un neprotam ieklausīties savas Sirds balsī, kas vienmēr čukst mums priekšā, kurā virzienā doties, kur ir mūsu īstais ceļš, mūsu Dvēseles ieplānotā pieredze.
un neprotam ieklausīties savas Sirds balsī, kas vienmēr čukst mums priekšā, kurā virzienā doties, kur ir mūsu īstais ceļš, mūsu Dvēseles ieplānotā pieredze.
atbildes atrastas, gan tādēļ, ka patiešām uzskatu- Skolotāju laiks ir beidzies! Visādu mācību, visu veidu reliģiju un skolu laiks ir beidzies. Inerces dēļ vēl kādu laiku viss notiksies, meklētāju, garīgā ceļa gājēju skaits tikai palielināsies… Tomēr šie cilvēki, kas modīsies, tagad jau iekšēji zinās- visas atbildes ir manī pašā, manā sirdī. Katrs kļūst par skolotāju sev pašam. Viņi meklēs cits citu, piedalīsies dažādos pasākumos, retrītos, kopā dziedās, dejos, zīmēs, smiesies un smelsies iedvesmu viens no otra. Viņi lūkosies viens uz otru, un redzēs Dievišķo dzirksti otrā. Redzēs un sapratīs, ka nav nekā skaistākā, kā satikt Savējos, ka nekas cits nespēj dot tādu vienotības, laimes un beznosacījuma Mīlestības sajūtu. Un esot šajā stāvoklī, visas atbildes kļūst skaidras, kā diena- visi ikdienas stresi, nebūšanas, sociālie rāmīši un ierobežojumi pārcelsies uz citu realitāti… Ir tikai jāatbrīvo prātu, jānomet aizspriedumi un jānoņem beidzot ‘’klapes no acīm’’, kas liedz saskatīt patieso realitāti. Un kļūt brīvam. Tā arī ir ikdienišķā apskaidrība. Tam nav obligāti jābūt Budas stāvoklim, kā to māca budismā. Tā var būt iekšējā laimes un harmonijas sajūta, esot šeit un tagad. Sajūtot savu vienotību ar Visumu, dabu, cilvēkiem, un ieraugot to ar mīlestības, pateicības un līdzcietības pilnām Radītāja acīm.
Palaižiet prātu brīvdienās un ļaujiet Sirdij vaļu, lai ļautu sev iemīlēties katrā pretimnācējā
(Ja sirds tā izvēlās
Tāds interesants laiks, ka nevaru neuzrakstīt- laiks starp diviem aptumsumiem (10.05 un 25.05) un kārtējo
Saulgriežu cikla vidus…
Pavasara Saulstāvji, viennozīmīgi bija kārtējā cikla noslēgums, ko varēja saukt par ‘’ziemas miegu’’. Šī bija gara ziema un mums bija dots gana daudz laika, lai klusībā un vienatnē strādātu ar sevi, veiktu revīziju savos zemapziņas kambaros, izravētu (kā saka I. Maļinovska) visu, kas traucē virzīties uz nākamo spirāles apli. Brīžiem šķita-šis darbs nekad nebeigsies, jo kārtu pa kārtām atsedzās jauni un jauni šīs un iepriekšējo dzīvju uzslāņojumi.
Ļoti daudzi no mums bija salīduši pa alām, vīlušies tajos, ko dēvēja par skolotājiem, vai arī sapratuši, ka tik tiešām šo darbiņu neviens cits tavā vietā neizdarīs. Izdarot izvēli attīrīt sevi, mums bija tikai jāļaujas procesam, ar izpratni pieņemot tās zīmes, notikumus, emociju, veselības niķu izskatā, kas tika dotas, lai mēs akceptētu sevī šo bloku, nezāli, enerģētisko sabiezējumu (terminoloģijai šeit nav nozīmes), un caur pieņemšanu, izceltu ārā.
‘’Kad čūska met savu veco ādu, tā nevienam nerādās acīs ‘’. Tas ir kā kailam nostāties spoguļa priekšā un ieraudzīt sevi, pieņemt un pēc tam iziet ielās- kailam, īstam un patiesam…Tādam, kā Dievs mani radījis. Kāpēc tas ir tik grūti?
Jo tas, ko mēs dēvējam par pašnovērtējumu, visbiežāk rodas, nevis no cieņas un mīlestības pret sevi, bet no apkārtējo viedokļa par mani. Un mēdz būt tā, ka visa dzīve aiziet dzenoties pēc tā, lai citi atspoguļotu (lasi: slavētu, cildinātu, apbrīnotu, apskaustu) to, cik esam vērtīgi. Ja šāda atspoguļojuma nav, automātiski ieskaitām sevi ‘’lūzeros’’. Un, ja paši uzskatām sevi par nepietiekami labu, veiksmīgu utt., to nekavējas piedēvēt mums arī apkārtesoši…jo, kā zināms, apkārtējā pasaule tik vien, kā atspoguļo mūsu iekšējo pasauli.
Tad varbūt, sevis iemīlēšanas ceļā, tā saucamie trūkumi ir jāpieņem kā īpatnības, kas dara katru individuālu un īpašu, bet kļūdas, kā unikālu pieredzes gūšanas iespēju?
Kurš ‘’gudrinieks ‘’izdomāja to spārnoto frāzi par to, ka ‘’muļķis mācās no savām, gudrais no svešām kļūdām’’, ja īstenībā ir pavisam otrādi- katram no mums ir tiesības uz savām kļūdām! Visumam vajag mūsu pieredzi, nevis bezdarbību, vai citu darbību kopēšanu.
Atgriežoties pie šī laika…atmošanās no ziemas miega nav viegla. Un iznākšana no migas vēl grūtāka. Gan nogurums, gan atbalsta punktu- domubiedru, skolotāju (Guru, padomdevēju, mācību) neesamība, jeb neatbilstība, rada zināmu apjukumu.
Arī sajūta, ka aiz gaidāmajiem Vasaras Saulgriežiem nekā nav. Viss beidzas, bet nekā jauna vietā nav… Daudziem ir tāda sajūta, vai ne?
