Viedā baltu priesteriene- Astreja. INTERVIJA ar ”Teika par Aistiem” autori

Apbrīnojams dzīves gājums, 2018.gada prognoze un informācija tiem, kas iet Dvēseles ceļu…
Šīs ir turpinājums stāstam par grāmatu ”Teika par Aistiem” un tās autori-Audroni Ilgevičieni, ļoti īpašu sievieti- , kuru

man bija iespēja tikai vienu reizi satikt…tomēr šī tikšanās paliks kā sava veida ceļazīme manā dzīves ceļā vienmēr…

Sākotnēji es nevarēju atrast īstos vārdus, kā devēt šo sievieti, kas ir gan zinātniece, gan filozofe, gan rakstniece, gan cilvēks ar paplašinātu redzējumu uz pasauli un īpašām spējām.
Krievu valodā ir ведьма, колдунья un  ведунья (от слова ведать-zināt). Lūk, šis pēdējais man šķiet visatbilstošākais.
Viņa- Audrone Ilgevičiene, vai garīgajā vārdā- Astreja ir neparasts cilvēks, ar kuras dzīves stāstu, kas pat samērā sīkās detaļās sasaucās ar manējo, vēlos Tev pastāstīt…
Lai gan mūsu dzīves scenārija fakti ir tik pārsteidzoši līdzīgi, mēs ejam katra savu ceļu un arī esam ļoti atšķirīgas. Vai varbūt, es tikko iedomājos, ka skatoties uz viņu, es ieraudzīju sevi pēc 18 gadiem? (Tāda ir mūsu gadu starpība)… Palika nedaudz jocīgi, jo pašlaik mēs liekamies ļoti dažādas.
Viņa ārēji ir tāda paskarba un tieša, es ar lielu bijību uzdevu jautājumus un vedināju viņu padalīties savā ceļā un atziņās, ko ir sev ieguvusi  šo ceļu ejot…
Intervija notiek viņas centrā, kur ir arī iespaidīga kristālu kolekcija, kas man kā kristālu pasaules apbrīnotājai, lika kā apburtai pētīt šo bagātību un skaistumu.

Grāmata ”Teika par aistiem” tikai mēnesi ir plauktos, bet no atsauksmēm es saprotu, ka ir trāpīts ļoti dziļi, tik dziļi, ka ar prātu tur netikt. Un tas ir labi.
Audrone:

Tas nav mans
un nav jūsu. Par to nekas nav rakstīts. Latvieši un lietuvieši vienmēr ir
dzīvojuši blakus, kā brāļi, tomēr kaut kādā ziņā tomēr nav bijuši vienādi, ir arī
strīdējušies un gājuši dažādus ceļus.
Bijušas
dažādas politiskas lietas. Mūsu valodas ir līdzīgas, simboli ir identiski. Aisti (senais baltu nosaukums) bija Dieva
bērni. Kā Dieva bērni atnāca no vietas, kur Nīla ietek Vidusjūrā (Nīlas
deltas). Viņi nāca, lai zemes bērniem nestu mieru un parādītu, kas ir
mīlestība, lai mācītu viņiem amatus, zināšanām, kas palīdzētu attīstīties, lai
mācītu necīnītos, lai vienkārši dzīvotu mīlestībā.
Viņi
sadalījās, viņiem visiem bija uzdevums iet uz to zemes malu, kurā viņiem jānes
šīs zināšanas, mieru, mīlestību, dievišķo Mātes mīlestību un Dieva Tēva patiesību
.
Jo toreiz tāda bija reliģija- viņi ticēja tikai Lielajai Mātei un Lielajam
Tēvam.
Tempļiem
grīda bija zeme, bet debesis griesti. Pati daba bija viņu svētnīca.


Viņi gāja uz
vietām, kur jāiet- tur palika, strādāja, darbojās ar simbolu valodu. Ar šo
simbolu palīdzību viņi varēja no tālienes pateikt, kas nāk, kas tas ir par
cilvēku, ar ko viņš nodarbojās.
Mūsu aisti 
sāka iet 10 000 gadus atpakaļ, kad aizgāja ledāji, – grāmatā ir
aprakstīts viss šis stāsts.


Interesanti
šī grāmata sākās. Parasti man manas grāmatas sākas ar nosaukumu, ko saņemu. Es
nekad neko negribu rakstīt,- es vienkārši rakstu. Kad man prasa: es gribu
rakstīt! Es atbildu, tad neraksti! Jau pietiekami ir to grāmatu, ar kurām pilni
plaukti, kas pat jauc cilvēkiem prātus vai tās vienkārši ir kāda bezjēdzīga
nekādu paliekošu vērtību neradoša cilvēka dienasgrāmata. Dienasgrāmatu jāraksta
priekš sevis.
Sāku es šajā
jomā darboties 23 gadus atpakaļ, kad dibināju šo astromineraloģijas centru,
pametu visu. Es atceros, bija astroloģija un mineraloģija. Toreiz nekā tāda
nebija šeit Lietuvā. Ļoti daudz bija jāskaidro un jāmāca. Kaut kā žurnālisti ļoti ātri
bija klāt, – tad bija viegli ar žurnālistiem, jo viņi vēlējās dot īstas
zināšanas cilvēkiem. 

