Dvēseles tumšā nakts

Roberto Asadžioli
Garīgā attīstība un nervu
sistēmas traucējumi
Cilvēka garīgā attīstība – tas ir ilgstošs process, ceļojums pa brīnišķīgām
zemēm, ar ne tikai ar brīnumainiem piedzīvojumiem, bet arī ar šķēršļiem un
briesmām. Tā ir saistīta ar transformācijas pilniem dziļiem morālās attīrīšanās
procesiem, ar agrāk neizmantotu spēju atmodu, ar apziņas izaugsmi līdz
neiedomājamam līmenim, ar tās ieiešanu un izplešanos jaunos iekšējos dziļumos.

Tādēļ nav brīnums, ka šīs svarīgās izmaiņas iziet caur dažādām kritiskām
stadijām, kuras nereti ir saistītas ar nervu sistēmas, emocionālajiem un prāta
darbības traucējumiem.

Parastajos klīniskajos novērojumos tos var viegli sajaukt ar tādiem
traucējumiem, kuriem ir pavisam citi cēloņi. Traucējumiem, par kuriem mēs
runājam, ir pilnīgi cita nozīme, tādēļ tos ir jāvērtē citādi un arī jāārstē
savādāk. Mūsdienās šādi traucējumi, saistīti ar garīgiem cēloņiem, sastopami
arvien biežāk. Parādās arvien vairāk cilvēku, kuri apzināti vai neapzināti
pārdzīvo iekšēju, garīgu slodzi. Mūsdienu cilvēka dvēseliskā attīstība kļūst
par arvien grūtāku un sarežģītāku procesu, nekā tas bija agrāk. To nosaka tās
lielāka daudzpusība un ietekmē cilvēka kritiskais prāts.

Ceļā uz pilnīgu garīgo apziņu cilvēks var iziet piecas kritiskas stadijas:

1.           
krīzi pirms garīgās atmodas;
2.           
krīzi, kuru izraisa garīgā
atmoda;
3.           
kritumu pēc garīgās atmodas;
4.           
krīze garīgās
pārveidošanās stadijā;
5.           
“Dvēseles tumšo nakti”.
Aplūkosim tās pēc kārtas.
I
Krīze pirms garīgās atmodas
Vispirms daži vārdi par vienkārša cilvēka psihi.
Cilvēks ar zemu attīstības līmeni, savu dzīvi virza tā, lai apmierinātu savas
personīgās vēlmes, piemēram, pēc baudas gūšanas, bagātības un godkāres.

Cilvēks, kura garīgais līmenis ir nedaudz augstāks, pakļauj savas personiskās
noslieces ģimenes un pilsoņa pienākumu izpildīšanai, pret kuriem viņam ir
ieaudzināta cieņa.

Pie tam viņš nedomā par to, no kā ceļas šie pienākumi, kā tie savstarpēji
attiecas. Viņš var sevi uzskatīt arī par ticīgu, taču viņa reliģiozitāte būs
virspusēja un stereotipiska. Lai varētu dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, viņam
pietiek ar formālu savas baznīcas noteikumu, izpildīšanu un piedalīšanos
noteiktās rituālās darbībās.

Parasts cilvēks nedomājot balstās uz savas ikdienas dzīves nepārprotamo
realitāti. Viņš cieši turas pie materiāliem labumiem. Tā eksistēšana uz zemes
viņam praktiski ir pašmērķis.

Tomēr dažreiz gadās, ka šis parastais cilvēks savā iekšējā dzīvē pārdzīvo
pēkšņas pārmaiņas, kas viņu pārsteidz negaidot un biedē. Reizēm šī
transformācija notiek daudzu vilšanos rezultātā, bieži pēc spēcīgiem iekšējiem
pārdzīvojumiem, piemēram, zaudējot sev tuvu cilvēku.

Tomēr gadās, ka tā norit arī bez ārēja cēloņa: pastāvot pilnīgai labklājībai un
likteņa labvēlībai, rodas neskaidrs nemiers, neapmierinātība un iekšēja tukšuma
sajūta.

Cilvēks jūt, ka viņam trūkst kaut kas nenosakāms, ko viņš nespēj ne
noraksturot, ne nosaukt, un tādēļ cieš no tā. Pakāpeniski rodas nerealitātes,
ikdienišķās dzīves niecības izjūta. Personīgās intereses, kas līdz šim pilnībā
piepildīja viņa dzīvi, pēkšņi kļūst mazsvarīgas un zaudē vērtību.

Priekšplānā izvirzās jauni jautājumi, cilvēks sāk domāt par dzīves jēgu, par
parādību cēloņiem, par savu personīgo dzīvi un citu ciešanām, par cilvēku
nevienlīdzību, cilvēciskās eksistences izcelšanos un mērķi. Šajā posmā nereti
cilvēks sāk maldīties. Daudzi, neizprotot Dvēseles jaunā stāvokļa nozīmi,
uzskata to par dīvainību un garīgu slimību, un, tā kā tas ir ļoti mokoši, tad
visādi cenšas to sevī nomākt.

Baidīdamies sajukt prātā, viņi dara visu iespējamo, lai atkal varētu
atgriezties konkrētajā realitātē, kuru viņam ir bailes zaudēt.

Šajā iekšējā cīņā daži ar jaunu sparu metas dzīves virpulī, lai meklētu jaunas
nodarbības, vēlmes un sajūtas. Dažreiz viņiem arī izdodas apslāpēt savu nemieru,
bet nekad – no tā atbrīvoties.

Šis nemiers klejo viņu būtībā, izjauc ierasto dzīves kārtību un pēc kāda laika,
dažreiz pat pēc vairākiem gadiem, ar jaunu spēku izlaužas apziņas virspusē. Pa
šo laiku iekšējais nemiers ir kļuvis tikai vēl mokošāks, bet iekšējais tukšums
vēl grūtāk panesams.

Cilvēks jūtas sagrauts, viss, kas veidoja viņa dzīvi, liekas kā sapnis un
nokrīt kā tukša čaula. Tai pašā laikā jauna dzīves jēga nav radusies, cilvēks
vēl neko nezin par to, pat nenojauš par tās pastāvēšanu.

Bieži vien šīm ciešanām pievienojas arī morālā krīze, mostas ētiskā apziņa,
cilvēku moka vainas izjūta un nožēla par agrāk sadarīto. Viņš bargi sevi tiesā
un iekrīt pilnīgā depresijā. Bieži šajā stāvoklī rodas domas par pašnāvību, kas
šķiet kā vienīgais atrisinājums iekšējam sabrukumam.

Tomēr tas nav visiem. Vieni vispār neizjūt šādas stadijas, bet citi pārdzīvo
tikai īsu mirkli.

Šī garīgā lūzuma izpausmes ir ļoti līdzīgas neirastēnijas un psihoastēnijas
pazīmēm. Starp citu, viens no psihoastēnijas simptomiem ir funkcionēšanas
realitātes zudums, bet cits -depersonalizācija.

Dvēseles garīgās krīzes līdzību norādītajām slimībām vēl pastiprina tas, ka šī
krīze izsauc līdzīgus fiziskos simptomus: novājēšanu, nervu uzbudinājumu,
bezmiegu, barības trakta un asinsrites traucējumus.
II
Krīze, kuru izraisa garīgā atmoda
Izveidojoties saiknei starp personību un Dvēseli,
iekšējas gaismas, enerģijas, prieka un aktīvas darbības spēka straumes, atnes
brīnišķīgu atbrīvotības izjūtu.

Agrākie simptomi, iekšējā cīņa, ciešanas, neirozes, bezmiegs un fiziskie
satricinājumi var pazust, un bieži vien tik strauji, ka ir skaidrs – tam visam
nebija materiālas dabas cēloņu, bet gan dvēseliskās ciešanas. Šajos gadījumos
Dvēseles garīgā atmoda, vārda pilnā nozīmē, ir dziedniece.

Tomēr, ne vienmēr atmoda norit tik vienkārši un harmoniski. Tā var izsaukt arī
sarežģījumus, traucējumus un dažādas novirzes. Visbiežāk tas attiecas uz
cilvēkiem, kuru prāts nav pilnīgi līdzsvarots, emocionālā dzīve ir pārāk eksaltēta,
nervu sistēma – pārāk jūtīga, lai spētu bez problēmām izturēt dvēselisko
enerģiju pastiprināšanos.

Kad apziņa ir pārāk vāja vai arī nesagatavota garīgās gaismas izturēšanai, un
ja viņā mīt nosliece uz augstprātību un egocentrismu, iekšējie notikumi var
tikt nepareizi iztulkoti.

Notiek tā saucamā līmeņu pārbīde, relatīvais tiek pārnests uz absolūto,
personīgā sfēra – uz Dvēseles pasauli. Šajos gadījumos garīgais spēks var
novest pie personīgā “Es” pārspīlēšanas, piemēram, cilvēks var pavisam mierīgi
apgalvot, ka viņš ir Mesija. No parastā medicīniskā viedokļa, šim cilvēkam
vajadzētu noteikt diagnozi , lielummānijas gadījums, psihiska saslimšana, utt.