Kas tad notika aiz lielās ‘’ravēšanas’’ (kura vēl turpinās, bet jau fināla fāzē)? To var saukt par posmu no 21.marta, bet daudzi avoti kā pagrieziena punktu min 15.aprīli…
Sākās ļoti strauja vibrāciju celšanās. To novērojām mēs savā pulciņā, gan apkārtējos, gan nopietni to rādīja ķermenis – šūpoja un cilāja ne pa jokam! Pat nezinu, vai tas notika ar visiem, vai tiem, kas bija sevis attīrīšanas, pieņemšanas, transformācijas procesu likuši priekšplānā.
Pašlaik pacelšanās uz jaunu apziņas attīstības spirāles apli notiek acīmredzami, sajūtami katru mirkli- vienkārši vairs nav iespējams redzēt kādu nejaušību, jo katrs notikums, katra kustība- viss ir likumsakarība, viss ir zīmes un norādes! Tas varētu būt patiešām aizraujoši, ja nebūtu tik, tik…neparasti 🙂
Tātad esam tuvu robežas šķērsošanai (katrs tik tuvu, cik kārtīgi ir pastrādājis), kas manās sajūtās (un daudziem) varētu būt uz 21.jūniju. Tādēļ arī šī nezināšana par turpmāko… kad tiksim pāri, tad ieraudzīsim! 🙂
Vēl vēlējos pateikt par vientulību, jeb svētīgo vienatnes laiku. Laiks, kad bija grūti iet pūlī, cilvēkos, piedalīties masu pasākumos, ir garām. Tas bija strādāšanas laiks, kad vibrācijas bija svārstīgas, mūs bieži izsita no līdzsvara, bija grūti komunicēt gan ar radiem, gan kolēģiem, pat ar domubiedriem. Brīžiem šķita, ka vispār nav neviena uz pasaules, kas saprastu, iedotu padomu, palīdzētu. Un tā tas arī bija. Un ir. Kad vairs nevaram neko atrast ārpusē, tikai tad sākam meklēt savā iekšienē. Ir apjukums, vientulības sajūta, bailes, neticība sev…kamēr iestājas klusums pirms Atklāsmes.
Pamēģini iziet laukā tagad! Ar savām tagadējām vibrācijām, tas izrādās ne tikai viegli, bet arī patīkami…. Izrādās, ka mums ir par ko parunāt ar ikvienu, arī neskarot ezotēriku, garīguma tēmas, kas visu laiku bija mums pašiem priekšplānā, ka var gūt prieku vienkārši no kopā būšanas un vieglas saskarsmes.
Un, pārvarot vēl šos pēdējos metrus, kas atlikuši līdz robežas šķērsošanai, varu pateikt tik vien, ka ir vajadzīga vīza. Vīza, ko izsniegs Dvēsele, un kura ļaus radīt savu jauno dzīvi. Un. Lai saņemtu šo vīzu, mums ir jākļūst par Dievišķās Mīlestības, līdzcietības un pieņemšanas avotu. Jāpāriet no ‘’kalpošanas sev’’ pasaules uz ‘’kalpošanas citiem’’ pasauli. Kad tas vairs nav teorētiskā līmenī, bet, ka tas kļūst jau par izteiktu nepieciešamību, kad jautājums: ‘’ko es varu dot pasaulei?’’ urda un nedod mieru ikdienā.
Pie kam, katram ir savs īpašais veids, kā būt noderīgam pasaulei. Sava vieta un sūtība. Kāds sevi, daļu savas Sirds dos gleznojot vai dziedot, kāds strādājot ar bērniem. Kādam ir talants būt par fitnesa treneri, mācot cilvēkiem būt veseliem un skaistiem, kāda cita misija ir būt rakstniekam, vai izgudrotājam, organizatoram vai skolotājam.
Ja katrs ir savā īstajā vietā, tad konkurence kļūst svešvārds. Kā nav radītas divas vienādas sniegpārsliņas, vai pirkstu nospiedumi, tā arī nav divu vienādu cilvēku, vienāda ceļa un sūtības.
Mēs nevaram aizmirst, ka arī paši esam gājuši Ego savaldīšanas ceļu, un ik pa laikam vēl joprojām iekrītam ‘’Viņa’’ meistarīgi izliktajās lamatās, kuras pasniegtas ‘’garīguma mērcītē’’.
Ne velti saka, ka garīgā lepnība ir tā grūtāk pamanāmā un izskaužamā. Kur ir skaļa dēvēšanās par Skolotājiem, lepnība, lielība, pašreklāma, vērtēšana, nosodīšana un citu tiesāšana, tur Ego ir apvilcis garīguma mantiju un spēlē savas spēlītes 🙂 Bet tā ir daļa no ceļa, kas katram jānoiet, un nav un nevar būt kādu noteiktu kritēriju, norāžu vai recepšu, nav pareiza vai nepareiza ceļa (atkal atkārtojos :)). Katra mana kļūda, ir mana pieredze. Tādēļ labāk ir nogāzt kādu podu, nevis gaidīt, kad beidzot kāds uz paplātes atnesīs īsto grāmatu, iedos īsto Skolotāju, kurš pateiks visu priekšā, vai vēl naivāk cerēt uz Likteņa loteriju.
Atgriežoties pie robežšķērsošanas jautājuma, vislabākā ziņa ir tā, ka mēs tomēr nepametam savus tuvos cilvēkus, kuri vēl nav gatavi šķērsot, vai pat tuvoties robežai. Šī nav pāreja vienā virzienā, bet iespējas atgriezties iekurā laikā. Mēs ejam un mūsu pasaule, ko esam radījuši, iet kopā ar mums.
Kā Ilva stāstīja par diviem cilvēkiem kaut kur Austrumos: Abi bija šajā zemē vienā laikā, apmeklēja vienas un tās pašas vietas un ekskursijas. Kamēr viens no viņiem piedzīvoja smagu dabas kataklizmu, materiālos zaudējumus un gūzmu raižu un baiļu, tikmēr otrs neko nezināja par kataklizmām- šis bija viens no skaistākajiem ceļojumiem mūžā.
