Evitas Eglītes atsauksme par grāmatu Magdalēnu balss: Kristus–Magdalēnas potenciāla atmošanās

Lasot grāmatu MAGDALĒNU BALSS, šķetinājās daudz dažādas tēmas paralēli un daudzšķautņaini, tāpēc ir gandrīz neiespējami visu izprocesēto gammu ietērpt skaidros vārdos un saprotami izkārtotos teikumos. Izklāstīšu kādu daļu no tā, kas caur šiem stāstiem vēlējās tapt izpausts.

Lasot sajutos, ka esmu nogurusi no nošķirtības tēmas. Mēs, cilvēki dzīvojam uz vienas Mātes Zemes, bet vairums, joprojām neatminam, kā ar to patiesi mijiedarboties, – kā ar dzīvu un svētu būtni, kuras matērija un enerģijas veido mūsu fizisko ķermeni, kura mūs ik dienu baro, ar viņas klēpī briedušiem zemes augļiem, kura atbalsta katru mūsu fizisko soli, lai kurā pasaules malā to liktu, kura katru nakti, kad laižamies miegā, aicina mums savas rūpes, savu svaru un svarīgumu atdot viņai, lai mūsu fiziskie ķermeņi atslābtu un atjaunotos austošai dienai. Tieši daba ir tā, kas mums māca it kā pašsaprotamas gudrības, – kāda ir dabiskā lietu kārtība, kādi ir zemes dzīves cikli, kas spoguļojas arī mūsu fiziskajos ķermeņos un notikumos, ko izdzīvojam. Zeme mums māca sievišķo un mātišķo aspektu. Izprotot zemes dabu, mēs izprotam arī šos abus aspektus.

Garīgo telpu – vīrišķo/tēvišķo aspektu, vēl kādu laiku atpakaļ, mūsu apdzīvojamo platumu grādos, varējām atrast tikai kristīgajā baznīcā, saņemot tur tādu vēstījumu, kāds tas bija tam laikam pieņemts un ļauts. Mums mācīja, ka Jēzus ir miris par mūsu grēkiem, un tāpēc mēs viņu godinām un pielūdzam.

Ja kristīgajā baznīcā ienāktu tā vēsts, kas aprakstīta šajā grāmatā un zināma daudzu garīgo prakšu kopēju pulkos mūsdienās, – ka Jēzus patiesā misija bija, tikai un vienīgi cilvēkus aicināt sevī ieraudzīt, atzīt un attīstīt tieši to pašu gaismas daļu un augsto potenciālu, ko dievinām viņā, tad mēs skaidri redzētu daudz plašāku bildi, apzinoties radītāju sevī pašā un izjūtot vienotību ar Visumu un visu, kas ap mums, nepazeminot, nenoniecinot un neatdalot sevi no Visuma dievišķās telpas. Mēs katrs pats skaidri apzinātos, kas esam un, kur vēlamies virzīties. Iepriecina, ka šobrīd cilvēkos tas aktivizējas caur dažādām meditatīvām tīrlīniju dievišķām praksēm.

Savukārt, runājot par mijiedarbību ar Mātes Zemes apziņu, aizmiglojums un neziņa ir izteiktāka. Mijiedarbību ar to, kā svētu būtni praktiski neatceramies vispār. No šīm zināšanām mūs šķir patriarhāta diktēti daudzi gadsimti. Šajā laikā, gan apzināti, gan nē, ļoti plašā mērogā tika nīdēts viss, kas saistīts ar patiesi sievišķo.

Katrs apzināts cilvēks saprot, ka abi polaritāšu pretējie aspekti – mātišķais /tēvišķais, sievišķais/vīrišķais, zeme/debesis, diena/nakts .., tikai abi līdzās pastāvot, veido harmoniju. Vēl vairāk – daba mums māca, ka nemaz nav iespējams rasties jebkam jaunam, kur nav abu polaritāšu apvienošānās. Sistēmā, kur tiek nievātas un nicinātas ārējās sievišķās izpausmes, tās tiek iznīcinātas, arī iekšējā telpā. Tai skaitā arī iekšējā sievišķā daļa vīriešos. Tā ir tā daļa, caur kuru vīrietis ārpasaulē atpazīst sieviišķo. Tā ir daļa, kas papildina iekšējo vīrišķo, tādējādi veidojot paša iekšējo, tad ārējo veselumu.

