Dvēseles tumšā nakts

Roberto Asadžioli
Garīgā attīstība un nervu
sistēmas traucējumi
Cilvēka garīgā attīstība – tas ir ilgstošs process, ceļojums pa brīnišķīgām
zemēm, ar ne tikai ar brīnumainiem piedzīvojumiem, bet arī ar šķēršļiem un
briesmām. Tā ir saistīta ar transformācijas pilniem dziļiem morālās attīrīšanās
procesiem, ar agrāk neizmantotu spēju atmodu, ar apziņas izaugsmi līdz
neiedomājamam līmenim, ar tās ieiešanu un izplešanos jaunos iekšējos dziļumos.

Tādēļ nav brīnums, ka šīs svarīgās izmaiņas iziet caur dažādām kritiskām
stadijām, kuras nereti ir saistītas ar nervu sistēmas, emocionālajiem un prāta
darbības traucējumiem.

Parastajos klīniskajos novērojumos tos var viegli sajaukt ar tādiem
traucējumiem, kuriem ir pavisam citi cēloņi. Traucējumiem, par kuriem mēs
runājam, ir pilnīgi cita nozīme, tādēļ tos ir jāvērtē citādi un arī jāārstē
savādāk. Mūsdienās šādi traucējumi, saistīti ar garīgiem cēloņiem, sastopami
arvien biežāk. Parādās arvien vairāk cilvēku, kuri apzināti vai neapzināti
pārdzīvo iekšēju, garīgu slodzi. Mūsdienu cilvēka dvēseliskā attīstība kļūst
par arvien grūtāku un sarežģītāku procesu, nekā tas bija agrāk. To nosaka tās
lielāka daudzpusība un ietekmē cilvēka kritiskais prāts.

Ceļā uz pilnīgu garīgo apziņu cilvēks var iziet piecas kritiskas stadijas:

1.           
krīzi pirms garīgās atmodas;
2.           
krīzi, kuru izraisa garīgā
atmoda;
3.           
kritumu pēc garīgās atmodas;
4.           
krīze garīgās
pārveidošanās stadijā;
5.           
“Dvēseles tumšo nakti”.
Aplūkosim tās pēc kārtas.
I
Krīze pirms garīgās atmodas
Vispirms daži vārdi par vienkārša cilvēka psihi.
Cilvēks ar zemu attīstības līmeni, savu dzīvi virza tā, lai apmierinātu savas
personīgās vēlmes, piemēram, pēc baudas gūšanas, bagātības un godkāres.

Cilvēks, kura garīgais līmenis ir nedaudz augstāks, pakļauj savas personiskās
noslieces ģimenes un pilsoņa pienākumu izpildīšanai, pret kuriem viņam ir
ieaudzināta cieņa.

Pie tam viņš nedomā par to, no kā ceļas šie pienākumi, kā tie savstarpēji
attiecas. Viņš var sevi uzskatīt arī par ticīgu, taču viņa reliģiozitāte būs
virspusēja un stereotipiska. Lai varētu dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, viņam
pietiek ar formālu savas baznīcas noteikumu, izpildīšanu un piedalīšanos
noteiktās rituālās darbībās.

Parasts cilvēks nedomājot balstās uz savas ikdienas dzīves nepārprotamo
realitāti. Viņš cieši turas pie materiāliem labumiem. Tā eksistēšana uz zemes
viņam praktiski ir pašmērķis.

Tomēr dažreiz gadās, ka šis parastais cilvēks savā iekšējā dzīvē pārdzīvo
pēkšņas pārmaiņas, kas viņu pārsteidz negaidot un biedē. Reizēm šī
transformācija notiek daudzu vilšanos rezultātā, bieži pēc spēcīgiem iekšējiem
pārdzīvojumiem, piemēram, zaudējot sev tuvu cilvēku.

Tomēr gadās, ka tā norit arī bez ārēja cēloņa: pastāvot pilnīgai labklājībai un
likteņa labvēlībai, rodas neskaidrs nemiers, neapmierinātība un iekšēja tukšuma
sajūta.

Cilvēks jūt, ka viņam trūkst kaut kas nenosakāms, ko viņš nespēj ne
noraksturot, ne nosaukt, un tādēļ cieš no tā. Pakāpeniski rodas nerealitātes,
ikdienišķās dzīves niecības izjūta. Personīgās intereses, kas līdz šim pilnībā
piepildīja viņa dzīvi, pēkšņi kļūst mazsvarīgas un zaudē vērtību.

Priekšplānā izvirzās jauni jautājumi, cilvēks sāk domāt par dzīves jēgu, par
parādību cēloņiem, par savu personīgo dzīvi un citu ciešanām, par cilvēku
nevienlīdzību, cilvēciskās eksistences izcelšanos un mērķi. Šajā posmā nereti
cilvēks sāk maldīties. Daudzi, neizprotot Dvēseles jaunā stāvokļa nozīmi,
uzskata to par dīvainību un garīgu slimību, un, tā kā tas ir ļoti mokoši, tad
visādi cenšas to sevī nomākt.

Baidīdamies sajukt prātā, viņi dara visu iespējamo, lai atkal varētu
atgriezties konkrētajā realitātē, kuru viņam ir bailes zaudēt.