Patiesībā šādi formulējumi ir tikai aprakstoši, no tiem mēs nevaram uzzināt par
garīgās slimības patiesajiem cēloņiem. Tomēr mums ir ļoti svarīgi zināt, vai
aiz šī slimnieka idejām nav dziļāki psiholoģiski iemesli. Mēs zinām, ka savas
Dvēseles sajušanu un uztveri un tās iekšējā vienotība ar cilvēka personību,
izsauc viņā fantastiskas sajūtas, saplūšanu ar Dievišķo Dabu un vienotību ar
To.

Daudzās mācībās mēs rodam tam apstiprinājumu. Bībelē tas ir izteikts tieši un
skaidri: “Vai jūs zināt, ka jūs esat dievi?” Svētlaimīgais Augustīns saka: “Kad
cilvēka Dvēsele mīl, Viņa kļūst līdzīga tam, kuru mīl.

Kad Viņa mīl uz zemes pastāvošo, Viņa tuvinās zemei, bet kad Viņa mīl Dievu,
vai Viņa nekļūst par Dievu?”.

Visspēcīgāk cilvēka Dvēseles identitāte ar Augstāko Dvēseli apliecināta un
izteikta Vēdantas filozofijā.

Lai kā mēs arī neuztvertu šīs attiecības, starp individuālo un universālo – kā
pilnīgu identitāti vai kā līdzību, kā piederību vai kā vienotību – tomēr gan
teorijā, gan praksē mums ir jāizjūt nesamērojamo distance, starp Dvēseli Viņas
tīrajā būtībā un vienkāršu personību.

Pirmā ir pamats, centrs, esamība; otrais – mūsu mazais “es”, mūsu ikdienišķā
apziņa. Šo atšķirību neievērošanu noved pie bīstamām sekām. Tas ļauj izprast
augstāk aprakstītos dvēseliskos traucējumus, sevis izcelšanu un dievišķīguma
piedēvēšanu sev tik galējā formā.

Cilvēku, kuri ir krituši par upuri līdzīgām ilūzijām, maldi ir radušies no tā,
ka viņi pieraksta savam pārejošajam “Es” Augstākās Dvēseles īpašības un spējas.

Līdzīgu lielummānijas gadījumu izpratne, var sniegt vērtīgus norādījumus
ārstēšanai: ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt pierādīt slimniekam, ka viņš kļūdās,
ka viņam nav taisnība , ironizēt un smieties par viņu. Tas viss var tikai viņu
sakaitināt un uztraukt. Ieteicamāka ir pavisam cita rīcība, atzīt realitāti,
kas ir viņa idejās, un pēc tam pacietīgi jāizskaidro slimniekam viņa maldus.

Citos gadījumos Dvēseles garīgā atmoda un tai paralēli noritošā iekšējā
apgaismība var izsaukt emocionālu pārslodzi, kas var izpausties vētrainu un
nesakarīgu, murgainu kliedzienu, raudu, dziedāšanas un satrauktu darbību veidā.

Daži spēcīga rakstura cilvēki, iekšējā pacēluma rezultātā, ko izsauc Dvēseles
atmoda, var pasludināt sevi par praviešiem, mesijām un reformatoriem. Viņi vada
visdažādākās kustības, dibina sektas, kas izceļas ar fanātismu un izteiktu
velmi visus pievērst savai ticībai.

Daudziem cilvēkiem, pašu Dvēseles garīgās transcendentālās un dievišķās puses
atklāsmes un personības pārveidošanās rezultātā, rodas tendence pilnīgi
identificēties ar savu garīgo dabu. Šādu stāvokli var sasniegt tikai ilga un
gara savas personības pārtapšanas ceļa rezultātā. Tas neizdodas uzreiz un no
šejienes rodas depresīvie stāvokļi, līdz pat izmisumam un tieksmei sevi
iznīcināt.

Dažiem cilvēkiem, ar attiecīgu novirzi, iekšējo atmodu var pavadīt dažāda veida
paranormālas parādības. Viņi redz augstas, eņģeļiem līdzīgas būtnes, dzird
balsis, kuras viņu uzrunā vai arī izjūt tieksmi nodarboties ar automātisko
rakstīšanu.

Šādā veidā iegūto ziņojumu būtība var būt ļoti daudzveidīga. Katru gadījumu
nepieciešams pārbaudīt individuāli un izanalizēt ar skaidru prātu, bet bez
iepriekšpieņemta nolieguma, kā arī bez pietātes, ko varētu iedvest informācijas
avota neparastums. Ar ļoti lielu piesardzību jāizturas pret tādiem ziņojumiem,
kas satur tiešas pavēles un pieprasa aklu pakļaušanos, kā arī pret tiem, kuros
tiek cildināts informācijas saņēmējs, jo patiesi garīgie Skolotāji nekad
nelieto tādus paņēmienus.

Vēl jāatzīmē, ka neatkarīgi no tā, cik zīmīgi ir saņemtie ziņojumi, tie tomēr
kaitē veselībai, jo nevar neizsist no līdzsvara prātu un jūtas.
III
Kritums pēc garīgās atmodas
Paejot zināmam laikam, pēc atmodas seko kritums. Mēs
jau teicām, ka harmonisks Dvēseles atmodas process izsauc prieku un prāta
apgaismību par esības jēgu un mērķi.

Izzūd daudzas šaubas, tiek atrisināti daudzi jautājumi, parādās iekšējā
pārliecība. To pavada visa vienotības pārdzīvojums, dzīves skaistuma un svētuma
izjūta. No atmodinātās Dvēseles līst mīlestības straume uz visiem cilvēkiem un
katru radību.

Patiešām, nav nekā iepriecinošāka un mierinošāka sirdij, kā saskarsme ar tādu
atmodināto, kurš atrodas šajā svētīgajā stāvoklī. Liekas, ka viņa iepriekšējā
personība ar tās asajām šķautnēm un nepatīkamajām pusēm ir izzudusi, un jums
uzsmaida pilnīgi cits cilvēks, simpātiju pārpilns, ar tieksmi sniegt prieku un
būt noderīgam apkārtējiem, izdalot viņiem saņemtās garīgās bagātības.

Šāds priekpilns stāvoklis var turpināties ilgāku vai īsāku laiku, taču tam,
protams, reiz pienāk gals. Ikdienišķā personība, ar tās dziļajām saknēm, tikai
uz laiku ir pazudusi no apziņas virspuses; tā ir bijusi it kā iemigusi, bet ne
galīgi izzudusi, jo nav pilnībā pārveidota. Bez tam garīgās gaismas un
mīlestības straume ir ritmiska un cikliska, kā jau viss šajā pasaulē, paisumam
agri vai vēlu seko bēgums.

Svētuma pārdzīvojuma izbeigšanās ir mokoša un reizēm saistīta ar kritienu un
nopietniem traucējumiem. No jauna atmostas un ar jaunu spēku sevi piesaka
zemākās tieksmes. Taču atmodas process jau ir padarījis smalkāku ētisko apziņu,
palielinājis tieksmi uz pilnveidošanos.

Cilvēks pats sevi tiesā bargāk un nežēlīgāk; viņam var pat likties, ka viņš ir
kritis vēl zemāk, nekā agrāk. Šie maldi rodas tādēļ, ka apziņas virspusē nonāk
agrāk slēptās noslieces un tieksmes, Dvēseles atmodas rezultātā izvelkot tās
ārā no zemapziņas paslēptuvēm.

Kritiens var būt tik dziļš, ka cilvēks sāk noliegt savas iekšējās pieredzes
garīgo nozīmi. Viņa iekšējā pasaulē valda šaubas un pazemojums, viņš padodas
kārdinājumam uzskatīt visu, kas ar viņu ir noticis, par ilūziju, fantāziju,
sentimentālām pasakām.

Cilvēks var kļūt cietsirdīgs un sarkastisks, ciniski izsmiet sevi un citus,
atteikties no saviem ideāliem un centieniem. Tomēr, neraugoties uz visām pūlēm,
viņam vairs nav iespējams atgriezties savā iepriekšējā stāvoklī. Skaistums un
brīnums, ko viņš ir piedzīvojis, ir palicis viņā, un- tie ir neaizmirstami.
Viņš vairs nespēj dzīvot sīko ikdienas dzīvi, dievišķās skumjas viņu plosa un
nedod mieru. Kopumā reakcija ir ļoti sāpīga, ar izmisuma lēkmēm un domām par
pašnāvību.

