Skola nekad nav gatava. Sčetiņina skolas modelis- citāda pieeja mācību procesam

Raksts par alternatīvu pieeju izglītībai tiem vecākiem un bērniem, kuri meklē piemērotākus un

individuālākus izglītošanās veidus saviem bērniem.

Vai Latvijā būs Sčetiņina skolas modelis? Tas atkarīgs no mums- vecākiem, no mūsu prāta atvērtības, no elastības un redzējuma plašuma. 
Lauma Priekule, kas ir atvedusi uz Latviju šo skolas konceptu un ar milzīgu enerģiju dalās, meklē domubiedrus un iespējas šo modeli ieviest arī šeit, piedāvā unikālu iespēju tikties vecākiem un pašiem bērniem divu dienu forumā, lai iedvesmotu bērnus un viņu vecākus atplest spārnus un  ļaut lidot saviem bērniem! Tāpat būs iespēja bērniem izmēģināt šo skolas pieeju 5 dienu izmēģinājuma modelī, turpat Vidzemes Retrītu Centra telpās.
Laumas info lapa feisbukā: Skola Cilvēkam
Paldies, Sanitai Dāboliņai par izsmeļošo rakstu!

Skola nekad nav gatava
UZZIŅA
Mihaila Ščetiņina skola
• Pirms 30 gadiem M. Ščetiņins kopā ar saviem
audzēkņiem izveidoja skolu – Liceju–internātu kompleksai bērnu un jauniešu
personības veidošanai, jo negribēja strādāt kā visi, nevēlējās balstīt formālo
skolas modeli. (M. Ščetiņins jau iepriekš meklēja citādu pieeju mācību
procesam, jo nespēja pieņemt nesekmīgos kā neatņemamu sistēmas daļu, uzskatot,
ka nesekmīgi ir nevis bērni, bet pedagoģija, kas nav pietiekami kvalitatīva.)
Tā ir valsts skola, tiek uzturēta no Krievijas budžeta, tajā mācās
80–105 bērni un jaunieši. Skola atrodas Krasnodaras apgabalā, Tekosā. Par
skolu ir uzņemtas vairākas filmas, tā ir pieminēta Vladimira Megrē grāmatās par
Anastasiju („Skanošais ciedrs”). Skolas absolventi vienā no Krievijas
ekociematiem, vadot ciemata skolu, strādā ar M. Ščetiņina metodēm, taču
otras šādas skolas nav.
• L. Priekule: „M. Ščetiņins ir Krievijas
akadēmiķis, kurš ir radījis fundamentāli citu pieeju mācību procesam, skolas veidošanā
un mācību procesā sadarbojoties ar bērniem. Sākotnējais darbs balstīts uz
vairākiem pētījumiem, un jaunā pieeja pakāpeniski pārbaudīta pedagoģiskajā
praksē. Pašreizējā skola veidojas ciešā sadarbībā ar katru bērnu, kas tajā
mācās. Bērni mācās jaukta vecuma grupās, neveidojot ierastās klases (zina, kurā
klasē mācās, bet šis dalījums ir nosacīts). Tā kā katrs apgūst dažādas mācību
tēmas savā tempā, tas pats skolēns var būt apguvis krievu valodu 8. klases
līmenī, bet fizikā un ķīmijā darboties 11. klases līmenī. Pedagogi
pārsvarā ir kvalificēti pasniegt vairākus mācību priekšmetus, ieguvuši vairākus
bakalaura un nereti arī maģistra grādus dažādās specialitātēs, ieskaitot
pedagoģiju. Gandrīz visi pedagogi ir šīs skolas absolventi, tādējādi izprot
skolā izmantoto metodoloģiju. Lielu daļu mācību darba virza paši bērni, kas
māca viens otru. Katrs cilvēks šajā skolā kļūst reizē par skolēnu un skolotāju.
Klašu un kopīgo ēku iekārtojums vairāk atgādina lielas, kopīgas mājas nekā
ierasti auksto, vēso, bezpersonisko skolu vidi. Skolas darbu organizē tēls, bet
tēlus rada pats M. Ščetiņins ar skolēniem. Šajā skolā mācās domāt ar
sirdi, izlemt ar prātu, celt un veidot ar savām rokām visu dzīvi.”