Šajā iekšējā cīņā daži ar jaunu sparu metas dzīves virpulī, lai meklētu jaunas
nodarbības, vēlmes un sajūtas. Dažreiz viņiem arī izdodas apslāpēt savu nemieru,
bet nekad – no tā atbrīvoties.

Šis nemiers klejo viņu būtībā, izjauc ierasto dzīves kārtību un pēc kāda laika,
dažreiz pat pēc vairākiem gadiem, ar jaunu spēku izlaužas apziņas virspusē. Pa
šo laiku iekšējais nemiers ir kļuvis tikai vēl mokošāks, bet iekšējais tukšums
vēl grūtāk panesams.

Cilvēks jūtas sagrauts, viss, kas veidoja viņa dzīvi, liekas kā sapnis un
nokrīt kā tukša čaula. Tai pašā laikā jauna dzīves jēga nav radusies, cilvēks
vēl neko nezin par to, pat nenojauš par tās pastāvēšanu.

Bieži vien šīm ciešanām pievienojas arī morālā krīze, mostas ētiskā apziņa,
cilvēku moka vainas izjūta un nožēla par agrāk sadarīto. Viņš bargi sevi tiesā
un iekrīt pilnīgā depresijā. Bieži šajā stāvoklī rodas domas par pašnāvību, kas
šķiet kā vienīgais atrisinājums iekšējam sabrukumam.

Tomēr tas nav visiem. Vieni vispār neizjūt šādas stadijas, bet citi pārdzīvo
tikai īsu mirkli.

Šī garīgā lūzuma izpausmes ir ļoti līdzīgas neirastēnijas un psihoastēnijas
pazīmēm. Starp citu, viens no psihoastēnijas simptomiem ir funkcionēšanas
realitātes zudums, bet cits -depersonalizācija.

Dvēseles garīgās krīzes līdzību norādītajām slimībām vēl pastiprina tas, ka šī
krīze izsauc līdzīgus fiziskos simptomus: novājēšanu, nervu uzbudinājumu,
bezmiegu, barības trakta un asinsrites traucējumus.
II
Krīze, kuru izraisa garīgā atmoda
Izveidojoties saiknei starp personību un Dvēseli,
iekšējas gaismas, enerģijas, prieka un aktīvas darbības spēka straumes, atnes
brīnišķīgu atbrīvotības izjūtu.

Agrākie simptomi, iekšējā cīņa, ciešanas, neirozes, bezmiegs un fiziskie
satricinājumi var pazust, un bieži vien tik strauji, ka ir skaidrs – tam visam
nebija materiālas dabas cēloņu, bet gan dvēseliskās ciešanas. Šajos gadījumos
Dvēseles garīgā atmoda, vārda pilnā nozīmē, ir dziedniece.

Tomēr, ne vienmēr atmoda norit tik vienkārši un harmoniski. Tā var izsaukt arī
sarežģījumus, traucējumus un dažādas novirzes. Visbiežāk tas attiecas uz
cilvēkiem, kuru prāts nav pilnīgi līdzsvarots, emocionālā dzīve ir pārāk eksaltēta,
nervu sistēma – pārāk jūtīga, lai spētu bez problēmām izturēt dvēselisko
enerģiju pastiprināšanos.

Kad apziņa ir pārāk vāja vai arī nesagatavota garīgās gaismas izturēšanai, un
ja viņā mīt nosliece uz augstprātību un egocentrismu, iekšējie notikumi var
tikt nepareizi iztulkoti.

Notiek tā saucamā līmeņu pārbīde, relatīvais tiek pārnests uz absolūto,
personīgā sfēra – uz Dvēseles pasauli. Šajos gadījumos garīgais spēks var
novest pie personīgā “Es” pārspīlēšanas, piemēram, cilvēks var pavisam mierīgi
apgalvot, ka viņš ir Mesija. No parastā medicīniskā viedokļa, šim cilvēkam
vajadzētu noteikt diagnozi , lielummānijas gadījums, psihiska saslimšana, utt.

Patiesībā šādi formulējumi ir tikai aprakstoši, no tiem mēs nevaram uzzināt par
garīgās slimības patiesajiem cēloņiem. Tomēr mums ir ļoti svarīgi zināt, vai
aiz šī slimnieka idejām nav dziļāki psiholoģiski iemesli. Mēs zinām, ka savas
Dvēseles sajušanu un uztveri un tās iekšējā vienotība ar cilvēka personību,
izsauc viņā fantastiskas sajūtas, saplūšanu ar Dievišķo Dabu un vienotību ar
To.

Daudzās mācībās mēs rodam tam apstiprinājumu. Bībelē tas ir izteikts tieši un
skaidri: “Vai jūs zināt, ka jūs esat dievi?” Svētlaimīgais Augustīns saka: “Kad
cilvēka Dvēsele mīl, Viņa kļūst līdzīga tam, kuru mīl.

Kad Viņa mīl uz zemes pastāvošo, Viņa tuvinās zemei, bet kad Viņa mīl Dievu,
vai Viņa nekļūst par Dievu?”.

Visspēcīgāk cilvēka Dvēseles identitāte ar Augstāko Dvēseli apliecināta un
izteikta Vēdantas filozofijā.

