Noriskē un esi īsts!

Kad pirmo reizi rakstīju šo rakstiņu (3 gadi atpakaļ!)- tā bija tēma, ar kuru tika strādāts iekšēji, caur sevis pieņemšanu, strādājot ar savām bailēm un šaubām. Tagad, kad pārdomas, iekšejā transformācija, pārtop realitātē, kad pamazām no dienas dienā, tu sāc teikt patiesību sev un apkārtējiem, neizlikties, nepietēlot, teikt to, ko domā, atļaut sev būt tāds, kāds esi īstenībā, zemāk rakstītais iegūst citās krāsas un skanējumu…
Neizpratne, nosodījums, varbūt pat dusmas un novēršanās no vieniem, brīnīšanās un atbalsts no citiem- tik ļoti dažādas reakcijas. Cik kādreiz tas šķistu svarīgi! Tomēr šodien būtiskakais ir tas, kas notiek ar mani pašu, manu būtību… Vai Tu zini, kāda sajūta ir, kad atsvabinies no bruņām un maskām?
Pavisam cita elpa, citi apvāršņi redzami un cits brivības un izpratnes līmenis paverās!
Ir tikai pats sākums, agrs rīts jaunajai dzīvei bez maskām.
Noriskē un esi īsts!
/Iedvesmojoties no Ošo. ‘’ Uzticēšanās sev un citam’’/
Nekādas attiecības (starp Jums un otru cilvēku) nevar pa īstam attīstīties, ja jūs nedodat sev brīvību.. Ja jūs turpināt izlikties, slēpt sevi un aizstāvēties, satiekas tikai jūsu personības, bet jūsu būtība paliek vientuļa. Tad ar otru cilvēku komunicē tikai maska, nevis tu (tava būtība). Kad notiek kaut kas tāds, attiecībās īstenībā atrodas četri cilvēki nevis divi. Divas viltus personības turpina satikties, un divi īstenie cilvēki paliek atsevišķās pasaulēs…
Tas ir riskanti- ja tu būsi īsts, neviens nevar zināt, vai attiecības īstenību, patiesumu izturēs; vai attiecībās izrādīsies gana stipras, lai tiktu vētrai pāri. Tas ir risks, un tā dēļ cilvēki ļoti daudz spēku tērē pašaizsardzībai. Tie runā lietas, kuras jārunā, dara lietas, kas jādara; mīlestība kļūst līdzīga pienākumam. Bet tad realitāte (dvēsele) paliek izslāpusi, tava būtība nesaņem veldzi. Un tava būtība paliek arvien skumjāka un skumjāka… Personības meli ir ļoti smaga nasta dvēselei. Un risks, ka attiecības pārtrūks, ir ļoti reāls, neko nevar garantēt, bet es jums teikšu: ir vērts mēģināt! Pats trakākais var būt, ka attiecības pārtrūks. Bet labāk šķirties un tapt īstam, nekā palikt neīstam, bet kopā. Tādēļ, ka tas nekad nenesīs apmierinājumu. Tu paliksi izslāpis, turpināsi vilkties pa dzīvi, cerot uz kaut kādu brīnumu. Bet, lai notiktu brīnums, tev kaut kas ir jāizdara. Un tas ir- sāc būt īsts! Briesmas slēpjas tajā, ka, iespējams, attiecības nav pietiekami stipras, tās var neizturēt,- īstenība var izrādīties pārāk grūta, neizturama,- bet tad šīs attiecības neko nav vērtas… Šim pārbaudījumam ir jāiziet cauri. Noriskē ar visu- īstenuma dēļ; citādi tā arī paliksi mūžam neapmierināts. Tu darīsi daudz ko, bet nekas nenotiks. Tu daudz kustēsies, bet nekur nenonāksi. Efekts būs gandrīz absurds. Tas ir tāpat, kā iedomāties ēdienu- brīnišķīgu, garšīgu…Bet fantāzija ir tikai fantāzija. Tā nav realitāte. Nav iespējams ēst nereālu ēdienu. Uz kādu mirkli tu vari sevi apmānīt, vari dzīvot sapņu pasaulē, bet šis sapnis neko nedos. Tas tev daudz atņems un neko nedos vietā. Laiks, kuru tu tērē, esot viltus personība, vienkārši tiek tērēts pa tukšo; tas nekad neatgriezīsies. Šie paši mirkļi varētu būt reāli, īsti. Viens vienīgs īstenības mirklis ir labāks par visu izlikšanās un falša pilno dzīvi. Tādēļ nebaidies. Prāts tev teiks, lai tu turpini sargāt sevi un otru, paliekot drošībā… Tieši tā dzīvo miljoni cilvēku.