Lauma Priekule, tiekoties ar interesentiem pirms
Vidzemes Retrītu centra un biedrības „Sirds ceļš” 10. un 11. martā
plānotā foruma par alternatīvām mācību iespējām bērniem, atzīst, ka par
Ščetiņina skolu interese ir visā pasaulē. Daudz kur Rietumu kultūrā skolās
situācija ir līdzīga: sākotnēji bērni grib mācīties, no 1. līdz
4. klasei ir novērojama intereses lejupslīde, līdz pēc 4. klases
skolēni vairs negrib skolu un nemīl mācīties. Arī atceroties savu izglītības
ceļu, Lauma stāsta, kā vidusskolā septiņus mēnešus vienkārši atsēdēja un tad
divos mēnešos nokārtoja visus vajadzīgos pārbaudījumus, lai saņemtu atzīmes,
bet augstskola sagādāja vilšanos, jo tur nerunāja par būtisko. Par savu
pieredzi Ščetiņina skolā L. Priekule labprāt stāsta visur, kurp vien viņu
aicina, – Latvijas skolās, Zviedrijā utt. Dzinulis tam ir vēlēšanās parādīt
citiem, ka var būt arī citādāk. Vajadzību mainīt pašreizējo situāciju
apstiprina arī tikšanās dalībnieces: Marina, kura meklē skolu savam dēlam un
baidās kļūdīties; Liene, kuru skolas laikā izmisīgi pavadīja doma, ka par kaut
ko ir jākļūst, tāpēc tika mainītas skolas, lai atrastu savu; Inta, kura,
Amerikā 20 gadu laikā ieguvusi vērtīgu pieredzi un atgriezusies Latvijā,
ir izsapņojusi savu skolu; Santa, kura atzīst, ka ir sistēmas cilvēks un grib
šo sistēmu padarīt labāku, un Inta, kura uzskata, ka visas alternatīvas ir
labākas par pašreizējo sistēmu, bet paies vēl 20–30 gadu, iekams notiks
visaptverošas izmaiņas.
Pirmo reizi uz Ščetiņina skolu Lauma aizbrauca 20 gadu
vecumā – paskatīties, vai sapņiem var ticēt. Tur viņa mācījās kopā ar
14–16 gadus veciem pusaudžiem. Nākamās trīs reizes viņa apmeklēja skolu
jau kā skolotāja – lai apgūtu mācību metodoloģiju un tādu skolu varētu
izveidot Latvijā, strādājusi tur par praktikanti, arī mācot latviešu valodu.
Vai izredzētie?
Lai iestātos skolā, skolēns kārto iestājpārbaudījumus. Skolā
vasaras vidū piesakās 200–500 bērnu uz 15–25 vietām. Par skolu
nākamie skolēni uzzina no paziņām, kas tur mācījušies, no grāmatām sērijā
„Skanošais ciedrs”, citus atved vecāki, taču pieteikšanās skolā ir paša bērna
vai pusaudža apzināta izvēle: pašam ir jābrauc uz skolu, jāpiesakās, jāpiedalās
iestājeksāmenā. Skolā uzņem audzēkņus no visas pasaules, ir bijuši audzēkņi no
Ķīnas, ASV, Kanādas, Austrālijas, Vācijas u. c. valstīm. Īpaši daudz
audzēkņu ir no Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas. Šobrīd skolā ir
nosacījums – bērniem vajadzētu zināt krievu valodu vismaz sarunvalodas
līmenī, lai uzsāktu skolas gaitas.