Lai kā mēs arī neuztvertu šīs attiecības, starp individuālo un universālo – kā
pilnīgu identitāti vai kā līdzību, kā piederību vai kā vienotību – tomēr gan
teorijā, gan praksē mums ir jāizjūt nesamērojamo distance, starp Dvēseli Viņas
tīrajā būtībā un vienkāršu personību.

Pirmā ir pamats, centrs, esamība; otrais – mūsu mazais “es”, mūsu ikdienišķā
apziņa. Šo atšķirību neievērošanu noved pie bīstamām sekām. Tas ļauj izprast
augstāk aprakstītos dvēseliskos traucējumus, sevis izcelšanu un dievišķīguma
piedēvēšanu sev tik galējā formā.

Cilvēku, kuri ir krituši par upuri līdzīgām ilūzijām, maldi ir radušies no tā,
ka viņi pieraksta savam pārejošajam “Es” Augstākās Dvēseles īpašības un spējas.

Līdzīgu lielummānijas gadījumu izpratne, var sniegt vērtīgus norādījumus
ārstēšanai: ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt pierādīt slimniekam, ka viņš kļūdās,
ka viņam nav taisnība , ironizēt un smieties par viņu. Tas viss var tikai viņu
sakaitināt un uztraukt. Ieteicamāka ir pavisam cita rīcība, atzīt realitāti,
kas ir viņa idejās, un pēc tam pacietīgi jāizskaidro slimniekam viņa maldus.

Citos gadījumos Dvēseles garīgā atmoda un tai paralēli noritošā iekšējā
apgaismība var izsaukt emocionālu pārslodzi, kas var izpausties vētrainu un
nesakarīgu, murgainu kliedzienu, raudu, dziedāšanas un satrauktu darbību veidā.

Daži spēcīga rakstura cilvēki, iekšējā pacēluma rezultātā, ko izsauc Dvēseles
atmoda, var pasludināt sevi par praviešiem, mesijām un reformatoriem. Viņi vada
visdažādākās kustības, dibina sektas, kas izceļas ar fanātismu un izteiktu
velmi visus pievērst savai ticībai.

Daudziem cilvēkiem, pašu Dvēseles garīgās transcendentālās un dievišķās puses
atklāsmes un personības pārveidošanās rezultātā, rodas tendence pilnīgi
identificēties ar savu garīgo dabu. Šādu stāvokli var sasniegt tikai ilga un
gara savas personības pārtapšanas ceļa rezultātā. Tas neizdodas uzreiz un no
šejienes rodas depresīvie stāvokļi, līdz pat izmisumam un tieksmei sevi
iznīcināt.

Dažiem cilvēkiem, ar attiecīgu novirzi, iekšējo atmodu var pavadīt dažāda veida
paranormālas parādības. Viņi redz augstas, eņģeļiem līdzīgas būtnes, dzird
balsis, kuras viņu uzrunā vai arī izjūt tieksmi nodarboties ar automātisko
rakstīšanu.

Šādā veidā iegūto ziņojumu būtība var būt ļoti daudzveidīga. Katru gadījumu
nepieciešams pārbaudīt individuāli un izanalizēt ar skaidru prātu, bet bez
iepriekšpieņemta nolieguma, kā arī bez pietātes, ko varētu iedvest informācijas
avota neparastums. Ar ļoti lielu piesardzību jāizturas pret tādiem ziņojumiem,
kas satur tiešas pavēles un pieprasa aklu pakļaušanos, kā arī pret tiem, kuros
tiek cildināts informācijas saņēmējs, jo patiesi garīgie Skolotāji nekad
nelieto tādus paņēmienus.

Vēl jāatzīmē, ka neatkarīgi no tā, cik zīmīgi ir saņemtie ziņojumi, tie tomēr
kaitē veselībai, jo nevar neizsist no līdzsvara prātu un jūtas.
III
Kritums pēc garīgās atmodas
Paejot zināmam laikam, pēc atmodas seko kritums. Mēs
jau teicām, ka harmonisks Dvēseles atmodas process izsauc prieku un prāta
apgaismību par esības jēgu un mērķi.

Izzūd daudzas šaubas, tiek atrisināti daudzi jautājumi, parādās iekšējā
pārliecība. To pavada visa vienotības pārdzīvojums, dzīves skaistuma un svētuma
izjūta. No atmodinātās Dvēseles līst mīlestības straume uz visiem cilvēkiem un
katru radību.

Patiešām, nav nekā iepriecinošāka un mierinošāka sirdij, kā saskarsme ar tādu
atmodināto, kurš atrodas šajā svētīgajā stāvoklī. Liekas, ka viņa iepriekšējā
personība ar tās asajām šķautnēm un nepatīkamajām pusēm ir izzudusi, un jums
uzsmaida pilnīgi cits cilvēks, simpātiju pārpilns, ar tieksmi sniegt prieku un
būt noderīgam apkārtējiem, izdalot viņiem saņemtās garīgās bagātības.

