Viens no vērtīgākajiem lēmumiem šobrīd būs apzināta būtiska informatīvo produktu patēriņa ierobežošana, tādejādi gan parūpējoties par savu mentālo tīrību, gan enerģijas resursu, gan atslēdzoties no dažādiem destruktīvajiem egregoriem.
Īstenībā, ja es vēl pagājušogad daudz runāju par atpazīšanas mācībstundām, kad caur daudz un dažādiem avotiem tika doti tā saucamie dubultie vēstījumi, elementāru patiesību mērcītē, vairāk vai mazāk manāmi piejaucot maldinošas sastāvdaļas.
Tad tagad visās jomās informācijas lavīnās paustās ”patiesības” kļūst vienkārši absurdas!
Vai tie būtu politiķu lēmumi, vai visdažādāko sfēru ezotēriķu murgi. Es atvainojos par aso toni!
Jā, lai arī pati skaitos no šīs sfēras, man bieži gribās aizpiest ausis no tā absurda teātra, ko atskaņo tik daudzi. Pat tie, kas agrāk šķita samērā sakarīgi.
Kā notiek meistaru ”novešana no ceļa” caur ego struktūrām, es jau dalījos kādā audiopodkāstā Patreonā. Kā es to redzu, kā tas notiek un kādas mācības caur to ir pašiem meistariem un viņu sekotājiem.
Kā parasti pirmās izķēra lielās zivis, tagad ar smalkāku sietiņu absurdu padarot redzamāku, -mazākās. Domāju, vairākums manu lasītāju, alegoriju sapratīs.
Piedāvājot ar vien smieklīgāku, fantastiskāku, maģiskāku, pretrunīgāku informāciju, izskatās, cilvēki tā vietā, lai ieslēgtu elementāro kristisko domāšanu, kuru ejot garīgo ceļu nevajadzētu pazaudēt, ieslīgst kāda fantāziju radītā vienradžu, drakonu un visdažādāko maģisko personāžu pasaulē. Aizmeditējot prom no savas neapmierinošās realitātes.
Es tagad neteoretizēšu un necentīšos izklāstīt savu smalkās pasaules redzējumu, jo tie, kas iet tepat blakus, tāpat to zina. Pie tam, ja kāds kaut ko ir izfantazējis, tad tas jau eksistē, kaut arī tikai kāda fantāzijā. Un galu galā ticība formē individuālo realitāti. Lai nu katrs dzīvo tajā. No vienas puses, no otras…varbūt par to tomēr ir jārunā…
Ja infočigāni, kas tirgo vēlmju un manifestācijas marafonus ir vienkārši saprāta līmeņa tests, tad maģiskā domāšana ir ne tikai psiholoģisks fenomens, bet arī šī laika epidēmija.
Ticība, garīgums, izpratne par dievišķo dimensiju, smalkās pasaules uztvere (personīgā), kopā ar kvalitatīvām zināšanām, apzinātu un atbildīgu rīcību, ir nobriedušas personības dabisks evolūcijas process. Jo meklējumi un prakses sākas no dziļa dvēseles impulsa.
Šeit nav tik būtiska reliģiskā piederība, uzskatu kopums, individuāla pasaules uztvere un interpretācija. Tas viss var atšķirties starp dažādiem cilvēkiem, reģioniem un kultūrām.
Pieaudzis cilvēks sapratīs, ka atšķirībā no bērna, ledusskapis pats nepiepildīsies un brīnumu pasaule nematerializēsies pati no sevis. Tā ir bērna izpratne, ka naudu dod bankomāti, bet ēst var dabūt atverot ledusskapi.
Tieši bērni ir tie, kas tic Ziemassvētku vecītim, zobu fejām un sapņu prinčiem. Un, tieši iekšējais bērns ir tas, kurš vēlas izslēgt kritisko domāšanu, aizraujas ar visu brīnumaino, līdz galam neizprotamo, apslēpto… Un tic, tic…
Pieaudzis cilvēks paplašina savu redzējumu vispirms ar zināšanām, tad ar praksēm un caur savu izpratni un garīgajiem pieredzējumiem, pamazām arvien vairāk savā dzīvē iekļauj šo smalko dimensiju, izvēloties, kas der un kas neder, kas strādā, kas nestrādā, kas padara dzīvi priekpilnāku, pilnīgāku un harmoniskāku, bet pašu par labāku un mīlošāku cilvēku, un, kas ir tikai aizraujoši māņi. Un, varbūt pat ne māņi, vienkārši, ezotēriskās plašpatēriņa preces, kas kā raibā Austrumu tirgū ir krāsainas, interesantas, tās gribās iegādāties, bet, reāli padomājot, tāpat tās tieši tev nav vajadzīgas šobrīd, tikai iztērēsi resursu un tās putēs kādā tālā plauktā…
Pieaudzis cilvēks saprot, ka ir pieaudzis un, ka brīnumus spēj radīt pats. Sperot konkrētus soļus un veicot konkrētas darbības. Viņš saprot, ka par savu dzīvi ir atbildīgs tikai un vienīgi pats, bet garīg;a dimensija ļauj vairāk izprast sevi, savu savienojumu un dvēseli, lai šo savu unikālo ceļu un virzienu sajustu.
Nekādi manifestācijas maratoni nepalīdzēs infantilam bērnam kļūt par miljonāru, jo, radītspēja tiek dota tikai tad, kad ir briedums un atbildība. Tas ir dabas likums.
Visu šo savu ceļu ezotēriskajā virtuvē un tēmas aprakstīju Pārcelāja Dienasgrāmatā 2020.gadā un vēl pēdējie ekseplāri ir iegādājami grāmatnīcās, tomēr toreiz nebija ne uz pusi tik traki, kā man tagad viss izskatās šodien.
Ticēt brīnumam, tas ir ticēt savam vēl neatklātajam potenciālam, ticēt pasaulei un Dievam! Nevis kaut kam ārpus tevis..
Mēs taču esam atnākuši uz dualitātes pasauli mācīties par balansa meistariem, nevis zvāļoties no viena grāvja otrā, izvēloties ateisma un materiālisma pusi, jeb aizbēgot garīgajās dimensijās. Vai vēl trakāk sapinoties ‘garīguma’ subproduktu labirintos.
Mērenību, saprātīgumu, spēju domāt un izdarīt izvēles pašam taču neviens nav atņēmis, vai ne?