu dziedinošo un harmonizējošo enerģiju nodot caur savu lauku un ķermeņiem.

Viņai tikko palika 20 gadi un viņa tikai meklē savu ceļu, vēlas studēt psiholoģiju un medicīnu un, lai arī šobrīd ar pilnu krūti izbauda dzīvi visās tās krāsās, jau pāris gadus viņa telpas enerģētisko sakārtošanu piedāvā arī citiem, jo redz katru neharmonisko telpas elementu vai svešu enerģiju klātbūtni. Protams, ka viņa tikai mācās un pilnveidojās, jo šis nav tas vieglākais ceļš, kad pieredzes vēl ir maz un ne visu var izskaidrot un gudri pamatot, tādēļ es īpaši esmu pateicīga visiem tiem, kas aicina Ievu, kas atbalsta viņu, sperot šos pirmos soļus (īpašs paldies pēdējai Armēnijas grupai, kas nāca uz viņas pirmajām jogas nodarbībām un iedeva tik svarīgo iedrošinājumu), zinu, cik viņai tas ir nozīmīgi un vērtīgi.

Lūk, un īpaši man ir vērot, kā abas māsas sāk savas enerģijas, spējas un talantus salikt kopā.

Krista ir manifestējošais ģenerators (pēc HD), kura griež enerģiju uz nebēdu, kuras radošās idejas birst no pārpilnības raga, viņai ir īpašs izaicinājums savienot mazu bērnu mammas pienākumus un savu vēlmi darīt, iet, attīstīties. Neskatoties uz organizatorisko jaudu, Kristai ir izcila intuīcija un es vienmēr ieklausos viņas sajūtās.

Ieva atkal ienes tādu ļoti mīļu un rāmu, harmonizējošu un meitenīgu enerģiju kopējā laukā, citreiz, iespējams, mācot Kristai pacietību, bet es ļoti ceru, ka šie kopējie projekti atnesīs daudz prieka citiem un vērtīgas pieredzes pašām.

Kristas kaislība un aizraušanās jau kopš agras bērnības ir deja, ko viņa cer realizēt gan kopējā izdejošanās prieka ģenerēšanā šeit pat Latvijā (Grupa dejo Sev), gan tikko radītajā mazo retrītu konceptā kopā ar Ievu Gruzijā.

Ir tāds teiciens, ka meita, tas sievietei ir kompliments no Dieva. Esmu bezgala laimīga par šo Dāvanu, par šo iespēju būt viņu mammai. Tagad, kad viņām ir pienācis laiks vairāk iziet no mana lauka, man vēl vairāk jāmācas uzticēties un paļauties uz Dievu, tādēļ arī šo rakstot, palaižu viņas pasaules plašajos ceļos, bet, protams, dziļi sirdī vienmēr ”es līdzi ceļos…”

Valodas