No malas skatoties, šķiet, ka tā jūk prātā, ka cilvēki vairs nesaprot, ko dara citi un, ko dara paši. Nejūt sevi, nesaprot sevi, neredz šai pasaulei turpinājumu. Jo tādai, kāda tā pašlaik ir, turpinājums nevar nemaz būt. Tikai nobeigums.
Vai nu spēcīga transformācija un izmaiņas, vai beigas. Iekšēji tas rada stresu, – pat, ja ārēji viss ir daudz maz kārtībā, zemapziņa vai intuīcija zina, kas katram stāv priekšā.
Pa kādu scenāriju ieplānots iet tavai dvēselei? Vai tas būs duālās pasaules cilvēcīgo un dabisko vērtību degradējošais scenārijs, kuras murgu mēģinās aizvietot ar meta visuma piedāvājumu, vai apokaliptisks pasaules gala scenārijs?
Vai nopietna, sāpīga, iekšēja un ārēja transformācija, kas noraus veco patērētāja ādu un parādīs ”kur vēži ziemo”?
Kurš no šiem scenārijiem šķiet pievilcīgākais? Gribās tak pa vieglo un smuko… Kaut kā izšmaukt. Sēdēšu pieticīgs un rāms, varbūt ”proņeset”.
Vieglākais ir neko nedarīt, jo tad straume pati aiznesīs kopā ar vairākumu uz Eiropas vērtībās balstīto globālistu nosapņoto Jaunu Pasauli. Pat acis nepaspēsiet pamirkšķināt, ka jauno normālo bērni atnesīs mājās no skolas…
Ja kādam šķiet, ka notiks brīnums un šis scenārijs nepiepildīsies, tad tas ir samērā naivi, jo šo scenāriju atbalsta vairākums. Par ir arī tie, kas nav pret, starp citu, – piekrīt, klusējot. Drīzāk būtu jāuzdod sev jautājums, kuru scenāriju izvēlos es un, ko es esmu darījis, lai šis scenārijs manā dzīvē realizētos?
Vispārējs sastingums, ir tas, kā varētu noraksturot to, kas notiek ar cilvēkiem, kas kaut nedaudz ir atvēruši acis un sāk nojaust, kas notiek. Tā ir jau ieilgusi pozīcija, kad ir ieņemta nogaidošā neziņas poza pirms lēmuma: skriet, bēgt, slēpties? Un tāda tā jau ir ilgi- kādam jau otro gadu.
Pirms gala eksāmeniem, mūs atbalstīja no Augšas, stimulēja ar iedvesmu, enerģiju, entuziasmu iet, meklēt, attīstīties, augt un ir samērā naivi iedomāties, ka to mēs visu paši ģenerējām, tādi malacīši.
Nu jau kādu laiciņu Debesu Krāns ir aizgriezts, jo, ko kolektīvā cilvēce dara ar šo resursu? Pareizi! Draudzīgi pārvērš naidā, agresijā, karos, kurina šķelšanos, slavina perversijas, iznīcina vērtības.
Jums šķiet, ka tas neattiecas uz jums? Nekādus agresīvus vai šķeļošus komentārus tak nerakstiet soctīklos, karodziņus neviciniet… Bet, kas notiek iekšā? Domās? Nosodījums? Bailes? Vienaldzīgā augsti garīgā neitralitāte?
Dabiskās vērtības ir kļuvušas tik nepopulāras, ka jādomā, vai par to vispār drīkst izteikties, ja?
Protams, ka katram sava individuāla saruna ar savu sirdsapziņu un arī katru vērtēs šajā eksāmenu laikā individuāli. Gan pēc darbiem, gan pēc domām.
Ko mēs varam darīt šājā laikā,- lielā Blīkšķa priekšvakarā, ir atrast sevī spēku iziet no pasīvā sastinguma, un vismaz kaut ko darīt. To, ko varam tur, kur esam. Piemēram, aiziet paravēt dārzu… 🙂
Turpinājums nedēļu vēlāk…
Man pašai šķiet, ka vēlme kaut ko uzrakstīt vai pateikt publiski, vienmēr ir impulss, kā signāls, ka šī informācija vai enerģija ir kādam vajadzīga. Jo man nav raksturīga pastāvīga sevis ”strīmošana” sociālajos tīklos, man tas pat nepatīk un es nesaprotu tos, kas to spēj. Varbūt es varu saprast motivāciju, kas liek pastāvīgi par sevi atgādināt, lai noturētu jau tā informatīvi izlutināto un pārsātināto auditoriju, – grūtāk ir saprast, kā viņiem ir tam laiks un enerģija pastāvīgai savas dzīves realitātes šova rādīšanai. Tā ir tāda salipšana ar savu ierīci, ar pastāvīgu domu strīmu par saturu, par to, ka jāpadalās, ka jāieliek tajā kāda vērtība.