Šāds priekpilns stāvoklis var turpināties ilgāku vai īsāku laiku, taču tam,
protams, reiz pienāk gals. Ikdienišķā personība, ar tās dziļajām saknēm, tikai
uz laiku ir pazudusi no apziņas virspuses; tā ir bijusi it kā iemigusi, bet ne
galīgi izzudusi, jo nav pilnībā pārveidota. Bez tam garīgās gaismas un
mīlestības straume ir ritmiska un cikliska, kā jau viss šajā pasaulē, paisumam
agri vai vēlu seko bēgums.

Svētuma pārdzīvojuma izbeigšanās ir mokoša un reizēm saistīta ar kritienu un
nopietniem traucējumiem. No jauna atmostas un ar jaunu spēku sevi piesaka
zemākās tieksmes. Taču atmodas process jau ir padarījis smalkāku ētisko apziņu,
palielinājis tieksmi uz pilnveidošanos.

Cilvēks pats sevi tiesā bargāk un nežēlīgāk; viņam var pat likties, ka viņš ir
kritis vēl zemāk, nekā agrāk. Šie maldi rodas tādēļ, ka apziņas virspusē nonāk
agrāk slēptās noslieces un tieksmes, Dvēseles atmodas rezultātā izvelkot tās
ārā no zemapziņas paslēptuvēm.

Kritiens var būt tik dziļš, ka cilvēks sāk noliegt savas iekšējās pieredzes
garīgo nozīmi. Viņa iekšējā pasaulē valda šaubas un pazemojums, viņš padodas
kārdinājumam uzskatīt visu, kas ar viņu ir noticis, par ilūziju, fantāziju,
sentimentālām pasakām.

Cilvēks var kļūt cietsirdīgs un sarkastisks, ciniski izsmiet sevi un citus,
atteikties no saviem ideāliem un centieniem. Tomēr, neraugoties uz visām pūlēm,
viņam vairs nav iespējams atgriezties savā iepriekšējā stāvoklī. Skaistums un
brīnums, ko viņš ir piedzīvojis, ir palicis viņā, un- tie ir neaizmirstami.
Viņš vairs nespēj dzīvot sīko ikdienas dzīvi, dievišķās skumjas viņu plosa un
nedod mieru. Kopumā reakcija ir ļoti sāpīga, ar izmisuma lēkmēm un domām par
pašnāvību.

Šādā stāvoklī cilvēkam ir nepieciešama palīdzība. Jāpalīdz viņam saprast, ka
svētlaimes stāvoklis nevar ilgt mūžīgi, ka tam sekojošā reakcija ir dabīga un
neizbēgama. Brīnišķīgais stāvoklis, kuru viņš pārdzīvoja, bija līdzīgs
lidojumam uz saules apmirdzētām virsotnēm, no kurienes redzama visas pasaules ainava.
Tomēr katrs lidojums reiz beidzas. Mēs atkal atgriežamies līdzenumā, lai pēc
tam lēni, soli pa solim, pārvarētu stāvo kāpumu, kas ved uz virsotni.
IV
Krīze garīgās pārveidošanās stadijā
Apzināšanās, ka pārdzīvotais kritums vai nolaišanās
ir dabīgs process, caur kuru mums visiem ir jāiziet, mierina un uzmundrina
meklētāju, palīdzot atgūt spēkus, lai sāktu drošu kāpumu augšup garīgās
dvēseliskās krīzes pārtapšanas posmā.

Minētais kāpums uz augšu ir pilnīga personības pārmainīšanās. Tas ir garš,
grūts un sarežģīts process: aktīvas attīrīšanās fāze, ar nolūku novērst
šķēršļus garīgo spēku straumei, iekšējo spēju attīstība, kuras agrāk bija
apslēptas vai vāji izteiktas, kā arī fāze, kuras gaitā personībai ir jāļauj
dvēseles garam klusi un bijīgi strādāt ar sevi, vīrišķīgi un pacietīgi panesot
neizbēgamās ciešanas.

Tas ir laiks ar lieliskām pārmaiņām, kad gaisma un tumsa, prieks un bēdas
nomaina viens otru.

Dažreiz šai posmā cilvēka spēkus un uzmanību tik ļoti piesaista smagie un
dažreiz mokošie iekšējie pārdzīvojumi, ka viņš nespēj tikt galā ar personīgās
dzīves prasībām.

Raugoties no malas un vērtējot šādu cilvēku no praktiskās efektivitātes un
vispārpieņemto normu viedokļa, bieži vien secina, ka viņš it kā ir kļuvis
“savādāks”, mazāk “ko vērts”, nekā agrāk. Tā dvēseliski garīgi evolucionējošā
cilvēka iekšējās problēmas saasinās, viņa ģimenes locekļu, draugu un ārstu
nesaprašanas un nepatieso vērtējumu dēļ.

Bieži viņam nākas dzirdēt aizvainojošus aizrādījumus par garīgās tiekšanās un
ideālu postošo iedarbību, kas atņem cilvēkam sajēgu par praktiskās dzīves
vērtību. Šādi spriedumi bieži vien izsauc dziļu apātiju, garīgu apmulsumu un
mazvērtības izjūtu.

