Un atkal par Mīlestību

Es vēlos pastāstīt kādu ļoti vecu stāstu par vīru, kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks, tāds pats kā tu vai es, bet īpašs bija viņa domāšanas veids: viņš uzskatīja, ka mīlestība neeksistē. Protams, viņš bija daudz pieredzējis, mēģinot atrast mīlestību un novērojot apkārtējos cilvēkus. Lielu daļu dzīves viņš bija pavadījis, meklējot mīlestību, un atradis tikai to, ka tā neeksistē.

Lai šis vīrs ietu kur iedams, viņš stāstīja cilvēkiem, ka mīlestība ir tikai dzejnieku izdomājums, reliģijas izgudrojums – lai būtu vieglāk manipulēt ar cilvēku vājajām dvēselēm, lai cilvēki spētu ticēt. Viņš teica, ka īstas mīlestības nav un tāpēc neviens nekad nespēs to atrast, lai kā meklētu.

Šis cilvēks bija ļoti gudrs un spēja pārliecināt. Viņš izlasīja daudzas grāmatas, mācījās labākajās universitātēs, kļuva izglītots un cienījams. Viņš varēja nostāties jebkurā vietā jebkuras auditorijas priekšā, un viņa pierādījumi bija ļoti skaidri. Viņš teica, ka mīlestība ir kā narkotikas – tās liek tev justies brīnišķīgi, bet rada spēcīgu atkarību. Tu pierodi, kļūsti atkarīgs no mīlestības, bet kas notiek, kad tu vairs nesaņem savu dienišķo mīlestības devu? Tāpat kā narkomānam, tev nepieciešama kārtējā deva.

Viņš teica, ka vairākums attiecību starp mīlētājiem neatšķiras no attiecībām starp narkomānu un narkotiku piegādātāju. Tas. Kuram ir lielāka atkarība, ir kā narkomāns, un mazāk atkarīgais ir piegādātājs. Piegādātājs arī kontrolē attiecības. To var novērot ļoti bieži, jo parasti katrās attiecībās ir viens, kurš mīl vairāk, un otrs, kurš nemīl, tikai bauda priekšrocības, ko sagādā tas, kurš atdevis viņam savu sirdi. Var redzēt, kā abi manipulē viens ar otru, viņu darbības un pretdarbības; un viņi ir tieši kā piegādātājs un atkarīgais.

Atkarīgais dzīvo pastāvīgās bailēs, ka varbūt nesaņems nākamo mīlestības devu jeb narkotiku. Viņš domā: ‘Ko es darīšu, ja viņa mani pametīs?’ šīs bailes liek atkarīgajam uzvesties privātīpašnieciski. ‘Tu esi mans!’ Un viņš kļūst greizsirdīgs un prasīgs, jo baidās nesaņemt nākamo devu. Piegādātājs var regulēt un manipulēt to, kuram vajadzīgas narkotikas, dodot lielāku devu, mazāku devu vai nedodot vispār neko. Tas, kurš ir atkarīgais, pilnībā padodas un dara visu, kas viņa spēkos, lai tikai netiktu pamests.

Vīrs turpināja paskaidrot, kāpēc mīlestība neeksistē. ‘Tas, ko cilvēki sauc par mīlestību, ir uz regulēšanu balstītas, baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa? Kur ir tā mīlestība, ko viņi sakās izjūtam? Mīlestības nav. Jaunlaulātie Dieva pārstāvju, savas ģimenes un draugu priekšā dod neskaitāmus solījumus viens otram: nekad nešķirties, mīlēt un cienīt otru, būt kopā kā priekos, tā bēdās. Viņi solās mīlēt un godāt viens otru, tikai sola un sola. Apbrīnojamākais ir tas, ka viņi tiešām tic šiem solījumiem. Bet pēc kāzām – nedēļu, mēnesi, dažus mēnešus vēlāk – var redzēt, ka neviens no šiem solījumiem netiek pildīts.

Redzams ir tikai karš par varu, lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs. Kurš būs piegādātājs, un kuram būs atkarība? Dažus mēnešus vēlāk cieņa, ko viņi viens otram zvērējuši, ir pagaisusi. Paliek tikai aizvainojums, saindētas emocijas; viņi sāpina viens otru un tā turpina, nemaz nepamanīdami, ka viņu mīlestība ir beigusies. Viņi paliek kopā, jo baidās palikt vieni, baidās no tā, ko teiks citi, un arī paši no sevis. Bet kur ir mīlestība?

Viņš apgalvoja, ka ir redzējis daudzus vecus pārus, kas nodzīvojuši kopā trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gadu un bijuši ļoti lepni par tik daudziem kopā pavadītiem gadiem. Bet, runājot par savām attiecībām, viņi saka: ‘mēs izturējām laulību!’ tas nozīmē, ka viens no viņiem pakļāvās otram, kādā noteiktā brīdī padevās un nolēma panest ciešanas. Tas, kuram stiprāka griba un mazāka atkarība, ir uzvarējis karā, bet kur ir tā liesma, ko sauc par mīlestību? Viņi izturas viens pret otru kā pret īpašumu: ‘Viņa ir mana.’ – viņš ir mans.’

Vīrs turpināja stāstīt par iemesliem, kāpēc netic mīlestībai, un teica pārējiem: ‘Tas viss man jau ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu manipulēt ar savu dvēseli un regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā.’ Viņa argumenti bija diezgan loģiski, un ar saviem vārdiem viņš pārliecināja daudzus cilvēkus. Mīlestība neeksistē.

Tad kādu dienu šis vīrs pastaigājās pa parku, un tur uz soliņa sēdēja un raudāja skaista dāma. Ieraudzījis viņu raudam, vīrs kļuva ziņkārīgs. Viņš apsēdās blakus un vaicāja, vai var kā palīdzēt. Viņš pajautāja, kāpēc viņa raud. Iedomājies viņa izbrīnu, kad sieviete atbildēja, ka raud tāpēc, ka mīlestība neeksistē. Vīrs iesaucās: ‘Tas ir pārsteidzoši – sieviete, kas tic, ka mīlestība neeksistē!’ Protams, viņš vēlējās uzzināt par to vairāk.

‘Kāpēc tu domā, ka mīlestība neeksistē?’ viņš jautāja.

‘Nu, tas ir garš stāsts,’ viņa atbildēja. ‘Es apprecējos ļoti jauna, pilna mīlestības, ilūziju un cerību, ka dalīšu savu dzīvi ar šo vīrieti. Mēs zvērējām viens otram uzticību un cieņu un nodibinājām ģimeni. Bet drīz viss mainījās. Es biju mīlošā sieva, kas rūpējās par māju un bērniem. Mans vīrs strauji virzījās uz augšu pa karjeras kāpnēm; panākumi un sabiedriskais tēls viņam bija daudz svarīgāks nekā mūsu ģimene. Viņš vairs necienīja mani, un man zuda cieņa pret viņu. Mēs sāpinājām viens otru, un kādā brīdī es sapratu, ka viņu vairs nemīlu un ka viņš nemīl mani.

Bet bērniem bija vajadzīgs tēvs, un tas bija iemesls neaiziet un darīt visu iespējamo, lai viņu atbalstītu. Nu bērni ir pieauguši un atstājuši mājas. Man vairs nav iemesla palikt kopā ar vīru. Mūsu starpā nav ne cieņas, ne laipnības. Ja arī es satikšu kādu citu, viss būs tāpat, jo mīlestība neeksistē. Tāpēc es raudu.’

Vīrs saprata, apskāva viņu un teica: ‘Tev ir taisnība, mīlestība neeksistē. Meklējot mīlestību, mēs atveram savu sirdi un kļūstam viegli ievainojami, taču atrodam vienīgi egoismu. Mums sāp pat tad, kad nedomājam, ka tiksim sāpināti. Nav nekādas nozīmes, cik attiecību mums ir, vienmēr notiek viens un tas pats. Kāpēc gan meklēt mīlestību veltīgi?’

Viņi bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tās bija brīnišķīgas attiecības. Viņi cienīja un nekad nepievīla viens otru. Katrs brīdis, pavadīts kopā, bija laimīgs. Nebija ne skaudības, ne greizsirdības, nebija uzraudzības, nebija privātīpašnieciskuma. Attiecības kļuva arvien ciešākas. Viņiem patika būt kopā, jo tas viņus iepriecināja. Būdami šķirti, abi ilgojās viens pēc otra.

Kādu dienu, esot ārpus pilsētas, vīram radās dīvaina doma. Viņš iedomājās: ‘Hmm, varbūt tas, ko es pret viņu jūtu, ir mīlestība. Bet tas tik ļoti atšķiras no tā, ko esmu jutis agrāk. Tas nav tas, par ko runā dzejnieki, tas nav tas, par ko runā reliģija, jo es neesmu atbildīgs par viņu. Es neko no viņas neprasu, un man nevajag, lai viņa prasa kaut ko no manis; es nevainoju viņu savās grūtībās un nesūdzu viņai savas bēdas. Es cienu to, ko viņa domā un jūt. Viņa nesagādā man raizes, viņa vispār mani neapgrūtina. Es neesmu greizsirdīgs, kad viņa ir kopā ar citiem cilvēkiem, man neskauž, ja viņai veicas. Varbūt mīlestība tomēr eksistē, bet tā nav tāda, kā mēs iedomājamies.’

Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies mājās un aprunāsies ar viņu, pastāstīs par šo savādo domu. Kad viņš sāka stāstīt, viņa teica: ‘Es ļoti labi saprotu, par ko tu runā. Man šī doma radās jau sen, bet es negribēju tev to teikt, jo zinu, ka tu netici, mīlestībai, laikam jau mīlestība tomēr eksistē, bet nav tāda, kā mēs domājam.’ Viņi nolēma kļūt par mīļākajiem, sāka dzīvot kopā, un bija apbrīnojami, ka nekas nemainījās. Viņi vēl joprojām cienīja un atbalstīja viens otru, un mīlestība kļuva arvien stiprāka. Viņi bija tik laimīgi, ka ikviens sīkums lika viņu sirdīm kvēlot mīlestībā.

Vīra sirds bija tik mīlestības pārpilna, ka reiz naktī notika liels brīnums. Viņš skatījās zvaigznēs, atradis pašu skaistāko, un viņa mīlestība bija tik liela, ka zvaigzne sāka slīdēt lejup no debesīm un drīz bija viņa rokās. Tad notika otrais brīnums – viņa dvēsele saplūda ar zvaigzni. Viņš bija neizsakāmi laimīgs; viņš steidzās pie savas mīļotās un ielika viņai rokās zvaigzni kā savas mīlestības apliecinājumu. Sajutusi zvaigzni savās rokās, viņa mirkli šaubījās. Mīlestība šķita nomācoša, un tajā brīdī zvaigzne izkrita viņai no rokām un saplīsa miljons sīkos gabaliņos.

Nu pa pasauli staigā vecs vīrs, apgalvodams, ka mīlestība neeksistē. Un ir arī skaista veca sieviete, kura gaida viņu mājās un lej asaras par paradīzi, kas kādreiz bijusi viņas rokās, bet šaubu mirklī pazaudēta. Tāds ir stāsts par vīru, kurš neticēja mīlestībai.

Kurš no viņiem kļūdījās? Vai jūs varat uzminēt, kas sagāja greizi? Kļūdījās vīrs, domājot, ka var atdot sievietei savu laimi. Zvaigzne bija viņa laime, un kļūda bija ielikt savu laimi viņa rokās. Laime nekad nenāk no ārienes. Viņa laimes iemesls bija mīlestība, ko viņš sajuta sevī, un viņa bija laimīga par mīlestību, kas nāca no viņas. Tiklīdz viņš padarīja viņu atbildīgu par savu laimi, zvaigzne saplīsa, jo sieviete nevarēja būt atbildīga par viņa laimi.

Lai cik ļoti sieviete viņu mīlēja, viņa nekad nevarētu darīt viņu laimīgu, jo nekad nevarētu zināt, kas notiek vīra dvēselē. Viņa nekad nevarētu zināt, kādas ir viņa cerības, kādi ir viņa sapņi.

Ja tu savu laimi ieliec cita rokās, agrāk vai vēlāk viņš vai viņa to salauzīs. Ja tu atdod savu laimi kādam citam, viņš vai viņa vienmēr var to aiznest projām. Tātad, ja laime var nākt tikai no tavas būtības un ir tavas mīlestības rezultāts, tu pats esi atbildīgs par savu laimi.

Mēs nevaram padarīt atbildīgu kādu citu, bet, baznīcā laulājoties, – pirmām kārtām samijam gredzenus. Mēs ieliekam savu zvaigzni otra rokās un ceram, ka šis otrs tevi darīs laimīgu un tu darīsi laimīgu viņu. Lai cik stipri tu kādu mīlētu, vienalga, tu nekad nebūsi tāds, kādu tevi gribētu redzēt šis otrais.

Tā ir kļūda, ko vairākums pieļauj jau pašā sākumā. Mēs meklējam savu laimi partnerī, bet tā nekad tur neatrodas. Mēs dodam visus šos neizpildāmos solījumus un nolemjam sevi neveiksmei.

No grāmatas Dons Migels Rīzs ”Mīlas meistars”

Pārpublicēts no auralife.lv

11/02/2013

Kas ir retrīts?

Šis mans raksts bija publicēts vienā no decembra ”Ievām”

Retrīts –tā ir unikāla iespēja izveidot distanci no savas ikdienas, kas ļauj saskatīt, sadzirdēt un sajust citu realitāti… Realitāti, kurā nekur nav jāsteidzas, kurā var izbaudīt katru minūti, un sajust sevi visa notiekošā centrā.

Retrīta uzdevums ir radīt īpašu, piemērotu vidi tā dalībniekiem,-apcerei, klusumam, meditācijai, lūgšanām …
Jēdziens ‘’retrīts’’ vai ‘’ritrīts’’ (no angļu val. ‘’retreat’), kas nozīmē ‘’nošķirties no sabiedrības’’, ‘’palikt vienatnē’’ ir iegājis apritē kā starptautisks termins laikam, kas tiek veltīts garīgai praksei.

Retrīti mēdz būt dažādi- gan kolektīvi, gan pavadāmi vienatnē. Daži no tiek notiek klusumā, daži intensīvā saskarsmē, kas ir atkarīgs no garīgo tradīciju vai uzstādīto mērķu īpatnībām. Parasti retrīti notiek lauku apvidū, kalnos vai citās no pilsētas burzmas attālinātās vietās. Atrašanās pie dabas ir teju obligāts nosacījums.
Mūsdienās dažus retrīta principus ir sākuši pielietot arī dažādās biznesa efektivitātes palielināšanas tehnikās. Vairums no šīm tehnikām paredz noteiktu laika sprīdi (parasti 3-7 dienas) veltīt aktīvam darbam ar sevi un/vai retrīta dalībniekiem, un var ietvert dažādas lekcijas, praktiskās nodarbības, ‘’prāta vētru’’ (operatīva problēmu risināšanas metode, kuras pamatā ir katra dalībnieka radošā aktivitāte) un koučingu (savas dzīves efektivitātes un kvalitātes palielināšanas metode).

