Vai kronis nespiež? Par Ego…

sajūtu savu Ego, kā milzīgu šķērsli Sirdij/Dvēselei, ceļā uz priekšu, transformācijas ceļā un vibrāciju

celšanai, gan arī tādēļ, ka tieši Ego ir iemesls, kādēļ tik daudz garīgie meklētāji netiek arā no apļa, pa

kuru iet- meditē, jogo, transformējās, strādā ar sevi, lasa, iet uz semināriem, utt… realitāte paliek tā pati.

Lepnums atšķiras no lepnības tāpat kā patriotisms no nacisma. Patriots mīl un ciena savu valsti, bet arī mīl un ciena citas tautas un valstis, un arīdzan to robežas. Viņš neiebruks citās valstīs, bet, ja nepieciešams, sargās savas robežas. Turpretim nacists, slavinot savu tautu un nāciju, vēlas pierādīt savu pārākumu pār citiem, un pēc tam iznīcināt visus, kuri nav vienisprātis. /T.Kiseļeva/ P.s. Noteikti izlasi šo rakstu!

‘‘Kā var atraisīt karmas mezglus?

Ir dažādas efektīvas metodes. Lūlle Vīlma piedāvāja darboties caur piedošanu. Jēzus – caur grēku nožēlošanu, ieliekot šajā jēdzienā mazliet citu jēgu, nekā pašreizējā baznīca. Īsi izsakoties – patiesā grēka nožēlošana ir dziļa izpratne par izdarīto kļūdu un sapratne, ka šo kļūdu nedrīkst atkārtot, pretējā gadījumā karma atgriezīsies, tā teikt, “dubultā apmērā”.

Reiki tehnika ir ļoti efektīva – pašam sistēmas izveidotājam un dažiem, visbiežāk 2–3 tuvākajiem skolniekiem. Šajā ziņā Jēzus mācība bija visai efektīva, jo viņam to izdevās pietiekami efektīvā formā nodot saviem skolniekiem (apustuļiem), apustuļu skolniekiem un vismaz vienam no apustuļu skolnieku skolniekiem. Ar to beidzās kristietības tiešā tradīcija, un sākās kristīgā baznīca. (Ar to es domāju Origēnu Adamantiju, kura darbi, iespējams, ir pēdējā vieta, kur neizkropļotā veidā skaidrota Jēzus mācība.) /No intervijas ar M.Pelēko/

”Manas pašapmierinātības, pašpārliecinātības, pārākuma bruņas ir atvērušās un kārtu pa kārtai tās sāku vilkt nost. Sapratu, ka mans nodzīvotais laiks manā izpratnē ir bijis pašsaprotams, ka pasaule grozās ap mani, ka viss , kas notiek ir manis radīts, ka vienīgā zinu, kā ir pareizi, ka nav vajadzības pielikt liekas pūles, lai spētu izkustināt akmeņus, kas sakrituši manā ceļā. Vienkāršāk ir tos apraudāt un žēloties to priekšā, maldinot sevi, ka reiz, kas mainīsies.
Vakar es sapratu, ka tā turpinot, es izaicinu dzīvi, ka tā turpinot, es varēju zaudēt tos dimantus, kas bija nepamanīti, noputējuši, gulējuši zem šiem akmeņiem. Es bieži sev biju uzdevusi jautājumu, kur ņemt spēku, lai es varētu izmainīt dzīves plūdumu, ievirzīt to gultnē, kurā visi jūtamies labi.
Man nenāca atbilde. Bet vakar es to saņēmu. Es vakar sajutu, ka lūgšana ir ļoti spēcīgs instruments, kas var palīdzēt rast spēku. Lūgšanā var izteikt visus nodomus, visas vēlmes, kuras vēlies stiprināt. Ir sajūta, ka tiec uzklausīts un vadīts.
Šķiet, ka tu man iedevi pareizo atslēdziņu.”M

