Autors: admin

Publicēts

Kā Tu sadzīvo ar savu vārdu?

Man ar manu vārdu ir īpatnējas attiecības.  Es ticu, ka vārds cilvēkam nav iedots vai iedevies tāpat

vien- tas nes gan kodus, gan informāciju, gan enerģiju…

Ir vārdi, kas raksturo, papildina. saplūst ar cilvēku vienotā veselumā, bet ir tādi, kas ir iedoti, lai ar tiem iemācītos sadzīvot, visu mūžu domājot,  ”kāda velna pēc, man ir iedots šis vārds!?”:)
Ir cilvēki, kuriem viegli atceries vārdu, ir tādi, kam nekādi nevari atcerēties un katru reizi sauc savādāk, vai pat kādā vienā konkrētā svešā vārdā… Bieži esmu aizdomājusies, kādēļ cilvēkiem vārds nepiestāv, nesavienojas ar tēlu, raksturu, sajūtu starojumu…
Lai nu kā, es arī esmu pie tiem, kam vārds ir kā no sveša iepakojuma noplēsta uzlīme. Esmu to pieņēmusi, ieraudzījusi tajā savu skaistumu, skanējumu un mūziku, bet jāatzīst, ka, ja es izdomātu mainīt vārdu, tad sevi es dzirdu savādāk.
Mamma mani gribēja saukt par Santu vai Lindu. Un abi man skan piemēroti. Tomēr, vecmāmiņa uzstāja uz Intu. Grūti tagad pateikt, kādi bija viņas apsvērumi, bet man visu bērnību likās, ka man ir iedots vecas tantes vārds:) Nemaz jau tik bieži tas sastopams nav. Un, lai cik tagad ir modē nākušas atkal Annas, Austras un Martas, mazas Intiņas uz bērnudārzu neiet…
Par to, ka man vārds nav īsti atbilstošs liecina arī tas, ka nav retums, ka mani nosauc citā vārdā. Visbiežāk par Ivetu. Tas mani izbrīna, jo vārds Iveta man ne visai… Varbūt arī dēļ tā krusta, kas jānes tajā vārdā- burta ”T”:)
Vispār jau ir interesanti, kā mums veidojas attiecības ar vārdu īpašniekiem, vai ne? Visas Intas, ko esmu satikusi ir tādas ar individualitāti un raksturu, bet nedaudz ar smagumu kaut kādu…
Ir populāri vārdi, ar kuru īpašniecēm, man neveidojas kontakts. Nevis tādēļ, ka ir domstarpības, vai nepatika, bet vienkārši viņas nenonāk (vismaz ne patlaban) tādā tuvākā lokā. Piemēram, Ilzes un Kristīnes. Agrā jaunībā man pa vienai bija draudzeņu lokā, tagad – teju nevienas…
Toties man ir vesela plejāde ar Inesēm. Ingas, Sarmītes, Daces.
Vārds, kā firmas zīme. Satiec Sarmīti un zini, ka būs labs kontakts! 🙂
Laikam līdzīgi ir ar horoskopa zīmēm. Esmu ievērojusi, ka manā tuvajā draudzeņu lokā ir 80% gaisa zīmes un pa kādai zemes un uguns zīmei. Svari (daudz), Dvīņi, Strēlnieks, Vērsis, Ūdensvīrs..
Ha! Arī ar vīriešiem ir interesanti. Man esot atbilstoši Mežāži un Zivis- neesmu satikusi nevienu savā dzīvē, (vismaz tik tuvu, lai noskaidrotu horoskopa zīmi :D). Un Vērši- nav komentāru, jo nepazīstu 🙂 
Lai nu kā, Inta ir vārds ar raksturu, ar kuru jāiemācās saprasties un savienoties!!! Un, ko es darītu, ja mani vecāki būtu nosaukuši par Jautrīti!?! Sadzīvot droši vien būtu vēl interesantāks process!
Inta
Publicēts

Ceļot ar pievienoto vērtību!

Atvērt pasauli citādāk, ceļot jēgpilnāk, sajust Zemes enerģijas citos līmeņos, atrast gabaliņu pašam no sevis, sadzirdēt savu iekšējo balsi, sasmelties spēku un  iedvesmu tai sekot…

Pirms sākas atvaļinājumu sezona, es vēlējos pieskarties ceļošanas tēmai no mazliet cita skatu punkta..

Tūrisma firmā iegādāts ceļojums kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem, pēc kāda izstrādātas programmas

un ritma, der tiem, kas vēlas uz nedēļu izslēgt domāšanu, atkal sajusties kā bērnudārzā, kur kāds visu izlemj tavā vietā, gana, lai laikā dabūtu autobusā, ved pa ”obligāto programmu”, izlemj tavā vietā, kur un cik ilgi jābūt un, ko tur jādara… Esmu tā ceļojusi pāris reizes un tas nav man.

