Teika par Aistiem. Baltu tautas ceļš. Jauna grāmata


No 27. februāra Jāņa Rozes grāmatnīcu plauktos būs pieejama lietuviešu autores rakstīta grāmata ”Teika par aistiem. Baltu tautas ceļš”. Tā ir leģenda par baltu tautu, tās pirmtēvu gājienu uz šo teritoriju, tās vērtībām un uzdevumiem. 

Ceļš līdz grāmatas izdošanai ir zīmju, liktenīgu sagadīšanos un pārsteidzošu tikšanos pilns. Tas ir gan

par mani un manām attiecībām ar Lietuvu, gan par lietuviešu rakstnieci Audroni Ilgevičieni – pārsteidzoši spēcīgu personību, gan par viņas sarakstīto un Latvijā nupat izdoto grāmatu ”Teika par aistiem. Baltu tautas ceļš” (Aisti – sens baltu tautas nosaukums, ko vēl lieto Lietuvā, bet vairs nelieto Latvijā), gan par likteņa un karmas līkločiem un to, kas notiek pasaulē šodien… 


Sākšu ar grāmatu un stāstu, kā tā atnāca pie manis, bet turpinājumos būs viss pārējais, kas nāca kopā ar šo notikumu… 

Var teikt tā bija liktenīga satikšanās, kad kāda semināra laikā, ko es vadīju Viļnā, pie manis pienāca sieviete, kas stādījās priekšā kā izdevēja. Viņa man uzdāvināja kādu grāmatu, teikdama, ka tajā ir informācija, kurai būtu jānonāk pie katra, kas sevī sajūt baltu asinis, piederību šai senajai tautai, sajūt sevī apslēptu kādu pirmatnēju spēku, kas bijis apspiests gadu simtiem. 


Neskaitāmas svešas varas, viņa stāstīja, ir iznīcinājušas lielāko daļu no patiesās vēstures, bet Baltu Gars jūt un zina, meklē zīmēs un informācijas druskās sevi. Lai varētu atgūt šo spēku, ir jāatdzimst tautas zināšanai par to, ar kādu uzdevumu un misiju Dievs ir sūtījis tautu, kam bijis lemts apmesties pie Baltijas jūras. 

Šīs grāmatas autore, zinātniece, pētniece un cilvēks, ar spēju savienoties ar senču Garu, ir izstaigājusi kādreizējo Lielo Aistu Ceļu, lai saņemtu informāciju, kas modinās baltu tautas ģenētisko atmiņu, lai tā atcerētos sevi un sevī ielikto pirmatnējo spēku. 

Tādu informāciju man iedeva kopā ar pašu grāmatu, ko es šķirstīju, mēģinot kaut ko saprast ar savām vājajām lietuviešu valodas zināšanām. Es atbraucu mājās, bet kopā ar šo grāmatu, atbrauca arī iekšējais nemiers un sajūta, ka mums, latviešiem, šī grāmata ir vajadzīga. 


Lietuvas izdevēja uzrakstīja man pāris nedēļas vēlāk un piedāvāja izdot šo grāmatu Latvijā. Pat neizlasot, es to uzņēmos. Ir lietas, ko tu sevī jūti, ka jādara, pat, ja tam nav racionāla pamata un izskaidrojuma. Pat, ja tikai daži no lasītājiem sajutīs sevī savu senču patieso spēku, to dievišķo pirmsākumu, ideju, kas mums kā tautai līdzi dota, tad zināšu, ka ir bijis vērts. 

Kad krietni vēlāk tikos pati ar autori sarunai, es klusā bijībā klausījos viņas vārdos- kāds spēks un pārliecība no viņas nāca. Viņas personīgais stāsts vien ir atsevišķas grāmatas vērts un daļu es atspoguļoju intervijā. 

Grāmata ir sarakstīta valodā, kas ir pa vidu starp prozu un dzeju, – esmu jau saskārusies ar darbiem, kad informācija no Augšas, tiek nodota līdzīgā veidā (piem. V.Megrē grāmatas). Šāds izteiksmes veids ir izaicinājums gan tulkam, gan redaktoram, gan arī Tev, lasītāj, jo tas aicina iešūpoties vēstījuma ritmā, lai valoda kalpotu kā instruments senču Gara modināšanai katrā no mums. 