Pirmajā iestājeksāmena dienā pretendenti parāda krievu
valodas un matemātikas zināšanas. Šobrīd matemātikas darbs tiek pārbaudīts
rakstiskā formā, bet agrāk skolēni, kas gribēja iestāties skolā, gāja uz
pieņemšanu pie skolas direktora un matemātikas uzdevumus rēķināja galvā,
nosaucot atbildes mutiski. Otrajā dienā – horeogrāfija un sports. Kustību
priekšmetiem Ščetiņina skolā ir svarīga loma. Uzņemšanas procesā tiek vērtētas
zināšanas, kustību prasmes, iesaistīšanās kopīgajā darbā, sadarbība ar citiem
skolēniem, iekļaušanās grupā, darbs ar informāciju un viņa īpašības – cik
viņš ir patiess, atklāts, drošs, patstāvīgs, apķērīgs. Pēc pirmajām divām
uzņemšanas dienām sākas intensīvs mācību process, kurā katram jaunajam skolēnam
ir piesaistīts palīgs – viens no vecākajiem skolēniem. Pirmo divu nedēļu
laikā tiek vērots, kā skolēns iejūtas skolas mācību procesā. Dažkārt bērniem ir
grūti iejusties skolas ritmā, daži bērni skumst pēc mājām un ģimenes, tad viņi
drīkst doties mājās jebkurā brīdī šo divu nedēļu laikā un dažkārt arī vēlāk.
Lauma skolā iestājpārbaudījumu laikā satikusi puisi, kurš
viens pats braucis iestāties četrus gadus pēc kārtas. Viņa atbilde uz jautājumu
„Kāpēc tu gribi iestāties šajā skolā?” bija šāda: „Abi mani vecāki ir
alkoholiķi, un, ja es netikšu mācīties šeit, man nav nākotnes. Tur, kur es esmu
šobrīd, mājās, es nebūšu nekas.” Viņam tobrīd bija 16 gadu, un tas ir
pēdējais gads, kad viņš varēja iestāties skolā. Viņu uzņēma.
Daudzi argumentē, ka šajā skolā
mācās tikai atlasīti bērni, taču vienlaikus daudzi skolēni, kas ierodas skolā,
ir demotivēti un nemācās parastajās valsts skolās. Bet, ierodoties Ščetiņina
skolā, viņi atrod sevī motivāciju, gribasspēku un aktīvi iesaistās mācību
darbā. Tas rada iespaidu, ka pati skola ar savu īpašo noskaņojumu un
piedāvātajām iespējām bērniem rada bērnos motivāciju un padara viņus mazliet
īpašākus.
Skolēni, kas dzīvo dzīvu dzīvi
Ščetiņina skolā uzņem 12–16 gadus vecus bērnus, īpašos
gadījumos – arī 10 un 11 gadus vecus. Šobrīd skolu veido trīs
puišu un trīs meiteņu mājas. Grupu veido 6–8 dažāda vecuma puiši vai
meitenes – grupa dzīvo vienā istabiņā, kopā mācās un kopā dodas darbos.
Katrai grupai ir vadītājs – kāds vecāks skolēns vai skolotājs. Vidusskolu
skolēni pabeidz 14–17 gadu vecumā (tas ir atkarīgs arī no iestāšanās
vecuma). Daļa skolēnu pēc vidusskolas beigšanas paliek skolā. Mācoties
augstskolā neklātienē, viņi turpina darboties skolā un piedalās mācību procesā
kā skolotāji. Mācības skolā notiek visu gadu sešas dienas nedēļā – skolas
dzīves process ir nepārtraukts. Vecāki var bērnus regulāri apciemot, un reizi
vai vairākas reizes gadā bērni dodas uz mājām mācību pārtraukumos (tie ir līdz
vienu mēnesi gari), brīvi izvēloties piemērotāko laiku.
Skolēni Ščetiņina skolā apgūst valstī noteikto
11. klašu vidusskolas programmu (pamatskola un vidusskola), daudzi mācību
priekšmeti tiek apgūti padziļināti (īpaši ķīmija, bioloģija, dabaszinātnes).
Samērā bieži skolēni vienā mācību gadā apgūst divu mācību gadu vielu. Mācības
tik raiti virzās uz priekšu, jo skolēni tiek aktīvi iesaistīti mācību darbā,
viņi skaidro mācību vielu viens otram, daudz strādā pāros un grupās. Pirmais
līmenis ir zināt pašam, nākamais – mācēt izskaidrot šīs zināšanas otram,
vēl nākamais līmenis – mācēt iemācīt šīs zināšanas skolēnu grupai.
