Tā ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā optimizēt savus enerģijas resursus. Īpaši vērtīgi aizdomāties tiem, kas jūtas iztukšoti, bez spēka, bez vēlmes kaut ko darīt un kustēties uz priekšu.
Divdesmit četru stundu laikā, kuras pavadīju Latvijā, kārtojot dažas formalitātes, satiku visus savus tuvākos cilvēkus. Vēlas vakariņas pie mammas, agra kafija ar tuvākajām draudzenēm, pusdienas ar savu ģimeni. Vakariņas jau lidmašīnā.
Domāju par savu trako lidināšanos – Gruzija- Viļņa, tad brauciens uz Rīgu un atpakaļlidojums nākamās dienas pēcpusdienā. Lai arī tās bija formalitātes, ko klātienē 2h laikā sakārtoju, satikšanās ar Savējiem tik ļoti piepildīja mani un nodzēsa visu fizisko pārlidojumu un pārbraucienu radīto slodzi.
Sēžu tagad laimīga un piepildīta lidmašīnā ar datoru klēpī un domāju, ka tas kā jūtos savā ziņā ir zināmu izvēļu, lēmumu un darbību rezultāts.
Īsā laikā es, pat īpaši neplānojot, tiku pie rezultāta, kurš sniedz šīs īpašās sajūtas.
Man ļoti svarīgas ir attiecības ar līdzcilvēkiem un uzskatu, ka tas ir darbs. Visās attiecību jomās ir bijušas un ik pa laikam mēdz gadīties šūpošanās, turbulences posmi, taču gala rezultāts vienmēr ir jauns dziļuma līmenis.
Cilvēki dažādi veido savu komunikācijas loku. Kādam pietiek tikai ar ģimeni, kādam ir viens labākais draugs, draudzene, kādam atkal ir daudz draugu un tusiņu.
Kādam der daudz, bet paviršas, vieglas pazīšanās, kāds komunicē un tiekas reti, bet dziļā savienojumā un kvalitātē.
Neatceros precīzi, kad man sākās tas posms, kad es pēkšņi pamodos no rīta un sapratu, ka dzīvei ir termiņš. Ka tā nav bezgalīga un attiecināt uz sevi teicienu, ka ‘’visa dzīve vēl priekšā’’ vairs vienkārši nevar. Aptuveni 42 gadu vecumā tas notika.
Priekš manis tā bija tāda kā robežšķirtne, kad katra diena kļuva vērtīga. Vairs negribējās kādu no tām palaist vējā, izniekot bez jēgas.
Tas bija laiks, lai izvērtētu savas prioritātes, kas man ir svarīgs? Kam es vēlos veltīt savu laiku, uzmanību, enerģiju? Ko es vēl neesmu piedzīvojusi? Pēkšņi dzīvei parādījās cita vērtība un analizējot, kā es tērēju savu resursu, pamazām sāku to pārkārtot.
Katru savas dzīves jomu, nošķirot un nospraužot robežas starp savu darbu/realizāciju un pārējo dzīvi. Sakārtojot, cik laika dienā veltu darbam un, kā šo laiku strukturēju.
Ko daru pati un, ko uzticu asistentiem.
Izanalizēju savu komunikācijas jomu ar visiem cilvēkiem; ar kuriem ir līdzvērtīga apmaiņa, ar kuriem nav. Pamazām pārstāju komunicēt ar tiem, ar kuriem vairs īsti nejutās tā vēlme vai nebija apmaiņas.
Pārstāju runāt pa telefonu, jo sajutu, ka man tas paņem daudz enerģijas un tas laiks nav regulējams. Pat sapratu, ka man izteikti nepatīk runāt pa telefonu. Sapratu arī kāds tam ir iemesls. Atklāju balss ziņas, kas atbilst manam formātam, jo manā dienas režīmā ir klausāmās un atbildāmās stundas, kad pilnībā noskaņojos uz cilvēkiem un enerģijām, kas caur balss ziņām nāk vai tiek nodotas no manis. Balss formāts ir kļuvis par tādu īpaši dziļu komunikācijas veidu, jo tajā nav divu paralēlo uztveres veidu (klausīties un domāt, ko atbildēt). Var pilnībā iegrimt un būt klāt klausoties un pēc tam ļauties plūsmai atbildot. Šie ‘’voisiņu romāni’’ ir īpašas attiecības ar pašām tuvākajām dvēselēm un tādu ir patiešām maz, tur ir jaudīga un līdzvērtīga energoapmaiņa un pievienotā vērtība.
