Pieņemšana- atslēga ceļa turpinājumam

Jau mēnesi nēsājos apkārt ar visādiem pārdomu fragmentiem, kuros vēlos dalīties… tad mana ”iekšējā

Jaunava (mana Saules horoskopa zīme), kā parasti liek nopietni iztirzāt, teorētiski pamatot, iedziļināties, sagatavoties un smuki pa punktiņiem visu sarakstīt…

Tā nu ir sanācis, ka mana Mēness zīme ir Dvīnis, kas grib visu pa fikso, ātrāk, pavirši, haotiski- ka tik dabūt  no sevis ārā un miers! 🙂 
Dažreiz sanāk, ka uzvar viens, dažreiz otrs, bet parasti- Jaunava iesāk, bet Dvīnis pabeidz! 😀
Man ir blociņš, kurā pierakstu idejas, tēzes, pārdomas un brīžiem, gaidot, kad tad mans iekšējais Dvīnis beigs domās un darbos bizot apkārt pasaulei un ļaus Jaunavai sastrukturizēt rakstu… Bet Jaunavai ļoti patīk sakārtot domas, analizēt, iedziļināties… un …uzlikt rāmīšus: vai nu tā, vai nekā!
Mans iekšejais Dvīnis šodien protestē: bet tas ir mans blogs. Varu darīt kā gribu, rakstīt kā gribu, nelabot drukas kļūdas- lai ātrāk iet tautās! 🙂 Tādēļ šodien par visu ko 🙂
Jums tā nav? Tādi iekšējie dialogi… gan jau ir. Katram, protams, savādāk izpaužās, bet pazīstama situācija…
Esmu jau rakstījusi, ka ir tēmas, kas ”atrodas gaisā”- tās sajūt daudzi, par tām domā daudzi. Tas kārtējo reizi tikai apliecina to, ka lielākā vai mazākā mērā mēs katrs spējam nolasīt informāciju no Visuma Interneta…
Pirmo savu klusēšanas retrītu es pati personīgi izgāju 2009.gadā. Man tas mainīja visu dzīvi. Kopš tā laika gan regulāri praktizēju, gan nemitīgi runāju, stāstu un iesaku, kā, manuprāt, pašu efektīvāko veidu saziņai ar savu iekšējo Es, savu Dvēseli. Kopš 2012.gada klusēšanas retrītus sāku vadīt pati. No sākuma izmantojot, izmēģinot dažādas pieejas un teorijas, kamēr organiski izveidojās manis pašas pieeja, filozofiskā platforma, meditatīvā bāze. Esmu sapratusi, ka pie manis pievelkās tie cilvēki, kas iet līdzīgi man, tādēļ arī viņiem visefektīvākās ir tās prakses, kas tādas ir bijušas man pašai. Par klusuma retrītiem esmu jau rakstījusi, arī mēdijos (šeit viens no rakstiem) un uzrakstīšu vēl plašāk drīzumā, šodien tikai vēlējos pateikt, ka vārds klusēšanas retrīts pēkšņi ir nomainījis sievišķības prakses 🙂 Tā nu ir šodienas populārākā garīgā prakse. Vismaz man tā sāk likties, redzot, cik daudzi to piedāvā. Man patiešām liels prieks par to, jo priekš manis tā joprojām ir pati efektīvākā. Aprīlī mēs klusēsim Lieldienu laikā un apvienosim ar gavēni.
Nākamā tēma, kam esmu sazīmējusi virkni tēžu savā blociņā, bet neesmu satrukturizējusi un izvērsusi, ir Pieņemšana un Pazemība. Savā FB lentā apjautājos par to, kā cilvēki izprot šo terminu. Kā saprot krieviskos terminus: покорность un смирение, un saskāros ar to, ka cilvēki tik ļoti dažādi to uztver. Katram ir savs viedoklis, izpratne un asociācijas. Es saprotu- to diktē katra personīgais apziņas līmenis, uztvere un pieredze. Atceros tās kaislības, kas bija pēc mana raksta par izglītību, par kuras nevajadzību es runāju, kad termins izglītība, tika jaukts ar zināšanām. Zināšanās ir nepieciešamas, bet šodienas izglītības sistēma tās piedāvā neefektīvā veidā…
Kāpēc es gribētu rakstīt un iedziļināties tieši Pazemības tēmā? Es pat vēlētos pamēģināt izveidot kādu divu dienu grupu, kur praktizēt pieņemšanu, смирение и покояние… Es atvainojos, ka es izmantoju krievu valodas vārdus, jo latviski to nokrāsa ir mīnusīga. Diemžēl.  Es tos vārdus lietotu, bet esmu piefiksējusi, ka cilvēki saraujās. Reiz man pašai tā bija ar virkni terminu, ko izmanto kristīgajā reliģijā, jo bija vienpusīga, ļoti burtiska izpratne par jēdzieniem, kuru dziļumu nemaz nevar izteikt ar vārdiem.
Jebkuru reliģisku, garīgu avotu lasot, mēs to uztveram caur savu apziņas prizmu. No sava līmeņa. Tādēļ ir tik daudz viedokļu, neizpratnes. Visi šie avoti ir cilvēku radīti, caur konkrēta vēsturiskā perioda un konkrēta cilvēka (lai arī iespējams apskaidrota) personības prizmu. Pie tam, pasniegts tas tika tā laika cilvēkiem… Cik daudz šķēpu tiek lauzts dažādos skaidrojumos! Jo Tu vairāk tuvinies Dievam, jo mazāk pretrunu. Jo mēs redzam to, uz ko skatamies. Ja redzam atšķirīgo, tad visur radam šķelšanos. Ja redzam vienojošo, tad visur ieraugam šo Dievišķo dzirksti…