Arī šos pārbaudījumus ir jāiztur. Tas māca tikt galā ar personīgo jūtīgumu un
veidot noteiktu un neatkarīgu spriešanas spēju. Tādēļ nevajag pretoties šim
pārbaudījumam, bet gan pacietīgi to pieņemt. Ja piederīgie izpratīs cilvēka
stāvokli šai situācijā, viņi jau ar to vien sniegs palīdzību, atbrīvojot viņu
no nevajadzīgām ciešanām.

Runa taču ir tikai par pārejas periodu, kad cilvēks jau ir atstājis savu
iepriekšējo stāvokli, bet vēl nav sasniedzis jaunu stāvokli. Tā arī kāpuram,
kas pārvēršas par taurenīti, ir jāiziet bezpalīdzīgā un neapzinīgā kūniņas stadija.
Diemžēl atšķirībā no kāpura, cilvēkam pietrūkst tās drošības un klusuma, kādā
taurenītis iziet savu pārvērtību norisi.

Cilvēkam, ir jāpaliek savā vietā un, cik tas vien ir iespējams, jāpilda savus
pienākumus pret ģimeni, sabiedrību un valsti tā, it kā viņa iekšējā pasaulē
nenotiktu nekas sevišķs. Tas ir ļoti grūti. To var salīdzināt ar problēmu, ar
kādu sastapās angļu inženieri, kad viņiem bija jāpārbūvē Londonas stacijas ēka,
ne uz mirkli nepārtraucot vilcienu kustību.

Nav nekāds brīnums, ka tik grūts uzdevums dažkārt izsauc tādus nervu un garīgas
dabas traucējumus, kā novājēšanu, bezmiegu, apātiju, depresiju, uzbudinājumu,
kas gara un miesas ciešas mijiedarbības rezultātā, var novest pie dažādiem
fiziskiem simptomiem.

Lai tādā situācijā palīdzētu, nepieciešams vispirms iepazīt slimības īsto
cēloni un sniegt slimniekam pareizu psihoterapeitisko palīdzību, citādi tīri
fiziskā dziedināšana un zāļu lietošana dos tikai nelielu atvieglojumu,
neiedarbojoties uz slimības dvēseliski garīgajām saknēm.

Bieži šie traucējumi rodas no pārpūles – pārmērīgas cenšanās, kas vērsta uz
paātrinātu garīgo attīstību. Šādas pārmērīgas cenšanās rezultātā nenotiek
pārmaiņas, bet zemāko komponentu izstumšana, iekšējās cīņas saasināšana ar
atbilstošu nervu sistēmas un garīgo pārpūli.

Tiem, kuri pārāk centīgi tiecas uz pilnveidošanos, vienmēr jāatceras, ka viņu
iekšējās pārmaiņas darbs notiek ar gara un garīgās enerģijas palīdzību.

Viņu personīgais uzdevums ir izsaukt šos spēkus sevī ar iekšējo
pašuzupurēšanos, meditāciju un pareizu dvēseles stāvokli, mēģinot pieveikt to,
kas traucē dvēseles gara brīvai darbībai. Paralēli tam, viņiem ar ilgu
pacietību jāgaida garīgās darbības izvēršanos dvēselē.

Otra, pilnīgi pretēja problēma, ir tikt galā ar dvēseles garīgā spēka ārkārtīgi
vareno enerģijas plūsmu. Šī dārgā enerģija var viegli iztērēties jūtu
pārpilnībā un pārmērīgi drudžainā darbībā. Citos gadījumos, šī enerģija var
tikt aizturēta, uzkrāta un nepietiekami realizēta darbībā.

Tās spiediens var radīt iekšējos traucējumus, kā spēcīga elektriskā strāva
izkausē vadus, radot īssavienojumu.