Retrīts- tas ir garīgs seminārs, kura pamatideja ir tajā, lai paietu malā no ikdienas, no rutīnas, stresa, skriešanas, raizēm un, lai pilnībā pārslēgtos uz sevi. Tā laikā Tu atmet visu, kas ir neīsts,- visu ārišķīgo un lieko. Un ļauj beidzot izpaust savu Būtību, savu īsteno iekšējo Es. Šī ir pašiniciācija, kad Tu izlem veltīt laiku kaut kam augstākam, nekā Tava ierobežotā personība. Tā ir iespēja sajust savu saikni ar Augstāko Apziņu, sajust garīgu saiti ar visiem retrīta dalībniekiem, saprast, ka patiesībā katrā no mums ir bezgalīga mīlestības un radošo spēku straume un, ka nav vajadzīgi kaut kādi ļoti speciāli apstākļi, lai šo straumi aktivizētu.
„Rīts. Pamodušās saulītes siltais smaids, putnu dziesmas, zāles smarža…Elpojot pilnu krūti, tu dodies jogas nodarbību, kas ir piemērota arī tiem, as nekad ar to nav nodarbojošies- tie ir vingrojumi, kas ļauj atbrīvoties no saspringuma, māca ieklausīties savā ķermenī, pareizi elpot… Tālāk veselīgas brokastis, konsultācijas un meditācijas… Un, jau pirmās dienas beigās, no tavas sejas ir pazudis saspringums, tu esi aizmirsis par ikdienas problēmām un mājas rūpēm, tavās acīs ir parādījies spīdums un prieks…’’

Tie, kas ir bijuši kādreiz retrītos- brauc vēl, jo , bieži vien pašiem neizskaidrojamā veidā retrīta laikā un vēl kādu laiku pēc tā, viss sāk notikties. It kā paša iekšienē būtu kāds slēdzis, kuru pagriežot, kļūst viegli un priecīgi. Jūs vairs nepievēršiet uzmanību ārējam komfortam, negaidiet kaut kādus pārdzīvojumus- tikai izdzīvojiet mirkli ‘’šeit un tagad’’, kad spontāni rodas un izplūst pa visu Tavu būtību miera un harmonijas sajūta. Un kļūst neparasti labi. Tas ir viens no retrīta uzdevumiem- satikšanās pašam ar Sevi.
Katrs retrīta dalībnieks nes savu pienesumu pārējiem, jo nejaušu satikšanos nav, caur klusumu, apceri, lūgšanām vai sarunām ar citiem, nāk tās atbildes, ko Tu jau sen esi gaidījis. Katrs atsevišķi un visi kopā Jūs nonāciet tuvāk tam Avotam, kurā ir sakoncertēts viss radošais spēks, lai uzsāktu iekšējo transformācijas ceļu. Un katrs no jums ir ne tikai ņēmējs, bet arī devējs.
Pēc retrīta Tu sevi sajūtīsi īpaši viegli un labi- it kā tev būtu izauguši spārni. Tā būs iekšēja miera un pārliecības sajūta, kad šaubas un bailes būs izgaisušas, radies iekšējs garīgs spēks un fiziskās enerģijas pieplūdums.

Šī iekšējā vajadzība palikt vienatnē ar sevi visos laikos ir radusies cilvēkiem, kuri ir vēlējušies sasniegt apskaidrību.
Francis Kafka ir teicos : ‘’Dzīve visu laiku novērš mūsu uzmanību, un mēs pat nepaspējam ievērot, no kā tieši.’’
Ikdienas steigā, sadzīves rūpēs mums pat nav laika saprast, kādēļ tad mēs īsti dzīvojam? Retrīta praktizēšana ļauj apzināties un pieņemt šo jēgu, tādejādi iegūstot iekšējo brīvību.
Tibetiešiem, piemēram, eksistē liels daudzums sinonīmu vārdam ‘’retrīts’’. Tukojumā tas skan: aiziešana, noslēgšanās, patvērums u.c. Austrumos šī bija un ir neatņemama un nenovērtējama visu garīgo virzienu prakse. Gadsimtu garumā to izmantoja gan zinātnieki, gan mūki, lai atrastu un apzinātos savus iekšējos resursus, lai izprastu savu sūtību un savu virzienu. Retrīta praktizēšanas rezultātā attīrās apziņa, uzlabojas emocionālais stāvoklis, un, galvenais, tiek iegūta daudz dziļāka un pilnīgāka savas sūtības/dzīves mērķa apzināšanās.

Aiziešana sevī nav bēgšana no sevis.
Šodien, lai panāktu šādu stāvoklu, cilvēki mēdz doties ceļojumos uz tālām zemēm, apmeklējot ašramus, tempļus, garīgos centrus, vai apmetoties kādā mazapdzīvotā apkaimē. Arī populāro grāmatu ‘’Ēd, lūdzies, mīli’’ un ‘’Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari’’ varoņi, pārdeva savu iedzīvi, pameta darbu un devas Sevis Paša, savu garīgā līdzsvara un Sūtības meklējumos.
Retrīta ilgums var būt no pāris dienām līdz vairākiem gadiem- tas ir atkarīgs no mērķa un iespējām.
Lielākoties retrīti notiek dabā, tomēr mēdz būt arī tā saucamie ‘’Tumsas retrīti’’, kuri notiek pilnīgi aptumšotās telpās, lai nekas nespētu novērst dalībnieka uzmanību no savas esības jēgas meklējumiem.
Jau no senatnes retrīti notika dabā, īpaši skaistās vietās- ūdeņu tuvumā vai kalnos- tālu no pilsētu trokšņiem. Šodien, lai piedalītos retrītā, nav obligāti jāmeklē kādu alu vai meža būdiņu, kaut gan arī tas ir risinājums, ja vēlies palikt vienatnē. Mūsdienās pasaulē ir attīstīts sakrālais tūrisms, – daudzu enerģētisko vietu (svētvietu) tuvumā ir uzceltas speciālas viesnīcas (spiritual hotel), kurās ir iespējas nodarboties ar jogu, piedalīties meditācijās, apmeklēt tuvējās Spēka vietas, pabūt mierā un klusumā, izbaudot vietējās dabas bagātības. Ļoti daudzi ir iecienījuši Austrumus, kā garīguma mītnes vietu. Piemēram, Taizemē ir īpašs ‘’Dao Dārzs’’, kurā ir gan brīnumaini, krāšņi dārzi gan ‘’Tumsas retrītu’’ telpas. Šajā dārzā ikviens var nodoties savi izvēlētajai retrītu praksei. Ir īpašas interneta vietnes, kur ir apkopoti visdažādākie retrītu piedāvājumi pa visu pasauli (piemēram:http://www.healingguide.org/retreat/healing-guide.html) Šeit var atrast brīvdienu, šamaniskos, jogas, veselīgas ēšanas, dabas, antistresa, klusēšanas, garīgos, meditāciju,u.c. veida retrītus.
Arī Latvijā notiek dažādas jogas un garīgās nometnes, kuras var dēvēt par retrītiem, klusēšanas retrīti, ceļojumu retrīti uz svētvietām, ārzemēm utml. Vairāki viesu nami un viesnīcas sāk piedāvāt jogas nodarbības, ekskursijas uz Spēka vietām, meditācijas un nodarbības.

Jā, lai kāds arī nebūtu izvēlētais retrīta veids, tam mēdz būt savi noteikumi. Lielākoties tā ir programma, kura paredz nodarbību, meditāciju, ēdienreižu sākuma un beigu laikus, kā arī klusēšanas (ja tāda ir) noteikumus. Tāpat Tevi var palūgt izslēgt telefonu, neņemt līdzi datoru utml. Jāsaprot, ka viss ir Tevis paša labā.
Grupas retrīta atmosfēra rodas visu dalībnieku kopējās darbošanās, sajūtu un emociju rezultātā, kas ļauj sajust, ka katra tava rīcība, katrs vārds ietekmē visu grupu.
Vēl viens noteikums, kas ir raksturīgs retrītam: pasaki ‘’nē’’ alkoholam, kafijai un gaļas ēdieniem. Parasti retrītos arī praktizē veģetāro virtuvi, galvenokārt, lai organisms netērētu enerģiju uz smagas barības pārstrādāšanu.
Un, arī tad, ja pašam ir būdiņa meža vidū, kur strādāt ar Sevi, speciālisti iesaka kā efektīvāku darbu nelielās grupās, pieredzējuša meditāciju/retrīta vadītāja vadībā- jo tieši tas palīdzēs pilnībā nodoties šim maģiskajam sevis izpētīšanas procesam. Meditācija vienatnē ir vairāk raksturīga austrumu garīgajās praksēs.
Rietumos zem retrīta termina saprot daudz un dažādas garīgās prakses. Tas var būt meditāciju kurss mājas apstākļos brīvdienu laikā, tās var būt dažādas citas garīgās tehnikas. Tomēr rietumu cilvēks dod priekšroku grupas retrītiem. Galvenā priekšrocība ir tajā, ka grupas darbam ir programma, plāns, zināma kārtība un disciplīna, ko grūti būtu panākt darbojoties vienatnē.
Lielākoties pilnīga klusēšana mijas ar periodiskām, ne obligātām pieredzes apmaiņas diskusijām, konsultācijām pie grupas vadītāja, kas var palīdzēt praktizējošajam, jeb adeptam izvairīties no kļūdām vai pārvarēt šaubas, neziņu vai neizpratni.
Retrīta vai ikdienas meditācijas laikā, ir ļoti svarīgi nepiespiest sevi, nekam nav jānāk caur nepatīkamām sajūtām, jo tas var radīt trauksmes un vilšanās sajūtu, ko tibetieši sauc par ‘’lung’’ (smalks enerģētiskais vējš). Tas var rasties arī, ja neesi pietiekami sagatavots retrītam un meditāciju praksēm, tev nav skaidrības, kas jādara un kāpēc.
‘’Lungs’’ var izpausties, kā paātrināts pulss, sāpes sirds un muguras apvidū, nervozitāte, nemiers un aizkaitināmība. Tas var izsaukt arī dažādus redzējumus, zvanīšanu ausīs, bezmiegu utml.
Tādā gadījumā ir jāzina, kā rīkoties. Cilvēks ir jānomierina, viņam ir jāatpūšas, jākomunicē, jābūt siltumā un mierīgā atmosfērā. Ļoti labi palīdz miegs un mierīga mūzika.
Bieži vien retrīta laikā par sevi liek manīt senas atmiņas un dziļi slāpētas emocijas, kas it kā paceļas uz augšu un grib izlauzties, bieži vien asaru veidā. Tas ir labi. Jo tādejādi Tu atbrīvojies no seniem emocionāliem blokiem, kļūsti brīvs. Dažu retrītu pirmajā dienā praktizē īpašas attīrošās, atbrīvojošās un piedošanas meditācijas, lai veicinātu šādu emocionālo atbrīvošanos. Bieži vien cilvēki paši ir pārsteigti par to, kas ‘’izceļas no pagātnes’’, jo visbiežāk mēs mēdzam īpaši sāpīgos pārdzīvojumus izslēgt no apziņas- neatcerēties, nedomāt, tādejādi tie nepazūd, bet paliek dziļi mūsos.

Tomēr no retrīta prakses nevajag baidīties pat, ja nekad neesi meditējis, nodarbojies ar jogu vai citām praksēm. Šāda pabūšana pašam ar sevi sniedz arī ļoti daudz prieka, atklāsmju, drosmes, pārliecības un enerģijas. Un katra nākamā reize ir jau krietni efektīvāka.

Tie, kas piedalījušies retrītos apgalvo, ka retrīta dienas izmaina viņu dzīvi, ka notiek ne tikai iekšēja transformācija, bet arī reālajā dzīvē sāk risināties pozitīvi notikumi, dzīve atkal iegūst krāsas.
Un, ja skatāmies no plašāka aspekta, tad, dodoties uz retrītu, Tu ļauj darboties savam Augstākajam Es, tu dod Viņam laiku saskarsmei ar tevi, sarunai ar Tevi, kopā būšanai…Lai varētu dot tev drosmi, iedvesmu, izpratni, gaišumu un prieku. Tas ir laiks Tavai Dvēselei.

”…Klusums salasa izkaisītās spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam kā ar savu patību, tā arī ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums. Divsaruna ar iemīļoto Tu, ar grāmatu, ar mūziku ir iespējama tikai klusumā, koncentrācijā, atšķirtībā…” /Z. Mauriņa/

10/02/2013

Strādājot ar sevi

Dažas atziņas.

Ir liela starpība starp apzinātu izvēli un vēlmi kļūt par pozitīvu cilvēku, kas mācās ar prieku nodzīvot savu šodienu. Un starp mākslīgas laimes masku, ko uzliek, lai noliegtu u ieslēptu pavisam dziļi to, kas vēl ir dziedināms.

Ir jāpieņem, jāizprot un jāintegrē bailes, dusmas, bēdas, aizvainojums, skumjas, uztraukumus, paniku, naidu , nosdīšanu, vainošanu un vainas apziņu. Nevar aiziet no šīs sevis daļas, neizdziedinot to.

Nevar atbrīvoties no negatīvā, to apspiežot, iegrūžot tik dziļi, dziļi sevī, ka šķiet- es taču par to vairs nedomāju, neatceros- tātad tā nav! Varbūt tikai paši dzīvojam ilūzijā, ka esam piedevuši?… Vai esam izvilkuši to ārā- izanalizējuši, izrunājuši, izraudājuši?

Vai esam norijuši kamolu, salasījušies Sineļņikovu, L.Vilmu, E. Rudzāti, un, lai nebojātu aknas, veiksmīgi ”piedevuši”, iegrūžot to tik dziļi, ka paši vairs nezinām, kur meklēt?

Saskaņā ar pievilkšanās likumu, negatīvais turpina ”strādāt arī aiz skatuves”, pievelkot attiecīgo pieredzi, kura atpoguļos visu neatrisināto un neatlaisto…

…

Dziedināšana ar laika līniju.

Process, kad paša aspekti atgriežas atpakaļ laikā, ar mērķi izdziedināt citus aspektus, kuri ir pārdzīvojuši kādu traumu vai negatīvo programmēšanu.

Dziļā meditācijā, terapeits (var mēģināt arī pats), aizved klientu atpakaļ laikā, lai dziedinātu traumēto ”Es”.
Tas, kas aiziet atpakaļ pagātnē ir meditatīvs gaismas ķermenis un Zeltītā Dievišķā klātbūtne (augstākais ES)…

Pagātnē va iepriekšējā dzīvē, šie divi aspekti ierodas, kā mirdzošas Gaismas būtnes, kā eņģeļi…kā Dieva vēsneši, kas ir atnākuši, lai dziedinātu pagātnes ”ES”.
Pagātnes ”ES apmeklējuma laikā, būtnes mierina, runā, ļauj izrunāties, izdzīvot, sūta Dievišķo Gaismu (var izmantot ļoti dažādas tehnikas).
Svarīgi ir, ka netiek mainīti pagātnes notikumi, lai nepārkāptu brīvo gribu.
Mērķis ir pagātnes ”Es” pieredzes izmainīšana, emocionālo rētu likvidēšana, astrālo un kauzālo bloku likvidēšana.
Pēc dziedināšanas pabeigšanas, augstākie aspekti atgriežas tagadē, un no šī brīža Dvēselei ir jauna laika līnija, kura sevī ietver pagātnes ”Es” dziedināšanu.
Pat, ja proecess nav pietiekami dziļš, tas strādā…Piemēram, šajā dziedināšanas procesā, var iedot savam pagātnes ”Es” laimīgu bērnību, mīlošus vecākus utt.-ja tādas nav bijis….

Vibrāciju atjaunošana.