Tā kā tiekamies uz robežas!? 🙂
Inta
2013.gada 19.maijā
Tas ir risks, kas atmāksājas vienmēr! 🙂_15-1.jpg&container=blogger&gadget=a&rewriteMime=image%2F*)
Pēc intervijas ”Ievā” man raksta un zvana daudz jauku cilvēku, kas velk kaut kādas paralēles ar manu stāstu…
Un ir visās zināma līdzība..
Protams, ka universālu atbildi grūti dot, bet te ir viena, kas varētu būt visiem, kas nonākuši līdz t.s. zemākajam punktam (kaut gan arī tas ir relatīvi).
No vēstules Ilzītei:
”Mēģināšu iedot vienu universālu atbildi, kura ir visiem, kas iestrēguši:
Atbildi sev uz jautājumu: no kā Tu baidies? Kas Tevi biedē pieņemt kardinālus lēmumus? Es varu iedomāties Tavu atbildi: palikšana bez līdzekļiem, pajumtes, drauga pleca… Tās nav pareizās atbildes
VISI dzīves uzdevumi ir saistīti ar baiļu pārvarēšanu. Ir jāierauga, jāidentificē savas bailes un jāpārvar.
Pārvarēšana ir gala eksāmens konkrētajai dzīves skolas klasei. UN VISS!
Tas var būt: šķiršanās, pārcelšanās uz citu dzīvesvietu vai valsti, darba pamešana, kaut uz bezdarbnieku (visbiežāk ieteicams).
JO, KAMĒR ŠIS SOLIS NETIKS SPERTS (EKSĀMENS NOKĀRTOTS), NĀKAMAS KLASES VIELU NEVIENS NEDOS!!!!
Tas nozīmē, kamēr nebūs reālais darbiņš izdarīts, nebūs ne jaunu iespēju, ne pazīšanos, ne piedāvājumu, ne pareizā darba, ne pareizo attiecību………
Un nekāda ezotērika te nepalīdzēs… Jo ir vajadzīgi darbi: 1. Pārvarēt bailes, 2. Sadziedēt rētas, 3. iemīlēt sevi.
Tas nav ne viegli, ne ātri! Tādēļ iepriecināt ar to, ka tas ir viegli nevaru- darbs un tikai darbs ar sevi…”
…Komentāri par šo tēmu ”draugos” :http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my#/blogs/?p=9660177
Šis rakstiņš tapa kā papildinājums vai komentāri pie mana iepriekšējā raksta ‘’Enerģijas Zagļi’’, jo bija tik daudz dažādu komentāru un vēstuļu man, ka izlēmu pievienot savu komentārus šeit. Viens otrs lasītājs samanīja manu personīgo pieredzi šajā rakstā. Nu, protams, ka ir. Man būtu garlaicīgi pārgremot citu teorētiskos sacerējumus 
Šī tēma mani interesē, jo visa cīņa pasaulē ir dēļ enerģijas. Vai tai ir nosaukums –nafta, zelts, u.c. resursi vai nauda, vai dzīvības enerģija… Un tieši tie jautājumi, kuri saistās ar dzīvības enerģiju, jeb mūsu spēku, ir tie pretrunīgākie, jo skar zināmā mērā neredzamo pasauli.
Visi mēs esam gan enerģijas ņēmēji, gan devēji. Pasaulē notiek patstāvīga mijiedarbība. Tāpat kā prece tiek mainīta pret naudu, tāpat arī notiek enerģiju apmaiņa cilvēku starpā. Kā trūkst, tad tas ir līdzsvara. Pietam šī līdzsvara, adekvātuma trūkst arī ekonomikā, ne tikai cilvēku attiecībās- par darbu saņemam par maz, par precēm maksājam par daudz, visu pasaules ekonomiku kontrolē korporācijas un elite, kura savāc lielāko daļu enerģijas naudas, zelta un citu resursu veidā.
Pavērojiet attiecības cilvēku starpā. Īpaši tās, kurās ir kādu nesaskaņu vai spriedzes klātbūtne. Tā ir cīņa. Varētu šķist, ka tā ir cīņa par savu taisnību, par kontroli vai varu. Īstenībā tā ir cīņa par enerģiju. Paskatieties uz savām un apkārtējo attiecībām no cita skatu punkta: pavērojiet to, kā spēlīti- ezotērikā to mēdz saukt par dzīves drāmas izspēlēšanu.
Pārsvarā šīs spēlītes ir jau iepriekš nosacītas, jeb karmiskas. Mēs jau piedzimstam ar konkrētu ‘’programmu’’, mums izveidojas īpašs psiholoģiskais modelis, kas piesaista uz dzīves skatuves attiecīgus ‘’spēlētājus’’, kuri mijiedarbosies ar mums, spēlēs ‘’pretējā laukuma pusē’’, jo tāds ir viens no Dzīves skolas uzdevumiem un mērķiem: iegūt līdzsvaru. Iegūt līdzsvaru caur konkrētu pieredzi- pieņemot pretējo, integrējot to sevī, pie reizes izprotot, pieņemot un pilnveidojot sevi, jo, kā zināms, ‘’pretinieki’’ mums spoguļo mūsu pašu nepilnības.
Tātad kā nezaudēt savu spēku un enerģiju? Mana atbilde ir atrast savu Līdzsvaru. Apzināties savas emocionālās traumas vai īpatnības, savas vājās vietas, ko es saucu par ‘’pogām’’. Jo, kamēr pastāv šādas ‘’pogas’’, vienmēr atradīsies kāds, kurš uz tām uzspiedīs, lai kļūtu skaidrs, kurā virzienā vēl jāpiestrādā.
Pēc savas pieredzes, un arī strādājot ar citiem, zinu, ka šī līdzsvara (savas būtības, centra) meklēšana prasa ne mazums laika, izpratnes, nopietna darba ar sevi pašu. Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, ir jāizprot, jāpieņem un jāizdziedina sava pagātne, lai nepaliek ne pēdas no aizvainojumiem, dusmām, naida, kauna, nicinājuma, nosodījuma- tātad darbs ar tagadni. Tālāk darbs ar tagadni, pieņemot sevi tāds kāds es esmu, iemācoties sevi mīlēt, cienīt un novērtēt. Treškārt, apzināties sevi kā Radītāja daļu, kas var radīt tādu nākotni, kādu izvēlas…bet tas jau cits stāsts.
