apgūstamas un , diemžēl ļoti bieži caur sapēm un ciešanām. Caur tām izejot, mēs sākam uzdot jautājumus, mācāmies piedot, palaist… Un izdziedinot savas pagātnes rētas, kļūstam stipras un spējīgas veidot Savu Dzīvi un iet Savu Ceļu…
Ja runājam par manu Stāstu, tad kā jau Meiteņu dienās stāstīju, mans pats lielākais Enkurs ir bailes. Bailes no tā, ka mani nemīlēs, ka man melos, ka mani pametīs, nesapratīs, bailes kādam uzticēties. Šo savu Enkuru ieguvu savās pirmajās nopietnajās attiecībās, kad kā viesulis manā dzīvē iebrāzās mana bērna tēvs.
Divas dienas pirms savas dzimšanas dienas, pēc darba, ar kolēģi stāvēju pie kasēm lielveikalā Maxima. Pie visām kasēm bija mežonīgi garas rindas, jo bija iegadijies, ka tas bija veikala atklāšanas vakars. Visiem rindā stāvošajiem bija līdz augšai pilni iepirkuma ratiņi, bet mums ar kolēģi divi Kāruma sieriņi un mazais trauciņš salātiņu. Vakars, pilnīgs bezspēks, gara rinda un aiz muguras stāvošais vīrietis par visām varītēm cenšas iepazīties. Šķiet, ka vēl šobrīd jūtu cik uzstājīgi viņš tajā vakarā cenšas ielauzties manā dzīvē! Par laimi nu ir mūsu kārta pie kases, un par cik pirkumu ir maz, mēs ātri norēķinamies un ar kolēģi veiksmīgi iejūkam cilvēku pūlī un es spēju izvairīties no viņa vēlmes iegūt manu tālruņa numuru.
Pēc nedēļas, ar kolēģi, mums atkal ir jāstrādā tajā pašā veikalā Maxima (papildus studijām piepelnijāmies ar prezentāciju vadīšanu lielveikalos). Līdz darba laika beigām palikusi vēl stunda un pēkšņi, plati smaidīdams, man klāt nāk vīrietis un draudzīgi saka: Čau! Kā iet! Ko dari? Cik ilgi vēl strādāsi? Klau, es pēc darba Tevi aizvedīšu mājās! Es pilnīgā apmulsumā piekrītu.
Visu atlikušo stundu pavadīju domājot, no kurienes es viņu zinu? Vai tiešām es kādu no draugiem būtu aizmirsusi? Beigu beigās atcerējos, tas taču ir tas pats vīrietis, kurš nedēļu iepriekš centās ar mani iepazīties, kad stāvējām vienā rindā pie veikala kases. Vēlme kaut kur ar šo vīrieti doties noplaka, bet biju viņam apsolijusi un savas norunas pildu. Kolēģe vēl mēģināja atrunāt, ka var taču aizmukt pa citām durvīm, ka nevajag kopīgi nekur braukt.
Iekāpjot mašīnā mani sagaidija maza dāvaniņa un skaitas rozes. Kā man tas glaimoja! Līdz šim neviens vīrietis mani nebija lutinājis ar tādu uzmanību. Piekritu ar šo vīrieti satikties vēlreiz, pēc tam vēlreiz un tad jau nāca atzīšanās mīlestībā, man piešķīra dzīvokļa atslēgas un varēju pie viņa ciemoties jebkurā sev vēlamā laikā. Jā, tas bija daudz par strauju, bet atteikt nespēju… viņš taču mani mīl, viņš man tik ļoti uzticas! Viņš tik ļoti pārdzīvo savu šķiršanos no sievas un to, ka bijusī sieva liedz viņam tikšanos ar meitu. Pieaudzis vīrietis (viņš ir desmit gadus par mani vecāks) raud manās skavās, man uzticas un es nedrīkstu viņu pievilt. Papildus visam katras brīvdienas pavadijām lielveikalos, jo viņam nepatika kā es ģērbjos, apģērbam bija jābūt dārgākam, manai gaumei izsmalcinātākai, nagi ir jākrāso akurātāk…
Pēc iepazišanās ar viņa vecākiem piedzīvoju pirmo šoku. Mani nepieņēma. Pat nemēģināja mani iepazīt. Viņa tēvam nepatika, ka es vēl tikai mācos, ka esmu dumja, bez izglītības un bez darba, savukārt māte tēva nostājai pretim nestājās.