Kad ceļoju ar draugiem vai ģimeni, tad vienmēr plānojam paši, īrējam mašīnu un ļaujam, lai zeme un paša sajūtas mūs ved un vada…
Kad kopā ar grupu dodos ceļā, tad šādos braucienos ir daudz virsmērķu- redzamu un neredzamu. 
Jau 7 gadu vairākas reizes gadā dodos ceļā un nav tādas reizes, vai tādas grupas, kurā nenotiktu kās īpašs.
Ne es viena vedu šādas grupas, kurās cilvēki pievelkās uz grupas vadītāja enerģijām un tām enerģijām, kas caur šo cilvēku plūst. Savienojumā ar konkrētās vietas un visas grupas enerģijām, rodas ārkārtīgi spēcīgs enerģētiskais lauks, kurā notiek dziļi procesi, pēc kuriem katrs cilvēks patiesībā (bieži vien sajūtu vadīts) ir patiesībā devies.
Katra zeme, mijiedarbojoties ar mums, iniciē atšķirīgus procesus.
Atceros, kā mums gāja Krimā. Krima ir ļoti īpaša vieta, kas sevī slēpj mega spēcīgu enerģiju, spēka vietas, pazemes piramīdas, ārkārtīgi senu civilizāciju mistiskas būves un artefaktus.
Kopā ar mani strādāja cilvēks, ko pēc tam arī uzaicināju Latviju, kas palīdzēja man radīt transformējošo telpu… Jāsaka, ka es neko tādu negaidīju…
Bija tik daudz mistisku gadījumu, situāciju…arī es pati piedzīvoju gan samaņas zaudēšanu, gan panikas lēkmi, gan laimes lidojumu un dvēseles atvēršanos…
Atceros, ka Ruslans bija kopā ar mums pirmās 4 dienas, bet pārējās mēs bijām iecerējuši pavadīt, apskatot Krimu arī ar tūristu acīm un izbaudot jūru un pludmali. 
Pārbrauciena dienā, kad paaicināju vietējo gidi, kas tik aizrautīgi un interesanti stāstīja par zemi, mēs staigājām pa kanjoniem, vērojām ūdenskritumus… Bet, lielākā daļa grupas bija iekšā procesos un slaucīja acis zem tumšām brillēm… Ap pusdienas laiku gide man pienāca klāt un prasīja: kas notiek, vai viņa dara kaut ko ne tā? :):):) 
Tik spēcīgas emocionālā plāna transformācijas notika pirmo reizi.
Krimas kalni zināmā mērā ir Kaukāza kalnu turpinājums, un, kā jau kalnos, tur šī Gara enerģija bija spēcīgi jūtama. Atņemot Ukrainai Krimu, Krievija enerģētiski smagi to ievainoja (ne tikai stratēģiski, politiski un ekonomiski), jo atņēma tai vīrišķo daļu. Ukrainā pašā dominē sievišķās enerģijas, bet Krima bija tā, kas deva JAŅ. Tā ir atsevišķa un dziļa tēma, kas notiek, ar zemēm, valstīm, enerģētiskajā plānā, mainoties to ”saimniekam”, un ne par to ir mūsu stāsts.
Kaukāza kalni vispār ir ar ļoti raksturīgu enerģiju un to apliecinās ikviens, kas tur ir bijis. Īpaši ja viņš ir bijis arī citos kalnos. Bildēs tie var būt par ļoti līdzīgi, bet sajūtās, kas tajās rodas, pavisam atšķirīgi. 
Mēs zemieņu iedzīvotāji šo enerģiju kāri dzeram kā dzirkstošu šampanieti, kas modina garu un lidojuma sajūtu. Reaģē ne tikai dvēsele, kas pat fiziski nonāk tuvāk debesīm, bet arī ķermenis un visas mūsu maņas, kas ikdienā nav pieradušas redzēt pasauli no putna lidojuma: ne tikai uz augšu un priekšu, bet arī uz leju… 
Viennozīmīgi, lai arī Kaukāzā ir dziedināšanās vietas, šeit tomēr izteikti notiek  iekšējās transformācijas, atbrīvošanās no tā, kas traucē sadzirdēt sevi. Tas ir galvenais un primārais. Sadzirdēt sevi, sajust sevi, saņemt atbildes, savienoties ar Garu.
Šeit es pirmo reizi 2012.gadā Zvartnocas templī saņēmu skaidru informāciju meditācijā, kad atvērās kanāls un tā sāka plūst, pavisam atšķīrīga no tās pateicības meditācijas, ko savā prātā biju sagatavojusies vadīt. Tajā nāca info par Armēnijas zemi, par katra grupas locekļa saistību ar to, par to, kādēļ mēs esam šeit nonākuši un, kāda ir mūsu abu zemju enerģētiskā saistība…