Nodibiniet kontaktu ar savu mirdzošo Zeltaino Dievišķo klātbūtni (savu 12-dimens. Augstāko “Es”), kas patlaban ir klātesošs visos laikos un visās telpās.
Palūdziet, lai šis ”Es”- jūsu augstākā daļa, pārņemtu savā ziņā šo procesu un situāciju, lai vadītu jūsu dzīvi.
Palūdziet attīrīt savu ķermeni no visām neharmoniskajām vibrācijām, no negatīvajām domām, astrālajām būtnēm un nevēlamajām sajūtām.
Atcerieties- jūs nenosodāt šīs sajūtas. Jūs vienkārši vērojiet, kā tās vairāk jums nekalpo…
Būtībā, lielākais vairums no tām, pat nav jūsējās.. Varbūt tās nāk no vecākiem, partneriem, draugiem vai kāda aizkaitināta kolēģa…Tās nemaz nav jūsu….
Novietojiet sev visapkārt Zelta Gaismas ekrānu….un vērojiet, kā attīrās katra ķermeņa šūniņa, kā tā paliek gaiša un dziedinās no visa negatīvā…
Sūtiet beznosacījuma mīlestību katrai sevis daļiņai, īpašu uzmanību pieveršot tām vietām ķermenī, kur jūtams saspringums, notirpums, nogurums utml…
Sakiet: ”Katru dienu un katru reizi es ienesu savā fiziskajā ķermenī arvien vairāk mīlošas Dievišķās Gaismas….Es pilnībā atbrīvoju visu, kas traucē manas dvēseles izaugsmes visaugstākajam labumam, laimei un labklājībai…”

Inta

17/01/2013

Atbilde

Iesākumā pastāsts.

Pa ceļu gāja Gudrais…un ieraudzīja kādu cilvēku, kas kaut ko sargāja. Apsargs pajautāja gudrajam: Kas tu esi? Kurp ej? Un Kādēļ?

Gudrais bija tik pārsteigts par šiem jautājumiem, ka vaicāja apsargam:

-‘’cik Tev te maksā?’’

– ‘’divas mārciņas rīsu’’ , tas atbildēja.

-‘’es tev maksāšu četras, lai tu katru dienu man uzdotu šos jautājumus: Kas es esmu, Kur eju un Kādēļ?’’

Cik bieži mēs sev uzdodam šos jautājumus?

Kas es esmu? Kas es esmu par cilvēku? Kādas ir manas vērtības? Īstenās vērtības, nevis tās, ko iepotēja, ieaudzināja vecāki, skola, armija vai valsts? Manas vērtības, nevis svešas. Vai tas, kas es esmu- vai tas esmu īstais Es? Vai esmu ‘’nopircis’’ svešu, neīstu birku, pielipinājis sev un pats noticējis tam visam?

Kas es esmu pa īstam? Kur es eju?

Tas, ko es daru, dienu no dienas…dienu no dienas…Kur tas aizvedīs mani? Vai tas

Kādēļ?

Kādēļ man tas viss? Priekš kam? Kā tas palīdzēs man realizēt mani sevi, savas spējas un potenciālu? Vai tas tiešām nesīs laimi man un man dārgiem cilvēkiem?

Jautājumu var būt vēl vairāk, un ne vienmēr atbildes būs vienkāršas. Ļoti iespējams, ka uz dažiem no tiem baidāmies atbildēt pat paši sev.

Tomēr šie trīs tik vienkāršie jautājumi var kļūt par ceļa sākumu pie patiesā Sevis paša.

14/01/2013

Ceļojums-retrīts uz Krimu

Piedzīvot Krimu (pēcceļojuma sajūtās…)

Grūti uzsākt rakstīt, kā nekad, jo tik spēcīgas emocijas, sajūtas, noskaņas, pēcgarša, kā Krimas

braucienam, nav bijusi nekad….par atbraucot no Tanzānijas, Āfrikā….

Šis būs ne tik daudz raksts par Krimas zemi, dabu un cilvēkiem, kas arī ir apraksta vērti, bet gan par tieši šo sakrālo ceļojumu- retrītu.

Šis bija otrais, manis organizētais un vadītais ceļojums ar mērķi, ne tikai redzēt, un iepazīt citu zemi, bet arī apmeklēt īpašās spēka vietas, sakrālās un senās svētvietas, sajust īpašo saikni caur attālumu, laikmetiem un cilvēkiem. Sajust šīs telpas (vietas, laika, cilvēku) enerģētiku, savienoties un mijiedarboties, tādā veidā iedarbinot veselu virkni iekšējo un ārējo procesu gan visā grupā, gan katrā tās dalībniekā atsevišķi.

Varu tikai nojaust visa šī procesa lielumu un nozīmīgumu, jo tikai tas, kas izpaudās fiziskajā plānā, bija uztverams kā īsti brīnumi. No kā varu spriest, ka smalkajos līmeņos tas ir bijis īsts apvērsums katra dalībnieka dzīvē. Šīs nepilnas 10 dienas ir kvantu lēciens,- it kā būtu nodzīvota vesela dzīve.

Bija viss- grūtības, fizisks pārgurums kāpjot kārtējā virsotnē, neiedomājams prieks to sasniedzot, un sirds gaviles ieraugot elpu aizraujošos skatus, kas paveras acīm. Bija arī piedzīvojumi, jauni draugi, dzīvīgas sarunas, vīns, drudžaina iepirkšanās, Melnā jūra, trakas dejas, asaras, lūgšanas, mūsu Tautasdziesmas, meditācijas, attīrīšanās, atbrīvošanās, brīvības un bezgalīgas mīlestības sajūta pret visiem un visu…

Vēlos pateikt tiem, kas brauks nākamajos ceļojumos- esi gatavs pārmaiņām, esi gatavs ļauties,

nebremzēt, atbrīvoties, ļaut vaļu asarām, priekam, apskāvieniem, kaislei, mīlestībai, dziesmai…esi gatavs būt pats, beidzot, starp Savējiem. Jo zini, nevienu šādā grupā neieved tāpat vien, atliek tikai pabrīnīties, cik ļoti gudri un tālredzīgi, tur Augšā viss ir sakārtots. Es ticu, ka tas darbs, kas tiek paveikts šādā grupā, šādā ceļojumā ir vismaz gada (droši vien, ka kādām veselas dzīves) individuāla darba vērts.

Katrs piedzīvotais mirklis bija piesātināts, dziļš, spēcīgs un īstenībā, vārdos neizsakāms…

Kādēļ Krima?

Nesen izlasīju Rūtas Muktupāvelas rakstu par to, kā lietuvieši uztver latviešus un otrādi. Izrādās jau

izsenis mūsu kaimiņi ir latviešus uzskatījuši par dziednieku, reģu un viedo zemi. Domāju, ka latvieši paši to sajūt. Līdzīgi ir ar Ukrainu. Ukrainā visos laikos ir bijusi lielākā viedo un redzīgo ļaužu koncentrācija slāvu tautu vidū… Varbūt šis fakts, varbūt kāda iekšējā sajūta bija tā, kas lika man meklēt Mistēriju lektorus tieši tur.

Tā es atradu Ruslanu. Bezgala viedu, gudru un dziļu, spēcīgu un aizrautīgu visā, ko dara… Teikt, ka nebija viegli viņu pierunāt vadīt mūsu grupu vai braukt ar semināriem uz Latviju, ir nepateikt neko! Lai arī tobrīd uz Latviju braukt viņš atteicās, caur mūsu sarunām es jau biju sajutusi Krimu. Burtiski dienas laikā, es sajutu, ka vēlos būt tur, piedzīvot šo zemi, ar tās raibo vēsturi, dažādo dabu, skaisto, spilgti zilo jūru, ļaudis, kuros savienojušās vairākas ļoti senas kultūras, apmeklēt kaut dažas no daudzajām enerģētiskajām Spēka vietām…un saprast, kādēļ tieku tur vesta…

Tāpat kā braucienā uz Armēniju, es tikai pajautāju: ‘’kas brauc ar mani?’’, un šoreiz tie bija 24 manas dvēseles radinieki, kurus šobrīd, kad rakstu mīlu no visas sirds, esmu laimīga, ka man bija dota šī iespēja būt tieši ar viņiem kopā, ka ļāvāmies būt, ļāvāmies būt skaisti savā patībā… Kopā. Kā viens veselums. Uzticoties, atbalstot, priecājoties, mīlot un daloties.

Krima ir skaista. Tik skaista, ka tiešām kļūst žēl katra, kas to nav redzējis. Krima ir bagāta. Ar skaistumu, izcilām personībām, senu civilizāciju atstātajām pēdām, mākslu, kultūru un ļaudīm. Krima ir garīga, pārpilna ar Jaņ enerģētiku, kas ir Tēva enerģija. Krimā pat pareizticība ir pārpasaulīga, un ārpus pierastajiem rāmīšiem esoša.

Īsumā par redzēto, jo viss pārējais ir par pieredzēto.

Pirmās dienas dzīvojām Fiolenta līcī, netālu no Sevastopoles, vietā, kur uz Jašmas pludmali bija jānokāpj pa slavenajām 800 pakāpienu kāpnēm. Lai cik tas arī biedējoši skanētu, katrs pakāpiens ir tā vērts dēl skatiem, kas paveras ik uz soļa.

No šejienes tad arī braukājām uz Bahčisarajas svētvietām, klosteriem, alu pilsētu, devāmies uz Saules templi, kāpjot Iļjas-Kaja kalnā, apmeklējām neolīta laikmeta dolmēnus un senās observatoriskās būves, kas vēl tagad slēpj daudzus noslēpumus, piedzimām no jauna uzkāpjot 1300m augstajā Bagatirj virsotnē Boikas kalnu grēdā.

Aprakstus par šīm vietām, kā arī to, kas tur notiek un kādēļ ir vai nav jēgas tās apmeklēt, iesaku palasīt Ukrainas zinošākā Spēka vietu pazinēja Ruslana Stoičeva mājaslapā http://qigong.at.ua/

Tas, kas notika šajās dienās ar mūsu grupas dalībniekiem ir kas ļoti skaists un brīnumains. Ceru, ka

viņi paši padalīsies savās sajūtās, jo mūsu noslēguma aplis izpalika, pat esot lidostā, pat jau atgriežoties Latvijā, bija sajūta, kas nekas nav beidzies…daļēji šī sajūta ir vēl tagad, kad ir pagājušas ja divas dienas kopš atgriešanās.

Piektajā dienā, pa ceļam apmeklējot Krimas Lielo kanjonu, nopeldoties 9-11 grādus ‘’siltajā’’ jaunības vanniņā, kas sagādāja lielus spiedzienus un prieku, pārcēlāmies uz atlikušajām dienām uz Sudaku- sirsnīgu kūrortpilsētiņu, Krimas kalnu grēdu ielenkumā. Un tā bija ļoti laba izvēle, lai no turienes apskatītu Seno Krimu, Feodosiju, izbrauktu ar koka kuģīti un delfīnu pavadībā no jūras apskatītu fantastiski skaisto ČatirDagas kalnu grēdu, izstaigātu Goļicina taku (neaprakstāms skaistums!), un dodoties uz Simferopoles lidostu pa ceļam iemestu aci KaraDagas stalaktītu alās…

Zinu, ka vēl ir daudz vietas, ko redzēt un pieredzēt Krimā. Tās paliks nākamajai reizei, kura noteikti būs jau nākošpavasar.

Brīnumi

Domāju, ka tie ir katram savi. Šis bija gan ceļojums, gan piedzīvojums, gan nopietns darbs ar sevi.

Mani gandarīja tas, ka arī šī grupa bija dziedoša, ar ko mēs pārsteidzām vietējos, jo ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’ skanēja gandrīz katrā alā, virsotnē, templī, baznīcā…

Adorācijas dziesmas, kristīgās lūgšanas, Ave Maria un mūsu Tautasdziesmas harmoniski skanēja, ievibrēja telpu, savienoja Debesis ar Zemi, cilvēkus un tautas.

Šī dziedāšana, kuras laikā emocijas tik bieži nāca laukā ar milzīgu spēku, bija tik spēcīgi attīroša, harmonizējoša, enerģijas sazemējoša, meditatīva, ka es nevaru atrast īstos vārdus, lai aprakstītu šo procesu, kura neredzamā daļa ir būtiski lielāka nekā redzamā…

Cilvēkiem, kas nesaprot nevienu vārdu latviski, bija asaras acīs- viņi precīzi tulkoja, par ko mēs dziedam- tas bija pārpasaulīgi, aizkustinoši, vienojoši u brīnumaini. Cik ļoti lepni mēs varam būt par savām tautasdziesmām, un tajās slēpto spēku, kas uzrunā citu sirdis..kad vārdi kļūst lieki…

Pēc visa, ko esmu pieredzējusi savā ceļā, man nevajadzētu brīnīties, bet es brīnos par Dieva darbiem savā ceļā. Es ļoti lūdzu, lai iedod man īstos cilvēkus, bet tos, ko iedeva- pat trūkt vārdu, cik daudz vairāk tas bija, nekā lūdzu.

Bet, kad Tu saņem brīnumu, to nelūdzot, tas ir tik saviļņojoši! Kad saproti, ka tevi vada katrā solī, katrā mirklī…Un nevaru nepadalīties ar šo pieredzi:

Kad nopirkām ekskursiju pa Goļicina taku, kā gids mūsu autobusā iesēdās kāds pensionēts armijnieks, ne ar ko neizcēlās, un, ja godīgi es pat īpaši neieklausījos viņa stāstījumā, jo biju aizrāvusies ar apkārtesošo skaistumu.

Ievēroju, ka viņš filmē grotā, kur mēs dziedam, pēc tam nākamajā pieturas vietā pastāstot, par ko

mēs dziedājām, kas lika man iekšēji notrīsēt…Piegāju klāt viņam un pajautāju, vai ir pa ceļam kāda vieta pateicības meditācijai. Viņš uzdeva pāris jautājumus par mūsu reliģisko piederību, uzskatiem, meditācijas/lūgšanas saturu, un palūdza atļauju piedalīties.

Mēs sasēdāmies uz akmeņiem pašā jūras krastā, pateicāmies Krimas zemei un cilvēkiem un nobeigumā dziedājām ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’…Kad beidzām, šis cilvēks, noņēma cepuri, iznāca priekšā un burtiski pārvērtās, viņš teica, ka pār viņu ir nolaidies Svētais Gars un iedvesmojies teikt šos vārdus, ko diemžēl atkārtot nevaru….Jo tas nebija viņš, kas runāja…tā svētība, pateicība, mīlestība un gaisma, kas nāca no šī cilvēka mutes, lika mums raudāt no sajūtas, ka caur viņu runā pats Dievs. Nekad, nevienā svētrunā, nevienā baznīcā es nebiju dzirdējusi vai piedzīvojusi kaut ko tamlīdzīgu!

Beidzis, viņš uzlika savu cepuri, pagāja gabaliņu uz priekšu un pievērsās kāda auga aprakstam, savā iepriekšējā balss tonī, it kā nekas nebūtu noticis…Bet es, un redzēju, ka arī pārējie, vēl ilgi dzīvojām šī piedzīvotā brīnuma sajūtās… Nejaušību nav šajā ceļā…

Un, šādi brīnumi- kad Tu saņem svētību no nejauša gida, kurš varbūt dienā novada 5 šādas ekskursijas, un neviens pat nemana, ka šajā cilvēka ir tik spēcīga Dieva klātbūtne, gan mūsu Ruslans, ko iemīlējām no pirmā acu skata, kurš deva gan zināšanas, gan padomus, gan arī uzspieda uz kāda ‘’Ego’’ pogām, ļaujot to apzināties un palaist, gan pārsteidzoša un negaidīta atzīšanās jūtās, gan īpašas, jaunas saiknes atrašana ar vistuvākajiem draugiem, paceļot draudzību jaunā līmenī, gan iespēja pieskarties savu grupas biedru dvēseles šķautnēm- tie ir tie īstākie brīnumi, ko pieredzēju un, kas paliks manā sirdī vienmēr.