Komentārs no Anitas: ‘’Katram cilvēkam katrā dzīves situācijā tiek dota izvēles iespēja kā tērēt savu enerģiju. Tā kā dzīve ir nepārtraukta cīņa, tad jādomā kā: cīņa PAR, tas nozīmē savu enerģiju novirzīt saviem mērķiem, bet cīņā PRET enerģiju atņem enerģijas zagļi.’’
Kamēr dzīve ir cīņa, tikmēr Līdzsvars nav iespējams. Un mūsu ziņā ir, vai mēs vēlamies iesaistīties šajā cīņā.
Vai Silvijas padoms, kas principā ir vērā ņemams: ‘’ Es saprotu taa: galvenaa aizsardzibas metode ir saglabaat mieru un lidzsvaru.
To var izdarit, ja saprotam, kas notiek – ka otrs muus apzinati vai neapzinati provocee. Tad, kad esam apguvusi paskontroli (viena no gruutaakajaam lietaam), nevis tikai prasmi aareeji apslept savas emocijas, tad varam vai nu novirzit teemu uz kaut ko patikamu, kad juutam uz kurieni zaglis muus stuuree (bet stuuree vins muus uz emocionaalu spraadzienu), vai dungot savaa nodabaa jauku dziesminu, bet taa no sirds, neklausoties, ko vins mums boree, vai arii saakt smieties, arii no sirds. Nu, ja nekas nelidz, tad taa paarliecinati iesaukties “Saatan, atkaapies!” Varu dereet, ka zaglim no parsteiguma zoklis atkaarsies un zagsanas process saies griistee.
Dazreiz var situaciju pagriezt preteejaa virzienaa, ja zina zagla vaajaas vietas, tad var vinam uz taam uzspiest, un vins pats izlaadeesies taa vietaa, lai izlaadeetu tevi…..‘’
Mans viedoklis šajā sakarā, ir tāds, ka veicīgi vajag saprast, kādēļ tāds enerģijas zaglis tavā dzīvē ir uzradies, izdarīt secinājumus, kas var nebūt pašam sev īpaši glaimojoši, un veikt uzlabojumus savā ‘’personības profilā’’J Nerunājot tikai par enerģijas zagļiem, bet par jebkādām konfliktsituācijām vispār.
Tikko kā esi sapratis, pieņēmis kādu savu tumšo pusi, īpašību, pagājis solīti uz sava iekšējā līdzsvara pusi, tā konkrētais cilvēks vai situācija kļūst nevajadzīga.
Inese: ‘’ Man arī ir nācies būt enerģijas zagļa upurim, viņš bija mans mīļotais cilvēks. Sākumā, protams. viss ir pozitīvi un skaisti, līdz beidzot aizdomājies, kādēļ man, neglābjamai optimistei, vairs nekas nepatīk, neko negribas, viss krīt uz nerviem un arī pilnīgi viss, ko darīju ar viņa acīm skatoties , bija pilnīgi aplam, draugi, nepareizie, kolēģi tāpat. Loģiski tam visam sekoja konflikti un es no viņa ”atbrīvojos”. Atgriezās mana būtība, smiekli un optimisms. Liels paldies par šo rakstu, tas ir vēl viens apliecinājums tam, ko es jau biju sapratusi. Mīļie, pavērojiet un izvērtējiet, kādi cilvēki jums ir apkārt, izsijājiet nevēlamos tipus un ticiet man, dzīve kļūs saulaināka!’
Paldies, Inese – šāda vai ļoti līdzīga, ir arī mana un daudzu citu cilvēku pieredze. Svarīgi ir saprast, ko tā mums mācīja, lai drīz vien ceļā neuzrastos nākamais Skolotājs, tai pašai mācībai, lai nebūtu tajā klasē jāpaliek uz otru gadu.
Un vēl svarīgi ir pārstāt vainot to pretējo pusi: kādi viņi nelieši, maitas, izmantotāji, zagļi.. Es ar vislabākajiem nodomiem ielaidu viņus savā dzīvē, sirdī, mājā, bet viņi izmantoja, nodeva, piemānīja, ‘’uzmeta’’ utml.
Visas situācijās savā dzīvē piesaistām mēs paši. Arī šādas. Arī, šīm manām skolotājām, dzīvē pagādās savu skolu, kura no manējās droši vien atšķirsies. 
Tiešām priecāšos, ja Jūs padalīsieties ar savu stāstu komentāros, vai rakstot man, ja nevēlaties publiskot savu stāstu. Jo apkopojot šādus pieredzes stāstus, varētu radīt citiem ceļvedi savu pogu atpazīšanā, reālo darbiņu un pieredzes gūšanas procesu atstājot pašu ziņā! 
Lai mums visiem brīnumjauks pavasaris!
Inta 
pasaules ir dēļ enerģijas, vai tie būtu resursi, vai nauda, vai cilvēka fiziskā un psihiskā enerģija.
Visi cilvēki meklē patiesību, taisnību un tiecas pēc skaistuma. Mēs nebeidzam meklēt patiesību, jo dzīvojam prātā uzkrātajos melos. Mēs meklējam taisnību, jo mūsu uzskatu sistēma tās nav. Mēs tiecamies pēc skaistuma, jo, lai cik skaists arī nebūtu kāds cilvēks, mēs nespējam to saskatīt. Mēs meklējam un meklējam, nesaprazdami, ka tas viss mums jau pieder. Patiesība nav jāmeklē, jo, ja paskatāmies sev apkārt, tā ir it visur, tikai mūsu vienošanās un uzskati laupījuši mums spēju to saskatīt.
Mēs nespējam ieraudzīt patiesību, jo mēs esam akli. Nepareizie uzskati, ko glabājam savā apziņā, ir tie, kas mūs par tādiem padarījuši. Mēs gribam, lai mums būtu taisnība, tādēļ mēs uzskatām, ka tas, ko saka citi, nav taisnība. Mēs ticam saviem uzskatiem, un tie liek mums ciest. Mēs dzīvojam tādā kā miglā, kas neļauj mums redzēt tālāk par savu degungalu. Šī migla pat nav īsta, tā ir sapnis. Tā ir tavs personiskais sapnis, tavi uzskati un priekšstati par to, kas tu esi, tā ir vienošanās, ko tu esi noslēdzis ar citiem, ar sevi un pat ar Dievu.