Strādājot pāros un grupās, skolēni pastāvīgi attīsta savas sadarbības un
līderības prasmes.
Bet mācības skolā nav visa dzīve. Tieši tikpat daudz laika,
cik tiek veltīts akadēmisko mācību priekšmetu apguvei, tiek paredzēts kustību
un mākslas priekšmetu apguvei. Dejas stundu sarakstā visiem ir katru dienu, arī
mūzikas vai mākslas priekšmets. Skolēni apgūst dažādu amatu prasmes, kas ne vienmēr
ir daļa no mācību stundām: skolēni paši pieaugušo vadībā ceļ jaunas skolas
ēkas, liek jumtu, veido kanalizāciju un jaunajās ēkās apglezno grīdas un
sienas, grebj koka dekorus, glezno mākslas darbus, kas pēc tam grezno skolas
sienas, iekārto teritoriju, veido celiņus un rok dobes, izplāno un stāda
apstādījumus, rudenī grābj lapas. Skolēni savas dežūras dienā gatavo pārējiem
ēst un sakārto virtuvi, šūšanas stundās šuj skolas parādes un deju kolektīvu
tērpus, turklāt paši uzkopj savas dzīvojamās telpas un uztur kārtību mācību
klasēs. Daži skolēni kopj bites. Puiši apsargā skolas teritoriju, un no rītiem
rūdās – peldas avotiņā. Arī skolas administrācijā ir pārstāvēti gan
skolotāji, gan vecākie skolēni, tādēļ uz tālruņa zvaniem mēdz atbildēt bērni.
Sestdienas bieži vien ir dienas, kas tiek veltītas skolas teritorijas
sakārtošanai. Pašlaik Ščetiņina skolā gatavojas būvēt pirti pašu priekam un
praktiskai izmantošanai.
Šādā skolas dzīves ritmā katrs var atrast savu vietu: kāds
ir izcils mācībās, kāds cits brīnišķīgi zīmē, kāds labi dejo un var palīdzēt
citiem paskaidrot deju soļus, bet vēl kāds ir uzticams atbildīgais būvdarbos.
Pēc pamatskolas eksāmeniem ir pieejami arī izvēles
priekšmeti, piemēram, sadarbībā ar arodskolu skolēni divu gadu laikā var apgūt
pavāra profesiju paralēli mācībām skolā.
Savstarpējo attiecību ētika
Audzēkņi Ščetiņina skolā piedzīvo augstus savstarpējo
attiecību standartus un pierod pie tiem. Viņi pieņem arī atbildīgo attieksmi
pret visu apkārtējo. Pamatā šī atbildīgā attieksme balstās uz skolēnam doto
izvēli: kur ir brīvība, tur ir arī atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Bērni
paši izvēlas mācīties šajā skolā – un tas nāk reizē ar atbildību
iesaistīties mācību procesā. Bērni paši ir izvēlējušies, ka viņi grib, lai
skola izskatās skaisti, paši izdomājuši apgleznotās sienas un paši tās
veidojuši, – rezultātā sienas netiek apspārdītas un gleznojumi netiek
sabojāti. Skolēni paši gribēja, lai viņu klasēs nav parasto mācību solu trīs
rindās un skolas solam atbilstīgo krēslu, – un viņi sēž pie galdiem
pieaugušo krēslos. Un galdi netiek aprakstīti, uz tiem nevar atrast skolēnu
iegrebtas mīlestības vēstules, un krēsli nelūst. Skola iztiek bez ikgadējiem
klašu pārkrāsošanas, solu nomaiņas, krēslu labošanas darbiem, tā vietā ieguldot
finanses jaunu ēku celtniecībā, teritorijas sakārtošanā.
Skolā ir vairākas interaktīvās tāfeles, bet daudz biežāk
tiek lietotas parastās tāfeles. Tālruņi un datori stundās netiek izmantoti.
Lauma gan piebilst, ka neesot redzējusi nevienu skolēnu, kurš neprastu ar tiem
rīkoties.