Nobeigumā

Brauciens ir beidzies, bet Krima nav beigusies. Mēs esam tur atstājuši daļu no sevis, dziesmu

vibrācijās, cilvēku domās, prātos un cerams, arī sirdīs… Un savās sirdīs esam Krimu paņēmuši līdzi uz Latviju…

Bezgalīgā pateicībā katram, kas bija daļa no šī ceļojuma-

Inta
***

Retrīts Krimā.

27.05-6.06.2013

Saki, vai esi kādreiz bijis Krimā? Tur ir viss: kalni, jūras, stepe arī ir…Uzkāpsi kalnā, un Tev paliks žēl tā cilvēka, kurš šeit nav bijis. Tik skaisti ir…. Bet aiz kalna, jūra ar debesīm kopā dzīvo- viena par otru zilākas…Krimas ļaudis tik ļoti mīl savu zemi, ka, lai kur viņš būtu, teiks: labākas par Krimu nav zemes radītas…(sena Krimas leģenda).

Nedaudz ģeogrāfijas

No topogrāfijas viedokļa Krimas pussala ir unikāla: salīdzinoši nelielā teritorijā ir izvietota īsta daudzveidīgu landšaftu (ainavisku objektu) kolekcija- gan klintis un aizas, gan meži un stepes, pazemes alas un alu pilsētas, Balbekas ieleja, neskarti klinšaini līči un visdažādākās pludmales, sākot ar stāvām klintīm un beidzot ar smiltiņām… Bet ne tikai ar ainavisko krāsainību un daudzveidību vilina Krimas pussala. Krima ir īpaša ar savu daudzveidīgo vēstures un kultūras matojumu, kā arī ar savu enerģētiku un spēka vietu daudzumu.

Krimas pussalu apskalo gan Azovas, gan Melnā jūra. Trīs gandrīz paralēlas kalnu grēdas stiepjas no DR un ZA, sadalot teritoriju divās nevienlīdzīgās daļās- lielāko stepju daļu un mazāko-kalnu daļu. Krimā ir neiedomājami daudzveidīga daba- gan meži, gan stepes, gan palmas un kaktusi!

Nedaudz vēstures

Krimas vēsture ir tik sarežģīta un noslēpumaina, ka izveidot noteiktu ‘’sižetu’’ nemaz nav iespējams. Un, droši vien, nemaz nav vajadzības- uz pussalas ir izveidojusies apbrīnojama vēsturiskā, kultūras un nacionālā mozaīka.

Neskatoties uz to, ka jau no 15-7.gs pirms mūsu ēras šeit jau dzīvojuši cilvēki, daudz maz izsekojama vēsture ir datēta no 7 gs.p.m.ē, kad kad skifu ciltis sāk izspiest vietējos iedzīvotājus. Krimā ir daudz atgādinājumu no vēstures- Herakla pussala, kas ir aprakstīta grieķu mītos, -ir daļa no Sevastopoles zemēm; Ifigēnija klints pie Forosas ir nodeva Homēra personāžam- priesterienei Ifigēnijai. Trojas kara varonis- Ahillejs arī ir dzimis šeit, Kerčenas līča krastos. Vietu nosaukumos un vēstures pieminekļos ir ļoti daudz liecību par kādreizējo grieķu dominanti šeit.

Gan kristiešu ‘’ēra’’ gan Krimas Hānistes laiks ir atstājis savas pēdas un padarījis šo vietu par īstu un krāsainu kultūras, vēstures mantojuma delikatesi.

Par daļu no Ukrainas Krimas pussala kļūst tikai 1954.gadā.

Milzīgā kūrortu izvēle, brīžiem tūristus var iedzīt panikā tikai ieraugot lielo un dažādo piedāvājumu. Visām gaumēm un visiem maciņu lielumiem. Protams, ir jāpatur prātā, ka šeit būs ļoti daudz tūristu no Krievijas un, gan ceļu kvalitāte, gan daudzie ‘’žiguļi’’, tirgotāju ‘’laipnība’’, gan citi ‘’padomju kultūras’’ nospiedumi uzvējos prātā 30 gadus senas atmiņas…

Mēs atpūtīsimies ekoloģiski tīrākajā Krimas vietā-ciematiņā starp Aluštu un Feodosiju, 100 km no Simferopoles, kur katrs pats varēs izvēlēties: vai sauļoties, peldēties un doties daivingā, vai piedalīties meditācijā, vai doties pastaigās, ekskursijā uz Spoku ieleju, vai Koktebela konjaku rūpnīcu, vai doties izbraucienā ar kuģīti vai jahtu, lai apskatītu fantastiskos līčus un grotas no jūras puses… Tas viss būs obligāti –neobligātā programma no 6-10.dienai….

Bet pirms tam…………

Pirms tam mums būs jāpiedzīvo satikšanās pašam ar sevi, senatnīgās, ļoti skaistās, īpašās un enerģētiski ļoti spēcīgās vietās….

Programma. Detalizēti maršrutu un darbību apraksti pievienotajos failos krievu valodā.

1.diena (28.05). Bahčisarajas svētvietas, alu pilsēta un Zelta aka.

No lidostas dodamies atpūsties uz viesnīcu Simferopolē, lai no rīta dotos uz Bahčisaraju, bet vakarā jau ierastos Fiolenta līcī pie Sevastopoles, no kurienes arī braukāsim tuvākās trīs dienas uz Krimas Spēka vietām.

2.diena (29.05). Saules templis un Iļjas-Kaja kalns.

Saules templis ir tā vieta, uz kurieni vēlas nokļūt ikviens Krimas iedzīvotājs un viesis, kas ir nostājies uz sevis un pasaules izzināšanas ceļa, kas vēlās saprast savas dzīves sūtību un saņemt atbildes uz svarīgākajiem saviem jautājumiem.

3.diena(30.05). Gaspras dolmeni. Aluštas kromleks un Bahčisarajas mengirs (netulkojas )

Šie dolmeni ir savdabīgi portāli, kam piemīt spēja savienot caur cilvēku Zemi un Debesis. Tieši šī plūsma ļauj sākt notikt pārmaiņām, transformācijai un visas cilvēka iekšienes harmonizācijai. Sākas fiziskais, enerģētiskais un informatīvais dziedināšanas process.

4.diena (31.05) Kalnu grēda Boika. Kristus glābēja templis. Kalna ‘’Bagatirj’’ virsotne.

Šī vieta ‘’strādā’’ ar cilvēku, lai atjaunotu tam iekšējās redzes funkciju. Tomēr šeit Jūs variet saņemt ko daudz vairāk, nekā tikai īpašas redzēšanas spējas… Katrs, kas atnāk šeit ar tīru sirdsapziņu un vislabākajiem nodomiem, saņem Dieva dāvanu- sevis izpratni, savas iekšējas pasaules izpratni un izpratni, kā mainīt savu dzīvi, neiedarbojoties uz ārējo pasauli. Padomājiet par to, vai esiet gatavi satikties ar savu patieso Es…Jūs to sajutīsiet….

Šajā vakarā būsim ļoti noguruši ne tik daudz no kāpiena, cik no milzīga iekšējā darba, kurš tiks paveikts visiem kopā un katram individuāli. Vakarā atvadīsimies no mūsu šo dienu pavadoņa- Meistara, zinošākā un pieredzes bagātākā Ukrainas Spēka vietu pazinēja, cilvēka, kas strādā ar dzimtām un karmas lietām- Ruslana Stoičeva, lai nākamo dienu veltītu atpūtai un atgūtu spēkus jau nākamajai mūsu ceļojuma daļai.

5. diena (1.06). Atpūta Jašmas pludmalē Fiolenta līcī.

Tādi grieķiski nosaukumi, kam ir vēl senākas saknes. Hersonesa nosaukta Saules Dieva Horsa vārdā…Agrāk šeit atradās Jaunavas templis, bet pašlaik Sv.Georgija vīriešu klosteris. Lejā tirkīzkrāsas jūra skalojas pret Jašmas pludmali. Nokāpjot 800 pakāpienus no klostera, pludmalē var salasīt jašmas un serdolika akmentiņus…

Kad esam izpriecājušies par līča skaistumu un salasījuši pilnas saujas akmentiņu, ir laiks doties uz Tavras Hersonesu (ja vēlamies). Ieeja Hersonesā par maksu (25grivnas-1.65Ls). Šo dienu pavadām savā ritmā, atpūšoties pēc iepriekšējo dienu intensīvā darba pašiem ar sevi. Vairāk informācijas par Fiolenta līci pievienotajā failā krievu valodā.

6.Diena (2.06) Fiolenta- Jalta- Krimas Lielais kanjons-Sudaka.

No rīta mājam atvadas Jašmas pludmalei un ar visu bagāžu dodamies ceļā uz austrumu piekrasti. Pa ceļam apmeklējot Bezdelīgas Ligzdu un citas skaistas un populāras vietas.

Lielais Kanjons– viens no Krimā esošajiem dabas brīnumiem. Maršruts, pa kuru ejot, ik pēc mirkļa aizraujas elpa no tā dabas krāšņuma un varenības, kas paverās visapkārt- aizas, grotas, ūdenskritumi un klintis!

Bet vakarā ierodamies savā Sudaka viesnīcā, kur iekārtojamies uz palikšanu līdz pat pēdējai dienai. Svinam Melno jūru!

7. 8.diena (3.,4.) Sudakā– ekskursijas pēc izvēles. (Būs arī piedāvājums) vai brīvais laiks un atpūta. Pievienotajā failā informācija par Sudaku un ekskursiju iespējām.

9.diena (5.06) –izrakstīšanas no viesnīcas un ceļojuma saldais ēdiens- Čatir-Daga un stalaktītu alas, vakarā ierašanās viesnīcā Simferopolē, pa nakti lidojums.

Un mūsu kopējais ceļojums- retrīts būs galā…

Lūdzu iepazīties ar klātpieliktajiem materiāliem, īpaši par pirmajām dienām: vai esiet gatavi darboties, strādāt ar sevi…Ja kādu dienu nejutīsies gatavs, būs visas iespējas palikt un baudīt atpūtu jūras krastā, vai nepiedalīties tieši kādā meditācijā…Pietam šāda veida retrītus izplānot pilnībā nav iespējams, jo ‘’cilvēks domā, Dievs dara’’. Un es ticu, ka viss tik sakārtots mums vislabākajā veidā..

Inta 🙂

09/01/2013

Dvēseles tumšā nakts

Roberto Asadžioli

Garīgā attīstība un nervu
sistēmas traucējumi

Cilvēka garīgā attīstība – tas ir ilgstošs process, ceļojums pa brīnišķīgām
zemēm, ar ne tikai ar brīnumainiem piedzīvojumiem, bet arī ar šķēršļiem un
briesmām. Tā ir saistīta ar transformācijas pilniem dziļiem morālās attīrīšanās
procesiem, ar agrāk neizmantotu spēju atmodu, ar apziņas izaugsmi līdz
neiedomājamam līmenim, ar tās ieiešanu un izplešanos jaunos iekšējos dziļumos.

Tādēļ nav brīnums, ka šīs svarīgās izmaiņas iziet caur dažādām kritiskām
stadijām, kuras nereti ir saistītas ar nervu sistēmas, emocionālajiem un prāta
darbības traucējumiem.

Parastajos klīniskajos novērojumos tos var viegli sajaukt ar tādiem
traucējumiem, kuriem ir pavisam citi cēloņi. Traucējumiem, par kuriem mēs
runājam, ir pilnīgi cita nozīme, tādēļ tos ir jāvērtē citādi un arī jāārstē
savādāk. Mūsdienās šādi traucējumi, saistīti ar garīgiem cēloņiem, sastopami
arvien biežāk. Parādās arvien vairāk cilvēku, kuri apzināti vai neapzināti
pārdzīvo iekšēju, garīgu slodzi. Mūsdienu cilvēka dvēseliskā attīstība kļūst
par arvien grūtāku un sarežģītāku procesu, nekā tas bija agrāk. To nosaka tās
lielāka daudzpusība un ietekmē cilvēka kritiskais prāts.

Ceļā uz pilnīgu garīgo apziņu cilvēks var iziet piecas kritiskas stadijas:

1.
krīzi pirms garīgās atmodas;

2.
krīzi, kuru izraisa garīgā
atmoda;

3.
kritumu pēc garīgās atmodas;

4.
krīze garīgās
pārveidošanās stadijā;

5.
“Dvēseles tumšo nakti”.

Aplūkosim tās pēc kārtas.

Krīze pirms garīgās atmodas

Vispirms daži vārdi par vienkārša cilvēka psihi.
Cilvēks ar zemu attīstības līmeni, savu dzīvi virza tā, lai apmierinātu savas
personīgās vēlmes, piemēram, pēc baudas gūšanas, bagātības un godkāres.

Cilvēks, kura garīgais līmenis ir nedaudz augstāks, pakļauj savas personiskās
noslieces ģimenes un pilsoņa pienākumu izpildīšanai, pret kuriem viņam ir
ieaudzināta cieņa.

Pie tam viņš nedomā par to, no kā ceļas šie pienākumi, kā tie savstarpēji
attiecas. Viņš var sevi uzskatīt arī par ticīgu, taču viņa reliģiozitāte būs
virspusēja un stereotipiska. Lai varētu dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, viņam
pietiek ar formālu savas baznīcas noteikumu, izpildīšanu un piedalīšanos
noteiktās rituālās darbībās.

Parasts cilvēks nedomājot balstās uz savas ikdienas dzīves nepārprotamo
realitāti. Viņš cieši turas pie materiāliem labumiem. Tā eksistēšana uz zemes
viņam praktiski ir pašmērķis.

Tomēr dažreiz gadās, ka šis parastais cilvēks savā iekšējā dzīvē pārdzīvo
pēkšņas pārmaiņas, kas viņu pārsteidz negaidot un biedē. Reizēm šī
transformācija notiek daudzu vilšanos rezultātā, bieži pēc spēcīgiem iekšējiem
pārdzīvojumiem, piemēram, zaudējot sev tuvu cilvēku.

Tomēr gadās, ka tā norit arī bez ārēja cēloņa: pastāvot pilnīgai labklājībai un
likteņa labvēlībai, rodas neskaidrs nemiers, neapmierinātība un iekšēja tukšuma
sajūta.

Cilvēks jūt, ka viņam trūkst kaut kas nenosakāms, ko viņš nespēj ne
noraksturot, ne nosaukt, un tādēļ cieš no tā. Pakāpeniski rodas nerealitātes,
ikdienišķās dzīves niecības izjūta. Personīgās intereses, kas līdz šim pilnībā
piepildīja viņa dzīvi, pēkšņi kļūst mazsvarīgas un zaudē vērtību.

Priekšplānā izvirzās jauni jautājumi, cilvēks sāk domāt par dzīves jēgu, par
parādību cēloņiem, par savu personīgo dzīvi un citu ciešanām, par cilvēku
nevienlīdzību, cilvēciskās eksistences izcelšanos un mērķi. Šajā posmā nereti
cilvēks sāk maldīties. Daudzi, neizprotot Dvēseles jaunā stāvokļa nozīmi,
uzskata to par dīvainību un garīgu slimību, un, tā kā tas ir ļoti mokoši, tad
visādi cenšas to sevī nomākt.

Baidīdamies sajukt prātā, viņi dara visu iespējamo, lai atkal varētu
atgriezties konkrētajā realitātē, kuru viņam ir bailes zaudēt.

Šajā iekšējā cīņā daži ar jaunu sparu metas dzīves virpulī, lai meklētu jaunas
nodarbības, vēlmes un sajūtas. Dažreiz viņiem arī izdodas apslāpēt savu nemieru,
bet nekad – no tā atbrīvoties.