Tavs prāts ir migla, ko tolteki sauca par mitote. Tavs prāts ir sapnis, kurā tūkstošiem cilvēku runā vienlaicīgi un cits citu nesaprot. Tavs prāts ir bieza migla, kas neļauj tev saskatīt to, kas tu patiesībā esi. Indieši šo miglu sauc par maija, kas tulkojumā nozīmē ilūzija. Tā cilvēks sevi uztver. Visas cilvēku domas par sevi un pasauli, visi priekšstati un plāni nav nekas cits kā migla. Mēs nespējam ieraudzīt savu patieso būtību, mēs nespējam ieraudzīt, ka neesam brīvi.
Tādēļ cilvēki pretojas dzīvei. Cilvēki visvairāk baidās no dzīves. Ne jau nāve ir tā, no kuras cilvēkiem ir visvairāk bail. Visvairāk mēs baidāmies uzņemties risku un dzīvot — dzīvot un izpausties. Visvairāk mēs baidāmies būt mēs paši. Mēs esam iemācījušies dzīvot tā, lai apmierinātu citu cilvēku prasības. Mēs esam iemācījušies dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem, jo mums ir bail, ka mūs nepieņems, atstums, ka mēs citiem nepatiksim.
Pieradināšanas procesa laikā mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai patiktu citiem. Mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai citi mūs pieņemtu. Vairāk par visu mēs cenšamies izpatikt tiem, kas mūs mīl — mammai, tētim, brāļiem, māsām, mācītājam, skolotājiem. Cenzdamies viņiem patikt, mēs radām priekšstatu par to, kādiem mums jābūt, taču mēs neatbilstam šim priekšstatam. Mēs to izveidojam, bet tas nav īsts. Līdz ar to mēs nekad nebūsim perfekti. Nekad!
Sapratuši, ka neesam perfekti, mēs noliedzam sevi. Tas, cik stipri mēs sevi noliedzam, ir atkarīgs no tā, kā pieaugušajiem veicās ar mūsu personības laušanu. Kad esam pieradināti, mēs jau vairs neuztraucamies par to, vai patiksim citiem. Mēs nepatīkam paši sev, jo mēs neatbilstam pašu izveidotajam ideālam. Mēs nespējam sev piedot to, ka neesam tas, kas mēs gribētu būt, jeb, pareizāk, neatbilstam saviem priekšstatiem par to, kādiem mums jābūt.
Mēs zinām, ka neesam tādi, kādiem, pēc mūsu domām, mums vajadzētu būt, tādēļ mēs sev šķietam nepareizi, jūtamies apmulsuši un uzskatām sevi par negodīgiem. Mēs cenšamies slēpties un izliekamies par to, kas neesam. Rezultātā mēs jūtamies nepatiesi, un, lai slēptu to no citiem, valkājam sociālās maskas. Mums ir bail, ka kāds pamanīs, ka mēs neesam tie, par ko izliekamies. Mēs vērtējam citus, salīdzinot viņus ar savu ideālu, un, protams, arī viņi tam neatbilst.
Lai izpatiktu citiem, mēs noliedzam sevi. Mēs ejam pat tik tālu, ka kaitējam savam ķermenim, lai tikai izpatiktu citiem. Pusaudži lieto narkotikas tikai tāpēc vien, lai vienaudži viņus neatstumtu. Viņi nesaprot, ka vaina meklējama viņos pašos, jo viņi paši neatzīst sevi. Viņi noliedz sevi, jo nespēj būt tādi, par kādiem izliekas. Viņiem ir savs priekšstats par to, kādi viņi grib būt, bet viņi tam neatbilst un tādēļ kaunas un jūtas vainīgi. Cilvēki nemitīgi sevi soda par to, ka nav tādi, kādiem, pēc viņu domām, viņiem vajadzētu būt. Cilvēki dara sev pāri un ļauj citiem darīt sev pāri.
Mēs paši esam soģis, upuris un uzskatu sistēma, mēs paši darām sev pāri vairāk nekā jebkurš cits cilvēks. Tiesa, ir cilvēki, kas saka, ka viņu vīrs vai sieva, māte vai tēvs nodarījuši viņiem pāri, tomēr ar mums pašiem neviens šajā ziņā nav spējīgs sacensties. Šajā ziņā ar mums nespēj sacensties pat visbargākais soģis. Ja mums gadās publiski pieļaut kādu kļūdu, mēs cenšamies to noliegt un noslēpt, bet tiklīdz esam vieni, soģis kļūst bargs, vainas apziņa ir spēcīga un mēs jūtamies dumji, slikti un nevērtīgi.
Neviens nekad jums nav nodarījis pāri vairāk kā jūs paši sev. Jūs spējat paciest tieši tik daudz pāridarījumu, cik daudz jūs darāt pāri paši sev. Ja kāds šo robežu pārkāpj, jūs, visticamāk, pagriezīsieties un iesiet prom. Ja kāds jums dara pāri mazāk, nekā jūs darāt pāri paši sev, jūs droši vien saglabāsiet šīs attiecības un visu mūžu pacietīsiet šī cilvēka pārinodarījumus.
Ja jūs izturaties pret sevi ļoti slikti, iespējams, jūs pacietīsiet pat tādu cilvēku, kas jūs sit, pazemo un izturas pret jums kā pret pēdējo niecību. Kāpēc? Tāpēc, ka jūsu uzskatu sistēma liek jums teikt: “Es to esmu pelnījis. Šis cilvēks izdara man lielu pakalpojumu, būdams kopā ar mani. Es neesmu mīlestības un cieņas vērts. Es to neesmu pelnījis.”
Mums ir vajadzība pēc tā, lai citi mūs atzītu un mīlētu, bet mēs nespējam pieņemt un mīlēt paši sevi. Jo vairāk mēs sevi mīlēsim, jo mazāk mēs darīsim sev pāri. Tieksme darīt sev pāri sakņojas sevis noliegšanā, kas savukārt rodas tādēļ, ka mums ir savs priekšstats par to, kādiem mums jābūt, taču mēs nespējam sasniegt šo ideālu. Šī ideāla dēļ mēs noliedzam sevi, nepieņemam sevi tādus, kādi esam, un citus tādus, kādi viņi ir.