Vēl, ir tāda izpratne, kā dievišķās kvalitātes un zemākas vibrācijas kvalitātes. Tās ir katrā no mums.

Ja vīrišķais iznīdē sievišķo, tas noteikti nenāk no dievišķā nodoma, jo dievišķajam ir tendence radīt un apvienot, nevis nodalīt, nošķirt vai iznīcināt. Pēdējās kvalitātes ir raksturīgas zemākām vibrācijām mūsos. Ļoti īsi ieskicējot, saprotam, ka aizejošā patriarhālā sistēma, aizmidzināja gan dievišķo sievišķo, gan dievišķo vīrišķo. Tāpēc arī Zemes Mātes svētīšana tika pilnībā izskausta, bet vīrišķais aspekts tika godināts tāds, kāds tas bija izdevīgs ne dievišķajai daļai.

Grāmatā aprakstītās Esēņu kopienas galvenais uzdevums ir modināt cilvēku apziņu, atcerēties savu būtību un dievišķo dabu. Lai mēs katrs individuāli un kā cilvēce, visi kopā evolucionētu augstākā, aizmigušam prātam šķietami, neiespējamā, līmenī, lai dzīvotu harmoniski, atbildīgi un apzināti, attīstot un realizējot savu augstāko potenciālu.

Aprakstītā kopienas dzīve un iniciēto individuālie izaugsmes ceļi mani ļoti iedvesmo un šķiet, nu, kurš gan negribētu un neizvēlētos dzīvot ar tādām “superspējām”. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk esmu pārliecināta, ka iespējams absolūti viss, kas nav prāta sadomāts, bet ir būtības dziļumos radušā impulsa vadīts. Ja paši tam noticam, un tajā esam gatavi ieguldīt savu laiku, darbu un enerģiju. Tomēr mūsu prāts ir ļoti ierobežots – tas tic tikai tam, ko ir pie -redzējis, un kamēr sevi esam nodalījuši no savas būtības, tikmēr dzirdam tikai ierobežoto prātu. Lai spētu savu būtību sadzirdēt, ir jābūt gana apzinātam.

Kāpēc mēs izvēlamies dzīvot zemākās vibrācijās un sevi nepiedzīvot kā dievišķu radītāju?

Pirmkārt, kādai mūsu daļai tā noteikti ir vieglāk, plūst pēc inerces un neuzņemties atbildību par savu dzīvi pašam.

Otrkārt, pirms izejam augstākā apziņas līmenī, mēs sākam apzināties, just un redzēt plašāk un dziļāk. Tas nozīmē, mēs ieraugam arī savas ēnas puses, paceļas mūsu sāpīgās, līdz galam neizdzīvotās pieredzes. To transformēt, nereti, ir ļoti sāpīgi. Lai caur šo izietu, ir jābūt gana apzinātam, un, galvenais, iekšēji motivētam.

Ja esam radīti pēc Dieva līdzības, ar milzīgu radošu potenciālu, tad kurā mirklī “aizmiegam”, un, kā rodas motivācija iziet augstākā apziņas stāvoklī?

Mūs katru veido mūsu pašu pieredzes dažādos laikos un telpās. Savā evolūcijas ceļā dvēsele cilvēka ķermenī ir piedzīvojusi visdažādākās, pat ļoti atšķirīgas pieredzes. Arī ne tuvu gaismotas. Tās rada nospiedumus, kas mūs ietekmē arī nākamajās dzīvēs.

Paskaidrojot, ieskicēšu piemēru.