Kopš tā brīža, es zinu, ka vismaz pāris cilvēkiem, īpaši dodoties Spēka vietu braucienos un tajās meditējot, asot, atvērsies viņu spējas: kādam kanāls, kādam enerģija rokās, kādam kāda informācija vai prakse tiks iedota…
Iepriekšējā rakstā es īsi pieskāros tai pieredzei, kas bija ar iepriekšējo grupu, bet bloga ceļojumu sadaļā beigās ir arī citi raksti, ko esmu rakstījusi par piedzīvoto citos ceļojumos…
Ļoti daudziem cilvēkiem vairs neder ceļošana svešu cilvēku barā, viņiem ne tikai ir nepieciešama pievienotā vērtība, bet arī viņu Dvēseles un Gars mudina, meklē iespējas noļūt vietās, kopā ar līdzīgajiem, kur viņi var gan atgūt daļiņu sevis paša ( dvēseles daļas), un kopradīto (Zeme, vadītājs, grupas biedri) enerģiju rezultātā pacelt sevi pašu un savu dzīvi citu vibrāciju līmenī.
Lai arī man ir bijuši brīži, kad pēc kārtējās grupas, no enerģētiskā darba 24/7 daudz dienu garumā, ir šķitis, ka – viss, pietiek!Tomēr tas, ka cilvēku plūsma, kuri pievelkās uz šīm enerģijām, palielinās, liekot man domāt par papildus grupām un to, ka tomēr šie ceļojumi ir kaut kas, ko nevar dabūt nekur citur un nekādā citādā veidā.
Man daudzi jautā, kāpēc es biežāk braucu uz Armēniju nevis uz šodien tik populāro Gruziju. Es mīlu abas šīs zemes. Un, ekonomiskās, tūristiem draudzīgā puses ziņā, Gruzija pa šiem gadiem, viennozīmīgi ir apsteigusi Armēniju. Lai arī ir daudz līdzīgā- viesmīlība, atvērtība, supergaršīgā virtuve, drošā vide, skaistā daba… Ir būtiskas atšķirības enerģētikā…
Armēnija, kas tiek uzskatīta par mūsu civilizācijas šūpuli, ir ne tikai pirmā kristīgā zeme, bet tajā esošās spēka vietas, ir ar enerģijām, kuras nekur citur neesmu jutusi. 
Piemēram, viņu ”stounhedža”, jeb sena observatorija- Karahunča (Zorac Kareer) ir 7500 gadu sena, kamēr Stounhedža- 3500. Pilnīgi mistiska vieta…kur enerģiju nomaiņas katrā akmeņu aplī sajūt ikviens…
Īsumā Armēnijā kristietība ir tik maiga, tik pagāniska, ja tā var teikt, tik ļoti sadarbojas ar senajām praksēm un rituāliem, ka ir ļāvusi šīm senajām vietām un tajās esošajam spēkam palikt dzīvam.
Armēnijā ir daudz skarbāka daba, mazāk piemērotu zemju saimniekošanai, tauta ir daudz cietusi un vēl joprojām viņiem neiet viegli. Tas viss licis viņiem iet dziļumā, garīgumā…
Man grupās ir bijuši vairāki redzoši cilvēki, kas Gruzijā valdošo, ļoti spēcīgo pareizticības egregoru, redz kā tādu kupolu, kas neļauj saklausīt visas tās senās enerģijas, kas reiz ir bijušas tik pat dzīvas un spēcīgas.
Arī uz Gruziju ir vērts braukt, lai sajustu kalnos esošo Spēku, pietuvotos Debesīm, ielaistu šo spēku sevī. No tautas mācītos spēju priecāties un pateikties par mazumiņu, neiespringt un svinēt dzīvi. Uz Gruziju ir jābrauc pēc prieka. Mazliet gan žēl par to, ka pamazām tūristu pūļi un vēlme nopelnīt, samaitā šos tik tīros, devīgos cilvēkus ar plašajām sirdīm… 
Pirms pastāstu par saviem plānotajiem ceļojumiem, tēmu nobeidzot piepildīšu, ka ceļošana nav tikai atpūta, atslēgšanās no ikdienas realitātes, jauni iespaidi, redzes loka paplašināšana, citu kultūru iepazīšana. Ceļošana tā ir satikšanās ar Sevi, citām realitātēm, pavisam citos apstākļos un līmeņos.
Jauni iespaidi, atslēgšanās no ikdienas, vienmēr mūsu piepilda ar jaunu, svaigu enerģiju un bieži vien tieši šāds ceļojums, ļauj ”izvilkt” līdz nākamajam atvaļinājumam. Tomēr ir ļoti vērtīgi atvērt sev ceļošanas papildus vērtības un iespējas!!!
Bieži vien pietiek tikai ar nodomu, ar kādu dodies ceļā. Ja nodoms ir saskaņoties ar sevi un ļauties, tad noteikti ceļojums iegūs papildus krāsas un vērtību!
Lai skaists šis atvaļinājumu laiks un, lai katra ceļojums ir arī ceļojums pie Sevis!!!

