„Ja meditējat, agrāk vai vēlāk jūs sastapsieties ar mīlestību.
Ja meditējat dziļi, agri vai vēlu sāksiet just, kā jūsos rodas milzīga mīlestība,
ko nekad nebijāt jutis iepriekš – Jūsu Esības jauna īpašība, jaunas durvis, kas atveras.
Jūs esat kļuvis par no jauna iedegtu liesmu, un tagad vēlaties dalīties.
Ja dziļi mīlat, pamazām sāksiet apzināties, ka jūsu mīlestība kļūst aizvien meditatīvāka. Netverams klusums ienāk jūsos. Domas izzūd, parādās pārtraukumi… klusumi!
Jūs ieskatāties pats savā dziļumā.
Mīlestība dara jūs meditatīvu, ja tā ir uz pareizā ceļa.
Meditācija dara jūs mīlošu, ja tā ir uz pareizā ceļa.’’Ošo
Ir pagājuši jau vairāki gadi, kad pavēru meditācijas pasaules durvis.. No sākuma varbūt aiz ziņkāres, ar zināmu skepticisma devu…Ziņkāre radīja vēlmi izzināt, izprast kā darbojas meditācija, izmēģināt pašai dažādus veidus, sajust, izgaršot, vērot, kas mainās manī un apkārtnē.
.JPG) |
| Spēka vietā Zvartnocā, Armēnijā |
Par meditāciju un tās dažādajiem viediem un virzieniem ir rakstīts ļoti daudz, tā ir zinātniski pētīta un aprakstīta, un šķiet, ka katram ir kāds savs priekšstats par vārdu ‘’meditēt’’. 🙂
Vadot klusēšanas retrītus, ‘’Sarunu un Meditāciju’’grupas, Meiteņu dienas, esmu izveidojusi savu meditāciju izlasi, kas ļauj strādāt ar konkrētām dzīves jomām.
Neesmu izmēģinājusi un pielietojusi uz citiem visus meditāciju veidus un paņēmienus, bet tieši
 |
| Saulrieta meditācija Krimā |
meditācija kā terapija, ir tas veids, ar ko strādāju, uzkrāju pieredzi un pētu rezultātus. Ir ideja to visu apvienot vienā rokasgrāmatā un paris diskos, lai katrs to varētu pielietot pastāvīgi.
Meditāciju veidi ir ļoti dažādi: dinamiskā meditācija, klusēšanas, sahadžas jogas (bezdomu stāvokļa), Vipasanas (uzmanības koncentrēšana), transcendentālā (ar mantrām) un vēl ļoti daudzi veidi, virzieni un katra meditāciju meistara adaptācijas savas pieredzes ietvaros…
Terapeitiskā meditācija manā izpratnē un pielietojumā, ir ar konkrētu mērķi dziedināt mentālo un emocionālo plānu.
Izplatītākās šāda veida meditācijas ir piedošanas meditācija, darbs ar aizvainojumu, ‘’iekšējā bērna’’ dziedināšana u.c.
 |
| Saulrieta meditācija Krimā |
Viena no efektīvākajām ir dziedināšana ar laika līniju, kad meditācijas stāvoklī atgriežamies pagātnē, domās savu dzīvi uzliekam uz laika līnijas kā kinolenti, lēnām pārskatām to, dzēšam visus sāpīgos, nepatīkamos, traumējošos notikumus un aizvietojam, pārrakstām ar ideālo, vēlamo situāciju. Tā ir gana vienkārša un katram pieejama prakse, ko ikdienā katrs var pamēģināt kaut vai pa vienai situācijai katru vakaru.
Vairāk par šo tēmu un konkrētām meditācijām pastāstīšu
13.februārī, tagad tikai vēlējos nedaudz atgādināt par šo ļoti efektīvo un katram pieejamo sevis sakārtošanas veidu. 🙂
Ja šo lasa kāds, kas ir bijis manās vai citās meditāciju nodarbībās, būtu ļoti jauki, ja Tu padalītos ar savu pieredzi komentāros- lai arī citi iedvesmojas pamēģināt!