Šis nemiers klejo viņu būtībā, izjauc ierasto dzīves kārtību un pēc kāda laika,
dažreiz pat pēc vairākiem gadiem, ar jaunu spēku izlaužas apziņas virspusē. Pa
šo laiku iekšējais nemiers ir kļuvis tikai vēl mokošāks, bet iekšējais tukšums
vēl grūtāk panesams.

Cilvēks jūtas sagrauts, viss, kas veidoja viņa dzīvi, liekas kā sapnis un
nokrīt kā tukša čaula. Tai pašā laikā jauna dzīves jēga nav radusies, cilvēks
vēl neko nezin par to, pat nenojauš par tās pastāvēšanu.

Bieži vien šīm ciešanām pievienojas arī morālā krīze, mostas ētiskā apziņa,
cilvēku moka vainas izjūta un nožēla par agrāk sadarīto. Viņš bargi sevi tiesā
un iekrīt pilnīgā depresijā. Bieži šajā stāvoklī rodas domas par pašnāvību, kas
šķiet kā vienīgais atrisinājums iekšējam sabrukumam.

Tomēr tas nav visiem. Vieni vispār neizjūt šādas stadijas, bet citi pārdzīvo
tikai īsu mirkli.

Šī garīgā lūzuma izpausmes ir ļoti līdzīgas neirastēnijas un psihoastēnijas
pazīmēm. Starp citu, viens no psihoastēnijas simptomiem ir funkcionēšanas
realitātes zudums, bet cits -depersonalizācija.

Dvēseles garīgās krīzes līdzību norādītajām slimībām vēl pastiprina tas, ka šī
krīze izsauc līdzīgus fiziskos simptomus: novājēšanu, nervu uzbudinājumu,
bezmiegu, barības trakta un asinsrites traucējumus.

Krīze, kuru izraisa garīgā atmoda

Izveidojoties saiknei starp personību un Dvēseli,
iekšējas gaismas, enerģijas, prieka un aktīvas darbības spēka straumes, atnes
brīnišķīgu atbrīvotības izjūtu.

Agrākie simptomi, iekšējā cīņa, ciešanas, neirozes, bezmiegs un fiziskie
satricinājumi var pazust, un bieži vien tik strauji, ka ir skaidrs – tam visam
nebija materiālas dabas cēloņu, bet gan dvēseliskās ciešanas. Šajos gadījumos
Dvēseles garīgā atmoda, vārda pilnā nozīmē, ir dziedniece.

Tomēr, ne vienmēr atmoda norit tik vienkārši un harmoniski. Tā var izsaukt arī
sarežģījumus, traucējumus un dažādas novirzes. Visbiežāk tas attiecas uz
cilvēkiem, kuru prāts nav pilnīgi līdzsvarots, emocionālā dzīve ir pārāk eksaltēta,
nervu sistēma – pārāk jūtīga, lai spētu bez problēmām izturēt dvēselisko
enerģiju pastiprināšanos.

Kad apziņa ir pārāk vāja vai arī nesagatavota garīgās gaismas izturēšanai, un
ja viņā mīt nosliece uz augstprātību un egocentrismu, iekšējie notikumi var
tikt nepareizi iztulkoti.

Notiek tā saucamā līmeņu pārbīde, relatīvais tiek pārnests uz absolūto,
personīgā sfēra – uz Dvēseles pasauli. Šajos gadījumos garīgais spēks var
novest pie personīgā “Es” pārspīlēšanas, piemēram, cilvēks var pavisam mierīgi
apgalvot, ka viņš ir Mesija. No parastā medicīniskā viedokļa, šim cilvēkam
vajadzētu noteikt diagnozi , lielummānijas gadījums, psihiska saslimšana, utt.

Patiesībā šādi formulējumi ir tikai aprakstoši, no tiem mēs nevaram uzzināt par
garīgās slimības patiesajiem cēloņiem. Tomēr mums ir ļoti svarīgi zināt, vai
aiz šī slimnieka idejām nav dziļāki psiholoģiski iemesli. Mēs zinām, ka savas
Dvēseles sajušanu un uztveri un tās iekšējā vienotība ar cilvēka personību,
izsauc viņā fantastiskas sajūtas, saplūšanu ar Dievišķo Dabu un vienotību ar
To.

Daudzās mācībās mēs rodam tam apstiprinājumu. Bībelē tas ir izteikts tieši un
skaidri: “Vai jūs zināt, ka jūs esat dievi?” Svētlaimīgais Augustīns saka: “Kad
cilvēka Dvēsele mīl, Viņa kļūst līdzīga tam, kuru mīl.

Kad Viņa mīl uz zemes pastāvošo, Viņa tuvinās zemei, bet kad Viņa mīl Dievu,
vai Viņa nekļūst par Dievu?”.

Visspēcīgāk cilvēka Dvēseles identitāte ar Augstāko Dvēseli apliecināta un
izteikta Vēdantas filozofijā.

Lai kā mēs arī neuztvertu šīs attiecības, starp individuālo un universālo – kā
pilnīgu identitāti vai kā līdzību, kā piederību vai kā vienotību – tomēr gan
teorijā, gan praksē mums ir jāizjūt nesamērojamo distance, starp Dvēseli Viņas
tīrajā būtībā un vienkāršu personību.

Pirmā ir pamats, centrs, esamība; otrais – mūsu mazais “es”, mūsu ikdienišķā
apziņa. Šo atšķirību neievērošanu noved pie bīstamām sekām. Tas ļauj izprast
augstāk aprakstītos dvēseliskos traucējumus, sevis izcelšanu un dievišķīguma
piedēvēšanu sev tik galējā formā.

Cilvēku, kuri ir krituši par upuri līdzīgām ilūzijām, maldi ir radušies no tā,
ka viņi pieraksta savam pārejošajam “Es” Augstākās Dvēseles īpašības un spējas.

Līdzīgu lielummānijas gadījumu izpratne, var sniegt vērtīgus norādījumus
ārstēšanai: ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt pierādīt slimniekam, ka viņš kļūdās,
ka viņam nav taisnība , ironizēt un smieties par viņu. Tas viss var tikai viņu
sakaitināt un uztraukt. Ieteicamāka ir pavisam cita rīcība, atzīt realitāti,
kas ir viņa idejās, un pēc tam pacietīgi jāizskaidro slimniekam viņa maldus.

Citos gadījumos Dvēseles garīgā atmoda un tai paralēli noritošā iekšējā
apgaismība var izsaukt emocionālu pārslodzi, kas var izpausties vētrainu un
nesakarīgu, murgainu kliedzienu, raudu, dziedāšanas un satrauktu darbību veidā.

Daži spēcīga rakstura cilvēki, iekšējā pacēluma rezultātā, ko izsauc Dvēseles
atmoda, var pasludināt sevi par praviešiem, mesijām un reformatoriem. Viņi vada
visdažādākās kustības, dibina sektas, kas izceļas ar fanātismu un izteiktu
velmi visus pievērst savai ticībai.

Daudziem cilvēkiem, pašu Dvēseles garīgās transcendentālās un dievišķās puses
atklāsmes un personības pārveidošanās rezultātā, rodas tendence pilnīgi
identificēties ar savu garīgo dabu. Šādu stāvokli var sasniegt tikai ilga un
gara savas personības pārtapšanas ceļa rezultātā. Tas neizdodas uzreiz un no
šejienes rodas depresīvie stāvokļi, līdz pat izmisumam un tieksmei sevi
iznīcināt.

Dažiem cilvēkiem, ar attiecīgu novirzi, iekšējo atmodu var pavadīt dažāda veida
paranormālas parādības. Viņi redz augstas, eņģeļiem līdzīgas būtnes, dzird
balsis, kuras viņu uzrunā vai arī izjūt tieksmi nodarboties ar automātisko
rakstīšanu.

Šādā veidā iegūto ziņojumu būtība var būt ļoti daudzveidīga. Katru gadījumu
nepieciešams pārbaudīt individuāli un izanalizēt ar skaidru prātu, bet bez
iepriekšpieņemta nolieguma, kā arī bez pietātes, ko varētu iedvest informācijas
avota neparastums. Ar ļoti lielu piesardzību jāizturas pret tādiem ziņojumiem,
kas satur tiešas pavēles un pieprasa aklu pakļaušanos, kā arī pret tiem, kuros
tiek cildināts informācijas saņēmējs, jo patiesi garīgie Skolotāji nekad
nelieto tādus paņēmienus.

Vēl jāatzīmē, ka neatkarīgi no tā, cik zīmīgi ir saņemtie ziņojumi, tie tomēr
kaitē veselībai, jo nevar neizsist no līdzsvara prātu un jūtas.

III

Kritums pēc garīgās atmodas

Paejot zināmam laikam, pēc atmodas seko kritums. Mēs
jau teicām, ka harmonisks Dvēseles atmodas process izsauc prieku un prāta
apgaismību par esības jēgu un mērķi.

Izzūd daudzas šaubas, tiek atrisināti daudzi jautājumi, parādās iekšējā
pārliecība. To pavada visa vienotības pārdzīvojums, dzīves skaistuma un svētuma
izjūta. No atmodinātās Dvēseles līst mīlestības straume uz visiem cilvēkiem un
katru radību.

Patiešām, nav nekā iepriecinošāka un mierinošāka sirdij, kā saskarsme ar tādu
atmodināto, kurš atrodas šajā svētīgajā stāvoklī. Liekas, ka viņa iepriekšējā
personība ar tās asajām šķautnēm un nepatīkamajām pusēm ir izzudusi, un jums
uzsmaida pilnīgi cits cilvēks, simpātiju pārpilns, ar tieksmi sniegt prieku un
būt noderīgam apkārtējiem, izdalot viņiem saņemtās garīgās bagātības.

Šāds priekpilns stāvoklis var turpināties ilgāku vai īsāku laiku, taču tam,
protams, reiz pienāk gals. Ikdienišķā personība, ar tās dziļajām saknēm, tikai
uz laiku ir pazudusi no apziņas virspuses; tā ir bijusi it kā iemigusi, bet ne
galīgi izzudusi, jo nav pilnībā pārveidota. Bez tam garīgās gaismas un
mīlestības straume ir ritmiska un cikliska, kā jau viss šajā pasaulē, paisumam
agri vai vēlu seko bēgums.

Svētuma pārdzīvojuma izbeigšanās ir mokoša un reizēm saistīta ar kritienu un
nopietniem traucējumiem. No jauna atmostas un ar jaunu spēku sevi piesaka
zemākās tieksmes. Taču atmodas process jau ir padarījis smalkāku ētisko apziņu,
palielinājis tieksmi uz pilnveidošanos.

Cilvēks pats sevi tiesā bargāk un nežēlīgāk; viņam var pat likties, ka viņš ir
kritis vēl zemāk, nekā agrāk. Šie maldi rodas tādēļ, ka apziņas virspusē nonāk
agrāk slēptās noslieces un tieksmes, Dvēseles atmodas rezultātā izvelkot tās
ārā no zemapziņas paslēptuvēm.

Kritiens var būt tik dziļš, ka cilvēks sāk noliegt savas iekšējās pieredzes
garīgo nozīmi. Viņa iekšējā pasaulē valda šaubas un pazemojums, viņš padodas
kārdinājumam uzskatīt visu, kas ar viņu ir noticis, par ilūziju, fantāziju,
sentimentālām pasakām.

Cilvēks var kļūt cietsirdīgs un sarkastisks, ciniski izsmiet sevi un citus,
atteikties no saviem ideāliem un centieniem. Tomēr, neraugoties uz visām pūlēm,
viņam vairs nav iespējams atgriezties savā iepriekšējā stāvoklī. Skaistums un
brīnums, ko viņš ir piedzīvojis, ir palicis viņā, un- tie ir neaizmirstami.
Viņš vairs nespēj dzīvot sīko ikdienas dzīvi, dievišķās skumjas viņu plosa un
nedod mieru. Kopumā reakcija ir ļoti sāpīga, ar izmisuma lēkmēm un domām par
pašnāvību.

Šādā stāvoklī cilvēkam ir nepieciešama palīdzība. Jāpalīdz viņam saprast, ka
svētlaimes stāvoklis nevar ilgt mūžīgi, ka tam sekojošā reakcija ir dabīga un
neizbēgama. Brīnišķīgais stāvoklis, kuru viņš pārdzīvoja, bija līdzīgs
lidojumam uz saules apmirdzētām virsotnēm, no kurienes redzama visas pasaules ainava.
Tomēr katrs lidojums reiz beidzas. Mēs atkal atgriežamies līdzenumā, lai pēc
tam lēni, soli pa solim, pārvarētu stāvo kāpumu, kas ved uz virsotni.

Krīze garīgās pārveidošanās stadijā

Apzināšanās, ka pārdzīvotais kritums vai nolaišanās
ir dabīgs process, caur kuru mums visiem ir jāiziet, mierina un uzmundrina
meklētāju, palīdzot atgūt spēkus, lai sāktu drošu kāpumu augšup garīgās
dvēseliskās krīzes pārtapšanas posmā.

Minētais kāpums uz augšu ir pilnīga personības pārmainīšanās. Tas ir garš,
grūts un sarežģīts process: aktīvas attīrīšanās fāze, ar nolūku novērst
šķēršļus garīgo spēku straumei, iekšējo spēju attīstība, kuras agrāk bija
apslēptas vai vāji izteiktas, kā arī fāze, kuras gaitā personībai ir jāļauj
dvēseles garam klusi un bijīgi strādāt ar sevi, vīrišķīgi un pacietīgi panesot
neizbēgamās ciešanas.

Tas ir laiks ar lieliskām pārmaiņām, kad gaisma un tumsa, prieks un bēdas
nomaina viens otru.

Dažreiz šai posmā cilvēka spēkus un uzmanību tik ļoti piesaista smagie un
dažreiz mokošie iekšējie pārdzīvojumi, ka viņš nespēj tikt galā ar personīgās
dzīves prasībām.

Raugoties no malas un vērtējot šādu cilvēku no praktiskās efektivitātes un
vispārpieņemto normu viedokļa, bieži vien secina, ka viņš it kā ir kļuvis
“savādāks”, mazāk “ko vērts”, nekā agrāk. Tā dvēseliski garīgi evolucionējošā
cilvēka iekšējās problēmas saasinās, viņa ģimenes locekļu, draugu un ārstu
nesaprašanas un nepatieso vērtējumu dēļ.

Bieži viņam nākas dzirdēt aizvainojošus aizrādījumus par garīgās tiekšanās un
ideālu postošo iedarbību, kas atņem cilvēkam sajēgu par praktiskās dzīves
vērtību. Šādi spriedumi bieži vien izsauc dziļu apātiju, garīgu apmulsumu un
mazvērtības izjūtu.

Arī šos pārbaudījumus ir jāiztur. Tas māca tikt galā ar personīgo jūtīgumu un
veidot noteiktu un neatkarīgu spriešanas spēju. Tādēļ nevajag pretoties šim
pārbaudījumam, bet gan pacietīgi to pieņemt. Ja piederīgie izpratīs cilvēka
stāvokli šai situācijā, viņi jau ar to vien sniegs palīdzību, atbrīvojot viņu
no nevajadzīgām ciešanām.

Runa taču ir tikai par pārejas periodu, kad cilvēks jau ir atstājis savu
iepriekšējo stāvokli, bet vēl nav sasniedzis jaunu stāvokli. Tā arī kāpuram,
kas pārvēršas par taurenīti, ir jāiziet bezpalīdzīgā un neapzinīgā kūniņas stadija.
Diemžēl atšķirībā no kāpura, cilvēkam pietrūkst tās drošības un klusuma, kādā
taurenītis iziet savu pārvērtību norisi.