Info par ceļojumiem ar mani: https://sites.google.com/view/sakraliecelojumi

***

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. 🙂 Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana 🙂  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!

Publicēts

Vienotības elpa

Šo jautājumu sevī auklēju jau sen. Kas īsti ir tā Vienotība (nedomāju tagad politisko partiju :D), par

kuru runā Skolotāji un, pie kuras katram no mums reiz jānonāk?

Teorija ir vienkārša- no Vienotības esam reiz atdalījušies, caur individualitāti un atdalītību pasauli pieredzot, lai reiz pilnībā atdalīti, sajustu aicinājumu atgriezties. Pa ceļam atbrīvojoties no Ego/prāta važām, saviem atdalītības sajūtas radītajiem ievainojumiem, zināmā mērā arī no sava Es- tik lolotā un sargātā…
Iekšējā sajūta vēlas atrast Savējos, domubiedrus. Cilvēki sapņo par dzimtas mājvietām, kopienām, sapņo satikt tos, ar kuriem ir viegli kopā būt…
Kamēr praksē ir daudz un dažādu sarežģījumu. Kamēr Ego apziņa dominē, tikmēr starp diviem cilvēkiem mēdz būt trīs viedokļi. Un arī kopīga ideja, izrādās nespēj vienot cilvēkus tik ļoti, lai katrs saņemtu arī savu individuālo piepildījumu. Bieži vien šādās kopienās parādās līderis un ideoloģija, kas rada hierarhiskas attiecības, lielākā vai mazākā merā ar sektas iezīmēm.
Arī es pati visu savu dzīvi iekšēji biju jutusi šo vēlmi- atrast Savējos. Jo jau no bērnības īpaši skaudri izjutu savu atšķirību, gan caur to, ka nejutos pieņemta tāda, kāda esmu, gan arī vērojot apkārtējos un ar klusu cerību meklējot, cerot atrast kādu no ”savas planētas”….
Astoņus gadus atpakaļ, kad pilnā mērā izvēlējos sekot savai sirdij un iet šo ceļu, man pirmo reizi parādīja, ļāva sajust, ka ir pasaulē Savējie.
Dažu mēnešu laikā viņi ienāca manā dzīvē un katru no viņiem es izjutu tuvāk, kā jebkuru radinieku, vai iepriekš satikto cilvēku savā dzīvē! Mēs satuvinājāmies tik ļoti, tā tuvība bija vienkārši tāda pārdabiski eiforiska! Mēs pat Ziemassvētkus izvēlējāmies svinēt kopā un tie bija vieni no skaistākajiem Ziemassvētkiem, ko atceros.
Tomēr, mūsu Ego vēl nebija gatavi šādai dvēseļu tuvībai, kādam parādījās vēlme kontrolēt, paturēt, vadīt…cilvēciskā puse vēl nebija gatava atdot savas pozīcijas Dvēselei, ļaut vienam otram būt tādam, kāds tas ir,  kā dzīvsudrabam, – gan saplūstot, gan atdaloties, kad rodas tāda nepieciešamība…
Lai arī mūsu ”piecotne” pēc kāda laika sadalījās, pieredzētās sajūtas, saplūsme, tās radītais pacēlums, varēšana, spēks, enerģija palika kā tāda ceļazīme…
Kopš šī laika ir pagājuši gadi. Ja dzīvē tu satiec kādu, ko sajūti kā ”no vienas planētas”, tā ir īpaša svētība. 
Cilvēku, it īpaši manā dzīvē, ar kuriem varu sajust radniecīgu saiti, siltumu, sirsnību, iepriekšējo dzīvju nospiedumus ir daudz, un tā ir liela svētība. Tomēr satikt, pabūt mirkli kopā ar kādu, ko patiešām izjūti kā no Vienām Mājām, gadās ļoti reti. 
Esmu raudājusi no laimes sajūtas, kas rodas no apziņas: es neesmu viena uz šīs pasaules! Ir vēl kāds no tās pašas Zvaigznes. Nav obligāti pat jābūt jebkādām attiecībām, kaut protams, ir skaisti, ja šāda mijiedarbība veidojas, jo tās rezultāts ir brīnišķīgs un tas ir priekš daudziem citiem. Man ir šādas pieredzes. Tikko nāca klāt vēl viena…
Domājot par Vienotību, sevī iekšēji meklējot atbildes, mēģinot to saskaņot ar savu iekšējām sajūtām, savu individualitāti, savu aso citādības sajūtu, man daļu atbildes Visums tikko parādīja.
Es mīlu cilvēkus un jūtu aicinājumu kalpot šai pasaulei. Taču lielāko dzīves daļu, domājot par cilvēkiem, es lietoju vārdu VIŅI. It kā pārējie būtu kāda cita suga. Pietam, bez jebkādas pārākuma sajūtas, jo lielāko daļu dzīves tieši es pati sevi uzskatīju par neatbilstošu un ”neriktīgu”:)
Skolotāji un Raksti runā par vienotību, bet tu neredzi nevienu, ar ko vēlētos vienoties… 🙂 Drīzāk otrādi. Pēc dažiem skumjiem mēģinājumiem, sajutu, ka lielākā daļa cilvēku, mani pašu ieskaitot vēl nav gatavi, nezin, ko nozīmē šis termins un kāda ir šī Vienotības enerģija. 
Šī brīža emocijas un sajūtas vēl nav transformējušas konkrētās atbildēs un atklāsmēs, vien varu pateikt, ka tam, ko piedzīvoju, nav vajadzīgi cilvēki, kam ir vienādi mērķi, ko vieno kopēja ideja, vai kuri ir vienā ”garīgajā līmenī”…
Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas, vienā autobusā sakāpa 26 ļoti dažādi cilvēki, lai dotos katrs savā iekšējā ceļā, piedzīvotu kalnus. Katram bija savs mērķis, ar kuru viņš devās ceļā. Katram savs darbs, savas vērtības, savi uzskati un redzējums… Daudzi pat diezgan tālu no garīgo meklējumu ceļa…
Otrā dienā šiem, tajā brīdī vēl svešiniekiem, bija jākāpj kalnā. Katram bija kāds svarīgs iekšējs mērķis, motivācija,