Jo nav tādas dzīves jomas, vai situācijas, kurā nevarētu izmantot meditāciju! Lai dziedinātu sevi, lai atbrīvotos no stresa, sakārtotu domas un prātu, lai atbrīvotos no bailēm un šaubām, lai atvērtu savu sirdi, savienotos ar savu dvēseli un Augstākajiem aspektiem…Līdz atrodam savu centru, kurā tāpat kā ciklona centrā vienmēr mīt miers, harmonija un Mīlestība, līdz varam paši savu dzīvi dzīvot kā meditācijā…
Un tālāk daži citāti no Ošo par meditāciju:
Vairākumam no mums ir mācīts, ka, lai dzīvē gūtu panākumus, mums jāpūlas, jācīnās, jāfokusējas, jākoncentrējas. Šādas pieejas problēma slēpjas tajā, ka, jo vairāk mēs pūlamies, jo vairāk saspringstam. Un, jo lielāka spriedze ir mūsos, jo sliktāki ir mūsu darbības rezultāti. Meditatīvā pieeja nozīmē saprast, ka, lai mēs varētu paveikt labāko, ko spējam, lai sniegtu katram dzīves mirklim to augstāko, ko varam dot, un lai saņemtu no katra mirkļa labāko, ko tas spēj sniegt, – mums ir jābūt pēc iespējas apzinošākiem. Un, lai apzinātos, mums jābūt atslābinātiem.
Parasti mēs domājam, ka, lai atslābinātos, mums jādodas ārpusē. Meditācija sniedz citu iespēju: doties sevī.
Spriedze, kas pavada moderno dzīvi ir tik liela, ka pasaule vēl nekad nav bijusi tik nemierīga vieta
 |
| Mūsu Spēka dziesma skan Gruzijā |
dzīvei. Cilvēki vēl nekad nav bijuši tik saspringti. Šīs tehnikas ir izstrādātas tieši modernā cilvēka prātam – mūsdienīga pieeja, kas piemērota šodienas cilvēkiem.
Piemēram, ja jūs esat ļoti enerģisks cilvēks, kurš nespēj „vienkārši sēdēt”, tad pamēģiniet aktīvās meditācijas. Izpaudiet sevi, cik vien iespējams, un ļaujiet atslābumam sekot pašam no sevis. Varbūt jūsu saspīlēto emociju dēļ jums ir grūti nosēdēt klusējot. Vai arī varbūt jūs vienkārši vēlaties kustēties? Arī tad aktīvās meditācijas ir jums noderīgas.
Prasmi palikt atslābušam savas aktīvās dienas aizņemtībā sauc par „modrību bez pūlēm”- tā ir meditācijas pieredzes būtība. Tādēļ pat tad, ja esat pārliecināts, ka jums galīgi nav laika, ko veltīt meditācijai, jūs atradīsiet daudzas tehnikas, kas var tikt iekļautas dienas ritmā.
Meditācija balstās uz vienkāršu sapratni: tā vietā, lai cīnītos ar tumsu, kas jebkurā gadījumā nav iespējams, pārejiet pie gaismas. Tā vietā, lai cīnītos ar sevi pašu, mēģinātu padarīt sevi labāku, cenšoties dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem par to, kādiem mums ir jābūt, mēs varam sākt, vienkārši pieņemot sevi tādus, kādi esam tagad.
Tiklīdz mēs pieņemsim to un atslābināsimies, tiklīdz pārtrauksim izlikties par to, kas neesam, tiklīdz pārstāsim pūlēties, lai atstātu iespaidu uz citiem (kuri tāpat pūlas, lai atstātu iespaidu uz mums), tiklīdz mēs vairs neaizsargāsim sevi, neattaisnosim… Tiklīdz mēs pārtrauksim censties noslēpt savus ievainojumus pat no sevis paša, bet tā vietā atklāsim tos gaisam, dziedināšana notiks pati no sevis.
Un meditācijas lielākais paradokss ir tāds, ka tad, kad mēs beidzot iemācāmies mīlēt sevi – īstenībā tikai tad, kad mēs spējam mīlēt sevi, – mēs spējam dalīties šajā mīlestībā ar citiem. Bet vispirms mums jāsāk ar sevi pašu.
„KAS IR MEDITĀCIJA?”
„Meditācija ir ceļojums nezināmajā, lielākais ceļojums, ko var uzsākt cilvēka prāts. Meditācija nozīmē vienkārši būt, nedarot neko – bez rīcības, bez domām, bez emocijām. Jūs vienkārši esat, un tā ir tīra bauda.