Šīs pieņemšanas, pazemības prakses visos laikos ir bijušas ļoti vērtīgas, lai pastrādātu ar savu Ego. Jo tieši sava Ego savaldīšana ir viena no grūtajām lietām mūsu ceļā. No savas pieredzes varu teikt, ka nevienu dienu nedrīkst atslābt… Rodas sajūta, ka jo vairāk mēs augam garīgi, savā apziņā, jo vairāk Ego izjūt tādu kā apdraudējumu, jo izmanīgāks un viltīgāks paliek…
Tā kā palielam atrodos šo garīgā ceļa gājēju lokā, tad tieši tie, kas apzinās, atpazīst savus Ego gājienus, piedomā, praktizē- ar tiem, manuprāt, viss ir kārtībā. Jo apzināties savas kļūdas, nepilnības- tas ir liels solis uz priekšu. 
Es uzcepos, apvainojos…Ahā, kas tas bija? Varbūt esi ievērojis, ka katrā dzīves posmā ”cep” kaut kas cits? Mani ilgus gadus ”cepa” kavētāji. Es jau pēc 10 min biju uzvārījusies! Pie tam es tur nekādu spoguli neredzēju- jo es taču mēdzu atbraukt ātrāk un gaidīt līdz bija bez vienas minūtes norunātais laiks, lai ietu iekšā un visiem parādītu, kā jārīkojās! 😀
Tagad mani ”cep” tie FB postētāji, kas neliek avotu un autoru zem saviem tekstiem. Tā kā daudz lasu, tad redzu uzreiz, no kura avota tas ir izkopēts, iztulkots, paņemts. Bieži saskaros ar saviem tekstiem (par to vairs necepos), ko kāds ir paņēmis. Un tad analizēju, ko tas man spoguļo? Es ļoti cienu tos FB cilvēkus, kuri dalās savās pārdomās, liek atziņas, rakstu fragmentus un pievieno avotu. Uzreiz prātā ienāca Valters Korālis, Normunds Astra, Edgars Untāls. Un nav tikai tā, ka vīrieši tie būtu- ir daži populāri vīriešu kārtas darboņi, kas avotu, autoru neliek nekad… Tas nav no dzimuma atkarīgs. Neesmu es bez grēka, jo citreiz atceros teicienu, bet neatceros autoru…tāpat neizslēdzu, ka var ļoti līdzīgi domāt, jo viss jau ir gaisā. Es pirms pāris mēnešiem uzrakstīju rakstu ”Viņi neko negrib”un tagad kādā krievu portālā ir parādījies raksts par jauniešiem ar tādu pašu nosaukumu. Saturs gan atšķirās, bet līnija ir viena un tā pati. Un krievu portāls noteikti no manis to nav nošpikojis… 😀
Tātad, kas tad īsti cep, ja špikošana vairs necep? Negodīgums? Jārok, kur tas ir pašā.. 🙂 Lūk tādi jautājumi, situācijas māca man pašai pieņemšanu. Netiesā un netapsi tiesāts. Un iekšēji pieņemu šo cilvēku izvēles rīkoties tieši tādā veidā, ka viņi paši izvēlās…
Kā Tev ar šo?
Atgriežoties pie pieņemšanas un darba ar savu Ego, redzu, ka tieši vīriešiem iet ar to visgrūtāk. Viņiem prāts jau dabiski ir dominējošs, bet Mīlestības sfēra ir sveša dimensija. Daudziem no vīriešiem, kam patīk runāt par Mīlestību, ir milzīgs neiegrožots Ego. Pārliecība par savu taisnību, savu vienīgo taisnību un pārējo maldiem, ir nesatricināma kā klints. Plikas, sastiķētas zināšanas ir radījušas savu pārliecības platformu, nostiprinot Ego zem garīguma karoga. Tā ir viena no spēcīgākajām Ego pozīcijām. Jo pats tā īpašnieks to vispār neredz. Interesanti, ka šo cilvēku personīgās dzīves, nekādi neatspoguļo deklarētā vieduma un gudrības rezultātu…
Vispār esmu ievērojusi, ka neatkarīgi no dzimuma, par Mīlestību visvairāk runā tie, kam tās visvairāk trūkst-, gan iešēji, gan ārēji, personīgajā dzīvē. Viņi runājot par to, cenšās to tā kā aktivizēt, piesaistīt…atvērt…?
Vēl par šo pašu tēmu es prātoju, kādēļ neskatoties uz to, ka arvien vairāk cilvēku mostās, strādā ar sevi, -citu nepieņemšana, nosodīšana, tiesāšana aug augumā? Vai tā būtu politika, valsts, reliģija, kaimiņi,  ārzemnieki, citādi domājošie… Vispārēja neiecietība, pat rasisms?
Esmu sastapusi fantastiskus cilvēkus: krievus, gruzīņus, čigānus (man bija fantastiski kaimiņi- čigānu ģimene Jelgavā), musulmaņus, kristiešus, politiķus, policistus, VID darbiniekus.. Kāpēc visi jābāž vienā maisā? Kretīni, izvarotāji, ekstrēmisti, kukuļņēmēji, zagļi ir arī starp latviešiem. Diemžēl.
Psihologi un viedie māca, ka, lai ietu uz priekšu, lai dziedinātos ir viena kardināli nepieciešama lieta, bez kuras uz priekšu netikt… Zini, kāda?  Atlaist pagātni. Piedod, palaist, nedomāt par to…
Tā ir dziedināšanas atslēga. Tā ir atslēga uz brīvu un skaistu nākotni.
Pieņemšana ir atslēga ceļa turpinājumam.