”Vēlos vēlreiz no sirds pateikties par brīnumaino pieredzi brīvdienās.
Ir tiiiik labi. Sajūta tāda, ka iepriekš būtu nesusi sev līdz lielu smagumu (to lielo kroni ar daudziem spodrināmiem dārgakmenīšiem), bet tagad brīvības sajūta. Iepriekš bieži jutu, ka kkas manī ir tāds, kas man nepatīk, šķita, ka tās ir kkādas apslēptas negatīvas emocijas.. bet nekādi nevarēju tām piekļūt. Izrādās tur slēpās TĀDS ego..
Vēl svētdien mājupceļā piefiksēju, ka kkāda mana daļiņa ego bija tā kā apvainojusies, ka es šo tā esmu atklājusi.
Pirmdien bija sajūta, ka beidzot apzinos tāds dziļās saknes, saprotu arī, ka tur apakšā ir ievainots iekšējais bērns un tad nu viņš visādos veidos mēģina aizstāvēties. Ar iejūtību un mīlestību pret to visu. 🙂
Esot cilvēkos, veikalā bija tik jauka pieņemoša sajūta, tāda skaista gandrīz taustāma apziņa, ka apkārt esošie cilvēki ir Dvēselītes, tādas jaukas, mīļas Dvēselītes, iepriekš kkā tik dziļi to neizjutu, vairāk ar prātu zināju.
Parasti ļoti dusmojos uz tiem šoferīšiem, kas, nerādot pagriezienu, pārkārtojas manā joslā priekšā man. Bet pirmdien noreaģēju pavisam pretēji – ar pieņemšanu, smaidu un pateicību, ka redzu izmaiņas. 🙂
Esmu apņēmusies turpināt iekļaut lūgšanas savā ikdienā, tik svētīgi. Tik ļoti vairo paļaušanos uz Dievu. Kas to būtu domājis, iepriekš mana garīgā lepnība tik nicīgi uz to visu skatījās, domāju, ka kkādas muļķības. Tagad tāda brīvības sajūta, ka nevelkas līdzi visas tās noliedzošās domas pret reliģiju.
Visā visumā, ir tāda sajūta, ka būtu sākusies jauna nodaļa manā dzīvē. Jau kādu laiku šķiet, ka daudz kas no vecā mani atstāj, gan garīgi, gan fiziski, un prāts ir bailīgs, sakot, ka nekas man nepaliks, kas tad es būšu, ka man nekā no tā vecā vairs nebūs. Bet sirdī es jūtu un zinu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka tā vietā pie manis nāk kkas jauns un ar prātu neaptverams. Klausīšos sajūtās un redzēs, kur šis aizraujošais ceļš vedīs. :)) A.”

”Pirms vēl ko rakstu, vēlos Tev atkārtoti sūtīt savas pateicības gaismu! Pat neizsakāmu, neizmērāmu pateicību par visu ko ļāvi caur sevi laist Ego praksēs. Piedzīvotais viennozīmīgi pārspēja mana mīļā prāta robežas…

Ilgi nespēju saprast, kas īsti ar mani šajās divās dienās notika…vēljoprojām nesaprotu…un esmu palaidusi šo vēlmi – ar prātu sakārtot un iztulkot piedzīvoto… Runājot par brīdi, kad mans “Jumts” tika atrauts…. grūti…., bet saprotu, ka Ego mani līdz pēdējam brīdim centās atrunāt no iešanas priekšā, no absolūti tīras piedošanas, pazemības…un…pēctam pārdabiskas svētlaimes sajūtas. Tajā brīdī Ego solījās šo procesiju veikt “tā pa smuko”- mājās, vientulībā un bla..bla..bla. Jau pēcprakšu otrajaa dienā sapratu, ka mājās to šajā dzīvē nebūtu izdarījusi….

Pēc šīm divām dienām, – tā vien šķiet, ka esmu uzkāpusi uz citāda seguma ceļu…tas nav vairs grubuļains, tas vairs netraumē mani, tas ir daudz plūstošāks un rāmāks….nedaudz biedējoši, jo šķiet, ka līdz šim darītās prakses kliedz pēc pavisam citām pieejām……kaut kas virzās pavisam savādāk…….