Jāiemācās saprātīgi vadīt garīgās enerģijas plūsmu, nešķiežot to veltīgi,
izmantojot to iekšējam un ārējam darbam.
V
Dvēseles tumšā nakts
Kad
transformācijas process sasniedz augstāko izšķirošo punktu, pēdējo etapu nereti
pavada stipras ciešanas un garīga tumsa. Kristiešu mistiķi šādu stāvokli dēvēja
par “dvēseles tumšo nakti“.
Ārēji šāds stāvoklis atgādina slimību, kuru psihiatri sauc par depresīvo
psihozi vai melanholiju. Tās pazīmes ir: smagas nospiestības stāvoklis, līdz
pat izmisumam; izteikta mazvērtības izjūta; asa paškritika – pilnīgi bezcerīgs
un nolādēts; nomācoša prāta paralīzes sajūta; gribasspēka un paškontroles
zudums; pretošanās jebkādām darbībām un to bremzēšana. Daži no šiem simptomiem var
izpausties mazāk izteiktā formā un arī iepriekšējās stadijās, nesasniedzot „dvēseles
tumšās nakts” spriedzi. Šo savdabīgo un auglīgo pārdzīvojumu, lai kāds nešķistu,
nerada tikai slimīgs stāvoklis. Viņam var būt garīgas dimensijas iemesli un arī
dziļi garīga nozīme.
Aiz
šīs, tā saucamās “mistiskās krustā sišanas” vai “mistiskās nāves”
nāk uzvaras pilnā augšāmcelšanās, ar ko arī beidzās ciešanas un kaites. Tā nes
pilnīgu atveseļošanos un atlīdzina par visu pārciesto.
Izvēlētā
tēma mūs piespiedusi skart tikpat kā tikai negatīvo un neparasto garīgās
attīstības pusi. Tas it nemaz nenozīmē, ka cilvēki, kuri iet garīgās izaugsmes
ceļu, piedzīvo nervu darbības traucējumus biežāk nekā citi. Atzīmēsim sekojošo.
Pirmkārt, daudziem garīgā attīstība noris harmoniskāk, nekā tas ir šeit
aprakstītajos gadījumos, garīgās grūtības tiek pārvarētas, un cilvēks pāriet no
etapa uz etapu bez neirotiskām reakcijām un bez īpaša fiziska nespēka.
Otrkārt,
nervu darbības un psihiskie traucējumi parastiem cilvēkiem nereti noris smagāk
un tie grūtāk padodas ārstēšanai, nekā tie, kuriem ir garīgi iemesli. Parastu
cilvēku traucējumi bieži ir saistīti ar spēcīgiem tieksmju konfliktiem savā
starpā vai neapzināto dziņu konfliktiem ar radošo personību, vai arī tie rodas
kādas pretdarbības gadījumā pret to egoistiskajām prasībām vai vēlmēm. Parastus
cilvēkus ārstēt ir grūtāk, jo to augstākie aspekti ir pārāk mazattīstīti uz maz
uz ko var balstīties, lai viņus pārliecinātu pakļauties tai pašai
pašdisciplīnai, kura ļauj atjaunot garīgo harmoniju un veselību.
Treškārt,
to ciešanas un slimības, kas iet garīgās izaugsmes ceļu, lai cik smagas formas
tiem dažkārt būtu, īstenībā ir tikai pārejoša reakcija, it kā augšanas procesa
organiskie “atkritumi”, kas ved uz garīgo pārdzimšanu. Tāpēc tie
bieži paši par sevi pazūd, kad pāriet krīze, kura tos izraisījusi, vai arī
relatīvi viegli tiek novērsti ar pareizu ārstēšanu.
Četrkārt,
ciešanas, kuras izraisa garīgā viļņa bēgums, tiek atlīdzinātas ne tikai ar
paisuma periodiem un garīgā pacēluma brīžiem, bet arī ar ticību nozīmīgam un
augstam mērķim, kura dēļ notiek garīgais ceļojums.
Paredzamā
uzvara ir ļoti liels stimulējošs spēks un mierinājums, neizsīkstošs vīrišķības
avots. Vajadzētu ierosināt slimajam to iztēloties pēc iespējas spilgtāk un
tādejādi palīdzēt. Tā gandrīz ir labākā palīdzība, kādu mēs spējam sniegt. Mums
jāmēģina pēc iespējas izteiksmīgāk iztēloties uzvaras pilno un atbrīvojušos
dvēseles prieku, kura apzināti uzņem sevī gudrību, spēku un Dievišķās dzīves
mīlestību, mums jāmēģina ar gara acīm ieraudzīt uz Zemes Dieva Valstības
īstenošanos Viņam par godu, pilnību, kāda redzama atbrīvotās cilvēces ainā, – jaundzimušā
radījumā, kurš pilns ar dievišķo līksmi. Līdzīgi redzējumi vareniem mistiķiem
un svētajiem ļāva ar smaidu paciest garīgās ciešanas un fiziskās mokas, tā viņi
īstenoja Svētā Asīzes franciska vārdus: “Ilgās pēc svētlaimes un jebkuras
ciešanas – baudījums…”
Tagad
uz kādu laiciņu nolaidīsimies no augstumiem ielejā, kur cilvēki “vaigu
sviedros strādā”. Ja uz problēmu palūkoties no medicīnas un psiholoģijas
skatu punkta, tad ir vērts tikt skaidrībā ar vienu ļoti svarīgu jautājumu. Mēs
jau teicām, ka, lai arī traucējumi, kādi pavada garīgās attīstības krīzes, atgādina
dažas slimības un dažkārt nav no tām atšķiramas, īstenībā to iemesli un nozīme
ir pilnīgi dažāda un zināmā mērā pat pretēja. Attiecīgi arī to ārstēšanai jābūt
atšķirīgai. Parastu slimnieku nervu darbības traucējumu simptomiem bieži ir
regresējošs raksturs, jo šie slimnieki nav spējīgi uz to garīgo un ārējo
adaptāciju, kādu prasa normāla cilvēka personības attīstība. Tā dažiem
neizdodas atbrīvoties no emocionālās atkarības no vecākiem, un viņi paliek šajā
bērna atkarības stāvoklī no vecākiem vai no tiem, kuri vecākus pārstāv, kaut
vai simboliski. Dažkārt slimniekiem trūkst labās gribas tikt galā ar parastām