…
Visi runā par brīvību. Dažādu ādas krāsu un tautību cilvēki visā pasaulē cīnās par brīvību. Kas īsti ir brīvība? Amerikāņi bieži runā par to, ka viņi dzīvo brīvā valstī. Bet vai mēs esam brīvi? Nē, neesam. Patiesībā brīvība meklējama cilvēka dvēselē. Būt brīvam nozīmē būt tam, kas tu esi.
Kas mums liedz kļūt brīviem? Mēs vainojam valdību, vecākus, reliģiju, Dievu. Bet kas gan mums liedz būt brīviem? Tikai un vienīgi mēs paši. Ko nozīmē būt brīvam? Dažkārt pēc kāzu ceremonijas cilvēki saka, ka nu viņi ir zaudējuši savu brīvību. Tad viņi šķir savu laulību, bet tik un tā nav brīvi. Kas mūs attur būt tādiem, kādi esam?
Mēs atceramies tās senās, tālās dienas, kad bijām brīvi, bet mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē būt brīvam.
Divus, trīs, četrus gadus vecs bērns ir brīvs. Kāpēc? Tāpēc, ka mazais cilvēks dara to, ko viņš grib. Cilvēks ir brīvs. Kā puķe, koks vai dzīvnieks, kas nav piejaucēts un pieradināts. Ja jūs pavērosiet divgadīgu bērnu, jūs pamanīsiet, ka lielāko daļu laika mazais cilvēks smaida un priecājas. Viņš atklāj sev pasauli. Viņš nebaidās rotaļāties. Viņš nobīstas tikai tad, kad savaino sevi, sajūt izsalkumu, kad nav apmierināta kāda no viņa vajadzībām, bet viņš neraizējas nedz par pagātni, nedz nākotni, viņš dzīvo šajā brīdi.
Bērni nebaidās atklāt savas jūtas. Viņi mīl visus, un, ja sastop pretmīlestību, viņi tajā izkūst. Viņi nebaidās mīlēt. Lūk, tāds ir normāls cilvēks. Bērnībā mēs neraizējāmies par nākotni un nekaunējāmies pagātnes dēļ. Cilvēka dabā ir priecāties par dzīvi, rotaļāties, atklāt, izzināt, būt laimīgam un mīlēt.
Kas gan noticis ar pieaugušajiem? Kāpēc mēs vairs neesam tādi? Kāpēc mēs vairs neesam dabiski? Upuris mūsos var teikt, ka ar mums noticis kaut kas bēdīgs, bet kareivim ir tiesības atbildēt, ka notikušais ir bijusi likumsakarība. Patiesais iemesls meklējams apstāklī, ka tagad mums ir savs likumu kodekss un mūsos mitinās soģis, kas valda pār mūsu dzīvi. Mēs vairs neesam brīvi, jo mūsu soģis, upuris un uzskatu sistēma neļauj mums būt tādiem, kādi esam. Mūsu prātā ir daudz lieka, kas liedz mums būt laimīgiem.
Pieradināšana, kas turpinās no paaudzes paaudzē, ir dabisks sabiedrības process. Nevaino vecākus, ka viņi mācīja tevi kļūt par tādiem kā viņi. Viņi tev varēja mācīt tikai to, ko zina paši. Viņi darīja, ko varēja. Ja viņi tev kādreiz nodarīja pāri, pie tā var vainot tikai viņu pieradinātību, viņu bailes un viņu uzskatus. Viņi nespēja mainīt to, kas viņos ieprogrammēts, viņi nespēja rīkoties savādāk.
Nav jēgas vainot vecākus vai kādu, kurš tev kādreiz nodarījis pāri, nav jēgas vainot pat pašam sevi. Pienācis laiks beigt ļaut darīt sev pāri. Pienācis laiks sacelties pret soģa tirāniju un slēgt citas vienošanās. Pienācis laiks beigt būt par upuri.
Patiesībā tu aizvien vēl esi bērns. Kādreiz, kad tev ir priecīgs prāts, tu kaut ko spēlē, esi laimīgs, glezno, raksti dzeju, spēlē klavieres vai kā citādi ļauj izpausties savai personībai, bērns, kas dus tevī, atkal pamostas. Un tie ir laimīgākie brīži tavā mūžā. Šajos brīžos tu esi tu pats. Tu neskumsti par pagājušo un neraizējies par to, kas notiks. Tu atkal esi bērns.
Bet ir kas tāds, kas visu izjauc. Mēs to saucam par pienākumiem. Soģis saka: “Pagaidi, tev ir pienākumi, tev jāizdara tas un jāpaveic tas, tev jāstrādā, tev jāiet uz skolu, tev jāpelna nauda.” Pienākumi piepilda prātu, un tava seja satumst un atkal kļūst nopietna. Pavēro, kā bērni spēlē pieaugušos. Viņiem ir pavisam savādāka sejas izteiksme. “Es esmu advokāts.” Un mazuļa sejas izteiksme mainās, viņš uzliek pieaugušā masku. Tādu, kādas var redzēt tiesas zālēs. Mēs vēl aizvien esam bērni, bet mēs esam zaudējuši brīvību.
Brīvība, pēc kuras mēs tiecamies, ir brīvība būt tiem, kas mēs esam un izpausties. Bet pavērtējot savu dzīvi, mēs pamanīsim, ka vairumā gadījumu mēs kaut ko darām tikai tāpēc, lai patiktu citiem. Mēs pat necenšamies dzīvot savu dzīvi un patikt sev. Lūk, kas noticis ar mūsu brīvību. Deviņdesmit deviņi procentu cilvēki ir pilnīgi pieradināti.
Ļaunākais ir tas, ka lielākā daļa cilvēku paši nemaz neapzinās, ka nav brīvi. Kaut kas mūsos klusi čukst: “Tu neesi brīvs,” bet mēs nezinām, kas tas ir un kāpēc mēs neesam brīvi.