Šodienas sajūta- Liels, indīgs, sulojošs latvānis no manis ar pamatīgu spēku tika izrauts……..neziņa….radusies brīva, patīkama vieta kam jaunam….tagad mans darbs…..radīt ko pasakainu tā vietā. Ticēt, ka šis pāraugušais augs nav atstājis manī pārlieku daudz savu sēklu, ticēt savai dvēselītei arī tad, kad atkal aci pret aci būs jāsastopas ar savu Ego……… Ar mīļumu, gaismu un iekšēju degsmi pateicībā Dieviņam, Tev un visiem, kas sāk mosties….-A”

”Liels paldies par EGO prakšu dienām. Sajūtas, ko piedzīvoju tajā nedēļas nogalē ir salīdzināmas ar sprādzienu iekšiņās! No vienas puses bija grūti, bet tajā pat laikā arī vienkārši un atvieglojoši. Un tas ieguvums ir tik pamatīgs.Braucot mājās galva vārījās, nāca gan domas, gan atklāsmes.Pirmo dāvanu pēc EGO dienām piedzīvoju jau drīz pēc izbraukšanas no Vidzemes retrītu centra, nelielu gabaliņu pirms Bānūžu Svētavota. Man vienā brīdī galvā skanēja skaidra un relatīvi skaļa doma – „jābrauc lēnāk, citādi es baigi ieberzīšos”. Paklausīju. Un uzbraucot kalniņā redzu, ka pāri ceļam cienīgi aizļēpo skaists alnis : )
Nu jā, viena no manām lielām problēmām ir tā, ka man ļoti grūti ir būt kontaktā ar sevi (par dvēseles sajušanu nemaz nerunājot). EGO prakses ir devušas uzlabojumu tieši šim – sevis sajušanai. Tā it kā gabals ar iekšējo sienu būtu noārdījies. Darāmā šajā jomā vēl ļoti daudz, bet arī neliels progress silda manu sirdi : ) Lai šo stīgu sevī uzturētu, prātā mēģinu atcerēties un atkārtot Rīza lūgšanu, ko lasīji mums svētdien. Tā lūgšana bija ļoti PRIEKŠ manis. Paldies, ka Tu zināji! : )
Nākamajā nedēļā pēc EGO dienām sāku pamanīt ego ne tikai sevī, bet acīs krita arī citu cilvēku ego. HAHAHA! Tā arī par sevi pasmējos, gan ar ironiju, gan kā par mācībstundu. Bet pēc kāda laika atskārtu, ka te ir cits aspekts. Saredzot citu cilvēku ego, man šie cilvēki sāk likties tuvāki, saprotamāki, pieņemamāki… Es saprotu, ka tas, kas plosās, ir tikai viņu Ego, tie nav viņi paši. Es arī jūtu līdzi, jo zinu, cik tas ir mokoši, ka tas ego plosās… jo visvairāk ego plosa pašu, ne tik daudz tos citus…. Pilnīgi negaidīti, bet caur ego atpazīšanu citos, atnākusi arī zināma pieņemšana…
Tomēr ikdienā turpināt iesākto darbu ar savu ego ir ļoooti grūti : ( No rītiem skaitu lūgšanu. Ja nesanāk laika lasīt no lapiņas, tad atkārtoju no galvas, cik atceros… Man arī bija doma, ka vakarā jāpieraksta, kā ego pa dienu ir sevi parādījis, citādāk var arī nepamanīt. Tāpēc liels paldies Tev, ka publicēji savu ego dienasgrāmatu! Lieliski!
Kā arī – LIELS PALDIES TEV, ka parādīji ticības gaišumu un dziļumu! Man ilgus gadus ir bijusi noraidoša attieksme pret reliģijām; un ir cilvēki un kustības, kas turpina manam ego parādīt, cik visas reliģiju lietas ir „dubļiem klātas”. Bet Tu pa pilienam esi piepilinājusi un parādījusi (ne tikai EGO dienās, bet sākot jau ar grāmatām un vebināriem), ka aiz tās virskārtas ir dziļums, gaišums, tur ir vērtīgas lietas. Savā iztēlē es to redzu kā tiltu – no manis, pāri tai virskārtai, uz gaišo, dziļo pusi. Paldies par šo tiltu! Arī tā ir artava uz brīvību un vieglumu.”G.