Tieši tāpat četru vizīšu laikā viņa nav pieredzējusi skolēnu
grūstīšanos, kaušanos vai savstarpējus apvainojumus, izsmiešanu,
atstumšanu – tas ir tālu no skolā pieņemtajām uzvedības normām, un skolēni
tās ir pieņēmuši. Protams, arī šajā skolā ne visi skolēni ir labākie draugi un
katrs bērns ir ar savām individuālajām rakstura īpašībām – skolēns var būt
slinks, nevīžīgs vai augstprātīgs –, bet viņam ir grūtāk būt tādam, jo
visa vide to neatbalsta. Romantiskas attiecības starp skolēniem praktiski
neveidojas, galu galā par randiņiem uzreiz uzzina visa skola. Ir vecāko skolēnu
(absolventu) piemēri, un arī viņus pieskata skolas visu redzošā acs, tāpēc
attiecības tiek veidotas īpaši atbildīgi un tās visbiežāk ir ilgstošas.
Skolotāji veidojas skolā
Viens no Ščetiņina skolas pamatprincipiem ir līdzsvars starp
intelektuālo, radošo un fizisko skolēna attīstību, tādēļ, salīdzinot ar
parastajām skolām, skolēniem ir daudz vairāk deju, mākslas un mūzikas stundu.
Par to liecina arī stundu plānojums (sk. piemērus attēlos).
Stundu garums ir atkarīgs no tobrīd aktuālās skolēnu
mācīšanas stratēģijas. Tas var būt 1,5 stundas, 45 minūtes vai cits.
Mācību priekšmeti, kam ir vajadzīga liela intelektuāla noslodze, ir sakārtoti
blokos, un tos caurvij mākslas un kustību priekšmeti, tādā veidā atslogojot
bērnu un ļaujot atpūsties no intelektuālās slodzes. Pēc fiziskās vai radošās
darbības bērns atkal ir gatavs intelektuālai darbībai. Šāda mācību priekšmetu
mija ļauj darboties ar visaugstāko efektivitāti visas dienas garumā. Pārnedēļām
ir piecas mākslas un piecas – mūzikas stundas. Dejas notiek katru dienu,
dažreiz pat divreiz dienā. Dejo arī visi skolotāji, viņiem deju stundas notiek
pēcpusdienā. Kāpēc tik liela nozīme ir dejai? Deja – tā ir mūzika un
fizkultūra, koordinācija un ritma izjūta, tā ir stāja, spēja ātri domāt un
sadarbība ar deju partneri un visu kolektīvu, iekļaujoties kopīgajā ritmā.
Intelektuālie mācību priekšmeti, kas vairāk ir saistīti ar
informācijas izpratni un zināšanu apguvi (bioloģija, ķīmija, fizika, matemātika,
krievu valoda u. c.) parasti sākas ar kodolīgu izvilkumu par šā mācību
priekšmeta būtību. Arī vēlāk, kursa gaitā, koncentrēšanās ir uz svarīgo,
vienmēr parādot kopsakarības un nepievēršot daudz uzmanības vairākkārtējai sīku
detaļu skaidrošanai. Rezultātā skolēni ātri uztver kopsakarības un atceras
zināšanas priekšmeta kontekstā. Kā piemēru Lauma stāsta, kā, sēžot Ščetiņina
skolas solā, sapratusi sakarību starp skaitļu kāpināšanu, kvadrātsakni un
logaritmiem. Tas bija „aha!” moments, īpaši negaidīts pēc fizikas un augstākās
matemātikas studijām. Šādus „aha!” momentus skolā var piedzīvot diezgan bieži,
piemēram, kad desmitgadniekam skaidro organisko ķīmiju, un viņš
saprot (!).
