Tā bija visbiežāk izteiktā vēlme mūsu klātienes satikšanās laikā. Vēlme pēc miera pasaulē ir tik pašsaprotama lieta, īpaši ārējās nestabilitātes laikos. Taču šeit mūsu ietekmes zona ir ļoti maza – mēs varam savas apzinātības ietvaros audzēt mieru sevī, “nešūpot pretstāvēšanas laivu”, taču ietekmēt citu civilizācijas dalībnieku brīvo gribu mēs nevaram.
Pašlaik domāju, cik ļoti ārējā nestabilitāte, neziņa par rītdienu, ietekmē mūsu iekšējo nestabilitāti? Protams, stress un kortizola šūpoles ietekmē mūsu nervu sistēmu un psiholoģisko stāvokli, taču es te domāju dziļākus līmeņus…
Man šogad bija periods kāda pusotra mēneša garumā, kad izcēlās nepieņemšanas tēma. Divas situācijas, kurās es ļoti spilgti ieraudzīju “savu līmeni”, kaut zinu, ka mans citu cilvēku un situāciju pieņemšanas līmenis vispār ir samērā augsts.
Šogad es vētīju savu iekšējo pasauli no visām pusēm. Redzēju, kur mana pieņemšana iebrauc kompromisos ar manu pašu sirdsapziņu vai pārliecību par pareizību un nepareizību. Redzēju, kur es rīkojos pretēji sev pieņemamajam tikai, lai paturētu kādas attiecības, vai tādēļ, ka tas ir ērti, vai citu iemeslu dēļ.
Šogad es vēroju, kur paliek cilvēki, kuriem vienmēr biju rakstījusi vai zvanījusi pirmā. Kā pazūd un/vai transformējas draudzības. Domāju, kas man par vainu, kur es neprotu draudzēties, ka pie manis pievelkas tie, kam no manis kaut ko vajag, bez gatavības mijiedarboties, un kāpēc 90 % gadījumu, ja es neuzturu draudzību, izrādot iniciatīvu, tā izbeidzas. Man kāds reiz teica, ka man esot pārāk augsti draudzības standarti. Varbūt. Jo es sāku kalpot otram cilvēkam, bet reti kurš ir gatavs tādai mijiedarbībai. Tehniski es to saprotu, taču jautājumi pastāv…
Salīdzinot ar citiem, man šis gads tomēr vairāk ir par garīgo transformāciju, jo kardinālu ārējo notikumu, emocionālo šūpoļu vai tā, ko saucam par karmiskajām mācībstundām, man nav bijis.
Mani dzīve ir izvedusi pa tik daudzām Spēka vietām šogad, iegremdējusi pilnīgi citā, ļoti dziļā garīgajā dimensijā, paverot priekškaru, aiz kura paskatoties, saprotu, cik virspusēji daudz kur esmu braukusi. Jēdzieni: pieņemšana, mīlestība, žēlsirdība, labestība, apzinātība, ir ieguvuši citu plašumu. Bet tas savukārt liek ieraudzīt visu un visus, kur šo īpašību vai enerģiju katastrofāli trūkst.
Un te ir stāsts par miera mazināšanos cilvēku sirdīs. Arī manu kolēģu vidū un tuvajā lokā. Ka reiz, kā man šķita, apzināti un gaiši cilvēki sāk noniecināt citus, agresīvi tiesāt, no augstākstāvošas pozīcijas sludināt savu vienīgo patiesību, šūpot dualitātes laivu, nicinoši izsakoties par tiem, kuri principā ir uz tā paša ceļa… Redzu, kā cilvēki nespēj piedot, palaist, pieņemt… kā neizdziedinātais iekšējais bērns spītīgi audzē Ego bruņas, vainojot vecākus, maģiju un citus ārējos faktorus.
Jā, tas nav nekas jauns. Šie procesi ir pastāvīgi un, kā jau minēju, ik pa laikam pārbauda arī mani manās tēmās. Taču šogad tas šķiet ļoti uzkrītoši.
Arī skaistais – atvērtība, labestība, vienkāršība, patiesums – kļūst vairāk redzams vai izteikts. Varbūt skaitliski šķiet mazākumā, bet gaismas apjomā – ievērojami, kas priecē.
Daudzi varētu teikt – tas ir 2024. gads, karmiskais gads. Es nestrīdēšos, jo neesmu ciparu speciālists, vien dalos ar savu novērojumu, ka patiešām: ja agrāk mūsu neatrisinātās lietas saasinājās un atlaidās ar zināmu cikliskumu, tad pēdējos mēnešos ir tā, ka šķiet, ka kāds ir uz mūsu neatrisināto trigeru augoņa spēcīgi uzspiedis un nelaiž vaļā, kamēr viss neattīrīsies.
Neskatoties uz nemieriem pasaulē un visu veco sistēmu pārveidi vai sabrukšanu, es spēcīgi jūtu jaunrades enerģiju, kas jau ienāk. Daudziem no mums, kam nebija iespējas darīt vai nesanāca, tagad ļoti lēni un pamazām iespēju logi sāks atvērties. Tās ir manas sajūtas, ar ko dalos, ne pareģojumi.