Tagad viņiem neko īstu nevajag, vajag tikai dzeltenu. Pie
mums Lietuvā tā ir. Normāla saruna par patiesi svarīgām lietām ar žurnālistiem
diemžēl nav iespējama.


Agrāk man
patika piedalīties tiešraidēs, jo tur neko neizgriež. Bija milzum daudz
pārraižu ar manu dalību, vismaz 300 dažādu rakstu periodikā.
Reiz man
pazvana kāds izdevējs un saka, ka vēlās izdot manu grāmatu. Atbildu, ka es neko
nerakstīšu. Viņš ietiepās un mēģināja man ieskaidrot, ka man jāraksta, bet es,
kā jau Vērsis pēc horoskopa, ietiepos…Tomēr, pēc pusgada iznāca mana pirmā grāmata.


Cik kopumā Jums
ir izdotas grāmatas?


26 laikam…
manas grāmatas ir 3 virzienos- minerālu pasaule, ezotēriski- mākslinieciskais novirziens un
antropoteosofija. Toreiz šī informācija bija liels deficīts. Pirmā grāmata bija
manu materiālu apkopojums par minerālu un kristālu dziednieciskajām īpašībām.
Pirmie divi tūkstoši eksemplāru aizgāja ļoti ātri, – šo grāmatu drukāja vēl
vairākas reizes, līdz es pateicu- stop! Jāraksta labāka. Un tā tas aizgāja.
Es daudz
strādāju ar sevi, bez tā vairs nevar. Daudz visa kā bija.


Pastāstiet
par savu ceļu…


Es vienlaicīgi
rakstu vairākas grāmatas. Tās var būt pat sešas. Jo informācija nāk. Katra
grāmata nāk savā laikā. Es taču esmu arī astrologs un jūtu, kas notiek
enerģētiskajā plānā. Tā astroloģija, ar kuru es nodarbojos ir
antropoteosofiskā, garīgā astroloģja, nevis klasiskā.
Parasti es
rakstu tad, kad pēc meditācijas iestājas pilnīguma klusums, kam seko
informācijas plūsma. Tad nav ne domu, ne emociju. Tu esi tukša telpa, tukšs trauks. Tad arī atnāk nosaukums, bet pēc tam uzreiz dažās sekundēs… Man nav
astrālās redzēšanas, man ir garīgā redzēšana…atverās grāmata. Es to redzu
savā priekšā un redzu, kādai tai ir jāizskatās. Tās nav bildītes, jo savādāk tā
būtu vien ilūzija. Informācija atnāk kā iekšējā zināšana.


Dažās
sekundēs es ieraugu grāmatu, kā Visuma bibiliotēkā. Tu paņem tukšu grāmatu un
pēkšņi tajā parādās burti un vārdi. Un atver tu to grāmatu ar sirdi. Ja neiesi
ar sirdi, grāmata paliks tukša…
Grāmatas
saturs dažās sekundēs pazib kā pirmsnāves filmā, vienā mirklī tu visu zini. Ja
ir nepieciešamība, tu vari paņemt kādu detaļu, pietuvināt, paskatīties ciešāk,
kā caur mikroskopu, bet man to nevajag. Tad redzējums aizverās un viss,- es
sāku rakstīt.


Es varu kādu
laiku rakstīt un tad nolikt to grāmatu malā. Tā var pat gadu stāvēt malā, kamēr
es rakstu kaut ko citu. Bet atkal pienāk attiecīgais brīdis telpā un laikā, kad
viss sakrīt enerģētiski, tad, kad atkal šo grāmatu ir jāņem un jāraksta, es
ņemu un rakstu.
Šīs manas
grāmatas ir ļoti dažādas- vienas rakstās vakarā, lielākā daļa no rīta. Dažas
pieprasa, lai es dotos ceļā, dažas rakstot, piemēram antropoteosofiskās tēmas,
es savās mājās nevienu nelaižu.  Jo tur
nāk tāda enerģija, ka ne visi tam ir gatavi. Es nevaru ēst tajā laikā, tikai
ūdens un viss.
Kristālu
grāmatas ir atkal pavisam cita enerģija. Cilvēki, kad lasa manas grāmatas,
saka- ir sajūta, ka vairāki autori tās ir rakstījuši. Es atbildu, ka tā arī ir-
dažādi kanāli caur mani ir strādājuši.


Kad atnāca
Teika par aistiem?


