Slapjiem matiem un sabristām kājām mēs beidzot esam uzkāpuši pašā kalna virsotnē. Apkārt ir bieza migla, -laikam esam mākoņa vidū un ir jābūt piesardzīgam, lai netīšām nenokāptu no kalna pa taisno.
Kāpjot un vērojot miglas vālu daļēji apklātos klints bluķus, alas, ziedošos rodendrus, domāju, kā tas nākas, ka pirmā ieplānotā ekspedīcijas vieta ir sanākusi pēdējā. Pati nozīmīgākā un gaidītākā, tomēr šādi mūs sagaida… Serpentīns bija nopietns, mūsu busiņš ik pa laikam uzvārījās un mēs ļāvām tam atdzist, gājām ik palaikam kājām un mēģinājam apjaust to skaistumu un plašumu, kas kaut kur ir, bet mums neatklājas.
Kalnā kāpjot, neko īpašu nejutu un pie sevis domāju, nekāda meditāciju šādos apstākļos jau nesanāks…
Kamēr citi, kā ezīši miglā, klīst apkārt un meklē savas sajūtas, es paklāju vējjaku uz slapjiem akmeņiem, aptinu šalli ap galvu, lai ūdens netek aiz apkakles un apsēžos pēc kāpiena ar vienu domu, – mirkli atpūsties pirms kāpšanas lejā.
Viens mirklis un enerģijas lādiņš izskrien cauri manam ķermenim, un es dzirdu, – kalns ar mani runā! Vai tas ir kalna Gars, vai kāda Struktūra, kas ir saistīta ar šo vietu, – to vēl nesaprotu.
Pie tam, tā ir tāda priecīgi sveicinoša enerģija, nedaudz mīļi zobgalīga. Pirmā mana pieredze ar šādu informācijas veidu un procesu.
”Nu, re, – Tu esi šeit!” Un parāda man notikumu virtenīti, kas mani šeit atvedusi. Pārsteigumā dziļi izelpoju. Vai tiešām māju Gruzijā man vajadzēja iegādāties, lai nonāktu šodien šeit?! Un, logu izcirst viesistābā, lai Tevi ieraudzītu?! (Hvamli kalns) Ak, portāls un saikne, saki? Un, Wizzair reisu pārcēla, lai pie Tevis mēs nonāktu pēdējā dienā, kad visas transformācijas un attīrīšanās notikušas, nevis pirmajā, kā bija sākotnēji plānots?! Ak, un pat laikapstākļi tādi, lai nelūrētu apkārt, bet skatītos uz iekšu…
Jā, jā…zinu, daļa grupas šeit jau ir bijusi citās dzīvēs. To jau mums parādīja pāris dienas iepriekš meditācijā. Kas dzīvojis šeit, kas ieprecējies, kas Lielā Zīda ceļu ejot, šeit savus fragmentiņus atstājis, bet, tagad mēs esam aicināti, lai aktivizētu šo vietu?!? Kā, es to nekad neesmu darījusi? Ko nozīmē aktivizēt vietu un kāpēc tieši es, mēs?
Man tas grupai jāsaka? Nē, – vai nevar to tā aktivizēt, bez speciāla aicinājuma?
”Runā!” dzirdu mudinājumu, un vienkārši ļaujos. Bez grupas pieaicināšanas, noskaņošanās un parastās procedūras.
Redzu, ka pārējie stāv nevis ap mani, vai aplī, kā parasti, kad gatavojamies meditācijai, bet katrs savā vietā, savā pozā, pēkšņi kā sastinguši visi, katrs savā procesā, domās iegrimis. Pat mūsu gids,- Giorgijs, kā īstens pareizticīgais, kas vienmēr paiet maliņā, lai tie ezotēriķi var tur kaut ko pameditēt, šoreiz stāv kā iemiets. Pirmo reizi 10 gadu laikā, ko esam pazīstami, viņš paliek ar grupu, pat, ja nesaprotot ne vārdu, ko saku.