Cilvēkam, ir jāpaliek savā vietā un, cik tas vien ir iespējams, jāpilda savus
pienākumus pret ģimeni, sabiedrību un valsti tā, it kā viņa iekšējā pasaulē
nenotiktu nekas sevišķs. Tas ir ļoti grūti. To var salīdzināt ar problēmu, ar
kādu sastapās angļu inženieri, kad viņiem bija jāpārbūvē Londonas stacijas ēka,
ne uz mirkli nepārtraucot vilcienu kustību.

Nav nekāds brīnums, ka tik grūts uzdevums dažkārt izsauc tādus nervu un garīgas
dabas traucējumus, kā novājēšanu, bezmiegu, apātiju, depresiju, uzbudinājumu,
kas gara un miesas ciešas mijiedarbības rezultātā, var novest pie dažādiem
fiziskiem simptomiem.

Lai tādā situācijā palīdzētu, nepieciešams vispirms iepazīt slimības īsto
cēloni un sniegt slimniekam pareizu psihoterapeitisko palīdzību, citādi tīri
fiziskā dziedināšana un zāļu lietošana dos tikai nelielu atvieglojumu,
neiedarbojoties uz slimības dvēseliski garīgajām saknēm.

Bieži šie traucējumi rodas no pārpūles – pārmērīgas cenšanās, kas vērsta uz
paātrinātu garīgo attīstību. Šādas pārmērīgas cenšanās rezultātā nenotiek
pārmaiņas, bet zemāko komponentu izstumšana, iekšējās cīņas saasināšana ar
atbilstošu nervu sistēmas un garīgo pārpūli.

Tiem, kuri pārāk centīgi tiecas uz pilnveidošanos, vienmēr jāatceras, ka viņu
iekšējās pārmaiņas darbs notiek ar gara un garīgās enerģijas palīdzību.

Viņu personīgais uzdevums ir izsaukt šos spēkus sevī ar iekšējo
pašuzupurēšanos, meditāciju un pareizu dvēseles stāvokli, mēģinot pieveikt to,
kas traucē dvēseles gara brīvai darbībai. Paralēli tam, viņiem ar ilgu
pacietību jāgaida garīgās darbības izvēršanos dvēselē.

Otra, pilnīgi pretēja problēma, ir tikt galā ar dvēseles garīgā spēka ārkārtīgi
vareno enerģijas plūsmu. Šī dārgā enerģija var viegli iztērēties jūtu
pārpilnībā un pārmērīgi drudžainā darbībā. Citos gadījumos, šī enerģija var
tikt aizturēta, uzkrāta un nepietiekami realizēta darbībā.

Tās spiediens var radīt iekšējos traucējumus, kā spēcīga elektriskā strāva
izkausē vadus, radot īssavienojumu.

Jāiemācās saprātīgi vadīt garīgās enerģijas plūsmu, nešķiežot to veltīgi,
izmantojot to iekšējam un ārējam darbam.

Dvēseles tumšā nakts

Kad
transformācijas process sasniedz augstāko izšķirošo punktu, pēdējo etapu nereti
pavada stipras ciešanas un garīga tumsa. Kristiešu mistiķi šādu stāvokli dēvēja
par “dvēseles tumšo nakti“.
Ārēji šāds stāvoklis atgādina slimību, kuru psihiatri sauc par depresīvo
psihozi vai melanholiju. Tās pazīmes ir: smagas nospiestības stāvoklis, līdz
pat izmisumam; izteikta mazvērtības izjūta; asa paškritika – pilnīgi bezcerīgs
un nolādēts; nomācoša prāta paralīzes sajūta; gribasspēka un paškontroles
zudums; pretošanās jebkādām darbībām un to bremzēšana. Daži no šiem simptomiem var
izpausties mazāk izteiktā formā un arī iepriekšējās stadijās, nesasniedzot „dvēseles
tumšās nakts” spriedzi. Šo savdabīgo un auglīgo pārdzīvojumu, lai kāds nešķistu,
nerada tikai slimīgs stāvoklis. Viņam var būt garīgas dimensijas iemesli un arī
dziļi garīga nozīme.

Aiz
šīs, tā saucamās “mistiskās krustā sišanas” vai “mistiskās nāves”
nāk uzvaras pilnā augšāmcelšanās, ar ko arī beidzās ciešanas un kaites. Tā nes
pilnīgu atveseļošanos un atlīdzina par visu pārciesto.

Izvēlētā
tēma mūs piespiedusi skart tikpat kā tikai negatīvo un neparasto garīgās
attīstības pusi. Tas it nemaz nenozīmē, ka cilvēki, kuri iet garīgās izaugsmes
ceļu, piedzīvo nervu darbības traucējumus biežāk nekā citi. Atzīmēsim sekojošo.
Pirmkārt, daudziem garīgā attīstība noris harmoniskāk, nekā tas ir šeit
aprakstītajos gadījumos, garīgās grūtības tiek pārvarētas, un cilvēks pāriet no
etapa uz etapu bez neirotiskām reakcijām un bez īpaša fiziska nespēka.

Otrkārt,
nervu darbības un psihiskie traucējumi parastiem cilvēkiem nereti noris smagāk
un tie grūtāk padodas ārstēšanai, nekā tie, kuriem ir garīgi iemesli. Parastu
cilvēku traucējumi bieži ir saistīti ar spēcīgiem tieksmju konfliktiem savā
starpā vai neapzināto dziņu konfliktiem ar radošo personību, vai arī tie rodas
kādas pretdarbības gadījumā pret to egoistiskajām prasībām vai vēlmēm. Parastus
cilvēkus ārstēt ir grūtāk, jo to augstākie aspekti ir pārāk mazattīstīti uz maz
uz ko var balstīties, lai viņus pārliecinātu pakļauties tai pašai
pašdisciplīnai, kura ļauj atjaunot garīgo harmoniju un veselību.

Treškārt,
to ciešanas un slimības, kas iet garīgās izaugsmes ceļu, lai cik smagas formas
tiem dažkārt būtu, īstenībā ir tikai pārejoša reakcija, it kā augšanas procesa
organiskie “atkritumi”, kas ved uz garīgo pārdzimšanu. Tāpēc tie
bieži paši par sevi pazūd, kad pāriet krīze, kura tos izraisījusi, vai arī
relatīvi viegli tiek novērsti ar pareizu ārstēšanu.

Četrkārt,
ciešanas, kuras izraisa garīgā viļņa bēgums, tiek atlīdzinātas ne tikai ar
paisuma periodiem un garīgā pacēluma brīžiem, bet arī ar ticību nozīmīgam un
augstam mērķim, kura dēļ notiek garīgais ceļojums.

Paredzamā
uzvara ir ļoti liels stimulējošs spēks un mierinājums, neizsīkstošs vīrišķības
avots. Vajadzētu ierosināt slimajam to iztēloties pēc iespējas spilgtāk un
tādejādi palīdzēt. Tā gandrīz ir labākā palīdzība, kādu mēs spējam sniegt. Mums
jāmēģina pēc iespējas izteiksmīgāk iztēloties uzvaras pilno un atbrīvojušos
dvēseles prieku, kura apzināti uzņem sevī gudrību, spēku un Dievišķās dzīves
mīlestību, mums jāmēģina ar gara acīm ieraudzīt uz Zemes Dieva Valstības
īstenošanos Viņam par godu, pilnību, kāda redzama atbrīvotās cilvēces ainā, – jaundzimušā
radījumā, kurš pilns ar dievišķo līksmi. Līdzīgi redzējumi vareniem mistiķiem
un svētajiem ļāva ar smaidu paciest garīgās ciešanas un fiziskās mokas, tā viņi
īstenoja Svētā Asīzes franciska vārdus: “Ilgās pēc svētlaimes un jebkuras
ciešanas – baudījums…”

Tagad
uz kādu laiciņu nolaidīsimies no augstumiem ielejā, kur cilvēki “vaigu
sviedros strādā”. Ja uz problēmu palūkoties no medicīnas un psiholoģijas
skatu punkta, tad ir vērts tikt skaidrībā ar vienu ļoti svarīgu jautājumu. Mēs
jau teicām, ka, lai arī traucējumi, kādi pavada garīgās attīstības krīzes, atgādina
dažas slimības un dažkārt nav no tām atšķiramas, īstenībā to iemesli un nozīme
ir pilnīgi dažāda un zināmā mērā pat pretēja. Attiecīgi arī to ārstēšanai jābūt
atšķirīgai. Parastu slimnieku nervu darbības traucējumu simptomiem bieži ir
regresējošs raksturs, jo šie slimnieki nav spējīgi uz to garīgo un ārējo
adaptāciju, kādu prasa normāla cilvēka personības attīstība. Tā dažiem
neizdodas atbrīvoties no emocionālās atkarības no vecākiem, un viņi paliek šajā
bērna atkarības stāvoklī no vecākiem vai no tiem, kuri vecākus pārstāv, kaut
vai simboliski. Dažkārt slimniekiem trūkst labās gribas tikt galā ar parastām
ģimenes vai sociālās dzīves grūtībām. Paši neapzinoties, viņi cer atbrīvoties
no saviem pienākumiem bēgot slimībā. Citos gadījumos saslimšanas iemesls ir
emocionāla trauma, piemēram, vilšanās vai zaudējums: tā kā viņiem nav spēka
situāciju akceptēt, cilvēks uz to reaģē slimīgi.

Visos
minētajos gadījumos runa ir par konfliktu starp personu, kura apzinās un
zemākiem impulsiem, kuri, darbojoties neapzinātajā sfērā, sāk daļēji dominēt
pār apziņas spēkiem.

Savukārt
ciešanām, kādas izraisa garīgā attīstība, tieši pretēji, ir izteikti
progresējošs raksturs. Tas ir sasprindzinājuma rezultāts, kurš saistīts ar
izaugsmi vai cīņu starp personību un no augšas nākošo enerģiju.

Tādā
veidā, šie divi saslimšanas veidi ir jāārstē pilnīgi atšķirīgi. Pirmā
saslimšanas veida gadījumā ārstam būtu jāpalīdz slimajam atgriezties normāla
cilvēka stāvoklī. Priekš tā viņam nepieciešams pacientu atbrīvot no izstumtā un
aizliegumiem, baiļu izjūtas un atkarības, pārmērīga egocentrisma un kļūdainiem
vērtējumiem, no izkropļotās realitātes. Viņa uzdevums – aizvest cilvēku līdz
normālas dzīves objektīva un saprātīga skatījuma, pie pilnīgas savu pienākumu
un citu cilvēku tiesību apjēgšanas. Nenobriedušie un starp sevi konfliktējošie
faktori ir jāattīsta un tiem jānonāk saskaņā, tādā veidā tiek realizēta
veiksmīga personības psihosintēze.

Kas
attiecas uz otru saslimšanas veidu, tad garīgās harmonizācijas – ārstēšanas
uzdevums ir tajā, lai jaunas garīgās enerģijas būtu asimilētas jau nobriedušā
normālā personībā, t.i., runa ir par garīgo psihosintēzi ap augstāku garīgo
centru.

Acīm
redzot, ārstēšanas metodes, kādas der vienas grupas slimniekiem, nav derīgas un
pat dažkārt ir kaitīgas otrā tipa pacientiem. Ārsts, kurš nesaprot otrā tipa
pacientus, kurš nezina par garīgās attīstības iespējām vai tās noraida, var
tikai pastiprināt esošās grūtības. Tāds ārsts spēj padarīt nevērtīgus vai
izsmiet vēl nedrošos garīgos pacienta centienus, tos uztverot kā tukšas
fantāzijas vai, labākajā gadījumā, kā tīru sublimāciju. Ar šāda ārsta palīdzību
pacients var nonākt pie secinājuma, ka viņam vislabāk padarīt bargāku personīgo
aizsardzību un pilnīgi ignorēt dvēseles balsi. Bet no tā stāvoklis paliks tikai
vēl sliktāks, cīņa – saasināsies, atbrīvošana palēnināsies.

Turpretim
ārsts, kurš pats iet garīgās attīstības ceļu vai, vismaz, apzinās garīgo
realitāti, var sniegt milzīgu palīdzību mūsu pacientam. Tai laikā, kad cilvēks
vēl atrodas neapmierinātības, trauksmes, neapzinātu tieksmju stāvoklī, zaudējot
intereses pret parastu ikdienu, bet nepazīstot arī augstāku realitāti, kamēr
viņš meklē atvieglojumu ne tur, kur to varētu sameklēt, un maldās strupceļos, tajā
laikā viņa ciešanu patieso iemeslu atklāšana var palīdzēt atrast pareizu izeju
dvēseles atmodināšanai. Un tā arī ir ārstēšanās būtība.

Cilvēkam,
kurš atrodas garīgā ceļa otrajā stadijā, kad viņš jūtas laimīgs garīgajā sfērā,
svētu lidojumu atmosfērā neizsakāmos augstumos, ir ļoti svarīgi atklāt viņa
pārdzīvojumu raksturu un mērķus, brīdināt par to pārejošo dabu, par viņa nākamo
ceļojuma mainīgumu. Tad mūsu ceļinieku nepārsteigs krituma stāvoklis, viņš
nevilsies, neatradīsies šaubu un grūtsirdības varā, kāda nāk līdzi kritumam. Ja
šāds brīdinājums nav bijis laicīgi izteikts un cilvēkam ir nepieciešama
ārstēšanās depresīvās reakcijas periodā,
tad viņu ir svarīgi pārliecināt par to, ka šis stāvoklis ir laicīgs un viņš
noteikti pāries.

Ceturtajā
stadijā, kad cilvēks iekrīt “bedrē” kāpjot augšup, palīdzēšanas darbi
ir jo īpaši smagi. Vispārēji to var sadalīt sekojošos uzdevumos.

Pirmkārt,
pacientam ir jāpaskaidro viņa garīgo pārdzīvojumu jēgu un tas kā jārīkojas
konkrētajā situācijā.

Otrkārt,
jāparāda kā cilvēks var vadīt dzīļu tieksmes, tās neizstumjot neapzinātajā
sfērā.

Treškārt,
pacientam jāpalīdz pārveidot un izmantot savu psihisko enerģiju.

Ceturtkārt,
jāiemāca apgūt viņa apziņā ieplūstošo garīgās enerģijas straumi un to izmantot.

Piektkārt,
jānodrošina virsvadība un sadarbība pacienta personības atjaunošanas, t.i., psihosintēzes procesā.

“Tumšās
dvēseles nakts” periodā palīdzību īpaši apgrūtina tas, ka cilvēks it
kā atrodas blīvā miglā, viņš ir
iegremdējies savās ciešanās, un gara gaisma nesasniedz viņa apziņu. Vienīgais, ko
var izdarīt – nemitīgi atgādināt, ka šāds stāvoklis ir pārejošs, un ne
pastāvīgs, jo tieši pārliecība par pēdējo pacientu padara dziļi nelaimīgu. Mēs
arī rekomendējam neatlaidīgi viņu pārliecināt, ka šīm ciešanām, lai cik tās arī
nebūtu smagas, piemīt garīgā vērtība, ka tās sevī satur augstas laimes sēklu, ka
pēc kāda laika viņš tās uzskatīs par svētīgām.

Tā
mēs varam palīdzēt paciest ciešanas pazemībā un samierināties ar tām. Būtu
jāatzīmē, ka aprakstītie psiholoģiskie un garīgie līdzekļi nekādā veidā
neizslēdz fizioloģisku ārstēšanu, ja tas atvieglo ciešanas. Jo īpaši vērtīgi ir
tie līdzekļi, kādus sniedz dabas spēki: veselīga pārtika, relaksācijas
vingrinājumi, saskarsme ar dabas elementiem, atbilstoši dažādi fiziskās un
psihiskās darbības ritmi.