Es mēģinu
atcerēties, kad man atnāca šī grāmata. Laikam tas bija 2008.gads, kad es sāku,
tad tā nolikās malā uz pāris gadiem, līdz es sajutu, ka mani velk uz Poliju, uz
Vislas upes ieteku, kur man sāka nākt informācija, kā Aisti (balti) ir nākuši.
Parādījās karte. Un man vajadzēja pa visām šīm vietām iziet, izbraukt, jo tieši
caur fizisko nokļūšanu tajās, atverās saikne, atverās ģenētiskā atmiņa un tiek
iedota informācija.
Šeit (rāda
kartē) mēs bijām Kaļiņingradas apgabalā, tā ir pēdējā vieta, kur mūsējie
atnāca. Vispār jau varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu par to, kā tika rakstīta
šī (Teika par Aistiem)- par visiem šiem pārgājieniem, ekspedīcijām. Paši saprotiet- tu ej, bet tu
nezini, ko tu atradīsi, bet tev jāmeklē, jo civilizācija ir gandrīz visas pēdas
un liecības iznīcinājusi, bet tev ir jāatrod. Jo, ja ir bijuši šīs garīgās
sēklas, tad tās tur ir. Bet šo informāciju atvērt, pievilkt var tikai cilvēks,
kam arī ir attiecīga garīgā enerģija.
Vēlāk mēs
devāmies lejup pa upēm līdz pat Solonikiem (Grieķijā). Mēs gājām savā
domubiedru grupā, es rakstīju, vakaros viņiem lasīju. Bija interesanti, ka
tieši Grieķijā atnāca tā nodaļa, kur Aistis precējās, kad mēs atradāmies Olimpa
pakājē. Es daudz domāju, kādēļ tieši Grieķija, kas ir tas, kas mums ir kopīgs?
Nolikām
mašīnas un dodamies pie Olimpa. Mēs bijām kādi 15 cilvēki grupā. Sarunājamies
lietuviski, mašīnas lietuviešu, un pienāk mums klāt divi cilvēki- grieķi un
saka: jūs esat no Lietuvas. Jā, mēs atbildam. Vai jūs zināt, ka mēs esam brāļi?
Tieši iepriekšējā vakarā mēs lasījām manis saņemto vēstījumu. Mūsu cilvēki stāv
apstulbuši no izbrīna par to, kā tiek dotas un saņemtas zīmes. Tādu notikumu
mūsu ceļojumos, kamēr rakstījas Teika par Aistiem bija daudz.


Bet
atgriežoties pie Kaļiņingradas, – tur mums bija jāatrod trīs svētvietas-
vīriešu, sieviešu un kopējā. Visās vietās bija armijas bāzes. Spēcīgas vietas
mēdz piesaukt karus. Mēdz piesaukt pretējos spēkus. Tumšie spēki arī vēlas
pasmelties šo enerģiju. Ne tikai svešas reliģijas vēlās savas baznīcas celt
spēka vietās, tāpat arī armijas, kara objekti ļoti daudzi tiek formēti spēcīgās
vietās.
Tā nav
ticība, bet zināšana, jo ar fizisko aci tak nekas īpašs nav redzams. Aisti arī
gāja savas iekšējās zināšanas vesti. Ja nebūtu šīs zināšanas, viņi nebūtu šeit
nonākuši. Zināšana mūs padara spēcīgus.
Mēs nonācām
vietā, ko agrāk sauca par Aistu līci, daudzās vecajās kartēs tas vēl ir
atrodams, bet tagad tur ir tāda mitra, niedrēm aizaugusi vieta. Mēs ejam un es
jūtu, ka daži tic, ka mēs atradīsim īsto vietu, bet daži jau šaubās, kājas
sabristas, līdz nonākam vietā, kur sākas aleja. Koki no zariem veido tādu kā
arku. 

Ieraudzījām kā 3 ērgļi riņķo virs mums un pēkšņi visi trīs ielaidās šajā
arkā, lidoja mums pa priekšu. Tad viens turpināja lidot, bet divi ik pa laikam
apsēdās uz zara, lai pagaidītu mūs, un tad atkal lidoja uz priekšu. varēja
skaidri sajust, ka viņi ved mūs. Šī arka, tunelis bija garš un tumšs, kad viņi
mūs izveda tai cauri atklātā vietā, viņi vairākas reizes noriņķoja mums virs
galvas un aizlaidās. Tajā brīdī ticība atgriezās visos cilvēkos. Brīžiem
cilvēkiem ir brīnums vajadzīgs, lai ticība būtu, kamēr tās nav sirdī.
Tāpat par
aistiem. 

Ticēt vajag savām saknēm. Kad cilvēks notic, tam atverās un spēks tiek
iedots milzīgs. Spēks, lai darītu labu citiem, lai būvētu tādu pasauli, kā
Dievs iecerējis…


Šī grāmata
nav mana, tā nav jūsējā. Tā ir mūsu kopējā. Tā ir vajadzīga mums- aistiem, tā
ir dievišķā

sēkla (зерна духа), lai mēs noticētu, ka mūsos dzīvo ļoti spēcīgs
Tautas Gars. Citādi tagad to vien dara kā skatās te uz vienu, te otru pusi, –
uz Krieviju, uz Eiropu, vēl kaut kur. Principā tas ir ļoti svarīgi, lai tauta
noticētu pati sev.

Lūk, pēc šīs
grāmatas bija ļoti dažādas atsauksmes- daži teica, ka tās ir muļķības, daži
atkal, ka jā- mēs nevaram to pierādīt, bet jūtam, ka tas tā ir. Mana sirds tic
tam. Lūk, te ir atslēga. Ja Tu tici, – tu atver sirdi Garam, ja netici- tu viņam aizver durvis. Interesanti, ka jūs atbraucāt pie manis tieši Vērša pilnmēnesī,
kad arī šī dievišķā enerģija nāk uz zemi, šī Dieva sēkla.