No kurienes rodas šī bauda, ja jūs nedarāt neko?
 |
| Ar skatu uz Kazbegi…Gruzija |
Tā rodas ne no kurienes, vai arī tā rodas no visurienes. Tā rodas bez iemesla, jo viss esošais ir veidots no vielas, ko sauc par prieku.Kad Jūs nedarāt pilnīgi neko, – ne ar ķermeni, ne prātā, ne jebkurā citā līmenī – kad jebkura aktivitāte ir apstājusies un jūs vienkārši esat, vienkārši turpināt būt – tā ir meditācija. Jūs to nevarat darīt, nevarat to praktizēt: jums to vajag tikai saprast.
Ik reizi, kad varat atrast laiku, lai vienkārši būtu, pārtrauciet darīt pilnīgi visu. Domāt arī nozīmē kaut ko darīt. Pat ja jūs nedarāt pilnīgi neko uz vienu mirkli, un jūs vienkārši esat savā centrā, pilnīgi atslābinājies – tā ir meditācija. Un, tiklīdz jūs esat uzzinājis, kā tas ir, jūs varat palikt šādā stāvoklī, cik ilgi vien vēlaties; un visbeidzot varat palikt šādi divdesmit četras stundas diennaktī.
Tiklīdz esat apzinājies, kā jūsu Esība var palikt netraucēta, tad pamazām varat sākt darīt dažādas lietas, uzmanot, lai jūsu Esība netiktu iztraucēta. Tā ir meditācijas otrā daļa – vispirms jūs mācāties, kā vienkārši būt, un tad mācāties, kā darīt nelielus darbus: uzslaucīt grīdu, ieiet dušā, bet joprojām esot centrējies. Tad varat sākt darīt sarežģītas lietas.
Piemēram, es runāju ar jums, taču mana meditācija nav iztraucēta. Es varu turpināt runāt, bet pašā manis centrā nav ne mazākā vilnīša; tas vienkārši ir kluss, pilnīgi kluss.
Tādējādi meditācija nav pret darbību. Nav tā, ka jums jābēg no dzīves. Tā vienkārši māca jums jaunu veidu, kā dzīvot: jūs kļūstat par ciklona centru.
Jūsu dzīve turpinās, īstenībā tā turpinās pat vēl intensīvāk – ar vairāk prieka, vairāk skaidrības, vairāk vīzijas, vairāk radošuma, – tomēr jūs esat nomaļus, tikai vērotājs kalnā, vienkārši skatoties uz visu, kas ap jums notiek.
Jūs neesat darītājs, jūs esat vērotājs.
Tas ir viss meditācijas noslēpums – ka varat kļūt par vērotāju.
Darbība turpinās savā pašas līmenī, problēmas nav: jūs cērtat malku, smeļat no akas ūdeni. Jūs varat darīt mazus un lielus darbus; nav atļauta tikai viena lieta – jūs nedrīkstat zaudēt savu centrēšanos.
Šai apzinātībai, šim vērīgumam jāpaliek pilnīgi skaidram un netraucētam.
Ir tikai viens solis, un šis solis ir mainīt virzienu, mainīt dimensiju. Mēs vai nu varam fokusēties uz
 |
| Un ”ciemiņi” Krimas meditācijas laikā 🙂 |
kaut ko ārpus sevis, vai arī mēs varam aizvērt savas acis ārpasaulei un ļaut visai apziņai centrēties uz iekšpusi – un jūs uzzināsiet, jo esat tas, kurš zina, jūs Esat apzināšanās. Jūs nekad neesat to pazaudējis. Jūsu apzināšanās vienkārši nomaldījusies starp tūkstoš un vienu lietu. Novērsiet savu apzināšanos no visa cita un vienkārši ļaujiet tai būt jūsos, un jūs būsiet nonācis mājās.
Meditācijas pamata būtība, tās gars, ir iemācīties, kā būt lieciniekam.