Šādā stāvoklī cilvēkam ir nepieciešama palīdzība. Jāpalīdz viņam saprast, ka
svētlaimes stāvoklis nevar ilgt mūžīgi, ka tam sekojošā reakcija ir dabīga un
neizbēgama. Brīnišķīgais stāvoklis, kuru viņš pārdzīvoja, bija līdzīgs
lidojumam uz saules apmirdzētām virsotnēm, no kurienes redzama visas pasaules ainava.
Tomēr katrs lidojums reiz beidzas. Mēs atkal atgriežamies līdzenumā, lai pēc
tam lēni, soli pa solim, pārvarētu stāvo kāpumu, kas ved uz virsotni.
IV
Krīze garīgās pārveidošanās stadijā
Apzināšanās, ka pārdzīvotais kritums vai nolaišanās
ir dabīgs process, caur kuru mums visiem ir jāiziet, mierina un uzmundrina
meklētāju, palīdzot atgūt spēkus, lai sāktu drošu kāpumu augšup garīgās
dvēseliskās krīzes pārtapšanas posmā.

Minētais kāpums uz augšu ir pilnīga personības pārmainīšanās. Tas ir garš,
grūts un sarežģīts process: aktīvas attīrīšanās fāze, ar nolūku novērst
šķēršļus garīgo spēku straumei, iekšējo spēju attīstība, kuras agrāk bija
apslēptas vai vāji izteiktas, kā arī fāze, kuras gaitā personībai ir jāļauj
dvēseles garam klusi un bijīgi strādāt ar sevi, vīrišķīgi un pacietīgi panesot
neizbēgamās ciešanas.

Tas ir laiks ar lieliskām pārmaiņām, kad gaisma un tumsa, prieks un bēdas
nomaina viens otru.

Dažreiz šai posmā cilvēka spēkus un uzmanību tik ļoti piesaista smagie un
dažreiz mokošie iekšējie pārdzīvojumi, ka viņš nespēj tikt galā ar personīgās
dzīves prasībām.

Raugoties no malas un vērtējot šādu cilvēku no praktiskās efektivitātes un
vispārpieņemto normu viedokļa, bieži vien secina, ka viņš it kā ir kļuvis
“savādāks”, mazāk “ko vērts”, nekā agrāk. Tā dvēseliski garīgi evolucionējošā
cilvēka iekšējās problēmas saasinās, viņa ģimenes locekļu, draugu un ārstu
nesaprašanas un nepatieso vērtējumu dēļ.

Bieži viņam nākas dzirdēt aizvainojošus aizrādījumus par garīgās tiekšanās un
ideālu postošo iedarbību, kas atņem cilvēkam sajēgu par praktiskās dzīves
vērtību. Šādi spriedumi bieži vien izsauc dziļu apātiju, garīgu apmulsumu un
mazvērtības izjūtu.

Arī šos pārbaudījumus ir jāiztur. Tas māca tikt galā ar personīgo jūtīgumu un
veidot noteiktu un neatkarīgu spriešanas spēju. Tādēļ nevajag pretoties šim
pārbaudījumam, bet gan pacietīgi to pieņemt. Ja piederīgie izpratīs cilvēka
stāvokli šai situācijā, viņi jau ar to vien sniegs palīdzību, atbrīvojot viņu
no nevajadzīgām ciešanām.

Runa taču ir tikai par pārejas periodu, kad cilvēks jau ir atstājis savu
iepriekšējo stāvokli, bet vēl nav sasniedzis jaunu stāvokli. Tā arī kāpuram,
kas pārvēršas par taurenīti, ir jāiziet bezpalīdzīgā un neapzinīgā kūniņas stadija.
Diemžēl atšķirībā no kāpura, cilvēkam pietrūkst tās drošības un klusuma, kādā
taurenītis iziet savu pārvērtību norisi.

Cilvēkam, ir jāpaliek savā vietā un, cik tas vien ir iespējams, jāpilda savus
pienākumus pret ģimeni, sabiedrību un valsti tā, it kā viņa iekšējā pasaulē
nenotiktu nekas sevišķs. Tas ir ļoti grūti. To var salīdzināt ar problēmu, ar
kādu sastapās angļu inženieri, kad viņiem bija jāpārbūvē Londonas stacijas ēka,
ne uz mirkli nepārtraucot vilcienu kustību.

Nav nekāds brīnums, ka tik grūts uzdevums dažkārt izsauc tādus nervu un garīgas
dabas traucējumus, kā novājēšanu, bezmiegu, apātiju, depresiju, uzbudinājumu,
kas gara un miesas ciešas mijiedarbības rezultātā, var novest pie dažādiem
fiziskiem simptomiem.

Lai tādā situācijā palīdzētu, nepieciešams vispirms iepazīt slimības īsto
cēloni un sniegt slimniekam pareizu psihoterapeitisko palīdzību, citādi tīri
fiziskā dziedināšana un zāļu lietošana dos tikai nelielu atvieglojumu,
neiedarbojoties uz slimības dvēseliski garīgajām saknēm.

Bieži šie traucējumi rodas no pārpūles – pārmērīgas cenšanās, kas vērsta uz
paātrinātu garīgo attīstību. Šādas pārmērīgas cenšanās rezultātā nenotiek
pārmaiņas, bet zemāko komponentu izstumšana, iekšējās cīņas saasināšana ar
atbilstošu nervu sistēmas un garīgo pārpūli.

Tiem, kuri pārāk centīgi tiecas uz pilnveidošanos, vienmēr jāatceras, ka viņu
iekšējās pārmaiņas darbs notiek ar gara un garīgās enerģijas palīdzību.

Viņu personīgais uzdevums ir izsaukt šos spēkus sevī ar iekšējo
pašuzupurēšanos, meditāciju un pareizu dvēseles stāvokli, mēģinot pieveikt to,
kas traucē dvēseles gara brīvai darbībai. Paralēli tam, viņiem ar ilgu
pacietību jāgaida garīgās darbības izvēršanos dvēselē.

Otra, pilnīgi pretēja problēma, ir tikt galā ar dvēseles garīgā spēka ārkārtīgi
vareno enerģijas plūsmu. Šī dārgā enerģija var viegli iztērēties jūtu
pārpilnībā un pārmērīgi drudžainā darbībā. Citos gadījumos, šī enerģija var
tikt aizturēta, uzkrāta un nepietiekami realizēta darbībā.

Tās spiediens var radīt iekšējos traucējumus, kā spēcīga elektriskā strāva
izkausē vadus, radot īssavienojumu.