Man grāmatas
nāk no vienotā Apziņas lauka. Līdzīgi kā Blavatskai, Rērihiem, kā kādreiz
gnostiķiem, Pitagoram, rozenkreiceriem. Šīs mācības ir priekš domājošiem cilvēkiem,
kuri vēlās ticēt garīgajai dimensija, bet tomēr vēlās arī izprast, kādēļ viņiem
jātic. Katram atverās kāds konkrēts patiesības gabaliņš- viņi vēlās ticēt šai
patiesībai, jo tā viņam ir atvērusies. Jo vairāk tev atveras, jo mazāk
dogmatisku apgalvojumu. Un, vienā brīdī Tev atveras tik daudz, ka tu spēj
saprast, no kurienes tas viss nāk.
Gan Kristus,
gan Buda bija ar atvērtu kosmisko apziņu, kāda nebija viņu sekotājiem. Tie
varēja paņemt tikai tik, cik spēja viņu apziņa. Tad viņi deva tālāk un tālāk,
atbilstoši savam līmenim, kas ir tas ”sabojājies telefons”, kurš ar mums runā
caur dažādām reliģijām.


Antropoteosofija
skaidro mūsdienu cilvēkam maksimāli atvērto kosmiskās informācijas variantu.
Lai harmoniski spētu atrast vidusceļu starp Garu un matēriju. Gan Krievijā, gan
Amerikā ir savi ”zīmuļi”(informācijas nesēji), kas to pasniedz savādākā,
tieši šīm tautām un tās ceļam atbilstošā veidā.
”Teika par
Aistiem”
savā ziņā ir daiļliteratūras formā pasniegta šī antropoteosofiskā
informācija tieši mūsu tautām.
Tas ir mūsu
ceļš- atrast līdzsvaru starp materiālo pasauli un garīgumu.
Paskatieties
apkārt, cik daudz ir galējību pasaulē- vieni pilnībā ieslīgst materiālismā un
patēriņā, citi metās otrā -supergarīguma grāvī. Garīguma bizness arī rullē
pašlaik.
Indijā pat
māca šo biznesu. Pazūd vērtības. Lai pamodinātu sevī Garu, vērtības ir
vajadzīgas.
Zoroastrismā par vērtībām bija ļoti vienkārši teikts: Gaismas ceļš
un tumsas ceļš. Labas domas, labi vārdi, labi darbi- tas ir gaismas ceļs.
Sliktas domas, slikti vārdi, slikti darbi- tas ir tumsas ceļš. Viss- visas
vērtības.
Pašlaik mēs
(pieļauju, ka Audrone domāja savu oragnizāciju vai kopienu) pamazām ejam malā. 

Agrāk mēs bijām ļoti redzami savā darbībā. Lai cilvēki paši domā un paši dara.

Kā Dievs Jūs atveda uz šī ceļa- kļūt par ”zīmuli Dieva rokās”? Kā


 tas notika? Kad tas notika? Kas Jūs bijāt ”iepriekšējā dzīvē”?

Ja šo jautājumu man uzdotu 20 gadus atpakaļ, es neko neatbildētu. Bet, kad es skatos jau no savas šīs dzīves uz iepriekšējo, viss nostājās savās vietās. Agrāk man bija
daudz jautājumu: ”kāpēc tā?” Tagad vairs nav neviena šāda jautājuma. Absolūti
nekādu jautājumu un nekādu vēlmju. Ir zināšana, kā ir.



Kad paskatos
atpakaļ, skatos kā šī Neredzamā Roka tik ļoti subtili to visu ir darījusi, ka
liekas, nevienam cilvēkam dzīvē nav tik ļoti paveicies. Es kādreiz cilvēkiem
esmu teikusi, ja man kādreiz jāraksta romānu par savu dzīvi, tad būtu forsaitu
sāga
, -nezinu cik sējumu būtu. Mana dzīve ir bijusi smaga un dīvaina. Tagad man
ir ļoti skaidrs, kādēļ tā ir bijis, un vairs neliekas grūti. Esmu apguvusi
savas mācībstundas. 

Kad man cilvēki saka ”man ir problēmas, es
atbildu- problēmu nav, ir tikai uzdevumi. 
Atrisini, vai arī palaid. Cita ceļa nav- viss.
Tam ir griba un
pašdiciplīna vajadzīga. Tā veidos iekšējo serdeni cilvēkā.  Bez iekšējā serdeņa cilvēks ir kā zālīte
vējā.
Vējš kur pūš, tur liecās, katrs ar tādu var manipulēt.
Es saku, kad
no kosmiska okeāna, maziņā lāsīte nokļūst Zemes upē, tai ir divi ceļi- vai būt
pagalei vai no tās var laivu uztaisīt. Viss. Ja Tu esi pagale, katrs var ar tevi darīt, ko
vēlās. Nečīksti, ja tā notiek. Pats to izvēlējies, jo gribēji vieglāko ceļu,
kurā nav pretrunu un grūtību. Katrs sākumā kā pagale upē peld. Tikai tad, kad
apnīk, tad var sākties dzīve.
Man apnika. Tad ir jāapstājas, jāizgatavo laiva
un jāpeld tālāk jau ar to. Laivu gatavot ir sākt visu sevi izmainīt, visas
savas sistēmas, pat šūnas.


Cik Jums bija
gadu, kad apnika?