Ķērc vārna… Jūs klausāties. Ir objekts, un ir subjekts, Bet vai tad Jūs neredzat liecinieku, kurš vēro abus? Ir vārna, ir cilvēks, kurš klausās, un tomēr ir vēl kāds, kurš vēro abus. Tas ir vienkāršs fenomens. Jūs redzat koku: jūs stāvat pie tā, tas tur aug, bet vai tad jūs nevarat atrast vēl kaut ko? To, ka jūs redzat koku, un, ka jūsos ir liecinieks, kurš redz, ka jūs redzat koku.
Vērošana ir meditācija. Nav svarīgi, ko jūs vērojat. Jūs varat vērot kokus, varat vērot upi, mākoņus, varat vērot, kā spēlējas bērni. Vērošana ir meditācija. Nav galvenais, ko jūs vērojat; objekts nav galvenais.
Vērošana, jūsu apzināšanās un modrība – lūk, kas ir meditācija.
Atcerieties vienu lietu: meditācija nozīmē apzināšanos. Lai ko jūs darītu apzinoties, tā būs meditācija. Jautājums nav par darbību, jautājums ir par elementu, ko jūs tai pievienojat. Pastaiga var būt meditācija, ja jūs pastaigājoties esat modrs. Sēdēšana var būt meditācija, ja Jūs sēžat modrs. Klausīšanās putnu dziesmās var būt meditācija, kad jūs klausāties apzinoties. Vienkārša ieklausīšanās jūsu prāta iekšējā troksnī var būt meditācija, ja esat modrs un vērojošs.
Pirmais solis uz apzināšanos ir būt ļoti vērīgam attiecībā uz savu ķermeni. Pamazām sāciet ievērot katru žestu, katru kustību. Un, kad jūs sākat apzināties, sākas brīnums: daudzas lietas, ko veicāt, vienkārši vairs netiek darītas. Jūsu ķermenis kļūst relaksētāks, saskaņotāks. Dziļš miers sāk gūt virsroku pat jūsu ķermenī, tajā pulsē smalka mūzika.
Tad sāciet apzināties savas domas; to pašu jāpaveic ar domām. Tās ir smalkākas par ķermeni, un, protams, arī bīstamākas. Un, kad jūs apzināsieties savas domas, jūs būsiet pārsteigts par to, kas jūsos notiek. Ja jūs pierakstītu visu, kas jūsos notiek jebkurā mirklī, jūs būtu ļoti pārsteigts. Jūs neticētu, ka tas ir tas, kas jūsos tiešām notiek.
.JPG) |
| Spēka vieta Armēnijā- Karahunča |
Un pēc desmit minūtēm pārlasiet uzrakstīto – jūs ieraudzīsiet traku prātu! Mēs neapzināmies, tādēļ viss šis trakums turpinās kā zemūdens straume. Tas ietekmē visu, ko darāt, tas ietekmē visu, ko nedarāt; tas ietekmē visu. Un visa tā kopsumma būs jūsu dzīve! Tādēļ šis trakais cilvēks ir jāpārveido. Un apzināšanās brīnums ir, ka jums nav jādara nekas, tikai jāsāk apzināties.
Vērošana pati par sevi pārveido šo trako prātu. Pamazām tas izzūd; pamazām domas sāk virknēties pēc noteiktas sistēmas; tajās vairs nav haosa, tās kļūst kosmiskākas. Un atkal virsroku gūst dziļš miers. Un, kad jūsu ķermenis un prāts būs mierā, jūs redzēsiet, ka tie ir pieskaņojušies viens otram, starp tiem ir tilts. Tagad tie neskrien dažādos virzienos, nejāj uz dažādiem zirgiem. Pirmo reizi ir saskaņa, un šī saskaņa ļoti, ļoti palīdz strādāt pie trešā soļa – trešais solis ir apzināties savas sajūtas, emocijas, noskaņojumu. Tas ir visnetveramākais līmenis, un arī visgrūtākais, bet, ja spējat apzināties savas domas, tad tas ir tikai viens solis uz priekšu. Nedaudz vairāk intensīvas apzināšanās, un jūs sākat atspoguļot savu noskaņojumu, emocijas, sajūtas.
Tiklīdz jūs apzināties visus trīs līmeņus, viss tajos apvienojas vienā fenomenā, Un, kad tas viss ir viens vesels – perfekti darbojas kopā, vibrē kopā, jūs varat sadzirdēt to visu mūziku; tie kļuvuši par orķestri – tad notiek ceturtais, ko nevarat izraisīt ar savu rīcību. Tas notiek pats no sevis. Tā ir dāvana no vienotā veseluma, tas ir atalgojums tiem, kuri paveikuši trīs pirmos līmeņus.