Jāiemācās saprātīgi vadīt garīgās enerģijas plūsmu, nešķiežot to veltīgi,
izmantojot to iekšējam un ārējam darbam.
V
Dvēseles tumšā nakts
Kad
transformācijas process sasniedz augstāko izšķirošo punktu, pēdējo etapu nereti
pavada stipras ciešanas un garīga tumsa. Kristiešu mistiķi šādu stāvokli dēvēja
par “dvēseles tumšo nakti“.
Ārēji šāds stāvoklis atgādina slimību, kuru psihiatri sauc par depresīvo
psihozi vai melanholiju. Tās pazīmes ir: smagas nospiestības stāvoklis, līdz
pat izmisumam; izteikta mazvērtības izjūta; asa paškritika – pilnīgi bezcerīgs
un nolādēts; nomācoša prāta paralīzes sajūta; gribasspēka un paškontroles
zudums; pretošanās jebkādām darbībām un to bremzēšana. Daži no šiem simptomiem var
izpausties mazāk izteiktā formā un arī iepriekšējās stadijās, nesasniedzot „dvēseles
tumšās nakts” spriedzi. Šo savdabīgo un auglīgo pārdzīvojumu, lai kāds nešķistu,
nerada tikai slimīgs stāvoklis. Viņam var būt garīgas dimensijas iemesli un arī
dziļi garīga nozīme.
Aiz
šīs, tā saucamās “mistiskās krustā sišanas” vai “mistiskās nāves”
nāk uzvaras pilnā augšāmcelšanās, ar ko arī beidzās ciešanas un kaites. Tā nes
pilnīgu atveseļošanos un atlīdzina par visu pārciesto.
Izvēlētā
tēma mūs piespiedusi skart tikpat kā tikai negatīvo un neparasto garīgās
attīstības pusi. Tas it nemaz nenozīmē, ka cilvēki, kuri iet garīgās izaugsmes
ceļu, piedzīvo nervu darbības traucējumus biežāk nekā citi. Atzīmēsim sekojošo.
Pirmkārt, daudziem garīgā attīstība noris harmoniskāk, nekā tas ir šeit
aprakstītajos gadījumos, garīgās grūtības tiek pārvarētas, un cilvēks pāriet no
etapa uz etapu bez neirotiskām reakcijām un bez īpaša fiziska nespēka.
Otrkārt,
nervu darbības un psihiskie traucējumi parastiem cilvēkiem nereti noris smagāk
un tie grūtāk padodas ārstēšanai, nekā tie, kuriem ir garīgi iemesli. Parastu
cilvēku traucējumi bieži ir saistīti ar spēcīgiem tieksmju konfliktiem savā
starpā vai neapzināto dziņu konfliktiem ar radošo personību, vai arī tie rodas
kādas pretdarbības gadījumā pret to egoistiskajām prasībām vai vēlmēm. Parastus
cilvēkus ārstēt ir grūtāk, jo to augstākie aspekti ir pārāk mazattīstīti uz maz
uz ko var balstīties, lai viņus pārliecinātu pakļauties tai pašai
pašdisciplīnai, kura ļauj atjaunot garīgo harmoniju un veselību.
Treškārt,
to ciešanas un slimības, kas iet garīgās izaugsmes ceļu, lai cik smagas formas
tiem dažkārt būtu, īstenībā ir tikai pārejoša reakcija, it kā augšanas procesa
organiskie “atkritumi”, kas ved uz garīgo pārdzimšanu. Tāpēc tie
bieži paši par sevi pazūd, kad pāriet krīze, kura tos izraisījusi, vai arī
relatīvi viegli tiek novērsti ar pareizu ārstēšanu.
Četrkārt,
ciešanas, kuras izraisa garīgā viļņa bēgums, tiek atlīdzinātas ne tikai ar
paisuma periodiem un garīgā pacēluma brīžiem, bet arī ar ticību nozīmīgam un
augstam mērķim, kura dēļ notiek garīgais ceļojums.
Paredzamā
uzvara ir ļoti liels stimulējošs spēks un mierinājums, neizsīkstošs vīrišķības
avots. Vajadzētu ierosināt slimajam to iztēloties pēc iespējas spilgtāk un
tādejādi palīdzēt. Tā gandrīz ir labākā palīdzība, kādu mēs spējam sniegt. Mums
jāmēģina pēc iespējas izteiksmīgāk iztēloties uzvaras pilno un atbrīvojušos
dvēseles prieku, kura apzināti uzņem sevī gudrību, spēku un Dievišķās dzīves
mīlestību, mums jāmēģina ar gara acīm ieraudzīt uz Zemes Dieva Valstības
īstenošanos Viņam par godu, pilnību, kāda redzama atbrīvotās cilvēces ainā, – jaundzimušā
radījumā, kurš pilns ar dievišķo līksmi. Līdzīgi redzējumi vareniem mistiķiem
un svētajiem ļāva ar smaidu paciest garīgās ciešanas un fiziskās mokas, tā viņi
īstenoja Svētā Asīzes franciska vārdus: “Ilgās pēc svētlaimes un jebkuras
ciešanas – baudījums…”
Tagad
uz kādu laiciņu nolaidīsimies no augstumiem ielejā, kur cilvēki “vaigu
sviedros strādā”. Ja uz problēmu palūkoties no medicīnas un psiholoģijas
skatu punkta, tad ir vērts tikt skaidrībā ar vienu ļoti svarīgu jautājumu. Mēs
jau teicām, ka, lai arī traucējumi, kādi pavada garīgās attīstības krīzes, atgādina
dažas slimības un dažkārt nav no tām atšķiramas, īstenībā to iemesli un nozīme
ir pilnīgi dažāda un zināmā mērā pat pretēja. Attiecīgi arī to ārstēšanai jābūt
atšķirīgai. Parastu slimnieku nervu darbības traucējumu simptomiem bieži ir
regresējošs raksturs, jo šie slimnieki nav spējīgi uz to garīgo un ārējo
adaptāciju, kādu prasa normāla cilvēka personības attīstība. Tā dažiem
neizdodas atbrīvoties no emocionālās atkarības no vecākiem, un viņi paliek šajā
bērna atkarības stāvoklī no vecākiem vai no tiem, kuri vecākus pārstāv, kaut
vai simboliski. Dažkārt slimniekiem trūkst labās gribas tikt galā ar parastām
ģimenes vai sociālās dzīves grūtībām. Paši neapzinoties, viņi cer atbrīvoties
no saviem pienākumiem bēgot slimībā. Citos gadījumos saslimšanas iemesls ir
emocionāla trauma, piemēram, vilšanās vai zaudējums: tā kā viņiem nav spēka
situāciju akceptēt, cilvēks uz to reaģē slimīgi.
Visos
minētajos gadījumos runa ir par konfliktu starp personu, kura apzinās un
zemākiem impulsiem, kuri, darbojoties neapzinātajā sfērā, sāk daļēji dominēt
pār apziņas spēkiem.
Savukārt
ciešanām, kādas izraisa garīgā attīstība, tieši pretēji, ir izteikti
progresējošs raksturs. Tas ir sasprindzinājuma rezultāts, kurš saistīts ar
izaugsmi vai cīņu starp personību un no augšas nākošo enerģiju.
Tādā
veidā, šie divi saslimšanas veidi ir jāārstē pilnīgi atšķirīgi. Pirmā
saslimšanas veida gadījumā ārstam būtu jāpalīdz slimajam atgriezties normāla
cilvēka stāvoklī. Priekš tā viņam nepieciešams pacientu atbrīvot no izstumtā un
aizliegumiem, baiļu izjūtas un atkarības, pārmērīga egocentrisma un kļūdainiem
vērtējumiem, no izkropļotās realitātes. Viņa uzdevums – aizvest cilvēku līdz
normālas dzīves objektīva un saprātīga skatījuma, pie pilnīgas savu pienākumu
un citu cilvēku tiesību apjēgšanas. Nenobriedušie un starp sevi konfliktējošie
faktori ir jāattīsta un tiem jānonāk saskaņā, tādā veidā tiek realizēta
veiksmīga personības psihosintēze.
Kas
attiecas uz otru saslimšanas veidu, tad garīgās harmonizācijas – ārstēšanas
uzdevums ir tajā, lai jaunas garīgās enerģijas būtu asimilētas jau nobriedušā
normālā personībā, t.i., runa ir par garīgo psihosintēzi ap augstāku garīgo
centru.
Acīm
redzot, ārstēšanas metodes, kādas der vienas grupas slimniekiem, nav derīgas un
pat dažkārt ir kaitīgas otrā tipa pacientiem. Ārsts, kurš nesaprot otrā tipa
pacientus, kurš nezina par garīgās attīstības iespējām vai tās noraida, var
tikai pastiprināt esošās grūtības. Tāds ārsts spēj padarīt nevērtīgus vai
izsmiet vēl nedrošos garīgos pacienta centienus, tos uztverot kā tukšas
fantāzijas vai, labākajā gadījumā, kā tīru sublimāciju. Ar šāda ārsta palīdzību
pacients var nonākt pie secinājuma, ka viņam vislabāk padarīt bargāku personīgo
aizsardzību un pilnīgi ignorēt dvēseles balsi. Bet no tā stāvoklis paliks tikai
vēl sliktāks, cīņa – saasināsies, atbrīvošana palēnināsies.
Turpretim
ārsts, kurš pats iet garīgās attīstības ceļu vai, vismaz, apzinās garīgo
realitāti, var sniegt milzīgu palīdzību mūsu pacientam. Tai laikā, kad cilvēks
vēl atrodas neapmierinātības, trauksmes, neapzinātu tieksmju stāvoklī, zaudējot
intereses pret parastu ikdienu, bet nepazīstot arī augstāku realitāti, kamēr
viņš meklē atvieglojumu ne tur, kur to varētu sameklēt, un maldās strupceļos, tajā
laikā viņa ciešanu patieso iemeslu atklāšana var palīdzēt atrast pareizu izeju
dvēseles atmodināšanai. Un tā arī ir ārstēšanās būtība.
Cilvēkam,
kurš atrodas garīgā ceļa otrajā stadijā, kad viņš jūtas laimīgs garīgajā sfērā,
svētu lidojumu atmosfērā neizsakāmos augstumos, ir ļoti svarīgi atklāt viņa
pārdzīvojumu raksturu un mērķus, brīdināt par to pārejošo dabu, par viņa nākamo
ceļojuma mainīgumu. Tad mūsu ceļinieku nepārsteigs krituma stāvoklis, viņš
nevilsies, neatradīsies šaubu un grūtsirdības varā, kāda nāk līdzi kritumam. Ja
šāds brīdinājums nav bijis laicīgi izteikts un cilvēkam ir nepieciešama
ārstēšanās  depresīvās reakcijas periodā,
tad viņu ir svarīgi pārliecināt par to, ka šis stāvoklis ir laicīgs un viņš
noteikti pāries.
Ceturtajā
stadijā, kad cilvēks iekrīt “bedrē” kāpjot augšup, palīdzēšanas darbi
ir jo īpaši smagi. Vispārēji to var sadalīt sekojošos uzdevumos.
Pirmkārt,
pacientam ir jāpaskaidro viņa garīgo pārdzīvojumu jēgu un tas kā jārīkojas
konkrētajā situācijā.
Otrkārt,
jāparāda kā cilvēks var vadīt dzīļu tieksmes, tās neizstumjot neapzinātajā
sfērā.
Treškārt,
pacientam jāpalīdz pārveidot un izmantot savu psihisko enerģiju.
Ceturtkārt,
jāiemāca apgūt viņa apziņā ieplūstošo garīgās enerģijas straumi un to izmantot.
Piektkārt,
jānodrošina virsvadība un sadarbība pacienta personības atjaunošanas, t.i.,  psihosintēzes procesā.
“Tumšās
dvēseles nakts” periodā palīdzību īpaši apgrūtina tas, ka cilvēks it
kā  atrodas blīvā miglā, viņš ir
iegremdējies savās ciešanās, un gara gaisma nesasniedz viņa apziņu. Vienīgais, ko
var izdarīt – nemitīgi atgādināt, ka šāds stāvoklis ir pārejošs, un ne
pastāvīgs, jo tieši pārliecība par pēdējo pacientu padara dziļi nelaimīgu. Mēs
arī rekomendējam neatlaidīgi viņu pārliecināt, ka šīm ciešanām, lai cik tās arī
nebūtu smagas, piemīt garīgā vērtība, ka tās sevī satur augstas laimes sēklu, ka
pēc kāda laika viņš tās uzskatīs par svētīgām.