ar kuru viņš kāpa. Un kāpiens bija ļoti smags, pa dziļu sniegu, retinājumā un aukstumā…

Varbūt kādam šī virsotnes sasniegšana kļūtu par pagrieziena punktu dzīvē, kāds noticētu ka spēj, kāds pierādītu, kāds atbrīvotos, kāds piedotu…
BET…
Pēc 4 stundu grūtībām, kad līdz virsotnei bija palikuši vien 100 ar astīti metri, vienai grupas dalībniecei palika slikti un viņa vairs nespēja paiet. Bija jāpieņem lēmums. 
Es varu tikai iedomāties, kas notika ik vienā. 
Kādam bija jādodas lejā pēc palīdzības, kādiem jānes šis viens, pārējiem jāpagriežas, jāatsakās no sava mērķa, no noietā un jādodas atpakaļ, kad līdz finišam šķiet ar roku padot…

Kad katrs līdz kaulam saprot, ka mēdz būt situācijas, kad savi personīgiem mērķi ir jāupurē kāda cita labā… Kaut katram es domāju sasniegt to virsotni bija ļoti svarīgi… Kad tas tiek izdarīts, kad atsakies no kaut kā sev ļoti svarīga, sava tuvākā dēļ, tev iedod vietā, kaut ko daudz svētīgāku…

Skaistākais ir tas, ka caur šo notikumu, visu, kas notika starp mums visas nedēļas laikā, tika sasniegti arī katra individuālie mērķi, bet pāri visam šī fantastiskā vienotības pieredze…

Tagad zinu, ka man ir paradītas atbildes, vēl varbūt ne līdz galam skaidras, bet nojaušamas. Un nekas nav beidzies ar atbraukšanu mājās. Whatsap grupā līst laimes asaras, pateicības vārdi, dzeja, atklāsmes, sirsnība un mīlestība vienam pret otru… Robežas ir izšķīdušas, tik sirdis šūpojās pieredzētajā Vienotības frekvencē…
Kaut kur dziļi, šūnu vai drīzāk dvēseles atmiņā tas ir katrā cilvēkā. 

Tas ieslēdzās vienā dienā, kad es uzrunāju otru un viņš teica jā, atveroties tam pats. Tas nodevās tālāk citiem…
Tā sajūta, kad var teikuma vidū atdot mikrofonu un Tava doma tiek izteikta skaļi līdz galam. Kad tu nonāc zemē, kura tieši tajā laika nogrieznī ir vienojusies ar dziesmu stāvēt par savām vērtībām. KOPĀ. Kad grupā pietiek viens otram paskatīties acīs, un caur šo saslēgumu notiek- dvēseļu satikšanās, dziedināšana, transformācija, pieņemšana, samīļošana…
Paldies Debesīm par šo brīnišķīgo pieredzi, kas ļauj pavisam savādāk raudzīties uz nākamību!
Milzīgā pateicībā visiem tiem, kas bija šīs pieredzes daļa-
Inta

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. 🙂 Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana 🙂  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!

