Es izvēlos ticēt…

.. Protams, ka es arī pati strādāju ar saviem enkuriem…pastāvīgi… Un, jo apzinātāk tas notiek, jo retāk

”iekrītu”… Un dzīve, situācijas nebeidz mūs mācīt… atliek vien iemācīties saskatīt, pieņemt, izprast un integrēt savā apziņā šīs mācības…

Lielākajai daļai no mums mēdz ik palaikam uzrasties lietas vai situācijas, kas kaitina vai izsit no līdzsvara… Esmu ievērojusi, ka tad, kad ar mani kaut kas tāds notiek, tad tas it kā virmo gaisā- līdzīga tēma ”virmo gaisā”…
Atzīšos, ka par šo konkrēto tēmu ”cepos” ne pa jokam vismaz pēdējo pusgadu (centos gan neizrādīt :):), tas pats notika arī manā tuvajā lokā.
Tēma: solījumu nepildīšana, ”uzmešana”, nerēķināšanās utml…
Cilvēki pierakstās uz nodarbībām, semināriem, pasākumiem. Un neatnāk. Citreiz paziņo, citreiz nē, citreiz pēdējā brīdī… Agrāk tie bija 10%, tagad šis cipars aug pa mēnešiem…
Pēdējās Mistērijās, kur jau 3 mēnešus pirms slēdzām pieteikšanos, jo bija pārpilns, bet atjaunojām, kad sāka masveidā pieteikties pārdomātāji, man arī uznāca lielais ”cepiens”:):):)
Pirms tam mierināju pārējos un pati pie sevis skaitīju mantru par pieņemšanu…situācijas un cilvēku…
Un nav jau bēda par to, ka maz cilvēku- viņu jau tāpat ir ļoooti daudz, bet gan par tiem, kuri netika, jo it kā nebija vietu…
Tas(pēdējais piliens) notika svētdienas rītā, kad es vācu nost neapēsto ēdienu, ko biju pasūtījusi tiem, kas bija pieteikušies un neatbrauca… Tie bija kādi 30 cilvēki… Visvairāk bija to, kas bija pieteikušies uz sestdienu un viņu 3 ēdienreizes bija pasūtītas par velti…
Pirms tam bija n-tās Meiteņu dienas, kur gandrīz katrās bija vairākas tādas sievietes, kas pēdējā brīdī/nedēļā pārdomāja, liedzot iespēju citām, kas gaida pa pusgadam, kam varbūt tas ir daudz vairāk nepieciešams.. 🙁
Es meklēju priekš sevis atbildes: kas gan notiek ar cilvēkiem? Vai tiešām vārda došana un turēšana ir pilnīgi sveša lieta šajā laikā? Un nerēķināšanās ir norma? Līdz galam jau neesmu atbildējusi sev, bet tā kā no līdzsvara beidzot izsista tiku, tad lielākai skadrībai tūlīt pēc tam nāca pēdējais ”mājiens no Augšas”.
Un, proti, pagājušosestdien,  tieši tādā pat veidā saņēmu paraugstundu no tuvākajiem. Sarunājuši braukt ciemos (palielā bariņā), pusceļā (bet ceļš pāris 100us km) saņēmām zvanu, ka viņiem ir mainījušies plāni un viņi atrodas citā Latvijas daļā!!! :):):):)
Tagad jau palika pavisam skaidrs, ka tā ir mācība man pašai! Un secinājumi ir vairāki, kamēr mācība ir PIEŅEMŠANA…
Atzīšos, ka iekšēji nosodīju šos ”uzmetējus”, biju sašutusi, izviedoju ”melno sarakstu”, kur tos ierakstīt, lai vairāk tie pie manis netiktu… Bet pateicoties pēdējam gadījumam, kas uzlika treknu un nepārprotam punktu uz i, es sapratu, ka man tiek norādīts uz mani pašu: NEVĒRTĒ, NENOSODI, PIEŅEM CITUS UN SITUĀCIJU… UN GALVENAIS, TURPINI TICĒT…
Ticēt labajam, ticēt cilvēkiem, ticēt sev un tam, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek… Ka atnāks tie cilvēki, kam jāatnāk un neatnāks tiem, kam jābūt citā vietā…
Un, lai kā arī būtu, būs tā kā vislabāk.
Un tieši tā pagājušā sestdiena, kad nesanāca nonākt tur, kur biju plānojusi (ciemos pie radiem), izvērtās par vienu no skaistākajām dienām pēdējā laikā: neplānota, improvizēta, mazliet dīvaina, bet ļoti piesātināta un skaista… Kā Dāvana.
Tāda lūk mācība un tādi secinājumi… 🙂

Atbildēt

Valodas