Protams, ka nekas nevar atsvērt klātienes dzīvās satikšanās, – tās vienmēr ir svētki.
Un viena no svarīgākajām tēmām, kam pieķēros, tas bija darbs ar pagātnes tēmu. Jeb ar apzinātības palīdzību, apgūt jaunu iemaņu un prasmi- aizvērt durvis uz pagātni.
Vienā P. Kļavas lekcijā viņš citēja kādu austrumu gudrību, kas skanēja aptuveni tā, ‘’ja vēlies apskaidroties, atsakies no vēlmēm un no pagātnes’’.
Par to esmu daudz domājusi apzinātas dzīves dzīvošanas un ŠEIT UN TAGAD koncepta sakarā. Kamēr mūsu uzmanība un enerģija ir pagātnē vai nākotnē, tā nav pie mums- šodienā, šeit un tagad.
Darbs ar pagātni caur apzinātību un dažādās praksēs, atgriež milzīgu resursu. Jo ikdienā cilvēki daudz uzmanības (lasi enerģijas) velta atmiņām, pārcilā un analizē dažādus pārdzīvojumus, savas reakcijas, dzīvo aizvainojumos un nedziedinātās traumās.
Pagātnes notikumus nevar izmainīt. Un arī nevajag. Tie ir bijuši vajadzīgi, dvēseles pasūtīti, lai iegūtu pieredzi un enerģijas nokrāsas.
Izproti, kādēļ tā ir bijusi, kādas mācības nesusi, kādas kļūdas pieļautas un jālabo, un izņem visu enerģiju no pagātnes. Šādas meditācijas un prakses arī es pati vadu jau vairāk kā desmit gadus. Tās ir dažādas: gan piedošana, pieņemšana, parādu atdošana, dvēseļu fragmentu atgriešana, enerģētisko saišu atsiešana utml. Manuprāt, tās ir ļoti efektīvas.
Protams, krīzes akūtajā posmā vispirms ir jāapdzēš ugunsgrēks un jāizlīdzina emocionālais fons, tam ir savas prakses un paņēmieni, un pēc tam var ķerties pie enerģijas savākšanas no pagātnes.
Atkarībā no apzinātības līmeņa un enerģētiskajiem ieguldījumiem, ir atkarīgs laika periods, kurā var pilnībā pabeigt doto mācībstundu, izejot uz harmonisku stāvokli, kurā tu vairs nedomā un nemal šo situāciju, jo esi izpratis tās jēgu tavā dzīvē un tev sniegtās mācības, esi pieņēmis gan situāciju, gan tajā iesaistīto cilvēku rīcību, pat, ja līdz galam to nevari izprast, esi izņēmis savu enerģiju- nav vainas, nav kauna, nav nožēlas, nav sevis un citu nosodījuma. Parasti tad šī situācija un tajā iesaistītās personas vai nu pilnībā pazūd no dzīves, jo jūsu savstarpējie uzdevumi ir beigušies, vai saskarsme ir minimāla un absolūti neitrāla.
Visums (Jūsu Augstākais ES) negrib tērēt resursus, lai organizētu saskriešanās ar bijušajiem, ja viss ir izdarīts, tai energoapmaiņai vairs nav jēgas. Ir jāprot pateicībā palaist no savas dzīves visu, kas reiz ir kalpojis tavai izaugsmei.
Turpretī, ja viss nav paveikts vai apgūts, tad bijušie rēgosies acu priekšā sociālajos tīklos, jūs saskriesieties uz ielas, vai arī līdzīgas situācijas atkārtosies tikai jau ar citiem personāžiem.