Atsevišķos
gadījumos ārstēšanu apgrūtina tas, ka pacientam var novērot progresīvo un
regresīvo traucējumu sajaukumu. Tas ir nevienmērīgas vai disharmoniskas garīgās
attīstības gadījums. Tādi cilvēki ar vienu savas personības pusi var sasniegt
augstu garīgo pakāpi, bet ar otru – palikt par bērnišķīgās atkarības vai
neapzināto „kompleksu” vergiem. Tomēr, var sacīt, ka rūpīgāk analizējot,
regresīvā tipa problēmas sastopamas vērā ņemamam skaitam garīgā ceļa gājējiem
un gandrīz visiem tā saucamajiem „normāliem”. Bez tam parasti regresīvās vai
progresīvās saslimšanas izpausmes ir pārsvarā. Vienmēr ir jārēķinās ar iespēju,
ka saslimšanā savienojas abu grupu simptomi un katru atsevišķu traucējumu ir
jāizpēta un jāinterpretē, lai saprastu tā patieso cēloni un piemeklētu labāko ārstēšanu.

No
augstāk minētā ir redzams, ka efektīvai palīdzībai nervu un psihisko traucējumu
gadījumos, kādi var būt garīgās attīstības gaitā, ir nepieciešamas zināšanas un
divu līmeņu pieredze: ārsta, kurš specializējas, kā arī pārzina gan nervu
darbības traucējumus, gan psihoterapiju, un cilvēka, kurš nopietni pēta garīgos
ceļus, bet vēl labāk- tādu, kurš pats iet pa šādu ceļu. Mūsu laikos kā viena,
tā otra pieredze visai reti tiek apvienota vienā cilvēkā. Bet tā kā cilvēku,
kuriem būtu nepieciešami tādi palīdzības sniedzēji, kļūst ar vien vairāk, tiem,
kuri spētu uzņemties šādu darbu, būtu sevi attiecīgi jāsagatavo.

Ārstēšana
varētu stipri pavirzīties uz priekšu arī tad, ja tiktu sagatavots attiecīgs
personāls, kurš spētu īstenot visas ārstēšanas detaļas. Visbeidzot, svarīgi, lai
publika, sabiedrība vismaz kopējās līnijās zinātu par galvenajām kopsakarībām
starp neiro-psihiskām un garīgām krīzēm. Tad ģimene spētu palīdzēt gan
slimniekam, gan ārstam, bet nevis radīt papildus grūtības ar savu nezināšanu, aizspriedumiem
un pretošanos.

Ja
mums izdotos nodrošināt tādu ārstu, personāla un sabiedrības sagatavošanu, tas
novērstu vairums nevajadzīgu ciešanu un daudzi ceļinieki, kuri iet pa šo garīgo
ceļu, varētu vieglāk sasniegt savu augsto mērķi: savienoties ar Dievišķo.

Ö Ö Ö

Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli)(1888 – 1974) plaši pazīstams Eiropā kā ārsts – filozofs, personības rekonstrukcijas tehnikas radītājs, kuru viņš nosauca par „psihosintēzi”.

Savas psihosintēzes idejas Roberto Asadžioli smēlās ne tikai no Vedantas rakstiem. 1940. gadā viņu arestēja fašistiskās Itālijas varas orgāni. Vienu mēnesi viņš pavadīja vientuļnieku kamerā un vēlāk stāstīja draugiem, ka tā bijusi interesanta un vērtīga pieredze, kura viņam deva iespēju veikt daudzus īpašus garīgus vingrinājumus.

Tik pat efektīvi Asadžioli izmantoja piespiedu ieslodzījumu 1943. gadā, kad bija spiests slēpties no Musolini režīma tālos kalnu ciematiņos.

Fragmenti no Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli)(1888 – 1974) “Dvēseles attīstība un nervu sistēmas traucējumi” 1942

“Viedas Vēstis”, www.e-misterija.lv

21/12/2012

Saulgriežu laikā…

Lai piepildās sapņi un iedegās sirdis!

Gaišus svētkus!
Inta

16/12/2012

Mīlestība uz sevi. Lūgšana

Dievs nekad nekavē. Un pasniedz roku visdažādākajos veidos.
Arī šoreiz, īstajā brīdī manu sirdi sajuta kāds man ļoti tuvs cilvēks…sajuta bez vārdiem, bez jautājumiem. No sirds uz sirdi.

Dziļā pateicībā dalos tālāk:

Sevis Mīlestības lūgšana.

Šodien, Visuma Radītāj, mēs Tevi lūdzam – palīdzi mums pieņemt sevi tādus, kādi esam, bez vērtējuma. Palīdzi mums pieņemt savu prātu tādu, kāds tas ir, ar visām mūsu emocijām, cerībām un sapņiem, mūsu personību un vienreizīgumu. Palīdzi mums pieņemt savu ķermeni tādu, kāds tas ir, visā tā skaistumā un pilnībā. Ļauj sevis mīlestībai būt tik spēcīgai, lai mēs nekad vairs nenoraidītu sevi un neaizliegtu sev laimi, prieku, brīvību un mīlestību.

No šī brīža ļauj katrai darbībai, katrai pretdarbībai, katrai domai, katrai emocijai rasties mīlestībā. Palīdzi mums, Radītāj, palielināt sevis mīlestību, līdz viss mūsu dzīves sapnis ir pārveidots – no bailēm un ciešanām par mīlestību un prieku. Ļauj mīlestības spēkam būt pietiekami stipram, lai salauztu visus melus, kuriem esam iemācīti ticēt, – melus, ka neesam pietiekami labi, pietiekami stipri vai pietiekami gudri, ka neko nevaram. Ļauj mīlestības spēkam būt tik stipram, lai varam dzīvot savu dzīvi, nevadoties pēc citu cilvēku viedokļiem. Ļauj mums pilnībā uzticēties sev, lai izvēlētos savas iespējas. Sevi mīlot, mēs vairs nebaidāmies uzņemties atbildību vai stāties pretī problēmām un atrisināt tās – ar mīlestību. Lai ko mēs vēlētos paveikt, ļauj visam tam notikt ar mīlestību.

Sākot ar šo dienu, palīdzi mums sevi mīlēt tik ļoti, lai mēs nekad vairs nenostātos pret sevi. Mēs varam dzīvot savu dzīvi, būdami paši, un vairs neizlikties par citiem, lai tiktu pieņemti. Mums vairs nevajag, lai mūs pieņem un apliecina mums, cik labi esam, jo mēs zinām, KAS mēs esam. Ar sevis mīlestības spēku ļauj mums priecāties par savu attēlu spogulī. Ļauj mūsu sejā būt starojošam smaidam, kas vairo mūsu iekšējo un ārējo skaistumu. Palīdzi mums mīlēt sevi tik kvēli, lai mēs vienmēr varam izbaudīt savu klātbūtni.

Ļauj mums sevi mīlēt bez tiesāšanas, jo tiesādami mēs apsūdzam un vainojam, tad ir nepieciešams sods un zaudējam izredzes uz Tavu mīlestību. Stiprini mūsu gribu piedot sev pašiem. Iztīri mūsu prātu no emocionālās indes un spriedumiem, lai varam dzīvot pilnīgā mīlestībā un mierā.

Ļauj sevis mīlestībai būt tam spēkam, kas maina mūsu sapni par dzīvi. Ar šo jauno spēku sirdī, ar sevis mīlestības spēku, ļauj mums pārvērst katras attiecības, kas mums ir, un vispirms attiecības ar sevi. Palīdzi mums izvairīties no jebkādām domstarpībām ar citiem. Liec mums būt laimīgiem kopā ar saviem mīļotajiem un piedot viņiem jebkuru pārestību, ko sajūtam savā prātā. Palīdzi mums mīlēt sevi tik ļoti, lai mēs piedotu ikvienam, kas kādreiz dzīvē mūs sāpinājis.

Dod mums drosmi mīlēt savu ģimeni un draugus bez nosacījumiem un pārvērst mūsu attiecības par labākām un mīlestības pilnām. Palīdzi mums radīt jaunus sazināšanās kanālus savās attiecībās, lai nebūtu cīņas par varu, nebūtu uzvarētāju vai zaudētāju. Ļauj mums strādāt kā komandai – mīlestības, prieka un saskaņas labā.

Ļauj mūsu attiecībām ar ģimeni un draugiem veidoties ar cieņu un prieku, lai vairs negribētos viņiem mācīt, ko domāt un kādiem būt. Ļauj mūsu romantiskajām attiecībām būt visskaistākajām attiecībām, ļauj just prieku katru reizi, kad dalām sevi ar savu partneri.

Palīdzi mums pieņemt CITUS tādus, kādi viņi ir, bez vērtējuma, jo, ja mēs VIŅUS noraidām, tad noraidām arī paši SEVI. Kad noraidām SEVI, mēs noraidām arī TEVI.

Šī diena ir jauns sākums. Palīdzi mums sākt savu dzīvi no jauna, dzīvi ar sevis mīlestību. Palīdzi mums izpētīt un izbaudīt dzīvi, savas attiecības, uzņemties risku un dzīvot bez bailēm no mīlestības. Ļauj mums atvērt savu sirdi mīlestībai, tās ir mūsu dabiskās tiesības. Palīdzi mums kļūt par Pateicības, Dāsnuma un Mīlestības meistariem, lai mēs spētu izbaudīt visu Tevis radīto mūžīgi mūžos. Un tas ir padarīts. Amen.

* Un vēl – Dziļi ieelpo un lēni izelpo, un sajūti baudu. Baudu elpot. Elpot ir bauda. Vienkārši elpot ir pietiekami, lai mēs vienmēr būtu laimīgi, lai baudītu dzīvi. Būt dzīvam ir pietiekami. Jūti baudu būt dzīvam, baudu mīlēt :).

Sūtu mīlestību un mieru sirdī, no sirds uz sirdi.

22/10/2012

Par sievišķajām un vīrišķajām enerģijām 1.daļa

Vīrišķās un sievišķās
enerģijas

Katrā no mums ir gan viena,
gan otra. Kad mēs iemācāmies tās līdzsvarot, iegūstam pašpietiekamības sajūtu.
Sievišķā enerģija ir vērsta uz pieņemšanu, vīrišķā – uz atdošanu.

Tomēr daudziem no mums, –
gan sievietēm, gan vīriešiem, ir grūtības ar Pieņemšanu. Ar pārpilnības
pieņemšanu, ar citu cilvēku pieņemšanu, galu galā- ar sevis pieņemšanu!

Tieši vīrišķā enerģija ir
bijusi dominējošā pēdējās tūkstošgadēs, tādēļ jau pat zemapziņā ir iekodēts-
viss šajā dzīvē ir jāiekaro, jādabū, jāsasniedz! Tas ir raksturīgi vīrišķajai
enerģijai, jo sievišķā enerģija vienkārši noskaņojas uz saņemšanu, un vēlamais
pats ienāk dzīvē ar minimālu piepūli. Nu, bet, kā pieņemt to, mēs esam
aizmirsuši, uzskatot sevi vai nu par necienīgiem, vai negribam justies kādam parādā,
vai arī vienkārši- baidāmies.

Tomēr, praksē iemācīties,
attīstīt prasmi Saņemt nav nemaz tik viegli. Un, galvenās grūtības ir tajā, lai
vispār šīs grūtības apzinātos: ka mēs neprotam pieņemt! Un vēl pietam- Sevi!

Lai tuvotos šim abu
enerģiju līdzsvaram sevī, vajadzētu sākt ar sevis vērošanu: kā notiek
saņemšana-atdošana: palīdzam citiem, atbalstam, spējam pieņemt citu atbalstu,
palīdzību? Varbūt pārāk daudz atdodam un pārāk maz protam pieņemt? Varbūt otrādi?
Šādas situācijas mēdz radīt diskomfortu- enerģijas, prieka trūkumu, nogurumu.

Ļoti bieži mēs neprotam
pieņemt paši sevi. Piemēram, ja sieviete nepieņem savu sievišķo būtību, var
rasties urīnceļu, nieru saslimšanas, bet, ja nepieņem vīrišķo enerģiju daļu,
vīrišķo pusi, tas var atsaukties uz attiecību sfēru, rodas grūtības atrast
piemērotu partneri utml. Analoģiski ar vīriešiem.

Uzziņai:

Zobens ir varas, taisnās tiesas, augstākās taisnības,
izcila prāta, falliskā spēka simbols.

Čūska, savukārt ir viens no senākajiem simboliem, kas saistīts
ar auglību, sievišķo pirmsākumu, ūdeni. Čūska, kas met ādu, skaitījās
nemirstības simbols.

Čūska apvijusies ap zobenu vai zizli, bija Indijas,
Feniķijas, senās Ēģiptes un Šumeru dievību atribūts. Tāpat arī Grieķijā, Romā,
visās Vidusjūras zemēs, Irānā un pat pirmskolumba Amerikā. Daudz ir visādu
skaidrojumu šiem simboliem, bet pastāv hipotēze, ka tas ir vissenākais vīrišķo
un sievišķo enerģiju mijiedarbības atspoguļojums. Šī mijiedarbība, šis enerģiju
process, kura spēks smalkajā līmenī ir pielīdzināms atombumbas sprādzienam
fiziskajā, to pazina un augstu vērtēja senajā pasaulē.

Tomēr līdz ar kristietību sievišķais pirmsākums tikai
noliegts, padarīts par nešķīstu un grēcīgu. Līdz ar to arī čūskas simbols
kristietībā – ir ļaunuma, grēka un velnišķības simbols…

Interesanti ir tas, ka pārveidots šis simbols ir
medicīnai- ap kausu apvijusies čūska, bet homeopātijai ap zobenu…

Ir nepieciešams izprast
abas šīs enerģijas- to īpatnības, principus un mijiedarbību. Vīrišķā enerģija
ir kā kodols, kā serdene, kas no Kosmosa dzīlēm, atnes uz zemes spēku no
Augšas. Šī serdene ir sava iekšējā spēka,
sava centra apzināšanās.

Turpretī, sievišķās
enerģijas pamatā ir spirāle, kuras saknes ietiecas Zemes centrā. Kad sieviete aug garīgi, kad apzinās pilnā
mērā, ka ir sieviete un, kas ir būt sievietei, tad viņa ir savā Spēkā. Viņa
rada apkārt vīrietim sava veida spirāliskos enerģijas apļus, kas uztur, balsta vīrieša
serdenes enerģiju. Šīs spirāliskās enerģijas rada vīrietim atbalstu šeit, uz
Zemes, ļaujot tam atrasties savā Spēkā. Šāds savijies enerģiju tandēms rada
harmonisku kopumu un vienotību.

Sieviete ir spēka avots
vīrietim. Garīgi augot, attīstoties pašai, tā attīsta, audzē savas spirāles
apļus.. Un tad sieviete (kura mīl) spēj pabīdīt vīrieti uz to līmeni, kurā
atrodas pati. Virzoties tālāk, tā ļauj augt arī vīrietim, pati paliekot savā
Spēkā.

Tomēr, lai šāda enerģiju mijiedarbība
notiktu ir vairāki priekšnoteikumi- gadījuma sakaru rezultātā, vai
bezmīlestības, rutīnas attiecībās nekas tāds nenotiks.

Enerģijas savērpjas tikai
noteiktā momentā, kad abi ir sasnieguši attiecīgu rezonanses līmeni, kad notiek
saslēgums, tāda kā garīgā saplūšana, kuras rezultātā sieviete sāk saņemt
enerģiju no Kosmosa, bet vīrietis no Zemes. Tad, šo viņu telpu, ir ļoti grūti
sašūpot.