Publicēts

Sektas un citi maldu ceļi …

Ir tēmas, par kurām mēs ikdienā neaizdomājamies, kamēr tas kaut kādā veidā neskar pašu vai tavus tuviniekus.

Kad kāds nonāk šādā manipulatīvas organizācijas ietekmē, tad vislielākā neizpratne, šoks un ciešanas ir tieši tuvākajiem, jo pats ir eiforijā, jūtas atradis savu īsto vietu, virzību, dzīves aicinājumu, Dievu.

Meklējot atbildes un mēģinot saprast, kas notiek ar cilvēku gan fiziski psiholoģiskajā, gan enerģētiskajā un dvēseles plānos, es šeit pieminēšu vairākus psihologu un pētnieku darbus, kas pamatīgi ir iedziļinājušies tēma no visādiem skatu punktiem.

 

Šajā rakstā ar vārdu ”sekta” apzīmēšu dažādas organizācijas, ne tikai tādas, kas definētas Vikipēdijā. Tās ir organizācijas, kurās iekļaujoties, cilvēks lielākā vai mazākā mērā pazaudē savu individualitāti, spēju redzēt lietas adekvāti, zaudē savus individuālos mērķus un ļoti bieži arī ģimeni, draugus, darbu un materiālos uzkrājumus. Pretī saņem parasti samērā īslaicīgu (aptumsums ilgstot vidēji līdz 2 gadiem) aizrautību, piederības sajūtu, atbalstu no kopienas locekļu puses, uzslavas, un,- galvenais, pārliecību, ka to visu dara cēlu mērķu labad (cilvēku labumam, Dieva vārdā utml.) 

 

 

Šajā aspektā sekta ir gan kardinālas un mazāk kardinālas reliģiskas organizācijas, gan kopienas ar izteikti autoritatīvu līderi un idejisko pamatu, gan daži uztura bagātinātāju tirgotāji un piramīdas biznesa uzņēmumi.

 

Lielākā daļa sektu balstās uz ļoti spēcīgu, harizmātisku, pārliecinošu līderi un nopietnu ideoloģisko platformu, kam pamatā ir cēls, nozīmīgs, cilvēkiem vajadzīgs mērķis un ideja.

Kāpēc cilvēki nokļūst sektās?

Ir novērots, ka daudzas un dažādu novirzienu sektas, dīvainas pussektainas kustības un līdzīgas parādības aug kā sēnes tieši pārmaiņu laikos. Eksperimenta, ko veica amerikāņu pētnieki S.Šehters un D.Singers, rezultātā tika noskaidrots, ka šī parādība ir konkrēta efekta sekas. Tēze, ko viņu izvirzīja, bija sekojoša: kad fiziskā realitāte kļūst mazāk saprotama, kad nav drošības par rītdienu un izpratnes par to, kas notiks, tad sociālās reālijas sāk palikt svarīgākas par paša realitāti.

Pētnieki veica šādu eksperimentu:

Uzaicināja studentus, lai izmēģinātu it kā jaunu vitamīnu piedevu, ko špricēja vēnā. Shēma bija vienkārša. Viens cilvēks (apzīmēsim ar X) ienāk telpā un redz, ka kādam citam (apzīmēsim ar Y) ielaiž vēnā šo vitamīnu. Tad X uz to pašu procedūru iet uz citu telpu, bet vēl pēc tam dodas tālāk uz 3 telpu, lai aizpildītu kādu anketu un sniegtu atbildes par savām sajūtām.

Un, lūk mūsu X ierauga sākotnēju Y, kas īstenībā ir aktieris šajā eksperimentā, kas jau šajā anketā kaut ko raksta…

Y šajā ekperimentā īstenībā bija divas lomas. Vieniem X-iem pie anketas aizpildīšanas viņš demonstrēja, cik priecīgs ir, cik apmierināts ar dzīvi un, cik viņam viss ir labi. Citiem Xiem (otrai kontrolgrupai) tieši pretējo- dusmīgi švīkāja anketu, piesita ar kāju, lamājās… Kas tajā laikā notika ar ”īstajiem”eksperimenta dalībniekiem?

Pirmkārt, viņiem injicēja nevis vitamīnus, bet nelielu ”epinefrīna”(sintētiskā adrenalīna) devu, kas uz organismu iedarbojas sekojoši: paātrinās sirds darbība, rodas svīšana, neliels drebulis, sausums mutē.