Lūk, ko autore raksta priekšvārdā: 

Grāmata, kuru, mīļais lasītāj, turi rokās, ir Visuma bibliotēku noraksts. Tā ir par aistu (baltu tautu) Ceļu, tas nozīmē – par mūsu Saknēm, par mūsu sentēvu cēlo Garu un upurēšanos nākotnes labā, tas nozīmē – mūsu, kuri tagad dzīvojam, labā. Grāmata šī ir par mani un Tevi, par mums, brāļiem, kurus iekarotāji arvien sanaidot tiecās, lai valdītu. Bijās tie mūsu, jo ar savas Brīvības mīlestību bijām spēcīgi, jo to spēku no mūsu cēlā aistu Gara guvām. Dēvēja mūs par baltiem, jo bijām pie mūsu jūras. Dēvēja par piejūrniekiem un visādi citādi. Taču svarīgi ir pašiem zināt, kas esam. Svarīgi pašiem savu identitāti atcerēties, lai Tautas Gars mūsos vēl dziļāk iesūktos. Tam iesūcoties, ģenētiskā atmiņa atgriezīsies arī ar visu, kas tagadnei ir svarīgs, lai mēs apzinātu nākotni veidotu. 

Fragments no grāmatas:

”Tas, kurš ķermeņa vēlmes un dziņas atstāj, gatavojas dvēseles varoņdarbam. Tādam Garam dievišķais pieskaras. No šā pieskāriena viņš sāk dzīvot starp laicīgo un Gara pasauli, savu dzīvo ķermeni par Gara trauku turēdams. Uzzina lielo noslēpumu par to, ka nāves nav. Kopš tā brīža viņš vairs nebīstas nāves, jo dvēsele nevar no tās bīties, zinādama, ka pasaulīgo laiku tik ķermenis un prāts skaitļo. Dievišķā Gara nolaišanos uz Zemes caur daudzām savām daļiņām, uz Zemes par dvēselēm dēvētām, caur mistēriju, tās lielo nozīmību un jēgu tāds savdabībā par savu apjēdz. To apjēdzis, nespēj bezjēdzīgi dzīvot…” 

Un atkal no manis:

To, ka tautas spēks, tāpat kā koka spēks nāk no saknēm, esmu zinājusi jau sen. Kad kāda sveša vara vēlās iznīcināt kādu tautu, tā mēģina tai apcirst saknes, aizmirst tās izcelšanos, pārrakstīt tās vēsturi, izkropļot vērtības.
Lai spētu saglabāt sevi kā tautu, galvenais ir saglabāt vai atrast sevī ticību. Sajust sevī savas tautas gara spēku un stiprināt šo saikni. 
Vēsturiski fakti ir tikai informācija un tās interpretācija, kuru praktiski nav iespējams vairs pārbaudīt. Fakti un pierādījumi ir vajadzīgi prātam, kuram ir grūti ticēt tāpat vien…
Leģenda nes vēstījumu mūsu zemapziņai, mūsu iekšējai zināšanai un gara stiprināšanai. Lai tā nonāk pie tiem, kas sevī sajūt, nes un glabā seno baltu tautu Garu!


Grāmatu var pasūtīt arī ar piegādi ŠEIT.


Oficiālā informācija par autori 



Audrone Ilgevičiene – antropoteosofe, astropsiholoģe, astromineroloģe un rakstniece. Dzimusi 1957.gada 23.aprīlī pasniedzēju ģimenē. 1981.gadā pabeidza ģermānistikas studijas Viļnas universitātē, pēc kuras beigšanas turpināja zinātnisko darbu un pasniedza vācu valodu. 

Tomēr arvien vairāk viņu aizrāva psiholoģija, filozofija un pasaules reliģijas. 

1992.gadā Audrone piedzīvoja pirmo spēcīgo apziņas transformāciju, kura pilnībā izmainīja viņas dzīvi. Vēlāk notikušās liktenīgās tikšanās pamodināja viņā interesi par to spēku, kas mīt akmeņos. 

1995.gadā Audrone nodibināja astromineroloģijas centru Viļņā un kļuva par starptautiskas organizācijas, kas pēta minerālu dziednieciskās īpašības, biedru. 

Audrone bija pirmā Lietuvā, kas sāka pielietot minerālu terapiju, paralēli turpinot pētīt senās Ēģiptes, hermētisma, kabalistiskās, Vēdiskās un zoroastriskās tradīcijas, tā papildinot savus Rietumu garīgo tradīciju izpēti, īpaši teosofiju un teoloģiju. 

Pašlaik Audrone Ilgevičiene raksta grāmatas un strādā organizācijās, kuras radītas pēc viņas pašas iniciatīvas- antroposofu biedrība, minerālterapeitu biedrība un antropozofās astroloģijas asociācija. Pēdējā no tām apvieno jaunā novirzienā astroloģiju, atropoteosofiju, psiholoģiju un garīgo ceļu. 

Tomēr galvenais Audrones darbības lauks ir antropoteosofija- cilvēkam aizsniedzamā Dievišķā Gudrība. Audrone Ilgevičiene ir publicējusi vairāk kā 200 rakstus, piedalījusies lielā daudzumā radio un televīzijas raidījumu, izdevusi 26 grāmatas, kas tulkotas daudzās valodās. Antropoteosofisko grāmatu lasītāji pazīst viņu pēc viņas garīgā vārda, kā Astreju. 


Inta Blūma 

2018.gada, februarī 

Atbildēt

Valodas