Es piedzimu
skolotāju ģimenē, mana mamma bija literatūras skolotāja, ļoti skaisti rakstīja,
spēlēja

Audrones kabinets

teātri. Tēvs bija mūzikas skolotājs. Mana mamma nomira, kad es biju
gadu veca. No vēža nomira. Tad jau viss sākās. Tēvs mani pameta, atstāja mammas
vecākiem. Vecmāmiņa bija ļoti ticīga, sirdī ticīga, bet vectētiņš absolūts
ateists. Grūti viņiem gāja, māja divreiz nodega un mēs visi aizgājām dzīvot uz
māju, kurā dzīvoja trīs mūķenes. Un ar vienu no viņām es ļoti sadraudzējos.
Viņa man stāstīja par Dievu, par pasaules uzbūvi, kaut es biju pavisam maza
vēl.

Bet ielai otrā pusē dzīvoja kāda sieviete dziedniece. Pie viņas nāca pēc zālītēm, ziedēm, viņa
uz kārtīm zīlēja. Pie viņas es arī sēdēju. Viņa man visu stāstīja par dabas
gariem, rūķiem, neredzamo pasauli.
Bet vecmāmiņa mana bija vienkārši staigājoša Mīlestība. 
Es redzēju kā šīs visas sievietes gāja palīgā citiem. Pašām nekā nebija,
bet atdeva visu, kas bija.
Kad es
pabeidzu 4.klasi, vectētiņš dabūja dzīvokli Klaipēdā un mēs pārbraucām uz
turieni. Man ļoti patika astronomija. Agri es sāku skatīties zvaigžņu kartes,
neko nesapratu daudz, bet kā noburta stundām varēju tajās skatīties.
Pēc skolas
pabeigšanas iestājos un pabeidzu mūsu universitātes ģermanistikas nodaļu. Tā kā
vectētiņš ar vecmāmiņu nevarēja man palīdzēt finansiāli, tad man bija jāstrādā
paralēli macībām. Strādāju tehniskajā universitātē un pēc tma tajā pašā
univeristātē paliku par vācu valodas pasniedzēju, bet vēlāk vadīju ārzemju
studiju nodaļu.
Tas bija
90-91 gads, kad mēs atguvām neatkarību un sākām dibināt dažādus ārzemju
sakarus. Bija ļoti interesants laiks.
Apprecējos 20
gadu vecumā, 26 gadu vecumā piedzima meita. Meita arī pabeidza universitāti,
bet angļu valodu.
Filozofija un
psiholoģija mani ļoti interesēja visu laiku. Man bija ļoti aktīva dzīve. Man
vienmēr bija daudz enerģijas, daudz cilvēku apkārt.

Bet tad
pienāca pārmaiņu laiks manā privātajā dzīvē, kad mans vīrs, labs cilvēks pārstāja mani saprast, – mani vilka šīs garīgās lietas,
bet viņš bija zinātnieks. Matemātiskā programmēšana viņam bija disertācijas
tēma. Viņam šīs tēmas likās kā spēlītes. Viņa nostāja un mana augošā interese
attālināja mūs un mēs izšķīrāmies.

1992 gadā, 35
gadu vecumā man ļoti daudz kas mainījās. Bija skaidrs, ka tā kā bija, vairs būt
nevar. Principā ārēji viss bija labi. Man bija interesants un novērtēts darbs,
apkārt daudz cilvēku- viņi cienīja un novērtēja manu veikumu. Bet man pašai
iekšā bija ienācis kaut kāds tukšums.
Es paliku
viena ar bērnu uz rokām. Vīrs negribēja iet prom un es biju gatava pirkt viņam
dzīvokli, lai viņš aizietu. Naudas nebija. Bija jāpelna. Papildus pamatdarbam
es bieži ņēmu tulkošanas papilddarbus. Viena vācu firma man piedāvāja kļūt
par viņu pārstāvi. Papildus vēl tulkoju. Sapratu, ka man tagad viss ir jāmaina
un man vajadzīga kaut kāda bāze. Es vēl nezināju ne virzienu, ne mērķi. Pametu
universitāti un gāju tur, kur var kaut ko jaunu radīt!
Paralēli man
bija akūta vajadzība visu uzzināt un apgūt astroloģijas lauciņā- tolaik bija
ļoti maz iespēju izglītoties šajā jomā. Es iestājos Globas skolā, bet man tā
fatālistiskā metode nederēja, meklēju citur.
Drīz notika
liktenīga tikšanās ar vienu vācu profesoru, atbraukušu biznesa vizītē, kurš
ieraudzīja uz mana galda vienu mēneša horoskopu. Kamēr es aizgāju pēc kafijas,
viņš bija paņēmis viņu no mana galda un prasīja man: kas tas ir? Jūs ar šo
nodarbojieties? Es saku- jā, jau 20 gadus.


Viņš saka: 20
gadus atpakaļ man palūdza uzrakstīt rakstu par astroloģiju, kas atmasko to kā
viltus zinātni. Pirms rakstīšanas viņš sācis to padziļināti pētīt un …nekad
nav varējis tādu rakstu vairs uzrakstīt. Tagad viņam ir viena no spēcīgākajām
astroloģijas skolā Vācijā.
Man viņš
piedāvāja iemācīt visu, ko zina un es, protams, bez vārda runas piekritu. Daudz
strādāju gan biznesa organizācijas un tulkošanas jomā, gan savas izaugsmes
jomā. Viss, ko vēlējos ārēji sakārtot, sakārtojās- dzīvokli nopirku, neatkarīga
paliku. Savu tā laika mērķi dzīves pamatam es sasniedzu.