Par vēlmēm, kas pieļauju bija domātas, kā prāta iegribas, šeit neizplūdīšu, jo ir daudz konceptu par nepieķeršanos vēlmēm, par prāta ilūziju būvēšanu un tajā visā ielikto resursu daudzumu, kas var formēt ar dvēseles uzdevumiem nesaskanīgu vai pat pretrunīgu dzīves līniju.
Manifestācijas prakses, manuprāt, ir tāds pretrunīgs pasākums. Līdz zināmam attīstības līmenim. Jo neesot saiknē ar dvēseli, prāta gribulīšu piepildīšana tikai attālinās no dvēseles patiesā ceļa, jo manifestācija no prāta prasa daudz vairāk resursu ieguldīšanu, kā dabisks Radītāja stāvoklis, kad viss notiek pats no sevis, jo kusties uz priekšu saskaņā ar iekšējo balsi. Noteiktā vibrāciju līmenī savas realitātes radīšana ir automātiska un dabiska. Tā notiek pati no sevis. Tava patiesā realitāte var būtiski atšķirties no prāta uzbūvētajām ilūzijām un ekspektācijām.
Man par izbrīnu lielu rezonansi izsauca mans piemērs, ko minēju savā Instagram ēterā, kur attiecības salīdzināju ar biznesu. Protams, ka attiecībās ir daudz lielāka emocionālā un neracionālā, domāju, arī neredzami, karmiskā daļa, tādēļ šis piemērs nevar būt absolūts, bet es te to pieminēšu, jo tieši šī rezonanse, manī radīja impulsu izvērst šo tēmu arī rakstiski.
Kad divi partneri pieņem lēmumu veidot kopēju biznesu, katrs no tiem iegulda to, kas viņiem ir. Ja parastajā biznesā peļņu saņem procentuāli ieguldītajam, tad attiecībās rezultāts ir kopējs. Visbiežāk neirotiskās attiecības balstās uz nevienmērīgu enerģijas ieguldījumu no katra no partneriem. Kā jau komentāros minēja par harizmātiskajiem narcisiem, psiholoģiskajiem un emocionālajiem varmākām, par vampīra/donora, upura/varmākas attiecību modeļiem- jā, tādu, vairāk vai mazāk izpaustu ir daudz, un tā ir plaša tēma, ko pašlaik ļoti plaši atspoguļo arī dažādi populāri psihologi.
Taču ir arī veselīgākas attiecības, kurās katrs iegulda, ko nu var un saprot. Bieži vien nesakrīt emocionālās vajadzības un ir daudz neizdziedinātā visos variantos, kas rada dažādu šūpošanos.
Lielākoties attiecības ar partneri mums tiek dotas, lai mums būtu iespēja augt, ieraudzīt trigerpunktus, apzināti meklēt tiem cēloni un dziedināt. Atbalstīt otru viņa dziedināšanas ceļā, kas ir dvēseles dabiskā plūsma, ja mīlestība ir stiprāka par ego programmām. Kā rāda nepielūdzamā statistika, tad vairākums attiecību izjūk. Bizness bankrotē. Iemesli var būt dažādi.
Kad lietas virzās uz bankrota pusi, pāri var censties tās saglābt, un caur krīzi iziet uz nākamo līmeni, bet, ja nesanāk, tad attiecības beidzas.
Ko dara, kad bizness ir bankrotējis? Jā, notiek notikušā analīzes process, secinājumu izdarīšana utt… Bet praktiski? Jā, pilnīgi noteikti tur vairs negulda iekšā enerģiju. Tieši otrādi,- cenšas, izņemt, izvest visus iespējamos resursus un atgūt tik ieguldītā, cik iespējams. Šajā gadījumā tas tieši ir arī viss augstāk aprakstītais. Ar pateicību aizvērt durvis uz pagātni, neturpināt tur virzīt enerģiju, izņemt no turienes tik enerģijas, cik tas ir iespējams, novirzīt fokusu (savu enerģiju) uz kaut ko, kas palīdz tikt ārā no krīzes radītajām sekām (lasi, paaugstināt vibrācijas), līdz atveras jauni ceļi un iespējas, atbilstoši paveiktajam darba ar sevi apjomam!
Kā vienmēr, priecāšos par atgriezenisko saiti!