”Beidzot arī es esmu saņēmusies uzrakstīt par savām domām , pārdomām un sajūtām pēc Ego prakses. Nu, jau ir pagājušas jau gandrīz 2 nedēļas. Sajūtas patiešām ir fantastiskas, vispār vārdiem tas nav aprakstāms.

Sākšu jau ar to, ka es jau braucot saparatu un apzinājos cik liels un varens ir mans Ego, un jau kādu laiku jutu kā man spiež mans “kronis”, un ka tas mani pārāk kontrolē. Brīžiem pat šķita , ka pašai, manai dvēselei nav vietas, tā nespēj izpausties. Šī prakse bija tieši tas , kas man bija nepieciešams, es to izjutu pilnībā. Es tik sen nebiju jutusies kaut kam tik gatav, tik sen nebiju bijusi tik atklāta un patiesa. Sarunas , kas man bija ar manu pārrunu partneri mācija tik daudz, un es sapartu, ka pasaulē ir tik daudz dažādu cilvēku, man nav jāvērtē neviens pirms es nedzirdu cilvēka stāstu. Es sapratu, ka manas kļūdas , kas bijušas ir bijušas, jā- tās ir manas un es tās pieņemu. Patiešām pieņemu un nenosodu sevi, jo Visums , Dievs mani tik ļoti mīl. Ka īstenībā, ne es viena ar tādām pagātnes pēdām. Arī šobrīd mācos nevērtēt cilvēkus ,vienkārši pieņemt kādi ir, tādā veidā man pašai kļūst vieglāk pieņemt pašai sevi. Un pieņemot apkārtējos cilvēkus , sajūta , ka pasaule kļūst daudz labāka un gaišāka. Darbā kolēģi tik mierīgi , klienti pavisam savādāki. Vairs neviens neko nebļauj ,bet , ja arī bļauj – runājot ar mani pēc laika kļūst mierīgi. Patiešām brīžiem paliek tik smieklīgi, cik viss ir vienkārši, kad nestreso, neiespringst. Ļaujas.

No visām lūgšanām ko tu mums sūtiji man ir viena mīļākā , ko jau gandrīz no galvas zinu. Tā ir rīta lūgšana, tos es skaitu katru rītu, kā arī pāris rindkopas skaitu , kad kaut kas sāk satraukt mani . Un tad iestājas miers. Bet pēdējās dienās, man ir tāda sajūta, ka viss ir tik labi. Tik mierīgi, ka es esmu laime, es esmu mīlestība , es esmu gaisma. Un es spēju dalīties, bet nevienam neuzbāžoties. Un vairs es necenšos pasauli glābt, kā man iepriekš bija sindroms. Visiem viss jāpalīdz , jāizdara, jābūt labai , pareizai , perfektai utt. Tagad es ļauju būt pašai, es esmu , un dalos ar sevi. Un šādi dzīvojot es sajūtu un redzu, kā tas nāk atpakaļ. Neko nenoviena nepieprasot, bet daloties, tu saņem tik daudz atpakaļ. Man patīk šīs vieglās laimes , miera un harmonijas sajūtas, kas šobrīd ir manī. Milzīgs paldies Tev , ka iedrošināji man tā atklāties. Paldies tev , ka esi .

Tādas ir manas kopējās sajūtas , pārdomas pēc Ego prakses. Mana Dvēsele jūtas brīvāka, tā spēj elpot. Protams, ka ir Ego , bet runa jau ir par to , kurš ir saimnieks. Es izvēlos Dvēseli.”V.