Tas pats mans
skolotājs, šis profesors man sāka teikt: cik ilgi Tu darbosies sfērā, kas tev
nepatīk? Dari to, kur ir tava sirds! Es atbildēju, ka man nav naudas, un viņš-
cik naudas Tev vajag? Es galvā piemetu, cik man vajadzētu telpām, kristālu
iepirkšanai un saku: varbūt 16 000 markas? Viņš izvelk no kabatas naudu un dod
man- ņem, saka. Es skatos lielām acīm un saku, ka nezinu, kad varēšu atdot. Kad
būs, tad atdosi. Viss, sapratu, ka ceļa atpakaļ vairs nav.


Šo naudu es
atdevu pēc 4 gadiem. Tā aizgāja soli pa solim gan astroloģija, gan minerāli.

Reiz man
pazvana mana kolēģe no Igaunijas un saka: vēlos tevi iepazīstināt ar vienu
vācieti- mārketinga profesoru. Es smejos, ka man jau pietiek vāciešu –
profesoru pašai. Bet beigās piekritu satikties. No sākuma es sēžu, klausos un
man garlaicīgi. Bet izrādījās, ka tas vācietis domas lasa. Vienā momentā viņš
izvelk kaut kādu maisu ar akmentiņiem, es paķēru un ieraudzīju vienu ļoti
īpašu- prasu, kas tas ir? Viņš sāk stāstīt, kas ir kas. Esmu nesaprašanā- kāds
jums sakars ar minerāliem, kristāliem? Viņš atbild, ka jau 15 gadus jau
nodarbojas ar kristālu dziedniecību. Viņs man palīdzēja Viļņā radīt kvalitatīvu
kristāldziedniecības centru.


1995.gadā es
izlēmu no vācu firmas, kurai organizēju te biznesu, aiziet. Viņi tā arī
nesaprata, kādēļ es aizeju, jo nekas jau nebija slikti. Tikai iekšējā balss
lika doties tālāk. Arī draugi nesaprata.


No 1995.gada
es pilnībā pārgāju uz šo sfēru.  Sākumā tie bija akmeņi un astroloģija, bet pamazām man tika dotas norādes turpmākajam.
Nāca dažādi cilvēki, idejas, eksperimenti, braucieni.

Ļoti nopietni strādāju ar sevi caur dažādām
praksēm, lūdzos. Vienkārši vēlējos, lai es varu darīt to, kas man ir jādara.
Lai sekoju impulsiem, zīmēm un daru, daru, daru… Vairāk mani tolaik nekas
neinteresēja. Precēties vēlreiz man arī nebija nolūka. Vispār negribēju,
domāju: priekš kam? Man pietiek. Vīriešu apkārt jau pietika, bet man vairs
nebija interesanti. Par vīriešiem es teicu: draugi, domubiedri, kolēģi- visi.
Tas ir stāvoklis, kad tu jūti, ka savu enerģiju ir jāiegulda citur, citā
virzienā.


1999.gadā pēc
vairākiem grāmatas izdevumiem, man zvana viens mans klients, saka: jums ir
laiks

satikties? Vēlos jūs iepazīstināt ar vienu draugu, kurš ļoti interesējās
par visām šīm ezotēriskajām tēmām utt. Un atkal interesantas sakritības.

Šim cilvēkam,
kurš pazvanīja,  Saeimas sēde bija
atcelta, man neatnāca klients, bet viņa paziņam, kurš arī ieņēma augstu amatu,-
viņam arī pēkšņi atbrīvojās laiks. Vienvārdsakot, visiem viss pēkšņi atcēlās un
mēs visi satikāmies vienā kafejnīcā.


Šis cilvēks,
ar kuru mans klients mani iepazīstināja, bija mans nākamis vīrs. Mēs sākām
runāties un es uzreiz sajutu tādu kā iekšēju saucienu. Vairāk viņš mani
nepalaida vaļā…