Otrkārt, visus ”īstos”dalībniekus vēl sadalīja 3 grupās. Vieniem teica, ka vitamīnu piedeva ir ļoti laba, bet no tās mēdz būt blakusefekti: paātrinās sirds darbība, rodas svīšana, neliels drebulis, sausums mutē. Nu, ja gadījumā uznāk, tad lai viņi nebaidoties. Tātad pabrīdināja par to fizisko realitāti, kas gaidāma.

Kamēr pārējām divām grupām neko par šo neteica. Pēc injekcijas vienkārši visus aizsūtīja uz to istabu, kurā atradās aktieris, kurš vai nu dusmojās, vai nu priecājās.

Un, kas tad izrādījās?!

Tie, kuri redzēja ‘aktiera” agresiju, pēc kaut kāda laika arī sāka dusmoties.

Tie kuri, redzēja laimīgo un priecīgo, paši sāka priecāties un justies laimīgi.

Savukārt, tie, kas tika brīdināti par blakus efektiem, neatkarīgi no tā, kādā ”garastāvoklī” redzēja ”aktieri’, palika mierīgi. Tātad viņi zināja, ka viss, kas arviņiem notiek ir injekcijas, nevis kaut kādu iekšēju savu problēmu, sekas

Tās abas grupas, kas neko nezināja par iespējamajiem blakusefektiem, pārņēma ”aktiera” uzvedības modeli. Viņi nezināja, kāpēc viņiem parādījās sirdsklauves, sausums mutē utt., bet ieraugot otru cilvēku, kas it kā saņēmis tādu pašu injekciju kā viņi un viņa izpausmi (dusmas vai prieku) pārņēma šo reakciju. Notika tāds fenomens, ka viņi sāka uzvesties tieši tāpat, bet jau īstu sajūtu līmenī.

Lūk, kādus secinājumus izdarīja abi pētnieki: mūsu emocijas rodas no mūsu vērtējuma. Pirmā grupa novērtēja savu stāvokli kā agresīvu un dusmojās, otrā, kā laimīgu un priecājās, bet tā, kura tika brīdināta, paši ieklausījās savā ķermenī, savās sajūtās, un zinot iespējas, palika mierīgi.

Kā tas notiek dzīvē?

Kad valstī vai cilvēka personīgajā dzīvē iestājās krīze, kad viņš nezina kā rīkoties, nesaprot, kas notiek, pietiek pie apvāršņa parādīties kādam harizmatiskam līderim, kas konkrēti un skaidri saka, kur skriet, ko darīt, ko lauzt, dedzināt, pārdot, kam lūgties, ko mīlēt, ko ienīst, kam ticēt, utt., cilvēki sāk šādam līderim iet līdzi. Un šādas ”idejas”vai ”mācības”sekotāji aug ģeometriskā progresijā.

Cilvēki, kuriem nav stingri noformējies iekšējais serdenis, ir tā iekārtoti, ja nesaprot, kas ar viņu notiek, tad viņam vajag uz kādu orientēties, jo nav pašam savu iekšējo orientieru. Un, jo apkārt ir vairāk šādu cilvēku, kas pakļaujas un iet kādam pakaļ, jo grūtāk nepadoties šādai ietekmei.

Ja Jūs sadomāsiet organizēt savu sektu, to izdarīt ir ļoti vienkārši. Uzrunājiet tos cilvēkus, kam ir visvairāk nenoteiktības dzīvē. Kas ir apjukuši, dezorientēti, neredz ceļu, izeju. Un piedāvājiet tieši to, kas viņiem ir visvairāk vajadzīgs- noteiktību, mērķi, atbalstu, domubiedrus -bēdubrāļus, utt.

Noteikti skaisti un pārliecinoši runājiet: ka pasaules gals būs pēc diviem gadiem, un, ja cītīgi lūgsieties, ziedosiet visu pēdējo (laiku, enerģiju, līdzekļus) Dieva darbiem, tad izglābsieties. Protams, ne vienmēr ideoloģiskajam spiedienam jābalstās uz bailēm, vēl efektīvāk strādā cēlais mērķis, ”kalpošana Dievam”, palīdzēšana cilvēkiem, utt. Lūk, un sekta gatava! 🙂

***

Tālāk vēl viena psihologa pētījums. Cilvēka psihei ir hierarhiska struktūra:

Gars                      Beznosacījuma vērtības

Dvēsele               Motīvi

                            Intereses

                            Vēlmes

                            Vajadzības

Ķermenis             Instinkti

                            Refleksi

Lai arī visu cilvēka psihes līmeņu mijiedarbības koncepts ir ļoti sarežģīts, nosacīti var izdalīt sekojošu likumsakarību: lai pilnvērtīgi darbotos, izpaustos augštākstāvošās vajadzības, ir jāapmierina pamatvajadzības. Līdzīgi kā A.Maslova piramīdā.