Ar pareģojumiem neiesaku aizrauties, jo ļoti daudzi (it īpaši skaļākie) tiek speciāli “ražoti”, lai ar cilvēku uzmanības un akcepta palīdzību nodrošinātu šo scenāriju piepildīšanos. Pietiek iesēt tikai kādu nelielu baiļu sēkliņu, piemēram, par iespējamo karu, un cilvēks, tikai baidoties, jau pieņēmis šo scenāriju un tādējādi neapzināti to atbalsta.
Es zinu, ka Dievs mani noliks tajā vietā, kur es varēšu nest visvairāk labuma pasaulei. Vēl nesen mani interesējošā tēma par drošākajām vietām pasaulē tagad šķiet tik tāla, jo paradigma manī ir mainījusies. Toreiz es vairāk domāju par sevi, savu drošību un labsajūtu. Tagad, ja es vairāk varu būt spēkā, lai dotu citiem kādā konkrētā vietā esot – esmu gatava. Ja man tas ir jādara kādu destruktīvu notikumu epicentrā, es arī esmu gatava.
Novēlu viegli atbrīvot pašam sevi tālākam ceļam. Piedot saviem vecākiem un visiem saviem “pāridarītājiem/skolotājiem”, pieņemt un iemīlēt pašam sevi caur šo, saprotot, ka nepiedošana ir milzīga lepnība. Tā ir Dieva plāna nepieņemšana – protests pret Dievu jeb uzskats, ka tu zini labāk.
Izdziedināt visu palikušo, visu, kas kaut kur vēl aizķēries un liek sajust dusmas, greizsirdību, nosodījumu, apvainoties par sīkumiem, ar aizvainojuma enerģiju saindējot sevi un apkārtējos. Atbrīvoties no iekšējās agresijas, ja jūties nesaprasts un nepieņemts, un protestā pārkairinātais Ego, lepnībā un pārākuma apziņā uzpūties, mēģina glābt, sludināt, apkarot, apgaismot, piespiest citus “mainīties”… vai pieņemt Tavu nelaimīgo, vientuļo un neizdziedināto iekšējo bērniņu. Vispirms tev tas jāpieņem un jāizdziedina pašam.
Cik ērti dažreiz ir pārnest uzmanību no sava paša neizdziedinātās daļas uz citiem. Mācīt un glābt citus, kamēr tieši agresija un nepieņemšana rāda, ka pašam ir ļoti daudz neizdziedinātā, neizgaismotā, neintegrētā.
Novēlu likt citus mierā un veltīt laiku un uzmanību sev tik daudz, cik tas ir nepieciešams, lai nākamreiz pie citiem izietu un redzētu tos Dieva acīm: katrā ir dievišķā dzirksts, katram ir savs unikālais ceļš, katrs ir mīlēts un skaists savā unikalitātē – Dieva bērns tāds, kāds viņš ir.
Un, kad kādam gribas teikt, kā gan mēs varam pieņemt izvarotājus un slepkavas, tad pateikšu to, ko esmu sapratusi es savā ceļā. Vērtēt vai tiesāt citu cilvēku darbus nav mūsu kompetencē. Tam ir citas instances. Ja situācija mūsu dzīvē ir radusies, tad mums ir jāskatās, ko tā MUMS rāda vai māca. Kas mums no tā ir jāsaprot, kādi secinājumi jāizdara, kādas izmaiņas jāveic. Jāizanalizē savas emocijas, reakcijas, jūtas, nevis jāpārnes uzmanība uz otru cilvēku, viņa motīviem vai uzvedības vērtēšanu. Šis cilvēks ir tikai Dieva sūtnis vai mūsu Skolotājs, vai Dvēsele, ko paši savā dzīvē esam ieaicinājuši, lai parādītu mums to, kas pašiem nepielec.
Es ticu, ka tieši labestība, atvērtība, absolūta pieņemšana, savstarpējs atbalsts un palīdzība, kalpošana tuvākajam, savu personīgo vēlmju un mērķu pārvietošana prioritāšu skalā ir atslēga ne tikai mūsu izaugsmei un augšupejai, bet arī… dzīves kvalitātei.
Jā, jo dzīves kvalitāti mēs mērīsim Prieka mērvienībās. Prieks ir tāds deficīts pašlaik, jo tā formula šajā patēriņa un izkropļoto vērtību pasaulē ir pazaudējusies. Taču bez Prieka dzīvei nebūs krāsu, garšas un… iespējams arī jēgas.
Prieks – šis klusais ikdienas prieks, kas nav hormonu radīta emocija par kādu konkrētu notikumu, bet saplūsme ar ŠEIT UN TAGAD mirkli PATIESĀ PATEICĪBĀ.
Prieks, kas rodas, apzinoties sevi kā Vienotībā esošu daļiņu no Veseluma.
Prieks, kas dzimst no absolūtas dzīves apstākļu un cilvēku pieņemšanas, dievišķā plāna redzēšanas ikvienā procesā un cilvēkā.
Prieks, kas dzimst no miera iekšienē, no harmonijas, no atļaujas būt sev un citiem tādiem, kādi tie izvēlas būt.
Prieks un līksme, kas rodas no savienojuma ar Dievišķo par spēju piedalīties kopradē šeit uz šīs brīnišķīgās planētas.
Tas ir tas, ko es novēlu sev un ikvienam – nākamajā gadā atrast savu Prieka formulu!
Priekā un patiesā pateicībā par kopā ejamo ceļu!
Inta Blūma, 26.12.2024