Iedomāsimies sievieti, dzīvojam viduslaikos, esošu vēl savā dievišķuma apziņā un kodolā spēcīgu. Būdama apzināta un vieda sieviete, savu skaisto seju un augumu viņa slēpj skrandainos kankaros, izliekoties veca, kliba, šķība un slima. Tas viss sargājot savu ķermenisko un dvēselisko tīro patību no patriarhāta apmātiem, varas savaldzinātiem vīriešiem, kas sievieti, uzskatot par otrās šķiras cilvēku, savās interesēs, izmantoja pret pašas gribu, visos iespējamos veidos. Izvarošana jebkurā brīdī un vietā bija pieņemama un nesodāma norma. Kādā brīdī notiek lūzums, un šai sievietei neizdodas sevi nosargāt. Viņa piedzīvo varmācīgu, nežēlīgu un pazemojošu izturēšanos pret sevi. Sieviete turpina eksistēt, tomēr nespēj sadziedēt iekšējo sāpi. Visu pastiprina fakts, ka sieviete redz, – varmācību regulāri piedzīvo daudzas sievietes un dzīve uz zemes sievietes dzimumam iezīmējas, kā bīstama, mokas un sāpes. Pa pilienam pieaug naids un dusmas pret smago dzīvi uz zemes un vīrišķā dzimuma pārstāvjiem. Ar šo sajūtu viņa pamet šo savu iemiesojumu.

Nākamajā dzīvē šī dvēsele, jau citā sievietes ķermenī, izspēlē citādāku lomu. Viņas apzinātības fokusu aizmiglojusi iepriekšējās dzīves neizdziedētā sāpe. Naids un dusmas aizver sirdi un rada vēlēšanos atriebties. Sieviete piedāvā savu augumu par vērā ņemamu naudas summu, katram, kurš to var atļauties, Viņa ir pieprasīta pērkamo sieviešu vidū, jo labi pieprot amatu, un tas, ka vīrieši no tā kļūst atkarīgi, tik vēl vairāk baro viņas neapzināto atriebības prieku. Izvēloties šo ceļu, sieviete saskaras ar līdzīgi domājošām citām sievietēm. Daudzām no viņām šis ir izdzīvošanas jautājums, jo nav pajumtes, nav ēdiena, nav nekādas izredzes to saņemt tikumīgā darbā. Konkurence paredz cīņu par to, kura vairāk un naudīgākus vīriešus iegūs. Šī spēle sievietē attīsta spēju manipulēt. Laika gaitā iegūtā prasme iesūcas līdz kaulam un automātismam. Jo tālāk viņa šajā virzās, jo vairāk sirds nocietinās. Šo nav iespējams izdarīt ar atvērtu sirdi un skaidru apziņu. Sirds sāk nocietināties, lai nejustu sāpes. Nocietinoties mūsu dievišķā daļa caur mums vairs nevar izpausties, mēs zaudējam saikni ar savu būtību un savu paša spēku. Apziņa “aizmieg”. Mūs vada ego spēles un zemās vibrācijas.

Jau nākamajā dzīvē sieviete ir jau pilnībā aizmirsusi, kas ir tās patiesā būtība. Viņa ir pārliecināta prostitūta, kura nepazīst cieņu un mīlestību ne pret sevi, ne citiem. Viss viņas sniegums ir noslīpēta aktierspēle. Sakrālais klēpis tiek pašas nodots un piesārņots, slāni pa slānim iepakojot netaisnībā, sāpēs, bezjēdzībā. Ikdiena ir spēles laukums, kurā uzvar viltīgākā, visspējīgākā manipulēt, konkurējot ar citām, tādām pašām, sirds nocietinātām, izdzīvot alkstošām.

Kad cilvēks kādu pieredzi ir “atēdies”, kad tas viss ir līdz ūkai, notiek patiess lūzums. Pa īstam, tikai tad. Tikai tad cilvēks ir gatavs kāpt no šī ārā, mainīt savas dvēseles virzības vektoru. Kādam tas prasa īslaicīgu pieredzi, kādam – izturīgākam, ar biezāku ādu, – vairākus vai daudzus iemiesojumus, riņķojot vienā cilpā. Labā ziņa, – patreiz esam intensīvā paātrinājumā, kas paredz, ka vienas dzīves ietvaros varam izdzīvot, izstrādāt un transformēt to, kas agrāk prasīja daudzas dzīves. Pat vēl vairāk – vienā iemiesojumā iespējams izdzīvot vairākas dzīves vienu pēc otras.