Cilvēku nelaime ir tā, ka viņi dzīvo, neapzinādamies, ka pār viņu dzīvi valda soģis un upuris, tāpēc viņiem nav izredžu kļūt brīviem. Pirmais solis ceļā uz brīvību ir saprast, ka tu neesi brīvs. Lai taptu brīvs, jāsaprot, ka pašreiz tu neesi brīvs. Lai problēmu varētu risināt, tā vispirms jāsaskata.
Lai kaut ko mainītu, tev vispirms jāsaprot, kas ir tas, ko tu gribi mainīt. Ja tu nesaproti, ka tavs prāts ir rētains un pilns ar emocionālo indi, tu nevari sākt to atindēt un dziedināt ievainojumus, un tu turpināsi ciest.
Ciešanām nav pamata. Ja tu apzinies, ka ciet, tu vari sacelties pret savām ciešanām un teikt: “Pietiek!” Tu vari meklēt eliksīru, ar ko dziedēt savu sapni, tu vari sākt to mainīt. Planētas sapnis ir tikai sapnis. Tas nav īsts. Ja tu ieiesi šajā sapnī un sāksi apšaubīt to, kam līdz šim esi ticējis, tu sapratīsi, ka lielākā daļa tavu līdzšinējo uzskatu, kas vadījuši tavu savainoto prātu, nemaz nav patiesi. Tu sapratīsi, ka visus šos gadus tu esi nepamatoti cietis. Kāpēc? Tāpēc, ka tava uzskatu sistēma sakņojas melos.
Pastāv trīs gudrības, kas ļauj ikvienam kļūt par brīvu cilvēku. Pirmā gudrība ir saskatīt. Saskati sevī to, kas tu esi un kas tu vari būt. Otrā gudrība ir pārveide — kā mainīties, kā nomest pieradinātības važas un atkal kļūt brīvam. Trešā gudrība ir apņemšanās. Tolteki uzskata, ka apņemšanās ļauj mainīties enerģijai, tā ir dzīva būtne, kurā saplūdusi visa enerģija jeb tas, ko mēs saucam par Dievu. Apņemšanās ir dzīve. Apņemšanās ir beznosacījumu mīlestība. Apņemšanās māksla tādēļ ir arī mīlestības māksla.
turpinājums sekos…
/No M. Rīza/
Tie, kas iet pa garīgo ceļu izjūt šo laiku, kā kaut ko pavisam savādāku- tas ir kā nulles punkts, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav iesācies. Laiks no 21.decembra līdz 21.martam.
Viss, kas nav balstīts uz Mīlestību patlaban sabrūk, aiziet, izplēn. Vecie spēles noteikumi vairs nestrādā, bet jaunos ‘’uz paplātes’’ neviens nepienes. Tas ir viens no šī laika uzdevumiem un mācībām: ‘’izkāpt no vecajām kurpēm’’, lai cik ērtas un pierastas tās liktos. Jā, un iespējams, kādu laiku nāksies iztikt basām kājiņām, kamēr atnāks nojausma par to, kur meklējamas ‘’jaunās kurpes’’. Un nojausma ieradīsies tieši no katra paša sirds puses. Tādēļ ieteicams ir arī tajā virzienā lūkoties 🙂
Šī Pāreja, par ko tik daudz ir dzirdēts un runāts, notiek. Tieši tas šajā laika nogrieznī top ļoti labi redzams. Pāreja notiek mūsos, katrā no mums- no ārējā, uz iekšējo. Katram cilvēkam ir jāatrod un jāatver šis Mīlestības Avots pašam savā iekšienē.
Šie vairs nav garīgie meklējumi kaut kur ārpusē- semināros, kursos, ezotēriskajā literatūrā. Jaunā apzināšanās rodas katra iekšienē. Tā rodas ieklausoties sevī, savienojoties ar savas sirds centru, sadzirdot to smalko Dvēseles balstiņu, kas mīt katrā no mums.
Starot Gaismu, atvērt Avotu nav iespējams bez Mīlestības uz Sevi. Bez tās nevar iekļūt savas sirds būtības centrā. Izpratne par to ir atslēga, lai mēs varētu droši virzīties uz priekšu savā garīgajā ceļā. Daudziem šķiet, ka tik daudz ir izdarīts, iegūtas zināšanas, veiktas dažādas garīgās prakses, tomēr ir apjukums un jautājums: ko tālāk?
Lielākā daļa psihoemocionālo grūtību ir no sevis nemīlēšanas, kas savukārt, rodas no nemīlestības. Lielākais vairums cilvēku ir nākuši uz šīs pasaules apgūt mācībstundas tieši caur nemīlestību. Lai šī nemīlestība kalpotu kā katalizators, mīlestības meklējumos. Lai meklējot Mīlestību, cilvēks beidzot atrastu to,- dziļi noslēptu savā sirdī.
Ļoti daudziem, kā skolotāji ir bijuši vecāki, kuri nespēja dot drošību, mīlestību, sirsnību bērnībā, tādejādi liekot iziet mīlestības meklējumos ārpusē- draugos, partneros. Arī šis Sprīdīša ceļš ir nepieciešams, jo tieši pieredzes gūšana ir Dvēseles mērķis.
Bērnības emocionālās traumas vai bloki bieži tiek nevis izstrādāti, atbrīvoti un integrēti, bet dziļi, dziļi noslēpti. Tomēr nevar atbrīvoties no negatīvā to apspiežot, vai dziļi noslēpjot-tik dziļi, ka pašiem rodas ilūzija, ka tā vairs nav.
Ir jāpieņem, jāizprot un jāintegrē bailes, dusmas, bēdas, aizvainojums, skumjas, uztraukumus, paniku, naidu , nosodīšanu, vainošanu un vainas apziņu. Nevar aiziet no šīs sevis daļas, neizdziedinot to. Saskaņā ar Pievilkšanās likumu, negatīvais turpina strādāt arī ‘’aiz skatuves’’, pievelkot attiecīgo pieredzi, kura atspoguļos visu neatrisināto un neatlaisto.
Cilvēki ļoti bieži domā, ka ir piedevuši, kaut gan īstenībā ir šo savu sāpi īpaši rūpīgi un dziļi sevī ‘’norakuši’’. Nevis dabūjuši no sevis ārā. Ļoti reti, kad pietiek tikai ar dažādu piedošanas mācību lasīšanu. Daudzi atzīst, ka teorijā viss ir saprotams un pieņemams, bet ne tik viegli izdarāms. Situācijai, kura prasa šo izpratni un piedošanu, ir virsmērķis-un, proti: apziņas paaugstināšana. Katra šāda situācijas atrisināšana ir pakāpiens pa garīgajām kāpnēm.