Un šis ceturtais – ir visaugstākās pakāpes apzināšanās, kas atmodina cilvēku. Tā padara cilvēku par budu, par cilvēku, kas atmodies. Un tikai šajā atmodas stāvoklī cilvēks uzzina, kas ir svētlaime. Ķermenis pazīst baudu, prāts pazīst laimi, sirds pazīst prieku, ceturtais pazīst svētlaimi. Svētlaime ir sannyas –meklētājs – mērķis, un apzināšanās ir ceļš uz to.
Ir svarīgi, lai jūs būtu vērojošs, lai neaizmirstu vērot, lai jūs vērotu… vērotu… vērotu. Un lēnām, lēnām, vērotājam kļūstot stiprākam, stabilākam, nesatricināmākam, notiek pārveidošanās. Lietas, ko jūs vērojat, izzūd.
Un tad pirmo reizi vērotājs pats kļūst par vērojamo, novērotājs kļūst par novērojamo.
Jūs esat pārnācis mājās.”
LIELAIS KLUSUMS
Klusumu parasti uztver kā kaut ko negatīvu, kaut ko tukšu, kā skaņas, trokšņu neesamību. Šī nepareizā izpratne dominē, jo ļoti maz cilvēku ir pieredzējuši klusumu. Viss, ko cilvēki ir pieredzējuši, ir trokšņa neesamība, ko viņi uzskata par klusumu.
Bet klusums ir pavisam kas cits. Tā ir pilnīgi pozitīva parādība. Tas ir eksistenciāls, tas nav tukšs. Tas ir pārpilns ar mūziku, kuru jūs nekad iepriekš neesat dzirdējis, ar smaržu, ko nepazīstat, ar gaismu, ko var saskatīt tikai ar iekšējo redzi.
Tas nav nekas izdomāts, tā ir realitāte, turklāt realitāte, kas jau ir katrā no mums – mēs tikai nekad neieskatāmies sevī.
Jūsu iekšējai pasaulei ir sava garša, pašai sava smarža, pašai sava gaisma. Un tā ir pilnīgi klusa, neizmērojami klusa, mūžīgi klusa. Tajā nekad nav bijis nekāda trokšņa, un tajā tā nekad nebūs. Tajā nevar iekļūt neviens vārds, bet jūs varat.
Jūsu Esības centrs ir kā ciklona centrs. Lai kas notiktu apkārt, tas neietekmē centru. Šis centrs ir mūžīgs klusums.
Dienas nāk un iet, gadi atnāk un aiziet, laikmeti aizplūst. Dzīves nāk un aiziet, bet Jūsu Esības mūžīgais klusums paliek tieši tāds pats kā bijis – tā pati bez-skaņas mūzika, tā pati Dievišķības smarža, tā pati pacelšanās pār visu mirstīgo un acumirklīgo.
Tas nav jūsu klusums.
Jūs esat šis klusums.
Tas nav kaut kas tāds, kas jums pieder; jūs piederat tam, un tur arī slēpjas tā diženums. Pat jūsu šajā klusumā nav, jo pati jūsu klātbūtne to iztraucētu.
Klusums ir tik pamatīgs, ka tajā nav neviena, pat ne jūsu. Un šis klusums nes patiesību un mīlestību, un tūkstoš citu svētību.”
KĻŪSTOT JŪTĪGĀKAM
„Meditācija dos jums jūtīgumu – lielisko sajūtu, ka esat piederīgs pasaulei. Tā ir mūsu pasaule – zvaigznes ir mūsu, un mēs šeit neesam svešinieki. Mēs esam neatraujami piederīgi esošajam. Mēs esam tā daļa, mēs esam tā sirds.
Jūs kļūstat tik jūtīgs, ka pat vismazākais zāles stiebrs kļūst jums neizmērojami svarīgs. Jūsu jūtīgums ļauj jums skaidri saprast, ka šis zāles stiebrs ir tikpat nozīmīgs esošajam kā vislielākā zvaigzne; bez šā zāles stiebra esošais būtu mazāks nekā tas ir tagad. Šis mazais zāles stiebrs ir unikāls, tas ir neaizvietojams, tam ir pašam sava individualitāte.