mēs varam palīdzēt paciest ciešanas pazemībā un samierināties ar tām. Būtu
jāatzīmē, ka aprakstītie psiholoģiskie un garīgie līdzekļi nekādā veidā
neizslēdz fizioloģisku ārstēšanu, ja tas atvieglo ciešanas. Jo īpaši vērtīgi ir
tie līdzekļi, kādus sniedz dabas spēki: veselīga pārtika, relaksācijas
vingrinājumi, saskarsme ar dabas elementiem, atbilstoši dažādi fiziskās un
psihiskās darbības ritmi.
Atsevišķos
gadījumos ārstēšanu apgrūtina tas, ka pacientam var novērot progresīvo un
regresīvo traucējumu sajaukumu. Tas ir nevienmērīgas vai disharmoniskas garīgās
attīstības gadījums. Tādi cilvēki ar vienu savas personības pusi var sasniegt
augstu garīgo pakāpi, bet ar otru – palikt par bērnišķīgās atkarības vai
neapzināto „kompleksu” vergiem. Tomēr, var sacīt, ka rūpīgāk analizējot,
regresīvā tipa problēmas sastopamas vērā ņemamam skaitam garīgā ceļa gājējiem
un gandrīz visiem tā saucamajiem „normāliem”. Bez tam parasti regresīvās vai
progresīvās saslimšanas izpausmes ir pārsvarā. Vienmēr ir jārēķinās ar iespēju,
ka saslimšanā savienojas abu grupu simptomi un katru atsevišķu traucējumu ir
jāizpēta un jāinterpretē, lai saprastu tā patieso cēloni  un piemeklētu labāko ārstēšanu.
No
augstāk minētā ir redzams, ka efektīvai palīdzībai nervu un psihisko traucējumu
gadījumos, kādi var būt garīgās attīstības gaitā, ir nepieciešamas zināšanas un
divu līmeņu pieredze: ārsta, kurš specializējas, kā arī pārzina gan nervu
darbības traucējumus, gan psihoterapiju, un cilvēka, kurš nopietni pēta garīgos
ceļus, bet vēl labāk- tādu, kurš pats iet pa šādu ceļu. Mūsu laikos kā viena,
tā otra pieredze visai reti tiek apvienota vienā cilvēkā. Bet tā kā cilvēku,
kuriem būtu nepieciešami tādi palīdzības sniedzēji, kļūst ar vien vairāk, tiem,
kuri spētu uzņemties šādu darbu, būtu sevi attiecīgi jāsagatavo.
Ārstēšana
varētu stipri pavirzīties uz priekšu arī tad, ja tiktu sagatavots attiecīgs
personāls, kurš spētu īstenot visas ārstēšanas detaļas. Visbeidzot, svarīgi, lai
publika, sabiedrība vismaz kopējās līnijās zinātu par galvenajām kopsakarībām
starp neiro-psihiskām un garīgām krīzēm. Tad ģimene spētu palīdzēt gan
slimniekam, gan ārstam, bet nevis radīt papildus grūtības ar savu nezināšanu, aizspriedumiem
un pretošanos.
Ja
mums izdotos nodrošināt tādu ārstu, personāla un sabiedrības sagatavošanu, tas
novērstu vairums nevajadzīgu ciešanu un daudzi ceļinieki, kuri iet pa šo garīgo
ceļu, varētu vieglāk sasniegt savu augsto mērķi: savienoties ar Dievišķo.
Ö Ö Ö

Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli)(1888 – 1974) plaši pazīstams Eiropā kā ārsts – filozofs, personības rekonstrukcijas tehnikas radītājs, kuru viņš nosauca par „psihosintēzi”.

Savas psihosintēzes idejas Roberto Asadžioli smēlās ne tikai no Vedantas rakstiem. 1940. gadā viņu arestēja fašistiskās Itālijas varas orgāni. Vienu mēnesi viņš pavadīja vientuļnieku kamerā un vēlāk stāstīja draugiem, ka tā bijusi interesanta un vērtīga pieredze, kura viņam deva iespēju veikt daudzus īpašus garīgus vingrinājumus.

Tik pat efektīvi Asadžioli izmantoja piespiedu ieslodzījumu 1943. gadā, kad bija spiests slēpties no Musolini režīma tālos kalnu ciematiņos. 


Fragmenti no Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli)(1888 – 1974) “Dvēseles attīstība un nervu sistēmas traucējumi” 1942

“Viedas Vēstis”, www.e-misterija.lv

Mīlestība uz sevi. Lūgšana

Dievs nekad nekavē. Un pasniedz roku visdažādākajos veidos.
Arī šoreiz, īstajā brīdī manu sirdi sajuta kāds man ļoti tuvs cilvēks…sajuta bez vārdiem, bez jautājumiem. No sirds uz sirdi.

Dziļā pateicībā dalos tālāk:

Sevis Mīlestības lūgšana.

Šodien, Visuma Radītāj, mēs Tevi lūdzam – palīdzi mums pieņemt sevi tādus, kādi esam, bez vērtējuma. Palīdzi mums pieņemt savu prātu tādu, kāds tas ir, ar visām mūsu emocijām, cerībām un sapņiem, mūsu personību un vienreizīgumu. Palīdzi mums pieņemt savu ķermeni tādu, kāds tas ir, visā tā skaistumā un pilnībā. Ļauj sevis mīlestībai būt tik spēcīgai, lai mēs nekad vairs nenoraidītu sevi un neaizliegtu sev laimi, prieku, brīvību un mīlestību.

No šī brīža ļauj katrai darbībai, katrai pretdarbībai, katrai domai, katrai emocijai rasties mīlestībā. Palīdzi mums, Radītāj, palielināt sevis mīlestību, līdz viss mūsu dzīves sapnis ir pārveidots – no bailēm un ciešanām par mīlestību un prieku. Ļauj mīlestības spēkam būt pietiekami stipram, lai salauztu visus melus, kuriem esam iemācīti ticēt, – melus, ka neesam pietiekami labi, pietiekami stipri vai pietiekami gudri, ka neko nevaram. Ļauj mīlestības spēkam būt tik stipram, lai varam dzīvot savu dzīvi, nevadoties pēc citu cilvēku viedokļiem. Ļauj mums pilnībā uzticēties sev, lai izvēlētos savas iespējas. Sevi mīlot, mēs vairs nebaidāmies uzņemties atbildību vai stāties pretī problēmām un atrisināt tās – ar mīlestību. Lai ko mēs vēlētos paveikt, ļauj visam tam notikt ar mīlestību.

Sākot ar šo dienu, palīdzi mums sevi mīlēt tik ļoti, lai mēs nekad vairs nenostātos pret sevi. Mēs varam dzīvot savu dzīvi, būdami paši, un vairs neizlikties par citiem, lai tiktu pieņemti. Mums vairs nevajag, lai mūs pieņem un apliecina mums, cik labi esam, jo mēs zinām, KAS mēs esam. Ar sevis mīlestības spēku ļauj mums priecāties par savu attēlu spogulī. Ļauj mūsu sejā būt starojošam smaidam, kas vairo mūsu iekšējo un ārējo skaistumu. Palīdzi mums mīlēt sevi tik kvēli, lai mēs vienmēr varam izbaudīt savu klātbūtni.

Ļauj mums sevi mīlēt bez tiesāšanas, jo tiesādami mēs apsūdzam un vainojam, tad ir nepieciešams sods un zaudējam izredzes uz Tavu mīlestību. Stiprini mūsu gribu piedot sev pašiem. Iztīri mūsu prātu no emocionālās indes un spriedumiem, lai varam dzīvot pilnīgā mīlestībā un mierā.