Un, kad esam apguvuši, integrējuši visu savu pieredzi ar citiem cilvēkiem, varam ķerties pie nākamās – sevis mīlēšanas. Nevajag sevis mīlestību jaukt ar egoismu vai patmīlību. Vairākums cilvēku, kuri strādā ar sevi apzinās sevis mīlēšanas patieso nozīmi, tomēr izrādās, ka iemācīties mīlēt sevi mēdz būt pat grūtāk nekā piedot citiem.
Tomēr, ja apzināmies, ka nākamais ceļa posms, ir šī Sirds Avota atvēršana, tad bez šīs mācībstundas uz priekšu netiksim. Neiemācoties sevi pieņemt, cienīt, novērtēt un mīlēt, sirds Avotu atvērt, diemžēl nav iespējams.
Un šis ir tas laiks, kas pieprasa apgūt šo spēju. Spēks pārvietojas pie tiem, kuri ir Mīlestības enerģijas nesēji, nevis pie tiem, kas to ‘’nopelna’’ no citiem cilvēkiem.
Kā tad izpaužas fiziskajā plānā šis laiks? Vai ir pienākušas semināru, mācību formāta beigas? Vai Skolotāju laiks ir beidzies?
Kādai garīgo meklētāju daļai, viennozīmīgi. Tā ir pārnākšana mājās pēc skolas beigšanas. Tagad katram pašam jākļūst par savas dzīves burvi.
Cilvēki sāk apzināties, just savu iekšējo spēku, tādēļ pieprasa nevis teorētiskās zināšanas, bet gan instrumentus, metodikas, iedvesmu- darīt pašiem. Caur prātu strādājošās metodes (apmācības, treniņi, semināri, )- tā ir aizejošā laikmeta prerogatīva. Tas pats attiecās uz reliģiju vai aklu ticību kādai kustībai, organizācijai vai Lielajam Skolotājam. Šīm metodēm bija savs laiks un sava vieta laikmetā, kurš mūs veda prom no mūsu centra, dualitātes iekšienē. Tagad mēs uzsākam ceļu atpakaļ uz Mājām savā Sirds centrā. Uz vienotību pašam ar sevi.
Šis laiks liek izvērtēt un savādāk paskatīties uz informāciju, kas tiek tiražēta medijos, literatūrā, dažādos semināros, un atbildēt sev uz jautājumu: kā es sajūtu šo informāciju? Vai tā atbilst tam, ko es sajūtu, kā gaismu un prieku Dvēselē?
Daudzi ezotēriski un reliģiski avoti šo laiku ir nosaukuši par Ražas laiku. Dvēseļu pļaujas laiku. Nevajadzētu aizmirst, ka cilvēce ir tikai aisberga redzamā daļa, ka Smalkā pasaule krietni lielāka, un, ka tajā mīt ne tikai Dievs, Augšāmceltie Skolotāji, eņģeļi, draudzīgas un labu vēlošas ārpuszemes civilizācijas. Tur mīt arī tie, kas par tādiem uzdodas, un mēģina caur čenelingiem, baznīcām utt. ievākt savu ražas daļu (lasi-enerģiju). Ja būsiet centrēti savā sirdī, jūs viegli atpazīsiet Patiesību. Kas katram ir sava, starp citu.
Ļoti daudziem garīgā lauciņa kopējiem, šis laiks nav tik viegls, kā varētu šķist, jo veltot visu savu laiku glābjot (lasi-dziedinot un skolojot) pasauli, savi ‘’mājasdarbi’’ ir atstāti novārtā. Savas izredzētības, spēju, autoritātes apziņa ir izaudzējusi lielu un varenu Ego, kurš savas pozīcijas tik viegli nav gatavs atdot. Šis Ego ir apguvis lieliskas maskēšanās spējas, iemācījies skaisti runāt par Gaismu un beznosacījuma Mīlestību. Un, protams, šī raksta tēma par pagātnes atstrādāšanu un sevis mīlēšanu, uz viņiem arī attiecas.
Vēl viena šī laika īpatnība ir tā, ka vertikālā (dievišķā) enerģija tagad tiek dota tikai tiem, kas paši ar sevi strādā, strādā ar Sirds centru un visu augstākam labumam, kuri jūt sevī vēlmi kalpot, padarot šo pasauli labāku tādā veidā, kāds viņiem ir dots. Šis process ļoti labi bija vērojams jau visu 2012 gadu, bet šobrīd ‘’mājasdarbus’’ neizpildījušie ir spiesti enerģiju ņemt tikai horizontālā veidā, ko var klasificēt arī kā enerģijas zagšanu. Vēl vecās, reklamēšanās, ‘’tvītošanas’’, garo semināru ciklu metodes strādā, bet ar aizvien lielākām grūtībām, kamēr ir cilvēki, kurus reklāmas neatradīsiet, kuri nav draugiem.lv un Tviterī, bet uz viņu nodarbībām ierodas simtiem cilvēku.
· Laiks pašam ar sevi, apcere, atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem: ‘’Kas esi, Kur ej un kādēļ’’
· Joga, cigun, deja, meditācija utml…
· Retrīti, esot pie dabas, divatā ar savu Dievišķo aspektu.
· Pastāvīgs darbs pašam ar sevi, atbrīvojoties no zemfrekvenču enerģijām, emocionālajiem blokiem, psiholoģisko traumu transformēšana utml. Pastāv gan terapeitiskās meditācijas (darbs ar bailēm, šaubām, iekšējā bērna dziedināšana, saišu atsiešana, piedošana, transformēšana utml),gan pateicības praktizēšana, gan dažādas garīgās un psiholoģiskās tehnikas, kas palīdz transformēt zemo vibrāciju sabiezējumus mūsu ķermeņos, lai mēs varētu virzīties jau uz citu vibrāciju diapazonu, tuvāk Gaismai un tuvāk paši sev.
Šī laika sajūtās-