Pēc tam, kad iepazīstināju viņu ar saviem vecākiem iemeslu pārmetumiem bija vēl vairāk. Nu jau es biju nekas, ne man darbs, ne izglītība, ne bagātu vecāku, pat dzimtas ar izciliem senčiem man nav… maz pamazām pazemojumi sāka palikt publiski. Saprotams, ka man nebija viegli to visu pieņemt. Mēs šķīrāmies un salabām katras divas nedēļas. Atkal man pateica cik ļotii mani mīl, cik ļoti viņam esmu vajadzīga, kad jau atkal piedevu… papildus visam kaut ko nopirka. Kad man šķita, ka nu gan man pietiek piedraudēja ar pašnāvību un man atkal palika viņu žēl.
Papildus visam puņķi un asaras meitas dēļ, ar kuru viņam ir liegts tikties un to cik ļoti viņš vēlētos bērnu no manis. (Ir tāds teiciens, pasaki sievietei cik ļoti vēlies no viņas bērnu un viņa tev zvaigznes no debesīm nonesīs! Ak Dievs, cik ļoti tas bija par mani 🙂 ) Lēmumu par labu bērniņam palīdzēja pieņemt vizīte pie ārsta. Bija aizdomas, kam man būs problēmas ieņemt bērniņu. Bija jāpārstāj dzert kontracepcijas tabletes un jāiet uz pārbaudēm. Līdz tam nemaz netiku, jo jau biju izlēmusi visiem pierādīt, ka bērns man BŪS! Un jā, mans brīnums pieteicās jau otrajā mīlēšanās reizē bez izsargāšanās.
Likās, ka mazulis mūs tuvinās, bet notika gluži pretējais. Pazemojumi kļuva biežāki un sāpīgāki, jo nu jau man vairs nebija kur sprukt. Bērna dēļ par visām varītēm turējos pie šī vīrieša. Kad biju grūtniecības trešajā mēnesī, mans vīrietis uzaicināja mani pusdienās Vecrīgā. Abi papusdienojām, un viņš man iedeva naudu, lai izeju pa veikaliem un ko jauku sev nopērku, bet vakarā, lai braucu uz savām mājām, viņš vēlu atgriezīšoties no darba. Izstaigājusi veikalus, nopirkusi sev visādas jaukas lietas izlēmu uz savām mājām nebraukt, jo tik ļoti vēlējos savus pirkumus parādīt viņam. Par cik zināju, ka viņš atgriezīsies vēlu devos gulēt. Pēc laika dzirdu, ka veras dzīvokļa durvis un saprotu, ka vņš nenāk viens… viņš ir kopā ar kādu sievieti. Dzirdu, ka viņa jautā, kas es esmu? Dzirdu atbildi, ka es esot māsīca… viņš liek, viņai pagaidīt lejā mašīnā. Nāk pie manis un lūdz braukt mājās. Pulkstenis ir divi naktī, viņš sakrāmē visas manas mantas izsauc taksometru, iedod naudu un liek man braukt prom. Tikai tagad es saprotu cik ļoti es pazemojos, kaila stāvēju viņa priekšā ceļos un lūdzoties, lai mūs nepamet!
Saprotams, ka pēc divām nedēļām viss atkal bija pa vecam 🙂 Es piedevu, un viņš atkal varēja izpildīties. Bērniņš diezgan agri sāka spiest uz iegurni un nu jau es slikta biju arī seksā. Viss esot kā burkā, neko vairs nejūtot. Viņš uzskatija, ka tagad viņam ir tiesības to visu meklēt ārpusē. Sieviete it kā blakus esot, bet seksa nav! Cik ļoti es sev riebos visus šos mēnešus ar savu lielo vēderu!