Jau ar trešo dienu skolā skolēni uzsāk intensīvu mācību
procesu, kurā ir iesaistīti vecākie skolēni, kas darbojas kā individuāli palīgi
katram jaunajam skolēnam. Šādā veidā skolēni jau ar pirmajām dienām mācās
savstarpējo „skolēns māca skolēnam” modeli. Mācību process notiek kopā: skolēni
risina uzdevumus individuāli, neskaidro noskaidro savā pārī, sarežģītākos
uzdevumos meklē palīdzību savā grupā. Ja grupa nespēj atrisināt kādu uzdevumu,
tā jautā palīdzību citām grupām vai skolotājam, līdz risinājuma gaita ir
skaidra. Viss process noris stundā: nav „pirms” un „pēc” mācīšanās, nav mājasdarbu.
Pat gatavošanās pārbaudes darbam notiek skolā, tam tiek veltītas vairākas
stundas no mācību laika. Kad mācību priekšmeta apguve ir pabeigta, ir noslēguma
pārbaudes darbs bez atzīmes. Tā kā atzīmju nav, nav jēgas arī špikot, un pat
pārbaudes darbs kļūst par daļu no mācīšanās procesa.
Mācību process ir veidots tā, ka rada skolēnam motivāciju
darboties un mācīties – viņam ir iespēja apgūt mācību priekšmetus
paātrināti, pabeigt līdz pat divām klasēm vienā mācību gadā, ātrāk pabeigt
pamatskolu un vidusskolu. Arī mācību priekšmeti ir daudz vieglāk uztverami un
ātrāk apgūstami, jo nav sadrumstalotības, tie nav lieki izstiepti vairāku gadu
garumā, tieši pretēji – tie ir pasniegti blokos dienas, piecu dienu, līdz
deviņu dienu garumā. Turklāt ir vieta skolēnu pašiniciatīvai, piemēram, katrs
var ierosināt veidot grupu kāda priekšmeta apguvei vai pat ierosināt mainīt
skolas darba struktūru. Reizē veidojas dziļa piederības izjūta skolai: skolēni
paši uztur skolu, organizē darbus, risina aktuālos jautājumus. Skolā pusaudži
un jaunieši iepazīst pasaules lielās organizācijas, piemēram, ANO, NATO,
Eiropas Savienību, starptautiskās tirdzniecības organizācijas: izzina to
juridisko pamatojumu, darbības principus utt. Vēsturē un sociālajās zinībās
daudz tiek uzdoti jautājumi un meklētas atbildes, svarīga ir diskusija par
vērtībām, rīcības pamatojumu, motivāciju, piemēram, kādā vēstures stundā
diskusijas formā tika salīdzinātas mūsdienas ar laiku, kad nebija ledusskapju:
tika runāts par to, ko tolaik ēda, ko audzēja, kur un cik ilgi glabāja pārtiku
un vai ledusskapis kādā veidā var liecināt par attīstītāku sabiedrību vai
nevar. Stundās skolēnus rosina domāt, rosina ievērot augstus ētiskos
standartus. Daudz tiek domāts par kopīgo labumu, sadzīvošanu kolektīvā.
Skolas darbu vada direktors, kurš seko līdzi kopējam
procesam, regulāri sarunājas ar bērniem, un bieži tieši viņš saka galavārdu
daudzos jautājumos. Direktors ar mācību pārziņiem vada skolas darbu lielajā
mērogā, piemēram, skolas vadība vienojas par jaunuzcelto ēku stilu un galveno
vienojošo noskaņu, var vienoties par krāsu toņiem kādai telpai, galveno rakstu
vai attēlu, bet, īstenojot lielās ieceres, skolēni izpaužas individuāli.
Skolotāja loma nemazinās, par spīti tam, ka katrs skolēns te ir arī kā
skolotājs. Vecākie skolotāji ir tie, kas vada mācību procesu, izstrādā mācību
līdzekļus, skaidro jauno mācību vielu, organizē un plāno mācību darbu. Skolēni
skolotājus ļoti ciena tieši tādēļ, ka viņi vada un diriģē kopīgo mācīšanās
procesu.
Skolas absolventi nereti paliek skolā kā pasniedzēji,
praktiski visi skolēni pēc vidusskolas beigšanas apgūst vismaz vienu
specialitāti, parasti – vairākas. Bieži vien viens bakalaura grāds tiek
iegūts zinātnē, otrs – radošā vai mākslu jomā. Daudzi skolēni izvēlas
profesijas, kas dotu ieguldījumu sabiedrībā, bieži tā ir zinātne, medicīna.