Minētās dzīves galā, sieviete vecumā attopas nevienam nevajadzīga, vientuļa, slima, pilnībā iztukšota, iekšēju sāpju salauzta, pašas nodota. Jo viņas gars iekšēji klaudzina – pietiek, es vairs negribu, es šo sapratu, gribu tikt no ārā... Viņa šo, šķietami bezdibenīgo sāpi sevī izdzīvo pirms nāves, no tās vairs nebēgot. Viņa atdzīst, nožēlo, sev piedod, un vēlēšanās no šī visa izkļūt ir tik ļoti stipra, ka gars atver sajūtu, kā gribētos, kas pietrūka.. Šī sieviete vēlētos piedzīvot dzīvi bez seksuālajām, manipulatīvajām spēlēm. Sieviete gribētu piedzīvot tīrību un gaismu. Viņā ir sajūta, ka gribētu izrauties no šī netīrā, apgānītā ķermeņa un lidot kā eņģelis, nepieskaroties zemei. Būt pilnībā citā realitātē.

Un tā notiek, – jau nākamā iemiesojumā sieviete ir pilnīgi citā situācijā un vidē. Seko inkarnācija ar pilnīgi pretēju vērtību, – totāla sevis atpakaļceļa meklējumi pie sava gara un dvēsles. Sieviete izvēlas mūķenes dzīvi klosterī, dienas aizvadot askēzē un pastāvīgās lūgšanās. Dvēsele izvēlējās ātru izaugsmi garā. Lai tas notiktu, sieviete savu dzīvi velta tikai kalpošanai Dievam. Jebkura miesiska tieksme, viņasprāt, ir no ceļa novirzoša. Šajā ceļā sieviete seksualitāti pilnībā noliedz, uzskatot to par zemisku, netīru, postošu un ar garīgumu nesavienojamu. Tas šķiet, kā lielākais iespējamais netikums. Mūķene nosoda katru, kas tam ļaujās, pati sevī šo daļu apspiežot līdz pat elpas trūkumam, jo dvēselē ir palicis nospiedums par to, cik daudz posta rodas seksa dēļ. Pat, ja sieviete neatceras savu iepriekšējo dzīvi, pieredzētais ir kopā ar viņu un neapzinoties vada. Arī klostera vide, kuru sieviete šai dzīvē ir izvēlējusies, apstiprina, – jā sekss ir netīrs.

Šīs dzīves nobeigumā ir gandarījums par garīgo izaugsmi, par gūtajām garīgām zināšanām un atklāsmēm, par attīstību un atvērtību sirds telpā, tomēr noapaļojuma sajūta līdz galam nav, jo otrais enerēģiskais centrs ne tikai bijis ignorēts, bet pilnībā apspiests un nepieņemts. Sievietes ķermeni daba iekārtojusi pēc savas līdzības – viss norit cikliski. Sievietes ciklu regulē hormoni. Hormoni paredz, ka cikla vidū notiek ovulācija, kad tie dara visu, lai sieviete piedzīvotu ķermeniski enerģētisku baudu, sevis ziedēšanu, mīlēšanos un dzīves svinēšanu, lai dotu iespēju jaunradīt un iemiesot jaunu dzīvību. Reproduktīvajā vecumā daba mums to ik mēnesi atgādina, ik sievietei – arī klosterī dzīvojošai.

Kad arī šī, absolūti pretējā, dzīves pieredze ir līdz kaulam izdzīvota, izkristalizētas tās vērtības, sieviete vēlas garu izvest ārpus ierobežotā klostera un savienot to ar fizisko realitāti, piedzīvot garīgās un fiziskās telpas saplūšanu.

Viņai priekšā seksualitātes dziedināšanās pieredze, apvienošanās ar Mātes Zemes mīlestību un viedumu, satikšanās ar savu spēku caur savu sievietes ķermeņa godināšanu un mīlēšanu. Tad sievietes patiesi atvērtais un dzīvais zemes templis ieaicinās apgaismotās telpas garu realizēties mijiedarbībā.