Ļauj sevis mīlestībai būt tam spēkam, kas maina mūsu sapni par dzīvi. Ar šo jauno spēku sirdī, ar sevis mīlestības spēku, ļauj mums pārvērst katras attiecības, kas mums ir, un vispirms attiecības ar sevi. Palīdzi mums izvairīties no jebkādām domstarpībām ar citiem. Liec mums būt laimīgiem kopā ar saviem mīļotajiem un piedot viņiem jebkuru pārestību, ko sajūtam savā prātā. Palīdzi mums mīlēt sevi tik ļoti, lai mēs piedotu ikvienam, kas kādreiz dzīvē mūs sāpinājis.

Dod mums drosmi mīlēt savu ģimeni un draugus bez nosacījumiem un pārvērst mūsu attiecības par labākām un mīlestības pilnām. Palīdzi mums radīt jaunus sazināšanās kanālus savās attiecībās, lai nebūtu cīņas par varu, nebūtu uzvarētāju vai zaudētāju. Ļauj mums strādāt kā komandai – mīlestības, prieka un saskaņas labā.

Ļauj mūsu attiecībām ar ģimeni un draugiem veidoties ar cieņu un prieku, lai vairs negribētos viņiem mācīt, ko domāt un kādiem būt. Ļauj mūsu romantiskajām attiecībām būt visskaistākajām attiecībām, ļauj just prieku katru reizi, kad dalām sevi ar savu partneri.

Palīdzi mums pieņemt CITUS tādus, kādi viņi ir, bez vērtējuma, jo, ja mēs VIŅUS noraidām, tad noraidām arī paši SEVI. Kad noraidām SEVI, mēs noraidām arī TEVI.

Šī diena ir jauns sākums. Palīdzi mums sākt savu dzīvi no jauna, dzīvi ar sevis mīlestību. Palīdzi mums izpētīt un izbaudīt dzīvi, savas attiecības, uzņemties risku un dzīvot bez bailēm no mīlestības. Ļauj mums atvērt savu sirdi mīlestībai, tās ir mūsu dabiskās tiesības. Palīdzi mums kļūt par Pateicības, Dāsnuma un Mīlestības meistariem, lai mēs spētu izbaudīt visu Tevis radīto mūžīgi mūžos. Un tas ir padarīts. Amen.

* Un vēl – Dziļi ieelpo un lēni izelpo, un sajūti baudu. Baudu elpot. Elpot ir bauda. Vienkārši elpot ir pietiekami, lai mēs vienmēr būtu laimīgi, lai baudītu dzīvi. Būt dzīvam ir pietiekami. Jūti baudu būt dzīvam, baudu mīlēt :).

Sūtu mīlestību un mieru sirdī, no sirds uz sirdi.

Par sievišķajām un vīrišķajām enerģijām 1.daļa

Vīrišķās un sievišķās
enerģijas
Katrā no mums ir gan viena,
gan otra. Kad mēs iemācāmies tās līdzsvarot, iegūstam pašpietiekamības sajūtu.
Sievišķā enerģija ir vērsta uz pieņemšanu, vīrišķā – uz atdošanu.
Tomēr daudziem no mums, –
gan sievietēm, gan vīriešiem, ir grūtības ar Pieņemšanu. Ar pārpilnības
pieņemšanu, ar citu cilvēku pieņemšanu, galu galā- ar sevis pieņemšanu!
Tieši vīrišķā enerģija ir
bijusi dominējošā pēdējās tūkstošgadēs, tādēļ jau pat zemapziņā ir iekodēts-
viss šajā dzīvē ir jāiekaro, jādabū, jāsasniedz! Tas ir raksturīgi vīrišķajai
enerģijai, jo sievišķā enerģija vienkārši noskaņojas uz saņemšanu, un vēlamais
pats ienāk dzīvē ar minimālu piepūli. Nu, bet, kā pieņemt to, mēs esam
aizmirsuši, uzskatot sevi vai nu par necienīgiem, vai negribam justies kādam parādā,
vai arī vienkārši- baidāmies.
Tomēr, praksē iemācīties,
attīstīt prasmi Saņemt nav nemaz tik viegli. Un, galvenās grūtības ir tajā, lai
vispār šīs grūtības apzinātos: ka mēs neprotam pieņemt! Un vēl pietam- Sevi!
Lai tuvotos šim abu
enerģiju līdzsvaram sevī, vajadzētu sākt ar sevis vērošanu: kā notiek
saņemšana-atdošana: palīdzam citiem, atbalstam, spējam pieņemt citu atbalstu,
palīdzību? Varbūt pārāk daudz atdodam un pārāk maz protam pieņemt? Varbūt otrādi?
Šādas situācijas mēdz radīt diskomfortu- enerģijas, prieka trūkumu, nogurumu.
Ļoti bieži mēs neprotam
pieņemt paši sevi. Piemēram, ja sieviete nepieņem savu sievišķo būtību, var
rasties urīnceļu, nieru saslimšanas, bet, ja nepieņem vīrišķo enerģiju daļu,
vīrišķo pusi, tas var atsaukties uz attiecību sfēru, rodas grūtības atrast
piemērotu partneri utml. Analoģiski ar vīriešiem.



Uzziņai:

Zobens ir varas, taisnās tiesas, augstākās taisnības,
izcila prāta, falliskā spēka simbols.
Čūska, savukārt ir viens no senākajiem simboliem, kas saistīts
ar auglību, sievišķo pirmsākumu, ūdeni. Čūska, kas met ādu, skaitījās
nemirstības simbols.
Čūska apvijusies ap zobenu vai zizli, bija Indijas,
Feniķijas, senās Ēģiptes un Šumeru dievību atribūts. Tāpat arī Grieķijā, Romā,
visās Vidusjūras zemēs, Irānā un pat pirmskolumba Amerikā. Daudz ir visādu
skaidrojumu šiem simboliem, bet pastāv hipotēze, ka tas ir vissenākais vīrišķo
un sievišķo enerģiju mijiedarbības atspoguļojums. Šī mijiedarbība, šis enerģiju
process, kura spēks smalkajā līmenī ir pielīdzināms atombumbas sprādzienam
fiziskajā, to pazina un augstu vērtēja senajā pasaulē.
Tomēr līdz ar kristietību sievišķais pirmsākums tikai
noliegts, padarīts par nešķīstu un grēcīgu. Līdz ar to arī čūskas simbols
kristietībā – ir ļaunuma, grēka un velnišķības simbols…
Interesanti ir tas, ka pārveidots šis simbols ir
medicīnai- ap kausu apvijusies čūska, bet homeopātijai ap zobenu… 
Ir nepieciešams izprast
abas šīs enerģijas- to īpatnības, principus un mijiedarbību. Vīrišķā enerģija
ir kā kodols, kā serdene, kas no Kosmosa dzīlēm, atnes uz zemes spēku no
Augšas. Šī serdene  ir sava iekšējā spēka,
sava centra apzināšanās.
Turpretī, sievišķās
enerģijas pamatā ir spirāle, kuras saknes ietiecas Zemes centrā.  Kad sieviete aug garīgi, kad apzinās pilnā
mērā, ka ir sieviete un, kas ir būt sievietei, tad viņa ir savā Spēkā. Viņa
rada apkārt vīrietim sava veida spirāliskos enerģijas apļus, kas uztur, balsta vīrieša
serdenes enerģiju. Šīs spirāliskās enerģijas rada vīrietim atbalstu šeit, uz
Zemes, ļaujot tam atrasties savā Spēkā. Šāds savijies enerģiju tandēms rada
harmonisku kopumu un vienotību.