Man laikam pārāk vērtīgs ir laiks ar sevi. Komiski, bet man laikam vairāk laika aiziet meklējot, kur ir mans telefons, kad es par to atceros, nevis domas par to, ko ielikt sociālajos tīklos.
Tās sociālās programmas, kurās pavadām savu ikdienu, kas liek mums dzīvot pavirši (no vārda: pa virsu), bez dziļuma, jo tam vienkārši nav laika, tās reāli atvieno mūs no pašu dvēseles, un tas, it kā vērtīgais saturs, ko katrs mēģina pievienot saviem storijiem, lai tie būtu pietiekami aktuāli un noturētu/piesaistītu auditoriju, ir pliki mentāls. Tas bieži vien ir prāta izdomāts un notranslēts, nevis no dziļiem apziņas apcirkņiem, apceres un dievišķā pieskāriena rezultātā piedzimis, un, ja tas kādam var būt noderīgs, pievienojas arī iekšēja vajadzība dalīties ar citiem.
Šeit ir vairāk par to, kā tas notiek man, jo es jūtu, ka tā ir konkrēta enerģija, kas plūst papildus vārdiem un, ka ir cilvēki, kam ir jāsadzird šie vārdi un jāsaņem šī enerģija. Tādēļ nebrīnos, ka citiem blogeriem ar 15 000+ sekotājiem viņu laiviņos ir 8 skatītāji, bet citiem ar 2000 ir 200 skatītāju…
Šie impulsi dalīties man pašai dažreiz šķiet neparasti, tieši dēļ enerģijas un pasniegšanas veida, jo es reti rakstu provocējoši un asi. Pati es saprotu, ka tas ir nepieciešams kādai noteiktai auditorijas daļai, – ļoti iespējams, pat nelielai, taču tā nonāk tur, kur tia jānonāk.
Šādi teksti vai audio ne vienmēr atspoguļo manis pašas iekšējos procesus, kaut bieži gadās arī tā. Citreiz atnāk teksts, kas jāuzraksta un jāatdod.
Iepriekšējo teksta daļu rakstot, tā bija enerģija priekš vienaldzīgajiem. Tiem, kas piekusuši no visa un mēģina saglabāt savu enerģiju, fokusējoties prom no notiekošā tuvākajā apkārtnē, pat savā realitātē.
Līdzjūtīgs vērotājs un vienaldzīga strausa politika nav viens un tas pats. Mēs esam un paliekam daļa no visa, kas ir, no Veseluma no Dieva. Un, ja mēs iekšēji atvienojamies no veseluma, savu enerģiju sargājot, mēs esam kā šūna organismā, kas pasaka, ka kādā orgānā esošanis vēzis uz mums neattiecas. Mēs gribam no novājinātā organisma saņemt savu enerģijas devu savu dzīvības procesu un eksistences nodrošināšanai, bet no sevis neko ielikt, atbalstīt veselumu, nevēlamies.
Lūk, un tas ir tas process, kas tagad, organismam strauji novājinoties notiek. Kad katrai daudz maz veselajai šūnai vajadzētu mobilizēt pēdējos resursus, lai glābtu visu organismu un tādejādi arī pašai sevi, notiek mentāls un enerģētisks sastingšanas process, kad sevi it kā atvieno no tās pasaules, kas ir ļoti slima un tai ir maz resursu, ko dot visām tās daļām.
Lūk, tas ir tas, ko pieaugošās vienaldzības apstākļos, vajadzēja pateikt tai daļai, kas īsti paši nesajūt un nesaprot starpību starp mīlestības, labestības pilno, atbalstošo klātbūtni, kurā nav destruktīvās emocionālās iesaistīšanās aizejošās pasaules procesos, bet ir enerģētiska, atbalstoša sirds dalība visa organisma stabilizācijā. Ari iekšējo pozīciju, ar savu izvēli, ar sevis stabilizāciju, ar domām un lūgšanām, ar reālu darbību.
Tā ir ļoti smalka robeža, pa kuru jānoiet šajā laikā, tādēļ lieku reizi uzdot sev jautājumu, vai es tikai sargāju savu mazā cilvēciņa pasaulīti, savu jau tā nelielo resursu, vai es tomēr atceros, ka esmu daļa no Visa Kas Ir, un nesu gan atbildību, gan atveseļošanās potenciālu sevī.
Pievienojies Patreon un lasi/klausies vairāk: