Šis raksts ir papildinājums mūsu iepriekšējam vebināram, bet plašākajai auditorijai…
Mēs atrodamies interesantā Pārejās laika fāzē,- ļoti tuvu viducim, kad pa vecam vairs nevar, bet pa jaunam vēl nezinaм kā. Tas attiecas uz ļoti daudziem cilvēkiem un jomām, – vairāk uz tiem, kas ” ir tēmā”.
Protams, ka ir tie, kas jau dzīvo jaunajā pasaulē, kādās kopienās, izmēģina jaunus sociālos modeļus, taču tādu vietu, kur to pieļauj esošā sistēma, ir maz.
Skaitliskais vairākums vēl mauc pēc vecajām programmām. Arī garīgi-ezotēriskajā jomā.
Šeit es padalīšos ar savām sajūtām un redzējumu, kas būs aktuāls ne visiem, taču domāju, ka līdzīga fāze stāv priekšā visiem, kas iet vertikālo izaugsmes un garīgās attīstības ceļu.
Viena no raksturojošākajām pazīmēm ir nogurums no ezotēriskās un garīgās informācijas apjoma un raibuma. Visa kā ir par daudz: par daudz prakšu, teoriju, mācību, pieeju, meistaru, guru… Pārāk daudz atšķirīgu viedokļu, pasaules uzskatu, nākotnes scenāriju. Pārāk daudz mācību, prettrunu, strīdu, viedokļu, pārliecību…
No tā visa rodas pārsātinājums un nogurums, varbūt apjukums un apnikums. Jo šodienas stāsts vairs vispār nav par zināšanām vai kādām jaunām koncepcijām. Tām jau tika iedots laiks, vieta un enerģētiskais atbalsts iepriekšējos 10-20 gadus.
Šis ir brīdis, – sliekšņa fāzes, kad tu pārstāj meklēt un vienkārši atgriezies pie sevis. Pie savas dzīves, pie savas atbildības. Šis ir stāsts par pieaugšanu. Brīdis starp vispārējo skolu un augstskolu.
Kamēr veco pasauli drebina un lauž, kamēr aizkadrā dzimst jaunais, mums ir dots laiks mentāli atkabināties no vecā. Vecās pasaules izpratnes, vecajiem ieradumiem, vecā -es.
Mēs jūtam, ka vecie modeļi mums vairs neder. Skolnieks- skolotājs, direktīvas par to, kā jādzīvo, patēriņa programmas, atrautība no dabas un dabiskuma. Ja mums iekšēji vairs neder, tad arī ārēji- vairs nestrādā.
Šobrīd ir klusuma un iekšējās pārveides laiks. Laiks, kad čūska maina ādu, vai kūniņā veidojas tauriņš… Un, iespējams, šis ir viens no svarīgākajiem brīžiem katram individuāli.
Atkabināšanās no vecā nenotiek ātri un nesāpīgi, no daudz kā ir jāatvadās, jāpalaiž, jāizmaina savs redzējums, jāatbrīvojas no ilūzijām par pasauli un sevi.
Vecās pasaules programmas brēc arvien skaļāk, mēģinot noķert tavu uzmanību un enerģiju slazdos, bieži gribās ietaisīties savā mājiņā un nogaidīt, nelīst ārā līdz pārmaiņu vētras norims, taču tā mēs riskējam palaist garām pavasara vēsmas, kuras nesīs sajūtas, iekurs iedvesmas uguntiņu, modinās iekšējo vilkmi izpētīt savu jauno pasauli…
Jā, vecā pasaule mums vairs neatbilst. Mūs vairs nesaprot un mēs nespējam saprast to. Šķiet, ka cilvēki jūk prātā, zūd cilvēcība, zūd vērtības…šķiet, tas ir pasaules gals. Jā, tas ir pasaules gals. Vecās pasaules gals. Un tas ir jāpieņem. Mēs nevaram izglābt to, kam lemts nomirt, pat, ja ļoti vēlamies, pat, ja ļoti žēl.
Jā, šobrīd man un daudziem no mums ir klusuma laiks. Sakrāls un svarīgs.
Daudzi (mazākums gan) pavadoņi un meistari (pēc vecās defininīcijas) to jūt. Tādēļ ir pieklusuši, ļaujot arī savai auditorijai pabūt klusumā.
Retrīti, dažādi grupu pasākumu, kur ir vertikālais Skolotāja- Skolnieka, Guru-sekotāja formāts, – zaudē aktualitāti. Atrast kādu vienu vienīgo patiesību vairs nešķiet svarīgi. Visam ir vieta būt un katrs drīkst dzīvot savā paradigmā. Ko manā dzīvē maina tas, ka zeme ir apaļa vai plakana? Citplanētieši eksistē vai neeksistē? Ko šī zināšana maina manī vai manā dzīvē? Vai tā padara mani par labāku cilvēku?
Vērojot vecos formātus, ko pašlaik turpina piedāvāt, un, kuriem līdzīgus reiz piedāvāju es pati, redzu, ka tie var būt pat kaitīgi. Vest prom no sevis, no tik vajadzīgās klusuma vai pagriešanās pret sevi fāzes. Visam ir savs – pareizais laiks un vieta.
Jaunie formāti vēl tikai dzimst, tie ir par dzīvu horizontālu mijiedarbību, par domubiedriem, par līdzvērtīgu komunikāciju no sirds uz sirdi. Kolēģu pieredzes apmaiņas, darītāju brokastis, amatnieku festivāli, salidojumi un citi koprades formāti, kuros nesludina kādu konkrētu mācību, patiesību un nepārdod zināšanas. Kur katrs var dalīties no sava iekšējā avota. Tas neizlēdz enerģijas apmaiņu naudas ekvivalentā par organizācijas izmaksām, bet tas ir par jauna veida enerģētisko telpu, kur katrs ir kopradītājs.
Jo tieši šajā koprades savienojumā dzimst spēks, – no līdzīgas vibrācijas nevis hierarhijas.
Daudziem vēl līdz tam ir jānonāk, jāizaug no savām ego programmām (‘’ программы достигаторства’’), no panākumu vēlmes, lai pasaule atzīst un novērtē, jo vecāki neiedeva to sajūtu, ka esi pietiekams un labs tāds kāds esi. Un, ne tikai vecāki, arī skola, sabiedrība, vecās pasaules programmas par to, kādam tev jābūt, lai būtu vērtīgs sabiedrības loceklis 🙂
Klusums pašlaik var būt pats dziedinošākais lēmums. Vilcienam pa priekšu skriet nav jēgas. Pat, ja atskriesi pirmais, – tur, kur nonāksi,- neviena nebūs. Bet jaunā pasaule ir par kopradi un vienatnē būs jāsēž un jāgaida, kamēr jaunā pasaule sāks izpausties un pārējie pievilkties.
Labāk esi klātesošs pats sev un, cik spēj arī apkārtējiem, vienlaikus ļaujot notikumiem notikt un pasaulei pārdzimt.
Jā, jaunais garīgums tā ir atgriešanās pie sevis, – tā ir pieaugšana. Tu vairs nevēlies, lai tevi māca, tev vairs nevajaga, lai tevi glābj, tev vairs nav nepieciešama īpaša jēga savai dzīvei.
Arī Tu pats vairs nevēlies nevienu glābt, vilkt, iedvesmot vai pārliecināt… Tas laiks ir beidzies.
…
Un vispār, katrs mūsu elpas vilciens pietuvina mūs pēdējam. Visa mūsu dzīve ir gatavošanās nāvei. Individuālajai Lielajai Pārejai. Un tās zvaigznītes uz pagoniem, ko esam paši sev piešķīruši par it kā saviem nopelniem, šeit uz zemes, neko nedos, stāvot šajos Pārejas Vārtos. Jo vieta, kur nonāksim ir atkarīga no tā, cik esam mīlējuši, cik esam tīri bijuši savos nodomos, cik pieņemoši citu izvēles un rīcības, cik pietuvojušies savai iekšējai Kristus, jeb dievišķības gaismai. Un no tās vietas, kur nonāksim, ir atkarīgs, kā un kur startēsim, kā Dvēsele, tālāk…
Savā pieredzē par sliekšņa fāzi es dalījos vebinārā pagājušonedēļ. Pieeja ierakstam par ziedojumu tiem, kas nav patreon abonenti, ir pieejama šeit.
Sveiciens jo klusuma-
No sirds uz sirdi- Inta