ģimenes vai sociālās dzīves grūtībām. Paši neapzinoties, viņi cer atbrīvoties
no saviem pienākumiem bēgot slimībā. Citos gadījumos saslimšanas iemesls ir
emocionāla trauma, piemēram, vilšanās vai zaudējums: tā kā viņiem nav spēka
situāciju akceptēt, cilvēks uz to reaģē slimīgi.
Visos
minētajos gadījumos runa ir par konfliktu starp personu, kura apzinās un
zemākiem impulsiem, kuri, darbojoties neapzinātajā sfērā, sāk daļēji dominēt
pār apziņas spēkiem.
Savukārt
ciešanām, kādas izraisa garīgā attīstība, tieši pretēji, ir izteikti
progresējošs raksturs. Tas ir sasprindzinājuma rezultāts, kurš saistīts ar
izaugsmi vai cīņu starp personību un no augšas nākošo enerģiju.
Tādā
veidā, šie divi saslimšanas veidi ir jāārstē pilnīgi atšķirīgi. Pirmā
saslimšanas veida gadījumā ārstam būtu jāpalīdz slimajam atgriezties normāla
cilvēka stāvoklī. Priekš tā viņam nepieciešams pacientu atbrīvot no izstumtā un
aizliegumiem, baiļu izjūtas un atkarības, pārmērīga egocentrisma un kļūdainiem
vērtējumiem, no izkropļotās realitātes. Viņa uzdevums – aizvest cilvēku līdz
normālas dzīves objektīva un saprātīga skatījuma, pie pilnīgas savu pienākumu
un citu cilvēku tiesību apjēgšanas. Nenobriedušie un starp sevi konfliktējošie
faktori ir jāattīsta un tiem jānonāk saskaņā, tādā veidā tiek realizēta
veiksmīga personības psihosintēze.
Kas
attiecas uz otru saslimšanas veidu, tad garīgās harmonizācijas – ārstēšanas
uzdevums ir tajā, lai jaunas garīgās enerģijas būtu asimilētas jau nobriedušā
normālā personībā, t.i., runa ir par garīgo psihosintēzi ap augstāku garīgo
centru.
Acīm
redzot, ārstēšanas metodes, kādas der vienas grupas slimniekiem, nav derīgas un
pat dažkārt ir kaitīgas otrā tipa pacientiem. Ārsts, kurš nesaprot otrā tipa
pacientus, kurš nezina par garīgās attīstības iespējām vai tās noraida, var
tikai pastiprināt esošās grūtības. Tāds ārsts spēj padarīt nevērtīgus vai
izsmiet vēl nedrošos garīgos pacienta centienus, tos uztverot kā tukšas
fantāzijas vai, labākajā gadījumā, kā tīru sublimāciju. Ar šāda ārsta palīdzību
pacients var nonākt pie secinājuma, ka viņam vislabāk padarīt bargāku personīgo
aizsardzību un pilnīgi ignorēt dvēseles balsi. Bet no tā stāvoklis paliks tikai
vēl sliktāks, cīņa – saasināsies, atbrīvošana palēnināsies.
Turpretim
ārsts, kurš pats iet garīgās attīstības ceļu vai, vismaz, apzinās garīgo
realitāti, var sniegt milzīgu palīdzību mūsu pacientam. Tai laikā, kad cilvēks
vēl atrodas neapmierinātības, trauksmes, neapzinātu tieksmju stāvoklī, zaudējot
intereses pret parastu ikdienu, bet nepazīstot arī augstāku realitāti, kamēr
viņš meklē atvieglojumu ne tur, kur to varētu sameklēt, un maldās strupceļos, tajā
laikā viņa ciešanu patieso iemeslu atklāšana var palīdzēt atrast pareizu izeju
dvēseles atmodināšanai. Un tā arī ir ārstēšanās būtība.
Cilvēkam,
kurš atrodas garīgā ceļa otrajā stadijā, kad viņš jūtas laimīgs garīgajā sfērā,
svētu lidojumu atmosfērā neizsakāmos augstumos, ir ļoti svarīgi atklāt viņa
pārdzīvojumu raksturu un mērķus, brīdināt par to pārejošo dabu, par viņa nākamo
ceļojuma mainīgumu. Tad mūsu ceļinieku nepārsteigs krituma stāvoklis, viņš
nevilsies, neatradīsies šaubu un grūtsirdības varā, kāda nāk līdzi kritumam. Ja
šāds brīdinājums nav bijis laicīgi izteikts un cilvēkam ir nepieciešama
ārstēšanās  depresīvās reakcijas periodā,
tad viņu ir svarīgi pārliecināt par to, ka šis stāvoklis ir laicīgs un viņš
noteikti pāries.
Ceturtajā
stadijā, kad cilvēks iekrīt “bedrē” kāpjot augšup, palīdzēšanas darbi
ir jo īpaši smagi. Vispārēji to var sadalīt sekojošos uzdevumos.
Pirmkārt,
pacientam ir jāpaskaidro viņa garīgo pārdzīvojumu jēgu un tas kā jārīkojas
konkrētajā situācijā.
Otrkārt,
jāparāda kā cilvēks var vadīt dzīļu tieksmes, tās neizstumjot neapzinātajā
sfērā.
Treškārt,
pacientam jāpalīdz pārveidot un izmantot savu psihisko enerģiju.
Ceturtkārt,
jāiemāca apgūt viņa apziņā ieplūstošo garīgās enerģijas straumi un to izmantot.
Piektkārt,
jānodrošina virsvadība un sadarbība pacienta personības atjaunošanas, t.i.,  psihosintēzes procesā.
“Tumšās
dvēseles nakts” periodā palīdzību īpaši apgrūtina tas, ka cilvēks it
kā  atrodas blīvā miglā, viņš ir
iegremdējies savās ciešanās, un gara gaisma nesasniedz viņa apziņu. Vienīgais, ko
var izdarīt – nemitīgi atgādināt, ka šāds stāvoklis ir pārejošs, un ne
pastāvīgs, jo tieši pārliecība par pēdējo pacientu padara dziļi nelaimīgu. Mēs
arī rekomendējam neatlaidīgi viņu pārliecināt, ka šīm ciešanām, lai cik tās arī
nebūtu smagas, piemīt garīgā vērtība, ka tās sevī satur augstas laimes sēklu, ka
pēc kāda laika viņš tās uzskatīs par svētīgām.