Pieņemšana ir Dvēseles īpašība. Pa īstam pieņemot otras Dvēseles izvēles, mēs redzam pasauli ar Dvēseles acīm.
Kamēr nosodam, vērtējam, tiesājam, tikmēr tā ir cilvēciskā Ego pozīcija un par patiesu garīgumu te nevar būt ne runas.

Ja esi iestrēgusi un ej pa apli, varbūt tieši šeit ir ķeršanās?

Kamēr mēs cepsimies par to, kā kristieši raganas dedzināja, kā vācieši, krievi, zviedri Latviju okupēja un visus pārējos vēstures faktus, tik izdevīgi atceroties, ko šie vēsturiskie periodi ir mums sliktu nodarījuši, bet aizmirstot, ko devuši (skaļi saucot, ka neko nav devuši), tikmēr mēs esam nolemti. Nolemti gausties un vainot visu pasauli paši savā neizlēmībā, nespējā sevi aizstāvēt, pastāvēt par savām vērtībām, savu zemi, tradīcijām.
Starp citu, krievu laikā mūsu tradīcijas, literatūra un kultūra, kaut nedaudz apspiestā un ideoloģiski iekrāsotā formā, tomēr saglabājās, pastāvēja un attīstījās. Ko es nevaru garantēt, ja pēdējais latvietis izlēgs lidostā aiz sevis gaismu, vai, ja šeit sabrauks arābiski runājoši, citas etniskās piederības pāstāvji un sāks precēt mūsu tautumeitas. Tad jau pēc vienas paaudzes mēs būsim multikulturāli mulatiņi 🙂 Es tagad nevērtēju, kas ir labāk. Visā ir Dieva plāns- un varbūt pēc gadu tūkstošiem kultūru, valodu un rašu sašķeltās cilvēces, Viņam ir Vienotības plāns. Vai vari iedomāties, ka visa cilvēce dzīvo vienā valstī un runā vienā valodā? Grūti, vai ne?
Kādā garīgā traktātā (avotu neatceros :D) reiz lasīju atbildi uz jautājumu: Kādēļ Dievs ir radījis tik daudz atšķirību cilvēkos- rases, valodas, valstis, ticības, reliģijas? 
Atbilde bija: lai mācītu cilvēkiem pieņemšanu un toleranci pret visu, ko Dievs radījis.
Tā ir mācība, kurā Cilvēce totāli un visos laikos ir izgāzusies. Nežēlīgi daudz asiņu ir izliets dēļ ticības, teritorijām, rasu piederības… Skumji, ka tas turpinās vēl aizvien… Mācība netiek apgūta…