Es sāku runāt un vārdi nāk viegli. Kaut nedaudz savādi un nepierasti. Kalns stāsta savu stāstu, no kura šeit pastāstīt varu tikai daļu, bet šis mums visiem ir gadu simtiem gaidīts brīdis. Aizvērts spēka portāls, kura dzīlēs glabājās seno civilizāciju enerģiju nesēji, tagad ir gatavs atkal darboties.
Hitlera ezotēriskā brigāde šeit meklējusi Šambalu un kaut ko arī esot atradusi. Daļa pazemes eju labirintu ir aizbiruši, daļa aizbērti, daļa- vēl eksistē cilvēka nospiedumu neskarti. Senie astronomi ar šī kalna konfigurācijas palīdzību pētīja un noteica Kosmiskos ciklus, leģendas šo vietu saista ar Prometeju un Argonautiem.
Informācijas plūsma beidzas tikpat strauji kā sākusies, un manī ir ienākusi zināšana, gan par to, kādēļ bija vajadzīgi desmit gadi, lai es nonāktu šeit. Kāpēc mēs visi esam šeit. Gan par to, ka tagad man ir atļauja šeit būt vairāk, ciešāk, nopietnāk. Gan par to, ka katru reizi skatoties pa savu Gruzijas mājas logu, es savienošos ar šo vietu, un mēs runāsim. Gan par to, ka es šeit atgriezīšos vēl un vēl, un atvedīšu vēl daudzus.
Vēl pagājušajos Ziemassvētkos es neplānoju iegādāties īpašumu Gruzijā. Remontējot un skatoties uz Kaukāza kalnu grēdu, man pat prātā neienāca, ka es redzu tieši Račas reģiona kalnus un loga centrā esošais kalns ir mistisku leģendu apvītais Hvamli kalns. Nopērkot biļeti, lai padzenātu meistarus, es neplānoju kāpt kalnos, maz zināju par Raču, nebiju plānojusi braukt ar grupu, – tas atnāca kā impulss.
Braukt uz Kaukāza kalniem jūnijā tikai, lai risinātu saimniecības lietas? Nē, kalni zied, un ir jāiet kalnos. Un, labāk uz reģionu, kur vēl nav būts. Un, varbūt kādu jāpasauc līdzi? Viss notikās ļoti ātri un tagad jau nav nekādu šaubu, ka katrs solis, katrs vārds bija no Augšas pavadīts.
No kalna kāpām pa citu ceļu, kāds klusējot, kāds daloties mistiskajā pieredzē, kura vairākiem bija pārsteidzoši līdzīga. Izlijuši un slapji sasēdāmies busiņā un devāmies uz Kutaisi. Jau pēc neilga laiciņa sāka spīdēt saule, īsta karsta vasara atgriezās, un nonākot pilsētā, šķita, ka esam bijuši citā realitātē, citā pasaulē, – sapņa un nerealitātes sajūta, ko šogad piedzīvoju jau ne pirmo reizi. Šo staigāšanu pa realitātēm.
Mums pretī iznāk viesnīcas saimnieks un jautā, kur tad mēs bijām, un liels ir izbrīns viņa sejā, kad sakam, ka Račā. ”Tūristus tur parasti nelaiž”, viņš domīgi nosaka un var redzēt, ka par mums ir radusies īpaša interese. Mēs esam bijuši vietā, kuru gruzīņi sargā no svešiem, kur absolūta kodi ir tuvu absolūtam, jeb dabas pirmatnējais spēks un kristāliskais skanējums skan etalona tonī.
Elbruss, kā zināms, ir Zemes Sirds Centrs un tā ietekmes radiuss ir liels. Elbrusa tuvums, dabas kristāliskā tīrība un jauda Svanetijas un Račas reģionus padara par īpaši jaudīgām transformāciju, vibrāciju celšanas, dziedināšanas, sirds atvēršanas un darba ar sevi vietām.
Manas sarunas ar Kalna Garu (lai, kas tas arī būtu), turpinās. Caur notikumiem, iepazīšanos, piedāvājumiem, sarunām, idejām. Tur Augšā ir plāns. Un tas sāk realizēties.
Esam! Inta
2021.gada, jūnijā.