mēs varam palīdzēt paciest ciešanas pazemībā un samierināties ar tām. Būtu
jāatzīmē, ka aprakstītie psiholoģiskie un garīgie līdzekļi nekādā veidā
neizslēdz fizioloģisku ārstēšanu, ja tas atvieglo ciešanas. Jo īpaši vērtīgi ir
tie līdzekļi, kādus sniedz dabas spēki: veselīga pārtika, relaksācijas
vingrinājumi, saskarsme ar dabas elementiem, atbilstoši dažādi fiziskās un
psihiskās darbības ritmi.
Atsevišķos
gadījumos ārstēšanu apgrūtina tas, ka pacientam var novērot progresīvo un
regresīvo traucējumu sajaukumu. Tas ir nevienmērīgas vai disharmoniskas garīgās
attīstības gadījums. Tādi cilvēki ar vienu savas personības pusi var sasniegt
augstu garīgo pakāpi, bet ar otru – palikt par bērnišķīgās atkarības vai
neapzināto „kompleksu” vergiem. Tomēr, var sacīt, ka rūpīgāk analizējot,
regresīvā tipa problēmas sastopamas vērā ņemamam skaitam garīgā ceļa gājējiem
un gandrīz visiem tā saucamajiem „normāliem”. Bez tam parasti regresīvās vai
progresīvās saslimšanas izpausmes ir pārsvarā. Vienmēr ir jārēķinās ar iespēju,
ka saslimšanā savienojas abu grupu simptomi un katru atsevišķu traucējumu ir
jāizpēta un jāinterpretē, lai saprastu tā patieso cēloni  un piemeklētu labāko ārstēšanu.
No
augstāk minētā ir redzams, ka efektīvai palīdzībai nervu un psihisko traucējumu
gadījumos, kādi var būt garīgās attīstības gaitā, ir nepieciešamas zināšanas un
divu līmeņu pieredze: ārsta, kurš specializējas, kā arī pārzina gan nervu
darbības traucējumus, gan psihoterapiju, un cilvēka, kurš nopietni pēta garīgos
ceļus, bet vēl labāk- tādu, kurš pats iet pa šādu ceļu. Mūsu laikos kā viena,
tā otra pieredze visai reti tiek apvienota vienā cilvēkā. Bet tā kā cilvēku,
kuriem būtu nepieciešami tādi palīdzības sniedzēji, kļūst ar vien vairāk, tiem,
kuri spētu uzņemties šādu darbu, būtu sevi attiecīgi jāsagatavo.
Ārstēšana
varētu stipri pavirzīties uz priekšu arī tad, ja tiktu sagatavots attiecīgs
personāls, kurš spētu īstenot visas ārstēšanas detaļas. Visbeidzot, svarīgi, lai
publika, sabiedrība vismaz kopējās līnijās zinātu par galvenajām kopsakarībām
starp neiro-psihiskām un garīgām krīzēm. Tad ģimene spētu palīdzēt gan
slimniekam, gan ārstam, bet nevis radīt papildus grūtības ar savu nezināšanu, aizspriedumiem
un pretošanos.
Ja
mums izdotos nodrošināt tādu ārstu, personāla un sabiedrības sagatavošanu, tas
novērstu vairums nevajadzīgu ciešanu un daudzi ceļinieki, kuri iet pa šo garīgo
ceļu, varētu vieglāk sasniegt savu augsto mērķi: savienoties ar Dievišķo.
Ö Ö Ö

Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli)(1888 – 1974) plaši pazīstams Eiropā kā ārsts – filozofs, personības rekonstrukcijas tehnikas radītājs, kuru viņš nosauca par „psihosintēzi”.

Savas psihosintēzes idejas Roberto Asadžioli smēlās ne tikai no Vedantas rakstiem. 1940. gadā viņu arestēja fašistiskās Itālijas varas orgāni. Vienu mēnesi viņš pavadīja vientuļnieku kamerā un vēlāk stāstīja draugiem, ka tā bijusi interesanta un vērtīga pieredze, kura viņam deva iespēju veikt daudzus īpašus garīgus vingrinājumus.

Tik pat efektīvi Asadžioli izmantoja piespiedu ieslodzījumu 1943. gadā, kad bija spiests slēpties no Musolini režīma tālos kalnu ciematiņos. 


Fragmenti no Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli)(1888 – 1974) “Dvēseles attīstība un nervu sistēmas traucējumi” 1942

“Viedas Vēstis”, www.e-misterija.lv

Atbildēt

Valodas