Daļa skolēnu kļūst par māksliniekiem, rakstniekiem u. tml. profesiju
pārstāvjiem. Maskavā šobrīd ir vairāki lieli uzņēmumi, kas izķer skolas
absolventus, jo šie jaunieši strauji un uzņēmīgi sakārto vidi ap sevi, parasti
strauji izvirzoties vadības pozīcijās. Ap šiem cilvēkiem mainās uzņēmuma ētiskā
vide, vērtības un iekšējo attiecību modelis, papildus sniedzot kompānijai
iekšējo un ārējo sakārtotību. Tādā veidā ir nostiprinājušies un auguši vairāki
uzņēmumi.
Pieredze ir. Kas tālāk?
Skolas direktors M. Ščetiņins uzskata – lai
izveidotu šādu skolu, ir divas iespējas: pieaugušo iniciatīva vai pašu bērnu
iniciatīva. Viņa jautājums ir: kāpēc gan pieaugušie mēģina izveidot skolu?
Skolu vajadzētu veidot pašiem bērniem.
Lauma atbalsta skolā redzēto mācību procesu, īpaši darba
kultūru un samērā intensīvo darba ritmu, kā arī sabalansētību starp
intelektuālo, radošo prasmju un kustību attīstīšanu. Viņa uzskata, ka bērnus
nevajadzētu atraut no ģimenēm. Viņas mērķis ir iedzīvināt Latvijā skolu, kurā
skolēns var ietekmēt savu mācību vielas apguves ātrumu, kurā ir iespēja pabeigt
skolas kursu ātrāk (vai vēlāk) – atbilstīgi tam, cik ātri viņš pats virzās
uz priekšu. Ir jāvairo arī radošo priekšmetu, mākslas apguve, kas nodrošina
radošumu un spēju radīt inovācijas, vairāk jāapgūst kustības un sports, lai
skolēniem veidotos stāja un viņi būtu fiziski veselīgāki. Dodot iespēju
pusaudzim apgūt mācību vielu paātrināti, pēc vidusskolas kursa apguves skolēns
varētu pievērsties savai interešu jomai – rakstīt grāmatu, veidot
mājaslapu, dibināt uzņēmumu, radīt jaunus produktus vēl vidusskolas ietvaros,
saņemot profesionālu atbalstu, lai 18 gadu vecumā izietu no skolas,
iepazinis savus talantus un spējas, iespējams, jau attīstījis savu potenciālu
un kļuvis finansiāli patstāvīgs. Šī pēdējā ideja pašlaik ir vien domas
lidojums, bet jebkurā gadījumā – mācību metodoloģijas efektivitāte to
pieļauj.
Šobrīd notiek sarunas ar vairākām Latvijas skolām par
iespējamu eksperimentālas klases vai (mazajās lauku skolās) eksperimentālas
skolas programmas izveidi. Interesi ir izrādījušas vairākas skolas, pašlaik
tiek izstrādāta mācību programma atbilstīgi Latvijas likumdošanai. Vienlaikus
joprojām tiek apzinātas skolas, kuras būtu ieinteresētas veidot eksperimentālu
programmu. Daudz kur virzītājspēks ir arī aktīvi vecāki, kas meklē alternatīvas
izglītības iespējas saviem bērniem. Mērķis nav ieviest šo mācību metodoloģiju
visās vai pat daudzās skolās – svarīgi ir radīt dažādus izvēles variantus
bērniem un viņu vecākiem, jo neviena mācību pieeja nav derīga pilnīgi visiem
bērniem. Ir svarīga daudzveidība izglītības vidē, lai būtu, no kā izvēlēties.
Ir bērni, kuriem šāda mācību pieeja ir ļoti piemērota, un ir bērni, kuriem tā
nederēs. Bet ir svarīgi, lai citāda mācību pieredze būtu pieejama. Un pēc šādas
skolas šobrīd pieprasījums ir gan no bērnu, gan vecāku puses.
Sanita Dāboliņa

Atbildēt

Valodas