Pēc gada mēs
apprecējāmies un līdz šim mēs esam kopā. Kad mēs sagājām kopā, viss kaut kas ar
mums notika. Arī iekšējās transformācijas. Līdz šim tu biji viena un
neatkarīga, bet tagad kopā ar otru, kuram arī ir savs serdenis. Kad abi ir ar
tādu spēcīgu serdeni, tad, protams, ir ko darīt… 🙂 Sākas daudz kopēju
braucienu. Viņš ļoti interesējās tieši par praktiskajām tehnikām- tibetiešu,
kaukāziešu, aktīvi lūdzās. Kad mēs iepazināmies, viņš skrēja katru dienu basām
kājām, tikai šortos- jebkurā gadalaikā pa 12 km dienā. Tādas vīrišķīgas
nodarbes, kas man pašai nemaz nelikās interesantas, jo biju jau pilnībā
teosofijā un pašatklāsmēs.
 Bet kopā mums bija ļoti interesanti un ļoti
daudz, ko darīt. Jutu, ka mani gatavo rakstīšanai. Es pati augu līdz ar
rakstīšanu. Man deva, mani mācīja- es to jutu.
Ir tādas kā
dienasgrāmatas, informāciju, kuru man deva un, kura nav domāta grāmatām- tās ir
domātas man. Vismaz 40 šādas burnīcas man ir. Katru cilvēku ved, tik jāiemācās
dzirdēt un, galvenais, sekot. Ir informācija, kas tiek dota tikai un vienīgi
konkrētajai dvēselei. Tu nevari noiet cita ceļu, tev jāiet savējais.
Kā jau es
teicu: man bieži jautā tie, kas vēlās rakstīt grāmatas. Raksti dienasgrāmatu-
tā ir laba prakse Merkūrijam. Rakstīšana ir pašterapija, prāta, emociju
sakārtošana, enerģijas izlīdzināšana. Bet tā ir dienasgrāmata. Dienasgrāmata
nav priekš pārdošanas. Pat atklāsmes bieži mēdz būt ļoti individuālas un
sakrālas. Tāpat arī ir ar individuālo pieredzi.
Ceļš pie
sevis ir kā debeskrāpis, kurā lifta nav. Katrs pakāpiens ir pašam jāpievarē.
Jo augstāk
kāp, jo lielāka iekšējā tīrība ir vajadzīga. Tev pašam jākļūst vieglākam no
visām šīs pasaules smagajām vibrācijām. Tās tak ir kāpnes uz Debesīm. Un ticība
ir jāatrod savā sirdī, jo tikai tā var tikt uz priekšu. Tev jāliek kāja uz
pakāpiena, kuru tu neredzi, bet tici, ka tas ir. Jo tad, kad tici, tad tā ir.
Ticība rada šo pakāpienu. Un tā uz priekšu.


Kādi procesi Jūsos notika, kad satikāt savu tagadējo vīru?

Kad es satikos
ar savu  pašreizējo vīru, man bija 42
gadi un tāds intensīvs transformācijas periods ilga kādus gadus trīs.
Starp abiem
vīriem man bija 10 gadus ilga pauze, kad bija gan kaut kādas attiecības, gan
arī ilgs mūķenes periods. Jo ir jāattīrās no visa vecā.


Kā jūs
redziet šo laiku, kādā zīmējās nākotne Jūsu acīm?


Es ļoti daudz
runāju un rakstu par šiem procesiem- kas notiek, kur ejam, virzamies.
Tas, kurš
gaidīs ērtu pamošanos, nekad nepamodīsies. Atmošanās nav ērta.
Tā nav arī ērtā
laikā. Visbiežāk tā ir pašā nepiemērotākajā laikā. Tad Tev ir jāriskē, jo tieši
katram cilvēkam (ko var redzēt arī astrokartē) ir savs laiks. Laiks, kad
nonākam vietā, kur ceļš sadalās divos. Hīrons. Viens ir vecais ceļs –
pierastais un zināmais, otrs- jaunais, bet šajā ceļš tev pašam ir jāņem savs
buldozers. Viens ceļš ir ķermenim un prātam, otrs- dvēselei un Garam. Ja tu
domāsi, ka tev iedos vēl vienreiz šo izvēli, tas var nekad nepienāk
t. Ja tu šim
aicinājumam neatsauksies, varbūt šajā dzīvē tevi var vairāk arī nepasaukt. Jo tu
baidījies atstāt to, kas tev šķita ērts un pierasts.


Dvēselei nav
svarīgi, kas tu esi, – prezidents vai trauku mazgātājs, tai nav svarīgi tavi
tituli. Dvēselei ir svarīgi,  vai tu māki mīlēt un, ko tu vēlies, vari darīt priekš citiem. Gars – tā ir kolektīva apziņa.
Ja Tu vēlies tikai priekš sevis (ego), tu neaiziesi pa dvēseles ceļu. Tev
jāatstāj ego.
  Lūk, Auna un Svaru
opozīcija. Auns ir pirmā, egoistiskā pozīcija, Svari- pirmā kolektīvas apziņas
zīme. Kāds ir Tavs Es, tā tu  skatīsies
uz citiem un citi, savukārt uz tevi. Vai tu redzēsi ienaidniekus, vai
domubiedrus.
Šie gadi- no
2012.-2017/18 ir ļoti transformējoši. 2012.gada decembra beigās Gaisma kļuva
pārsvarā. Mazā, bet tomēr. No šī gada sāk pamazām krist maskas. Cilvēki sāk
redzēt realitāti gan sevī, gan citos. Pašlaik šis process ir ļoti spēcīgs,
karalis kļūst pavisam kails. Paskatieties, kas notiek pasaulē. Viss zem
mikroskopa.
Jaunā
enerģija nāk ļoti spēcīgā plūsmā. Visa mūsu saules sistēma pāriet uz citu
apziņas slāni. Visas planētas un mēs arī. Tas viss ir saistīts.  Tie, kas dodas Gara ceļu, viņiem būs labi,
tikai labāk. Bet tie, kas noliedz garīgo dimensiju, tie turpinās dzīvot savu
ikdienišķo dzīvi, bet viņiem paliks daudz, daudz grūtāk, jo viņi nevarēs izturēt
jaunās enerģijas- trikšķēs pa vīlēm viņu ķermeņi (veselība utt.), dzīves.
Visiem un katram ir izvēle pieņemt sev šo aksiomu, ka Gars ir pirmējs, nevis
matērija. Ka nevis matērijā ir jāiegulda visa sava enerģija, bet gan
dievišķajā. Viss iet uz to…


2018.gads- man
pat grūti runāt par to. Antropoteosofijā ir tēzes par to, ka ir cilvēki ar
dvēselēm un šajā laikā ir daudz arī to, kurām tādu nav- tikai čaulas. Un tieši
uz šīm čaulām līdz šim brīdim nedarbojās karmas likums. Viņi vienkārši dzīvoja
vienu reizi- kā scenārija nodrošinājums dvēselēm.  Pastāv teorija, ka 10 gadu laikā viņi tiks
iekļauti esošajā karmiskajā sistēmā.