Šāda ir pirmradītā kārtība-tandēms,
kurā sieviete labi jūtas it kā otrajā plānā, kad tā var būt drošībā, klusumā,
kad var skatīties uz vīrieti ar sajūsmas pilnām acīm, tajaā pat laikā esot par
to pamatu, kas dod spēku, gribu un iespēju vīrietim justies spēcīgam un
patstāvīgam.

Vīrietis bez sievietes atbalsta
ir tikai vājš stiebriņš vējā. Viņš var nejust jebkādu motivāciju virzīties uz
priekšu, sasniegt kaut ko. Tām pat obligāti nav jābūt seksuālām attiecībā, vai
laulībām. Tā var būt arī draudzība.

Ir daudz visādas mācības (vēdisko,
tantrisko), meditācijas un prakses, kuras skaidro, kā notiek šī enerģiju
apmaiņa starp vīrieti uz sievieti, bet pietiek tikai apzināties ne tikai savu
fizioloģiju, bet arī enerģiju pamatlikumus, kad viss nostāsies savās vietās.

Kad satiekas divi poli-
negatīvais (vīrieša galvas virsa) un pozitīvais sievietes ķermeņa lejasdaļā, un
otrādi-rodas sava veida enerģētiskais gredzens. Tas ir neparasts, svētlaimes
enerģētiskais virpulis, kāds parastās seksuālās attiecībās nerodas. Tādēļ
cilvēki vienlaicīgi, gan tā tiecās pēc seksa, gan izjūt vilšanos un
neapmierinātību pēc tam, kad nekas īpašs nenotiek. Svētlaime ir iespējama tikai
tad, kad ir spēkā vairāki nosacījumi: abi ķermeņi pilnīgi atslābinājušies, atvērti
viens otram, absolūtā uzticēšanās gaisotnē, bez bailēm un pretestības. Šī
atvērtība ir tik liela, ka Jūsu enerģijas var satikties, saplūst un kļūt par
gredzenu. Kad divi iemīlējušies šādi savienojas, kļūst par gredzenu, enerģētiskā
līmenī šīs gredzens sāk mirdzēt, mirklī viņi kļūst viens…

Kā runāja Marija Magdalēna
par galvenajiem priekšnoteikumiem šim procesam: lai sieviete spētu uzticēties,
atdoties, mīlēt, dot savu spēku- vīrietim jāsniedz viņai drošības sajūta,
mīlestība un cieņa….

Iesaku izlasīt Magdalēnas manuskriptu no Tom Kenyon ‘’ The Magdalen Manuscript: The Alchemies of
Horus & the Sex Magic of Isis’’,

22/10/2012

Par Sirdslietu- īpaši tiem, kas uz darbu dodas pelnīt naudu! :)

‘’Izvēlies dzīvē nodarboties ar to, kas patīk,
un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā.” /Konfūcijs/

Tikai realizējot savu sūtību mēs varam būt pa īstam laimīgi. Pašrealizācija- tā ir viena no laimīgas un piepildītas dzīves atslēgām. Tikai darbošanās jomā, kas mums dod prieku, ko darām ar aizrautību un mīlestību, var nest patiesu piepildījumu dzīvē. Tikai realizējot savu aicinājumu mēs pilnībā atveram savu radošo potenciālu, esam maksimāli produktīvi un veiksmīgi.

Sirdslieta ir arī vienkāršākais ceļš un pārticību. Daudzi mega-veiksmīgi ļaudis ir ieguvuši savu bagātību pateicoties tam, ka ir nodarbojušies/nodarbojas ar savu sirdslietu.

Sirdslieta taču ir arī ļoti interesanta, jo arī papildzināšanu un prasmju apgūšana neprasa papildus piepūli…Tieši otrādi- tas ir ļoti interesants un aizraujošs process! Tādejādi, nodarbojoties ar sirdslietu, ir viegli kļūt par ekspertu..Bet eksperti, kā zināms, arī nopelna vairāk par citiem!

Sirdslieta ir dabīgs iekšējās motivācijas avots. Vajadzība pēc papildus motivācijas atkrīt.

Nodarbošanās ar savu sirdslietu ir vienkāršākais un vienīgais drošais veids, kā uz viesiem laikiem aizmirst par slinkumu J

Jums vairs nebūs jāpiespiež sevi strādāt, lai pelnītu naudu. Pats pelnīšanas process nesīs tikai prieku, baudu un piepildījuma sajūtu!

Katram ir doti talanti, spējas…katram ir sava sūtība un misija uz zemes. Kā to saprast? Kā izprast sevi? Kā uzdrošināties? Ar ko sākt?

Par to jaunajā seminārā Bet, gatavojoties tam, fragments no D.Čopras ‘’7 veiksmes likumiem’’

DHARMAS JEB DZĪVES MĒRĶA LIKUMS

Katram ir kāds dzīves uzdevums… kāda vienreizēja dāvana vai talants, ko dot citiem.

Ja mēs izmantojam savu talantu, lai kalpotu citiem, mēs iepazīstam arī paši sava gara ekstāzi un triumfu, kas ir visu mērķu mērķis.

Kad tu strādā, tu esi stabule, caur kuras sirdi plūstot stundu čuksti pārvēršas par mūziku.

…Ko nozīmē strādāt ar mīlestību? Tas nozīmē aust audumu no savas sirds pavedieniem, it kā tavu mīļoto nāktos tērpt šai audumā.
(Halīls Džibrāns, “Pravietis”)

Septītais garīgais likums ir dharmas likums. Vārds “dharma” tulkojumā no sanskrita nozīmē “dzīves mērķis.” Dharmas likumā teikts, ka mums dota mūsu fiziskā izpausme, lai mēs varētu izpildīt savu uzdevumu. Visu iespēju valstība pēc savas būtības ir dievišķa. Dievišķais ieguvis cilvēka veidolu, lai veiktu kādu uzdevumu.

Saskaņā ar šo likumu tev ir piemīt unikāls talants, kas jāizmanto unikālā veidā. Noteikti ir kaut kas, ko tu vari izdarīt labāk nekā jebkurš cits pasaulē. Katram unikālajam talantam un tā izmantošanai ir ari īpašas vajadzības. Ja tās atbilst tava talanta radošajai izpausmei, rodas dzirkstele, no kuras var rasties turība un pārticība. Izmantojot savu talantu, lai piepildītu savas vajadzības, tu radi turību un vairo pārticību.

Ja bērniem jau mazotnē iemācītu šādu uztveri, mēs redzētu, kādu iespaidu tā atstāj uz viņu dzīvi. Saviem bērniem es to iemācīju. Es nepārtraukti atkārtoju, ka viņu esībai ir kāds iemesls, kas viņiem pašiem jānoskaidro. Viņi to dzirdēja no četru gadu vecuma. Šajā pašā laikā es viņiem mācīju arī meditēt un teicu: “Es negribu, lai jūs jebkad uztrauktos par iztikas pelnīšanu. Ja pieauguši jūs nespēsiet paši nopelnīt sev iztiku, es jūs uzturēšu, tāpēc neraizējieties par to. Es negribu, lai skolā jūs par katru cenu censtos būt labākie. Es negribu, lai jūs par katru cenu censtos nopelnīt tikai labas atzīmes un iestāties labākajās universitātēs. Bet es gribu, lai jūs reizēm sev pajautātu: “Kā es varu kalpot cilvēcei, izmantojot savu talantu?” Jo jums noteikti ir kāds talants, kura nav nevienam citam, un tikai jūs spējat likt to lietā.” Un gala rezultātā viņi mācījās labākajās skolās, pelnīja tikai labas atzīmes un kā studenti jau spēja sevi pilnībā materiāli nodrošināt, jo viņi centās izzināt, ko viņi var dot. Un tā jau ari ir dharmas likuma būtība.

Dharmas likumam ir trīs daļas. Pirmā paredz to, ka ikviens no mums dzīvo šajā pasaulē, lai izprastu savu patieso būtību, lai pats nonāktu pie secinājuma, ka mūsu patiesā būtība ir garīga, ka mēs patiesībā esam garīgas būtnes un ka mūsu fiziskais ķermenis ir tikai izpausmes veids. Mēs neesam cilvēki, kas laiku pa laikam gūst garīgu pieredzi. Gluži pretēji — mēs esam garīgas būtnes, kas laiku pa laikam gūst cilvēcisku pieredzi.

Mums katram dots uzdevums atrast un izprast savu garīgo būtību. Tas ir pirmais solis ceļā uz dharmas likuma īstenošanu. Katram pašam no mums jāapzinās, ka mūsos ir dieva vai dievietes embrijs, kas grib piedzimt, lai mēs varētu paust savu dievišķumu.

Otrais solis ceļā uz dharmas likuma īstenošanu ir mūsu unikālo talantu izmantošana. Dharmas likumā teikts, ka ikvienam cilvēkam piemīt kāds unikāls talants. Tev ir talants, kuram ir tik unikāla izpausme, ka uz šīs planētas nav neviena, kuram būtu šis talants un kurš prastu to likt lietā. Tas nozīmē, ka ir kaut kas, ko tu vari darīt labāk nekā jebkurš cits uz šīs planētas. Un to darot, tu aizmirsti par laiku. Sava unikālā talanta vai, kā tas ir vairumā gadījumu, talantu īstenošanas procesa laikā tavu apziņu neierobežo laiks.

Trešais solis ceļā uz dharmas likuma īstenošanu ir kalpošana cilvēcei. Tas nozīmē kalpot saviem līdzcilvēkiem un uzdot sev jautājumu: “Kā es varu palīdzēt? Kā es varu palīdzēt visiem tiem cilvēkiem, kurus pazīstu?” Apvienojot spēju īstenot savu unikālo talantu ar kalpošanu cilvēcei, tu dzīvo pilnīgā saskaņā ar dharmas likumu. Ja tam visam pievienojas sava garīguma, visu iespēju valstības izpratne, tad nav iespējams negūt neierobežotu pārticību, jo tas ir vienīgais veids, kā pie tās tikt.

Šī pārticība nav īslaicīga un pārejoša. Pateicoties tavam unikālajam talantam, veidam, kādā tu to izmanto, kalpošanai un palīdzībai taviem līdzcilvēkiem, ko tu veicini, uzdodot jautājumu: “Kā es varu palīdzēt?” un nevis “Kāds man no tā labums?”, tā ir ilgstoša un noturīga.

Jautājums “kāds man no tā labums?” ir raksturīgs ego iekšējam dialogam, jautājums “Kā varu palīdzēt?” — gara iekšējam dialogam. Gars ir tā apziņas daļa, kura cilvēkam liek apzināties savu saistību ar Visumu. Pārstājot uzdot jautājumu “kāds man no tā labums?” un tā vietā jautājot “kā es varu palīdzēt?”, tu no ego līmeņa automātiski noklusti gara līmenī. Vislabāk garīgo līmeni var sasniegt meditējot, taču arī ar jautājuma “kā es varu palīdzēt?” palīdzību tu vari piekļūt garam — tai tavas apziņas daļai, kas ļauj tev just saikni ar Visumu.

Ja tu vēlies gūt maksimālu labumu no dharmas likuma, tev jāapņemas, sakot:
piekopjot garīgumu, es meklēšu savu augstāko būtību, kas stāv pāri ego;
es atklāšu savus unikālos talantus, un to darīšu ar baudu, jo baudu man sagādās apziņas neierobežotība laikā, kas man ļaus sasniegt svētlaimi;
Es uzdošu sev jautājumu, kā es vislabāk varu kalpot cilvēcei. Es atbildēšu uz šo jautājumu un tad sākšu rīkoties. Es izmantošu savu talantu, lai kalpotu saviem līdzcilvēkiem. Savas vēlmes es apvienošu ar palīdzību un kalpošanu citiem.
Apsēdies un pieraksti atbildes uz diviem jautājumiem:
Ja tev būtu pietiekami daudz naudas, ja tev būtu visa pasaules nauda un pietiekami daudz laika, ko tu darītu?
Ja tu izvēlētos darīt to, ko pašlaik dari, tad tu esi atradis savu dharmu, jo tu savu darbu veic ar mīlestību un tu izmanto tikai tev vienam dotos talantus. Un tad uzdod sev otru jautājumu: Kā es vislabāk varu kalpot cilvēcei? Atbildi uz šo jautājumu un sāc rīkoties.

Atklāj savu dievišķumu, atklāj savu unikālo, tikai tev doto talantu, izmanto to, lai kalpotu cilvēcei, un tev būs viss, ko vien vēlies. Kad tavas radošās izpausmes saskan ar cilvēces vajadzībām, tad labklājība pati atradīs savu izpausmi un iegūs savu materiālo formu. Tu sāksi just, ka tava dzīve ir brīnumaina dievišķā izpausme, un ne jau tikai reizēm, bet visu laiku. Tu zināsi, kas ir patiess prieks, un kas — patiesa veiksme, jo kā viens, tā otrs ir tava gara triumfs.

DHARMAS JEB DZĪVES UZDEVUMA LIKUMA ĪSTENOŠANA

Es īstenošu dharmas jeb dzīves uzdevuma likumu, apņemoties, ka:

1)Šodien es lološu dievu vai dievieti, kuras iedīgļi slēpjas dziļi manā dvēselē. Es pievērsīšu uzmanību šim garam manī, kas dod dzīvību gan manam prātam, gan ķermenim. Es modināšu sevi dziļajam mieram, kas ir manā sirdī. Laika ierobežotajā pieredzē mani pavadīs mūžīgās esības apziņa.

2)Es izveidošu savu unikālo talantu sarakstu. Un otru sarakstu ar to, ko man patīk darīt, izmantojot savu talantu. Liekot lietā talantu un kalpojot cilvēcei, es zaudēju laika izjūtu un kā manā, tā manu līdzcilvēku dzīvē ienāk pārticība.

3)Katru dienu es sev uzdošu jautājumus “Kā es varu palīdzēt?” un “Kā es varu kalpot?” Atbildes palīdzes man ar mīlestību kalpot saviem līdzcilvēkiem.

D. Čopra ‘’7 veiksmes likumi’’

Cookie	Duration	Description
cookielawinfo-checkbox-analytics	11 months	This cookie is set by GDPR Cookie Consent plugin. The cookie is used to store the user consent for the cookies in the category "Analytics".
cookielawinfo-checkbox-functional	11 months	The cookie is set by GDPR cookie consent to record the user consent for the cookies in the category "Functional".
cookielawinfo-checkbox-necessary	11 months	This cookie is set by GDPR Cookie Consent plugin. The cookies is used to store the user consent for the cookies in the category "Necessary".
cookielawinfo-checkbox-others	11 months	This cookie is set by GDPR Cookie Consent plugin. The cookie is used to store the user consent for the cookies in the category "Other.
cookielawinfo-checkbox-performance	11 months	This cookie is set by GDPR Cookie Consent plugin. The cookie is used to store the user consent for the cookies in the category "Performance".
viewed_cookie_policy	11 months	The cookie is set by the GDPR Cookie Consent plugin and is used to store whether or not user has consented to the use of cookies. It does not store any personal data.

Bet pirms tam…………

Iesaku izlasīt Magdalēnas manuskriptu no Tom Kenyon ‘’ The Magdalen Manuscript: The Alchemies of Horus & the Sex Magic of Isis’’,

Iesaku izlasīt Magdalēnas manuskriptu no Tom Kenyon ‘’ The Magdalen Manuscript: The Alchemies of
Horus & the Sex Magic of Isis’’,