Sieviete ir spēka avots
vīrietim. Garīgi augot, attīstoties pašai, tā attīsta, audzē savas spirāles
apļus.. Un tad sieviete (kura mīl) spēj pabīdīt vīrieti uz to līmeni, kurā
atrodas pati. Virzoties tālāk, tā ļauj augt arī vīrietim, pati paliekot savā
Spēkā.
Tomēr, lai šāda enerģiju mijiedarbība
notiktu ir vairāki priekšnoteikumi- gadījuma sakaru rezultātā, vai
bezmīlestības, rutīnas attiecībās nekas tāds nenotiks.
Enerģijas savērpjas tikai
noteiktā momentā, kad abi ir sasnieguši attiecīgu rezonanses līmeni, kad notiek
saslēgums, tāda kā garīgā saplūšana, kuras rezultātā sieviete sāk saņemt
enerģiju no Kosmosa, bet vīrietis no Zemes. Tad, šo viņu telpu, ir ļoti grūti
sašūpot.
Šāda ir pirmradītā kārtība-tandēms,
kurā sieviete labi jūtas it kā otrajā plānā, kad tā var būt drošībā, klusumā,
kad var skatīties uz vīrieti ar sajūsmas pilnām acīm, tajaā pat laikā esot par
to pamatu, kas dod spēku, gribu un iespēju vīrietim justies spēcīgam un
patstāvīgam.
Vīrietis bez sievietes atbalsta
ir tikai vājš stiebriņš vējā. Viņš var nejust jebkādu motivāciju virzīties uz
priekšu, sasniegt kaut ko. Tām pat obligāti nav jābūt seksuālām attiecībā, vai
laulībām. Tā var būt arī draudzība.
Ir daudz visādas mācības (vēdisko,
tantrisko), meditācijas un prakses, kuras skaidro, kā notiek šī enerģiju
apmaiņa starp vīrieti uz sievieti, bet pietiek tikai apzināties ne tikai savu
fizioloģiju, bet arī enerģiju pamatlikumus, kad viss nostāsies savās vietās.
Kad satiekas divi poli-
negatīvais (vīrieša galvas virsa) un pozitīvais sievietes ķermeņa lejasdaļā, un
otrādi-rodas sava veida enerģētiskais gredzens. Tas ir neparasts, svētlaimes
enerģētiskais virpulis, kāds parastās seksuālās attiecībās nerodas. Tādēļ
cilvēki vienlaicīgi, gan tā tiecās pēc seksa, gan izjūt vilšanos un
neapmierinātību pēc tam, kad nekas īpašs nenotiek. Svētlaime ir iespējama tikai
tad, kad ir spēkā vairāki nosacījumi: abi ķermeņi pilnīgi atslābinājušies, atvērti
viens otram, absolūtā uzticēšanās gaisotnē, bez bailēm un pretestības. Šī
atvērtība ir tik liela, ka Jūsu enerģijas var satikties, saplūst un kļūt par
gredzenu. Kad divi iemīlējušies šādi savienojas, kļūst par gredzenu, enerģētiskā
līmenī šīs gredzens sāk mirdzēt, mirklī viņi kļūst viens…
Kā runāja Marija Magdalēna
par galvenajiem priekšnoteikumiem šim procesam: lai sieviete spētu uzticēties,
atdoties, mīlēt, dot savu spēku- vīrietim jāsniedz viņai drošības sajūta,
mīlestība un cieņa….

Iesaku izlasīt Magdalēnas manuskriptu no Tom Kenyon ‘’ The Magdalen Manuscript: The Alchemies of
Horus & the Sex Magic of Isis
’’, 


Par Sirdslietu- īpaši tiem, kas uz darbu dodas pelnīt naudu! :)

‘’Izvēlies dzīvē nodarboties ar to, kas patīk,
un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā.” /Konfūcijs/

Tikai realizējot savu sūtību mēs varam būt pa īstam laimīgi. Pašrealizācija- tā ir viena no laimīgas un piepildītas dzīves atslēgām. Tikai darbošanās jomā, kas mums dod prieku, ko darām ar aizrautību un mīlestību, var nest patiesu piepildījumu dzīvē. Tikai realizējot savu aicinājumu mēs pilnībā atveram savu radošo potenciālu, esam maksimāli produktīvi un veiksmīgi.

Sirdslieta ir arī vienkāršākais ceļš un pārticību. Daudzi mega-veiksmīgi ļaudis ir ieguvuši savu bagātību pateicoties tam, ka ir nodarbojušies/nodarbojas ar savu sirdslietu.

Sirdslieta taču ir arī ļoti interesanta, jo arī papildzināšanu un prasmju apgūšana neprasa papildus piepūli…Tieši otrādi- tas ir ļoti interesants un aizraujošs process! Tādejādi, nodarbojoties ar sirdslietu, ir viegli kļūt par ekspertu..Bet eksperti, kā zināms, arī nopelna vairāk par citiem!

Sirdslieta ir dabīgs iekšējās motivācijas avots. Vajadzība pēc papildus motivācijas atkrīt.

Nodarbošanās ar savu sirdslietu ir vienkāršākais un vienīgais drošais veids, kā uz viesiem laikiem aizmirst par slinkumu J

Jums vairs nebūs jāpiespiež sevi strādāt, lai pelnītu naudu. Pats pelnīšanas process nesīs tikai prieku, baudu un piepildījuma sajūtu!

Katram ir doti talanti, spējas…katram ir sava sūtība un misija uz zemes. Kā to saprast? Kā izprast sevi? Kā uzdrošināties? Ar ko sākt?

Par to jaunajā seminārā Bet, gatavojoties tam, fragments no D.Čopras ‘’7 veiksmes likumiem’’

DHARMAS JEB DZĪVES MĒRĶA LIKUMS

Katram ir kāds dzīves uzdevums… kāda vienreizēja dāvana vai talants, ko dot citiem.

Ja mēs izmantojam savu talantu, lai kalpotu citiem, mēs iepazīstam arī paši sava gara ekstāzi un triumfu, kas ir visu mērķu mērķis.

Kad tu strādā, tu esi stabule, caur kuras sirdi plūs­tot stundu čuksti pārvēršas par mūziku.

…Ko nozīmē strādāt ar mīlestību? Tas nozīmē aust audumu no savas sirds pavedieniem, it kā tavu mīļoto nāktos tērpt šai audumā.
(Halīls Džibrāns, “Pravietis”)

Septītais garīgais likums ir dharmas likums. Vārds “dharma” tulkojumā no sanskrita no­zīmē “dzīves mērķis.” Dharmas likumā teikts, ka mums dota mūsu fiziskā izpausme, lai mēs varētu izpildīt savu uzdevumu. Visu iespēju valstība pēc savas būtības ir dievišķa. Die­višķais ieguvis cilvēka veidolu, lai veiktu kādu uzdevumu.

Saskaņā ar šo likumu tev ir piemīt unikāls talants, kas jāizmanto unikālā veidā. Noteikti ir kaut kas, ko tu vari izdarīt labāk nekā jeb­kurš cits pasaulē. Katram unikālajam talantam un tā izmantošanai ir ari īpašas vajadzības. Ja tās atbilst tava talanta radošajai izpausmei, rodas dzirkstele, no kuras var rasties turība un pārticība. Izmantojot savu talantu, lai piepil­dītu savas vajadzības, tu radi turību un vairo pārticību.

Ja bērniem jau mazotnē iemācītu šādu uz­tveri, mēs redzētu, kādu iespaidu tā atstāj uz viņu dzīvi. Saviem bērniem es to iemācīju. Es nepārtraukti atkārtoju, ka viņu esībai ir kāds iemesls, kas viņiem pašiem jānoskaidro. Viņi to dzirdēja no četru gadu vecuma. Šajā pašā laikā es viņiem mācīju arī meditēt un teicu: “Es ne­gribu, lai jūs jebkad uztrauktos par iztikas pel­nīšanu. Ja pieauguši jūs nespēsiet paši nopelnīt sev iztiku, es jūs uzturēšu, tāpēc neraizējieties par to. Es negribu, lai skolā jūs par katru cenu censtos būt labākie. Es negribu, lai jūs par katru cenu censtos nopelnīt tikai labas atzī­mes un iestāties labākajās universitātēs. Bet es gribu, lai jūs reizēm sev pajautātu: “Kā es varu kalpot cilvēcei, izmantojot savu talantu?” Jo jums noteikti ir kāds talants, kura nav nevie­nam citam, un tikai jūs spējat likt to lietā.” Un gala rezultātā viņi mācījās labākajās skolās, pelnīja tikai labas atzīmes un kā studenti jau spēja sevi pilnībā materiāli nodrošināt, jo viņi centās izzināt, ko viņi var dot. Un tā jau ari ir dharmas likuma būtība.

Dharmas likumam ir trīs daļas. Pirmā pa­redz to, ka ikviens no mums dzīvo šajā pasaulē, lai izprastu savu patieso būtību, lai pats nonāktu pie secinājuma, ka mūsu patiesā būtība ir garīga, ka mēs patiesībā esam garīgas būtnes un ka mūsu fiziskais ķermenis ir tikai izpausmes veids. Mēs neesam cilvēki, kas laiku pa laikam gūst garīgu pieredzi. Gluži pretēji — mēs esam garīgas būt­nes, kas laiku pa laikam gūst cilvēcisku pieredzi.

Mums katram dots uzdevums atrast un iz­prast savu garīgo būtību. Tas ir pirmais solis ceļā uz dharmas likuma īstenošanu. Katram pa­šam no mums jāapzinās, ka mūsos ir dieva vai dievietes embrijs, kas grib piedzimt, lai mēs varētu paust savu dievišķumu.

Otrais solis ceļā uz dharmas likuma īste­nošanu ir mūsu unikālo talantu izmantošana. Dharmas likumā teikts, ka ikvienam cilvēkam piemīt kāds unikāls talants. Tev ir talants, ku­ram ir tik unikāla izpausme, ka uz šīs planētas nav neviena, kuram būtu šis talants un kurš prastu to likt lietā. Tas nozīmē, ka ir kaut kas, ko tu vari darīt labāk nekā jebkurš cits uz šīs planētas. Un to darot, tu aizmirsti par laiku. Sava unikālā talanta vai, kā tas ir vairumā ga­dījumu, talantu īstenošanas procesa laikā tavu apziņu neierobežo laiks.