Kā Jums šķiet, cik ir šādu čaulu? Mēs savā domubiedru lokā arī esam vienreiz redzējuši šādu cilvēku, bet dažādos avotos ir versijas, ka pastāv teritorijas uz Zemes, kur līdz 50% ir fantomi (visp.pieņemt termins)?




Es arī tā domāju. Lielākajai daļai no viņu ir gan aura, gan ēteriskais un astrālais ķermenis. Viņiem nav garīgā ķermeņa. Astrālais ķermenis ir ļoti mazs, jo emociju ir maz, bet mentālais var būt ļoti liels, līdzīgi kā ēteriskais.

Viņi ir
bezemocionāli?


Ja viņos ir
ielikta mīlestības programma, tad viņi var būt tādi ļoti saldi. Lipīgi. Viņos ir
ielikta mīlestība, kā programma, nevis dievišķā plūsma. Pašlaik pat garīgās
mācības daudzas ir tādas ļoti lipīgi saldas 🙂 Kā ķīselis. Sēž visi aplī un
runā viens uz otru: aiii…kā es jūs visus mīlu. Bet iekšā ir tukšums.


Kā jūs
atšķirat?


Ja ir
dvēsele, tad uguntiņa deg
. Viņiem nav šīs uguntiņas. Viņus ļoti velk pie
dvēselēm, kurās deg šī uguntiņa. Viņi arī gribētu tādu pašu, iemācīties to.
Viņi bieži mēģina paņemt ideju no kāda, kam deg šī uguntiņa, kā tādu karogu un
iet. Bet tikai citi nepavelkās vairs. Daudzi no viņiem iet reliģijās. Viņi
izkropļo idejas un cilvēku izpratni par vērtībām. Daudz šādu mācību nāk no
Amerikas, Skandināvijas, Ķīnas.


Tātad, kāds, jūsuprāt, būs 2018.gads?

Karma sāks
darboties pilnīgi visiem. Mēdz būt tā, ka atnāc cilvēks pie manis uz centru,
vēlas konkrētus kristālus. Es uzreiz redzu, ka viņš nodarbojas ar maģiju un
brīdinu viņu par sekām. Viņš man saka, lai es velti netērēju laiku, ka viņš
protot tik galā ar sekām, tās transformējot. Es saku, ka tikai caur sevi. Viņš
savukārt, man atbild- ko jūs runājiet, mani tas neskar!
Šis cilvēks
īstenībā pasauli redz tikai caur atslēgas caurumu. Pārējais viss tumsā. Viņam
nav pat elementāras izpratnes par šiem okultisma pamatprincipiem, noteikumiem.
Kosmiskie principi un noteikumu strādā priekš visiem.
Tagad priekš visiem tiem, kas nodarbojās ar šādām lietām un domāja, ka par sekām atbildēt nevajadzēs, viņi dabūs pēc pilnas programmas. Kā tas būs, es nezinu. Tas nav cilvēku ziņā.



Kā jūs izjūtat Lietuvā, kāds ir to cilvēku īpatsvars, kas atmodīsies? Attīrīsies, transformēsies un dosies sava gara virzienā?


Tagad ir tā, ka tu vairs nevari nevienu pavilkt sev līdzi uz augšu. Ja agrāk tas bija izdarāms, tad tagad vairs nē. Agrāk pavilki pa pāris pakāpieniem, ja viņš strādāja ar sevi, tad devās savā tempā uz priekšu, ja nē- nogāzās atpakaļ. Tagad vairs neko nevari izdarīt. Jo visi ir atstāti ar savu enerģiju un enerģijas daudzumu. Tev pašam ir sava enerģija jārada. Tādu, ar kādu tu gribi, ar kādu tev ir labi un viegli dzīvot. Ir ļoti nopietni jāstrādā pie enerģijas attīrīšanas, caurumu lāpīšanas, dziedināšanas, uzņemšanas. Pie kvalitātes un kvantitātes.
Kad Tu strādā pie sevis, paliek tikai vieglāk, tikai interesantāk, tikai aizraujošāk dzīvot! Es vispār nejūtu savus gadus. Man ir sešdesmit, bet es nejūtu vispār savus gadus! Tikai vairāk ir darba, vairāk tā darba, ko uz āru neredz, bet ir ļoti interesanti…
***
Tāds ir stāsts par Audroni, sievieti, kas iet savu Dvēseles ceļu, Gara vadīta un, kuras grāmata ”Teika par Aistiem”ir izdota tagad ar Latvijā. Iegādāties to var Jāņa Rozes un Globuss grāmatnīcās, vai pasūtīt ŠEIT.
Gaidīsim viņu ciemos Latvijā!

Inta
2018.gada 1.aprīlī

Atbildēt

Valodas