Un mēs savos dziļumos atceramies savas iepriekšējo iemiesojumu pieredzes. Kādās dzīves situācijās tās var uzplaiksnīt. Ja esam apzināti, tad pamanām. Un tad ir iespēja izpausties gan dievišķajai, gan zemo vibrāciju daļai. Tālāko attīstības gaitu izšķir tas, kuru no tām mēs barojam un izpaužam.

Katras sievietes stāsts ir unikāls un neatkārtojams. Tomēr, ja kaut nedaudz rezonē aprakstītais, kas ir tikai neliela daļa no grāmatā raksturotajām tēmām, šī grāmata būs viens no lieliskākajiem ceļvežiem savas sievišķās daļas dziedināšanā.

Arī vīriešiem sevis dziedināšanas darbā tā būs vērtīga.

Iespējams, ne viss grāmatā aprakstītais visiem derēs, un ne viss rezonēs, bet, ja šī grāmata kaut kādā veidā ir piesaistījusi uzmanību, noteikti būs rodamas vērtīgas pērles, kas iedvesmos savam apzinātības ceļam.

Un reizēm ir tā, ka ar kādu informāciju mums jāsastopas vairākārt, līdz tā mūsos ko sakustina, jo varbūt miegā esam pārāk ilgi un cieši vai arī, vēl nav pienācis īstais brīdis mosties.

Mīlestībā un cieņā,

Evita Eglīte

Par mani

Jau agrā bērnībā vislielākā mana kaislība bija vingrot un dejot. Kad to darīju, sajutos ļoti dzīva un atraisījos tam, kāda patiesībā, savā būtībā esmu. Tajā bija daudz prieka un viedības.

Sekoja studijas Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijā.

Pēdējos 25 gadus vadu dažādas ķermeniskās prakses – tās pamazām no fitnesa, hatha un Kundalini jogas, transformējās enerģētiskās sieviešu praksēs.

Paralēli fizskajam biju pastāvīgā garīgā ceļa meklējumos, gan kristīgajā baznīcā dažādās konfesijās, gan dažādu virzienu jogas filzofijā, gan tantrā…

Man šķiet svarīgi fizisko apvienot ar garīgo. Laikam jau tāpēc, ka pati caur kustību jūtu, kā atveras arī garīgā telpa, un tie, dzīvojot uz planētas Zeme, tikai kopā esoši veido veselumu. Savos agrajos divdesmitajos sapratu, ka sievietes iegurnis ir sakrāla telpa, kas glabā ko ļoti noslēpumainu, īpašu un spēcīgu. Tas ir viens no lauciņiem, kurā darbojos. Un visas prakses, ko piedāvāju, patiesībā sievietes ved uz atvēršanos šim.

Joprojām izzinu un pētu dažādas ķermeniskās kustību un elpas tehnikas un sieviešu mistērijas.. Ja pašai, to pieredzot sajūtu, kā labu esam, piedāvāju to sievietēm.

Zināmākās no tām ir Mandalu deja, Kali dinamiskā meditācija, Harmonija iegurnī/ķermenī, Viļņošanās joga, Apļošanās un pašmasāža, Iegurņa modināšana u.c.

Vadu arī retrītus sievietēm, kur praktizējam visdažādākās ķermeņu prakses un tehnikas, lai atcerētos, kas ir autentiska, garīga un sazemēta sieviete savā spēkā.

Esmu mamma diviem pusaudžiem un teju jaunietei.

Ja vēlies praktizēt kopā ar mani, visērtāk būs sakontaktēt :

Facebook:

https://www.facebook.com/evita.eglite.2

Instagram:

https://www.instagram.com/direct/t/113491850042845/

Mājas lapa:

https://apzinatskermenis.com/

 

grāmata Magdalēnu balss

Grāmata "Magdalēnu balss: Kristus–Magdalēnas potenciāla atmošanās"

Atbildēt

Valodas