Pazemības praktizēšana ir tā, kas ir vienojoša austrumu un rietumu garīgajā tradīcijā. Tās ir visās, ar kurām esmu pazīstama. Šī praktizēšana palīdz pieņemt citus un iegrožot (усмирить) Ego. Pazemības praktizēšanai nav nekāda sakara ar pazemošanos, sevis noliegšanu vai vainošanu. Šī jēdziena patieso dziļumu nevar izskaidrot, to var tikai sajust, ja pats jau esi izaudzis un tam gatavs… Vari man uzrakstīt, ja Tevi interesētu šādā veidā ar sevi pastrādāt. Varbūt varam eksperemantālo grupiņu izveidot.:)
Šāda prakse nav nepieciešama tiem, kas sevi ir izdziedinājuši vai ir veseli (psiholoģiski) kopš dzimšanas. Piemēram, daudziem jauniešiem, kas mostās garīgumam, es nemaz neredzu šo hipertrofēto Ego. Ego, ko radījis ievainots iekšējais bērns. Jo ievainotāks, jo dziļākas sāpes pieredzējis, jo lielākas bruņas un Ego. Jo vairāk saudzīgas dziedināšanas caur izpratni un pieņemšanu ir vajadzīgs.
Tāpat tā nav nepieciešama, ja esi izgājis jau  to posmu. Esi nonācis vietā, kur apzinies, ka esi daļa no Dieva. Tāda pati daļiņa, kā jebkurš cits cilvēks, neatkarīgi no sava statusa, rases, reliģiskās piederības…vēl vairāk… varbūt Tu to vēl neizjūti, bet jau zini, ka pastāv vieta, kur mēs visi esam viens. Skatoties otrā, mēs varam redzēt paši sevi. Visi viena Dieva bērni… Un katrā no mums ir paša Dieva atspulgs…
Diemžēl tiem, kam tā būtu visvairāk vajadzīga, tie sevi uzskata par perfektiem un visskaļāk protestētu, sakot ka pazemības praktizēšana ir kristiešu izdomājums, lai turētu cilvēciņus īsā pavadā… Pazemību praktizēja jau senās ciltis, noliecot galvu viedo priekšā, dažādos ar iniciāciju saistītos rituālos, tāpat arī visās austrumu garīgajās praksēs dažādās praksēs, rituālos, meditācijās un lūgšanās pazemība tiek praktizēta… Tā ir plaša tēma, ko neizvēršu, vien aicinu aizdomāties…
Tomēr lielai, lielai daļai no mums, kas vēl atrodas savā dziedināšanas procesā, šī prakses ļoti noderētu… Vai vismaz aizdomāšanās par šo tēmu… 🙂
Nu, tā mīļie… uzrakstīju tomēr par pieņemšanu, pārējo atstājot nākamajam ierakstam 🙂
Ir sācies jauns gads. Neatceros, vai rakstīju par savām novembra sajūtām, kad enerģētiski tiku nolikta ”uz citām sliedēm”. Uz sliedēm, kas neatbilda manam iepriekšējam redzējumam un izpratnei par to, kur virzamies. Vektori ir mainījušies. Runāju ar vairākiem domubiedriem- ir dažādi. Vairs nav tikai divi galvenie vektori- tiem, kas mostās un tiem, kas paliek un iziet pilnu 3D (dualitātes) ciklu. Ir ļoti dažādi. Vēl neesmu gatava par to runāt skaļi, jo pati vēl taustos un pinos savās sajūtās un redzējumos. Mums stāv priekšā ļoti krāsains gads. Pie tam vienam tā var būt tikai pelēkā vai melnā krāsa, bet kādam viss varavīksnes spektrs! 2016. bija samērā viendabīgs uz pelēko toņu pusi, bet 2017. mūs pārsteigs… 
Novēlu, lai Tavi pārsteigumi, liktu elpai aizrauties! No idejām, iespējām, radošā lidojuma un taureņiem vēderā! Turi buru un esam kopā arī 2017!
Sirsnīgi-
Inta

Atbildēt

Valodas