Un šis jūtīgums veidos jums jaunas draudzības – draudzību ar kokiem, ar putniem, ar dzīvniekiem, ar kalniem, ar okeāniem, ar upēm, ar zvaigznēm. Mīlestībai un draudzīgumam augot, dzīve kļūs bagātāka.”
Miljoniem pāru visā pasaulē dzīvo tā, it kā mīlētu, Viņi dzīvo „it kā” pasaulē. Protams, kā gan viņi var būt priekpilni? Visa viņu enerģija ir izsīkusi. Viņi cenšas izdabūt kaut ko no neīstas mīlestības; tā nevar neko sniegt. Tādēļ ir aizkaitinājums, tādēļ ir pastāvīga garlaicība, tādēļ ir pastāvīgi apvainojumi, strīdi starp mīlētājiem. Viņi abi cenšas izdarīt to, kas nav iespējams: viņi cenšas padarīt savu sakaru par kaut ko mūžīgu, kāds tas nevar būt. Tas ir radies no prāta, un prāts nevar sniegt jums pat ne acumirklīgu ieskatu mūžīgajā.
Vispirms iedziļinieties meditācijā, jo mīlestība nāks no meditācijas – tā ir meditācijas smarža. Meditācija ir zieds, lotoss ar tūkstoš ziedlapiņām. Ļaujiet tam atvērties. Ļaujiet tai palīdzēt jums virzīties vertikālajā, bez-domu, bez-laika dimensijā, un tad pēkšņi jūs jutīsiet, ka smarža ir. Tad mīlestība ir mūžīga, tad tā ir beznosacījumu. Tad tā nav pat vērsta ne uz vienu konkrētu, tā nevar būt vērsta ne uz vienu tieši. Tā nav attiecības, tā drīzāk ir kaut kas, kas ir ap jums. Tai nav nekāda sakara ar otru cilvēku. Jūs mīlat, jūs esat mīlestība. Tā ir jūsu smarža. Tā bijusi ap Budu, ap Zaratustru, ap Jēzu. Tā ir pilnīgi cita veida mīlestība, tā ir mīlestība citā kvalitātē.”
LĪDZCIETĪBA
Buda ir definējis līdzcietību kā „mīlestība plus meditācija”. Kad jūsu mīlestība ir ne tikai alkas pēc otra cilvēka, kad jūsu mīlestība ir ne tikai vajadzība, kad jūsu mīlestība ir dalīšanās ar citiem, kad jūsu mīlestība nav ubaga mīlestība, bet gan karaļa mīlestība, kad tā nelūdz neko pretim, bet ir gatava tikai dot, dot došanas prieka pēc, – tad pievienojiet tai meditāciju un uzvirmos tīra smarža, tiks atbrīvots ieslodzītais diženums. Tā ir līdzcietība; līdzcietība ir visaugstākais fenomens.”
PASTĀVĪGS PRIEKS BEZ JEBKĀDA IEMESLA
…Jūs pēkšņi jūtaties priecīgs bez jebkāda iemesla. Parastā dzīvē jūs esat priecīgs, ja ir kāds iemesls. Jūs satiekat skaistu sievieti, un priecājaties, vai arī jūs dabūjat tik daudz naudas, cik esat visu laiku gribējis, un jūs līksmojat, vai arī esat nopircis māju ar skaistu dārzu un jūs starojat, tomēr šis prieks nevar būt ilgs. Tas ir mirklīgs, tas nevar būt pastāvīgs un netraucēts.
Ja jūsu prieku ir izraisījis kaut kas, tas būs mirklīgs. Tas drīz jūs atstās dziļās skumjās. Bet ir citāds prieks, kas ir arī apstiprinoša zīme: pēkšņi jūs kļūstat priecīgs bez jebkāda iemesla. Jūs nevarat atrast iemeslu, kādēļ. Ja kāds jautā: „Kādēļ tu esi tik priecīgs?”, jūs nevarat atbildēt.