Kopš iepazīšanās līdz bērna dzimšanai pa vidu vēl bija daudz un dažādi pazemojumi, no aizmugures ir pienākts un nogriezti man mati, jo viņam riebjoties mana frizūra. Kāds bija man kauns frizieres priekšā, nezināju kādus melus izdomāt, kā es ko tādu dabuju gatavu! Pārmests, ka naudu, kas bija paredzēta abortam ir iztērēta lupatās. Pārmests, ka spēju piedzemdēt tikai kroplu bērnu. Tik daudz un dažādi pārmetumi un pazemojumi, ka man nav pat vēlmes un spēka visu uzskaitīt. Pirms Meiteņu dienām šķiet ar baudu katru sīkumu uzskaitītu, bet šobrīd pat negribas tam veltīt laiku.
Pēc bērniņa piedzimšanas viņš tā arī nespēja saņemties bērnu atzīt par savu. Vēl trīs reizes pieļāvu kārtējo piedošanas prasīšanu un pēc tam sekojošo “pasūtīšanu”, ka dēla dēļ izlēmu to visu pārtraukt. Likās nepieņemami, ka vienu dienu baznīcā viņš mums abiem lūdz piedošanu, runā ar mācītāju par bērniņa kristīšanu, bet pēc divām dienām jau atkal esam viņam nevajadzīgi.
Manu pārliecību tikai nostiprināja ziņas, ka viņam gadu pēc mūsu kopējā bērna piedzimšanas ir piedzimis vēl viens dēls un pēcāk arī vēl viens. Nearvienu no saviem bērniem viņš kopā nedzīvo, cik zinu arī alimentus maksā ļoti neregulāri. Zinu, ka viņam neklājas viegli.
Savukārt es varu priecāties un baudīt sava dēla mīlestību! Ja mans dēls būtu meitene varētu teikt, ka viņš ir mans klons, viņš ir pilnīga mana kopija 🙂 Draugi smejas, ka Dieviņam ir bijis copy + paste :)) Skolā skolotāji vecāku dienās man pat nejautā, kura bērna māte es esmu. Redzu šos skolotājus pirmo reizi un man jau stāsta par mana dēla sekmēm.
Ja Meiteņu dienās man kā nazis sirdī cirtās Tavs jautājums, kāpēc Tu to pieļāvi? Kāpēc ļāvi sevi pazemot? Tad šobrīd es esmu atradusi atbildi… sapratu to jau braucot pa ceļam mājās no Meiteņu dienām. Patiesībā to jau zināju pēdējos piecus gadus. Šo lietu uztaustīja mans psihologs pie kura veselu gadu, reizi nedēļā, gāju uz terapijas nodarbībām, bet līdz manai sirdij, līdz apziņai tas vēl nebija aizgājis. Visu terapijas laiku, psihologs lika man cēloņus meklēt bērnībā, es pat kļuvu nikna, ka viņš cenšas kaut kur vainu atrast manos vecākos vai audzināšanā. Jā, protams, ka ir kaut kur, kaut kas varbūt ne tā bērnībā vai agrā jaunībā pateikts, bet tas viennozīmīgi nebūtu radijis tādas sekas. Jā perfekcionisms un vēlme visiem būt labai, jā tas ir no tā, ka viemēr esmu vēlējusies līdzināties savam gudrajam brālim. Jā šad un tad tiku ar viņu salīdzināta. Bet tas ir radījis pavisam citas sekas. Vienmēr esmu jutusies mīlēta un aprūpēta. Pat Meiteņu dienās dzimtas meditācijā es savai dzimtai lūdzu piedošanu, jutos nodarījusi viņiem pāri, ka ļāvu kādam viņus apvainot, ka neaizstāvējos. Es ne mazākā mērā nejūtos, ka man kāds no ģimenes būtu ko nodarījis!