Trešais solis ceļā uz dharmas likuma īste­nošanu ir kalpošana cilvēcei. Tas nozīmē kal­pot saviem līdzcilvēkiem un uzdot sev jautājumu: “Kā es varu palīdzēt? Kā es varu palīdzēt visiem tiem cilvēkiem, kurus pazīstu?” Apvie­nojot spēju īstenot savu unikālo talantu ar kal­pošanu cilvēcei, tu dzīvo pilnīgā saskaņā ar dharmas likumu. Ja tam visam pievienojas sava garīguma, visu iespēju valstības izpratne, tad nav iespējams negūt neierobežotu pārticību, jo tas ir vienīgais veids, kā pie tās tikt.

Šī pārticība nav īslaicīga un pārejoša. Pa­teicoties tavam unikālajam talantam, veidam, kādā tu to izmanto, kalpošanai un palīdzībai taviem līdzcilvēkiem, ko tu veicini, uzdodot jautājumu: “Kā es varu palīdzēt?” un nevis “Kāds man no tā labums?”, tā ir ilgstoša un noturīga.

Jautājums “kāds man no tā labums?” ir raksturīgs ego iekšējam dialogam, jautājums “Kā varu palīdzēt?” — gara iekšējam dialo­gam. Gars ir tā apziņas daļa, kura cilvēkam liek apzināties savu saistību ar Visumu. Pārstājot uzdot jautājumu “kāds man no tā labums?” un tā vietā jautājot “kā es varu palīdzēt?”, tu no ego līmeņa automātiski noklusti gara lī­menī. Vislabāk garīgo līmeni var sasniegt me­ditējot, taču arī ar jautājuma “kā es varu palīdzēt?” palīdzību tu vari piekļūt garam — tai tavas apziņas daļai, kas ļauj tev just saikni ar Visumu.

Ja tu vēlies gūt maksimālu labumu no dharmas likuma, tev jāapņemas, sakot:
piekopjot garīgumu, es meklēšu savu aug­stāko būtību, kas stāv pāri ego;
es atklāšu savus unikālos talantus, un to darīšu ar baudu, jo baudu man sagādās apziņas neierobežotība laikā, kas man ļaus sa­sniegt svētlaimi;
Es uzdošu sev jautājumu, kā es vislabāk varu kalpot cilvēcei. Es atbildēšu uz šo jau­tājumu un tad sākšu rīkoties. Es izmantošu savu talantu, lai kalpotu saviem līdzcilvēkiem. Savas vēlmes es apvienošu ar palīdzību un kal­pošanu citiem.
Apsēdies un pieraksti atbildes uz diviem jautājumiem:
Ja tev būtu pietiekami daudz naudas, ja tev būtu visa pasaules nauda un pietiekami daudz laika, ko tu darītu?
Ja tu izvēlētos darīt to, ko pašlaik dari, tad tu esi atradis savu dharmu, jo tu savu darbu veic ar mīlestību un tu izmanto tikai tev vie­nam dotos talantus. Un tad uzdod sev otru jautājumu: Kā es vislabāk varu kalpot cilvē­cei? Atbildi uz šo jautājumu un sāc rīkoties.

Atklāj savu dievišķumu, atklāj savu uni­kālo, tikai tev doto talantu, izmanto to, lai kalpotu cilvēcei, un tev būs viss, ko vien vē­lies. Kad tavas radošās izpausmes saskan ar cilvēces vajadzībām, tad labklājība pati atradīs savu izpausmi un iegūs savu materiālo formu. Tu sāksi just, ka tava dzīve ir brīnumaina dievišķā izpausme, un ne jau tikai reizēm, bet visu laiku. Tu zināsi, kas ir patiess prieks, un kas — patiesa veiksme, jo kā viens, tā otrs ir tava gara triumfs.

DHARMAS JEB DZĪVES UZDEVUMA LIKUMA ĪSTENOŠANA

Es īstenošu dharmas jeb dzīves uzdevuma likumu, ap­ņemoties, ka:

1)Šodien es lološu dievu vai dievieti, ku­ras iedīgļi slēpjas dziļi manā dvēselē. Es pie­vērsīšu uzmanību šim garam manī, kas dod dzīvību gan manam prātam, gan ķermenim. Es modināšu sevi dziļajam mieram, kas ir manā sirdī. Laika ierobežotajā pieredzē mani pava­dīs mūžīgās esības apziņa.

2)Es izveidošu savu unikālo talantu sarak­stu. Un otru sarakstu ar to, ko man patīk da­rīt, izmantojot savu talantu. Liekot lietā talantu un kalpojot cilvēcei, es zaudēju laika izjūtu un kā manā, tā manu līdzcilvēku dzīvē ienāk pār­ticība.

3)Katru dienu es sev uzdošu jautājumus “Kā es varu palīdzēt?” un “Kā es varu kalpot?” Atbildes palīdzes man ar mīlestību kalpot saviem līdzcilvēkiem.

D. Čopra ‘’7 veiksmes likumi’’

Konference ”Baltu Sakrālais Mantojums”


Konference
Baltu sakrālais mantojums
16.un 17.februāris, 2013, Islande Hotel Rīgā

“Patriotisms sākas ar zināšanām”
Ir svarīgi meklēt gaismu savā iekšienē – zināšanu un
gara gaismu. Zīmīgi, ka novembrī ir Latvijas dzimšanas diena, kad vairāk
kā citkārt aizdomājamies par to, kas ir īstenā latvietība, kur ir mūsu saknes,
no kurienes nāk mūsu zināšanas un mūsu spēks… Daudzi cilvēki sajūt, ka atkal
ir atmodas laiks, tikai šoreiz nevis politiskās, bet garīgās atmodas laiks, kas
pamazām liek pievērst uzmanību mūsu pašu vērtībām – esam izskrējušies pa
pasauli, pamēģinājuši, izgaršojuši citu kultūru vērtības, meklējuši Rietumos un
Austrumos, bet tagad, kā Sprīdīši, pamazām atgriežamies Mājās… Par to liecina
kaut vai tas, ka arvien vairāk svinam īstos Saulgriežus, vēlamies uzvilkt
tautastērpu, apmeklēt Latvijas svētvietas, uzzināt par dainām, baltu zīmju
spēku un nozīmi.
Arī šīs konferences ideja radusies, lai atcerētos un apzinātos
tās vērtības, kuras mums vienmēr ir bijušas. Šeit ir sapulcināti gan lektori,
kas veltījuši visu savu mūžu mūsu zemītes pētījumiem, gan tādi, kas dzīvo ar
dziļu savas latvietības apzināšanos, un vienas lekcijas ietvaros varēs tikai
pieskarties tēmas aktualitātei un nozīmībai, lai vēlāk sekojošajos semināros,
jau dalītos ar jums tajā, kas ir sakrāts pētījumu gadu garumā.
Pasaulē ir plaši izplatīta prakse, ka vienas konferences
ietvaros uzstājas gan zinātnieki, gan pētnieki un praktiķi, tādejādi ļaujot
klausītājiem gūt vispusīgu priekšstatu par apskatāmajām tēmām un saņemt to, kas
katram šķiet visatbilstošākais.
Konferences programma:


16.februāris, sestdiena
10.00-10.15 Ievadvārdi – Inta Blūma Vītola
10.15- 11.30 Sarmīte Krišmane- ”Dainu praktiskais pielietojums ikdienā”
11.45 -13.00 Ludmila Kartunova – ”Informācijas apmaiņa starp cilvēku un dabu (Latvijas simbolos un ornamentos)”
13.00-14.30 Pusdienlaiks.
14.30- 15.45 Rūta Muktupāvela  “Šamanisms un tā elementi baltu folklorā”.
16.00-17.15 Valdis Muktupāvels -”Baltu dabas svētnīcas semantisko slāņu skaniskā interpretācija”
17.30 -18.30 Diskusija par konferencē apskatītajām tēmām. Vadīs rakstnieks un publicists Otto Ozols.
17.februāris, svētdiena
10.00- 11.00 Ivars Strautnieks- ”Latvijas ģeoloģiskās attīstības vēsture”
11.15 -12.15 Gunta Saule  ”Dievturība 21.gadsimtā- reliģija vai dzīvesziņa?”
12.30-13.30 Jānis Ozols ”Zināmāko Latvijas svētvietu raksturojums un klasifikācija dažādu pētnieku interpretācijā. ” 
13.30- 15.00 Pusdienlaiks.
15.00 -16.15 Valdis Celms ”Baltu pašapziņa, jeb kur meklēt mūsu patieso spēku”
16.30-18.00 Solvita Lodiņa “Tradicionālās kultūras ilgtspēja mūsdienu garīgajā un sociālajā vidē”
18.00 Noslēguma vārdi un kopdziesma.
Paralēli vestibilā darbosies latvisku lietu un grāmatu tirdziņš.
Visa informācija baltumantojums.lv
Valodas