Es nevaru atbildēt, kādēļ esmu priecīgs. Iemesla nav. Tas vienkārši tā ir. Un šādu prieku nevar iztraucēt. Lai kas arī tagad notiktu, šis prieks būs visu laiku. Tas ir dienu pēc dienas. Jūs varat būt jauns, varat būt vecs, varat būt dzīvs, varat gulēt uz nāves gultas – šis prieks vienmēr ir jūsos. Kad esat atklājis prieku, tas paliek – apstākļi mainās, bet prieks paliek – tad jūs noteikti esat spēris vēl vienu soli tuvāk tam, lai kļūtu par budu.”
VIENATNĪBA: JŪSU ESĪBAS DABA
Vienatnība ir zieds,
Lotoss, kas zied jūsu sirdī.
Vienatnība ir pozitīva, vienatnība ir veselība.
Tā ir prieks būt pašam par sevi.
Tā ir prieks par to, ka jums pašam ir sava telpa.”
Meditācija nozīmē svētlaimi būt vienam… Cilvēks ir patiesi dzīvs, kad viņš kļūst spējīgs būt viens, kad nav atkarības ne no viena cilvēka, ne no kādas situācijas, ne no kādiem apstākļiem. Un, tā kā vienatnība ir cilvēkā pašā, tā var būt no rīta un vakarā, dienu un nakti, jaunībā un vecumā, esot veselam vai slimam. Tā var būt gan dzīvē, gan arī nāvē, jo tā nav kas tāds, kas notiek ar jums no ārienes. Tā ir jūsos. Tā ir jūsu daba… Tā ir jūsu Esības daļa.
Ceļojums sevī ir ceļojums uz pilnīgu vienatnību; jūs nevarat paņemt līdzi uz turieni nevienu. Jūs nevarat dalīt savu centru ne ar vienu, pat ne ar savu mīļoto. Tāda ir lietu daba, un tur neko nevar darīt. Brīdī, kad dodaties iekšienē, visi sakari ar ārpasauli tiek pārtraukti; visi tilti tiek sagrauti. Patiesībā visa pasaule izzūd.
Tādēļ mistiķi ir nosaukuši pasauli par iluzoru, par maya – ne tādēļ, ka tā neeksistē, bet tādēļ, ka pasaule cilvēkam, kurš meditē, kurš dodas iekšienē, gandrīz ir tā, it kā tā neeksistētu. Klusums ir tik dziļš; to neiztraucē nekāds troksnis. Vienatnība ir tik dziļa, ka cilvēkam vajag iekšēju spēku, lai ar to sastaptos. Bet šajā vienatnībā pēkšņi eksplodē svētlaime. No šīs vienatnības rodas Dieva pieredze. Nav cita ceļa; nekad nav bijis un nekad nebūs.
Priecājieties par vienatnību, priecājieties par savu tīro iekšējo telpu, un jūsu sirdī ieskanēsies skaista dziesma. Un tā būs apzināšanās dziesma, meditācijas dziesma. Tā būs dziesma, ko dzied putns – neaicinot nevienu, bet vienkārši dziedot, jo sirds ir pilna un vēlas dziedāt, jo mākonis ir pilns un vēlas līt, jo zieds ir pilns un ziedlapiņas atveras, un tiek atbrīvota smarža…tā nav domāta nevienam īpaši. Lai jūsu vienatnība kļūst par deju!”
Izmantotie avoti:
“Meditation.The first and last freedom “,OSHO,2005,Replika Press Pvt.Ltd,India
Filmiņa par meditāciju
http://www.dvietespaliene.lv/lv/ 
.jpg)
2.jpg)
.jpg)
.jpg)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.jpg)
Mokos nežēlīgi, + cieš arī ģimene. Cenšos neizgāzt savas negācijas uz viņiem, bet nesanāk, no mana drūmā garastāvokļa cieš visi, ar bērniem nespēlējos, esmu neiecietīga, pret vīru dusmīga un vēsa brīžiem. Brīžiem pateicīga, ka viņš man ir, ka apķer mani, samīļo un ļauj pagulēt.
Vienkārši palika sliktāk un sliktāk un viss.
Tad es saprotu, ka visa ikdiena mani dzen stresā un depresijā, nezinu, kāpēc, bet visādi pienākumi, atbildības, visādi naudas trūkumi mani paralizē. Kad man nav jādomā par ikdienu, tad uzreiz noveļas kā akmens no sirds un ir vieglāk.