Šķetinot kaut kādas savas bērnības atmiņas atceros, ka bija situācijas, kad naktīs miegā raudāju un mamma nāca mani modināt. Pēc tam vienmēr drīkstēju atlikušo nakts daļu gulēt vecāku gultā, viņiem abiem pa vidu. Atceros, ka esmu jau diezgan paliela, savu bērnu tādā vecumā vairs īsti blakus neņēmu.
No savas bērnības atceros divu veidu sapņus. Lai cik dīvaini abus esmu redzējusi vairākkārt. Vienā no tiem es no kaut kā bēgu, skrienu pa saules pielietu garu, stiklotu oranžēriju un oranžērijas otrā galā durvju vietā atveras krāsns durvis, kurās kuras uguns. Izejas nav.
Otrs mans sapnis arī ir saules pielieta liela, liela telpa ar lieliem logiem līdz pašai zemei. Telpā vairākās garās rindās ir sastumtas dzelzs redeļu gultas. Katrā gultiņā ir pa bērnam ar īsiem matiem. Gar gultu malu nāk sieviete baltā halātā un apstājas pie katras no gultiņām. Nezinu kāpēc, bet atmiņā ir iespiedies, ka viņai rokās ir kaut kāds metālisks trauks.
Tā arī nekad šiem sapņiem nebūtu pievērsusi uzmanību, bet reiz, kad mans dēls mācījās staigāt (man jau tad bija 24 gadi) mans tēvs, tā starp citu, pajautāja, vai es atceroties kā es bērnībā esot gulējusi piesieta pie gultas? Tai brīdī atmiņā uzausa mani sapņi un es jautāju vai sanatorija, kurā es gulēju izskatijās tāda kā manā sapnī? Un viņš atbildēja apstiprinoši! Tad es sapratu, ka tas nav sapnis, tās ir manas atmiņas! Es zināju, ka bērnībā ap divu gadu vecumu esmu gulējusi sanatorijā, zināju, ka man pēc tam atkārtoti bija jāmācās staigāt, biju redzējusi bildes, kur trīs gadu vecumā esmu ar zēngalviņu, bet to, ka man visu šo laiku bija jāguļ ar līdz gurniem ieģipsētām abām kājām un piesietai pie gultas, nezināju. Un kā jau Padomju laikos pieņemts vecāki pie bērniem varēja ciemoties tikai brīvdienās.
Tikai tagad es saprotu kāpēc “sapnī” redzēju daudzos vienādos bērnus (meitenēm, lai nav jāķemmē mati, tos nogrieza), tāpat arī šis metāliskais trauks māsiņas rokās… guļošiem bērniem dabiskās vajadzības arī kaut kā ir jākārto… Ar psihologu runājām, ka šis divgadnieku, mazo dumpinieku vecums manā dzīvē ir izpalicis. Tikai tagad es saprotu kāpēc nespēju aiziet, kad man dara pāri. Kāpēc sastingstu, pat jūtos neredzamām saitēm sasieta. Pat kārtīs par manām šā brīža situācijām man krīt kārtis, ka pati sevi sevi esošajā situācijā sasienu un pamanos vēl tajā būt laimīga.
Iemeslu savai rīcībai esmu atradusi, atlicis tagad saprast kā ar to strādāt. Par cik tas viss ir noticis tik agrā manā bērnībā, tad man nav nekādu apzinātu atmiņu vai sajūtu. Varu tikai nojaust cik tas ir traumējoši būt vienam tik bezpalīdzīgā stāvoklī. Ir doma kādreiz saņemties un sameklēt speciālistu, kas palīdzētu man atgriezties manā bērnībā un saprast, kas toreiz notika un kā es jutos. Bet no otras puses man ir bail to darīt… un vai maz vajag to darīt?
Piedod Mīļā, ka sanāca tādu palagu sarakstīt! Šķiet, ka īpaši pozitīvas vibrācijas šādi stāsti nerada. Ļoti priecājos, ka pati šo visu varu uzrakstīt ar neitrālām emocijām, ka tas viss vairs neiešūpina manu dusmu un naida svārstu. Par to es no sirds esmu pateicīga Tev!
Patiesā cieņā, CEĻĀ ESOŠĀ…