Freids savās pēdējās dienās uzrakstīja draugam vēstuli, kurā raksta par to, ka ir ievērojis- cilvēki nevar iztikt bez meliem… Īstenība ir bīstama. Meli ir ļoti saldi, bet nereāli. Tu vari turpināt melst mīļas blēņas savam mīļotajam, un arī viņš turpina čukstēt tev pie auss ļoti saldas, bet muļķības. Pa to laiku dzīve turpina izslīdēt no tavām rokām, un katrs nonāk tuvāk un tuvāk nāvei. Pirms atnāks nāve, atceries vienu: mīlestību vajag piedzīvot, pirms atnāk nāve. Citādi tu dzīvo veltīgi, un visa tava dzīve būs tukša kā tuksnesis. Pirms atnāk nāve, pārliecinies, vai esi piedzīvojis to, ko sauc par MĪLESTĪBU. Bet to var tikai ar patiesumu. Tādēļ esi patiess. Esi īsts. Riskē ar visu dēļ īstuma, un nekad neriskē ar īstumu dēļ kaut kā cita. Lai tas ir fundamentāls likums: pat, ja man ir jānoriskē ar sevi, savu dzīvi, es upurēšu to īstenuma dēļ, bet savu īstenumu neupurēšu. Un tu kļūsi neiedomājami laimīgs, pār tevi izlīs neizmērojama svētība.
Kā tikai tu paliksi īstens, viss pārējais kļūs iespējams. Ja esi nepatiess- tā ir tikai fasāde, uzzīmēta lieta, maska- tad nekas nav iespējams. Tādēļ, kad ar neīstenumu notiek neīstas lietas, bet ar īstenām- īstas. Es saprotu problēmu, tā ir visiem, kuri ir iemīlējušies,-dziļi sevī tie baidās. Viņi nezin, vai pietiekami stipra ir saikne, lai izturētu patiesumu. Bet kā to var zināt iepriekš? Nekas nav iepriekš paredzams. Lai to uzzinātu, tajā ir jāieiet. Kā, sēžot mājās, tu vari zināt, vai izturēsi vētru, kura plosās laukā? Tu taču nekad neesi pārdzīvojis vētras. Es un paskaties! Mēģinājumu un kļūdu metode ir vienīgā. Ej un paskaties- varbūt tiksi uzvarēts, bet viss kas mūs nenogalina, padara stiprākus… Ja viena pieredze tevi uzveic, un vēl viena, tā pamazām, tu kļūsti stiprāks un stiprāks. Un pienāk diena, kad cilvēks spēj tā vienkārši priecāties par vētru, vienkārši sāk dejot tajā…
Vienmēr atceries, falšums nekad neatmaksāsies. Tikai īstenība. No sākuma tā nekad neizskatās tā, ka varētu atmaksāties. Šķiet, tā sagraus visu. Ja paskatīsies no malas, īstenība izskatās bīstama, šausmīga. Bet tas tā ir tikai no ārpuses. Ja ieiesi iekšā, ieraudzīsi, ka īstenība ir vienīgais, kas ir skaists. Un tiklīdz tu sāksi to iepazīt, izbaudīt, tev tā būs nepieciešama arvien vairāk, tādēļ, ka tā sniegs apmierinājumu.
Vieglāk ir būt īstenam ar nepazīstamiem cilvēkiem. Svešinieki, kas brauc kopā vilcienā, uzsāk sarunu, runā lietas, kuras nekad nestāsta citiem, tādēļ, ka ar svešiem nav nekādas saistības. Pēc pusstundas būs tava stacija, un tu izkāpsi; tu aizmirsīsi, un viņš aizmirsīs, par ko runājāt. Tādēļ nav nozīmes, ko runā. Nekas nav likts uz kārts, runājot ar svešinieku. Runājot ar svešiniekiem, cilvēki ir atklātāki, īstāki, tie atver savu sirdi. Bet ar draugiem, ar radiniekiem- ar tēvu, ar māti, sievu, vīru, brāli, māsu- ir dziļi, neapzināti ierobežojumi. ‘’ Nesaki to, viņš var apvainoties. Nerunā šito, tas viņam var nepatikt. Neuzvedies tā, tēvs ir vecs, viņam tas var nepatikt’’…
Cilvēks turpina sevi kontrolēt.Pamazām īstenums tiek atmests tavas būtības pagrabā un tu paliec neīsts, melīgs un nepatiess. Tu turpini smaidīt falšu smaidu, kura ir vienkārši uzzīmēta tev sejā. Tu turpini runāt labas lietas, neko ar to negribot pateikt. Tev jau sen ir garlaicīgi ar kādu draugu vai tēvu, bet tu turpini sacīt: ‘’Es tā priecājos tevi redzēt!’’ Kamēr tava būtības saka: ‘’Liec man mieru!’’ Bet verbāli tu paliec un turpini izlikties. Un viņi dara to pašu; neviens pat to pa īstam neapzinās, jo mēs visi esam vienā laivā….”
Šeit nobeigums publicētais ar visiem komentāriem: http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my&pg=6#/blogs/?p=2841730
Tagad jau no savas pieredzes varu teikt: Noriskē un esi īsts! Tas ir risks, kas atmāksājas vienmēr! 🙂

Atbildēt

Valodas