Viena no cilvēka bāziskajām pamatvajadzībām ir vajadzība pēc drošības, kura balstās uz pašsaglabāšanās instinktu.

Šai pamatvajadzībai vajag:

  • Fizisko (ķermenisko) komfortu;
  • dvēselisko komfortu;
  • informacionālo stabilitāti;
  • sociālo stabilitāti.

Parastos apstākļos tikai vairāk vai mazāk apmierinot šīs pamatvajadzības visos tās aspektos, cilvēks kļūst gatavs adekvātiem garīgiem meklējumiem.

(Par to taps viens no maniem nākamajiem rakstiem: sakārto bāzi un tad ej garīgumā! 🙂

Mūsdienu realitātē visas šīs drošības pamatvajadzības komponentes ir ļoti grūti apmierināt: nestabilitāte darbā, attiecībās, sabiedrībā, slimības, informatīvās telpas ietekme, utt.

Tādejādi, lielāka daļa cilvēku neizjūt šo stabilitāti un viņā ieslēdzas orientējošais reflekss, kas liek cilvēkam meklēt tos apstākļus, pie kādiem viņš varēs justies drošībā.

Pavisam dziļā cilvēka psihes līmenī (kolektīvās bezapziņas, arhetipu) pirmais veids, kur cilvēks mēģina atrast drošību, ir reliģijā vai garīgumā.

Lai atrastu atbildes uz saviem jautājumiem, cilvēks sāk meklēt vis kaut kur un vislabprātāk vēlētos saņemt jau gatavus risinājumus.

Konstruktīvās garīgās mācības, reliģijas nedod gatavas receptes, gatavas atbildes, bet palīdz uzvedināt, norādīt tajā virzienā, kur cilvēkam jāpieliek pūles, lai mainītu sevi.

Bieži vien, cilvēki, kas ir izgājuši daudz un dažādus kursus, izmēģinājuši dažādas reliģijas, mācības, labākajā gadījumā apjūk, sliktākajā- viļās un dusmojās, jo nekur viņam nav iedots gatavs risinājums.

Tā vietā, lai turpinātu strādāt ar sevi, cilvēks turpina meklēt kādu veidu, kā iedot sev šo stabilitātes un drošības sajūtu.

Tad, skatoties pēc tā, kāda no drošības pamatvajadzības komponentēm ir visvājākā, tajā virzienā notiek visaktīvākie meklējumi no cilvēka puses. Piemēram, ja finansiālā puse ir tā, kas izjūtās, kā visvājākā, tad vislielākā iespēja, ka cilvēks ies spēlēt automātus, pirks loterijas biļetes, iestāsies kādā izplatītāju firmā utml. Pietam, ko tieši izvēlēsies, ir atkarīgs no apzināšanās līmeņa.

Visas šīs organizācijas, lai ko tās solītu: izdziedināt no visām kaitēm, nodrošināt finasiālo neatkarību, kalpot cēlu mērķu vārdā vai atvērt Debesu valstības vārtus, visas ļoti meistarīgi manipulē ar cilvēka vajadzību pēc drošības.

Un, jo novājinātāks cilvēks ir savā patībā, jo vājaka ir viņa saikne ar paša iekšējo serdeni, Dvēseli, jo lielāka iespēja viņam ir nonākt šādu organizāciju nagos, kas atstāj graujošu ietekmi un visiem cilvēka eksistences līmeņiem- no bioloģiskā līdz garīgajam.

Pietam šis cilvēks, kurš nokļūst šo destruktīvo organizāciju ietekmē, šo ietekmi uztver kā rūpes par sevi, atbalstu, kopību (gan ar cilvēkiem, gan kopīgiem mērķiem, idejām). Viņš jūtas drošībā, piederīgs, noderīgs… Viņam ir priekšā nolikts mērķis, tas nekas, ka tas nav viņa mērķis, bet nu vismaz ir mērķis, ir vadoņa iedots darbu/darbību saraksts. Viss ir skaidrs un viss ir skaisti. Un vēl tās eiforiskās sajūtas! Kad pēc ilgas dreifēšanas, depresijas, paššaustīšanas, nevērtības sajūtas pēkšņi visu noliek uz paplātes!!!

Piemēram, vēlāk (sākumā ir tikai skaisti vārdi, cēlas runas, uzslavas), kad parādās kontrole (laika, darbošanās, informatīvā) no Guru/Vadoņa puses, cilvēks to uztver kā tādas rūpes, kas pašam ļauj noņemt no sevis atbildību par savu dzīvi un uzlikt to kādam citam.  Tāpēc ir ļoti grūti cilvēkam ieraudzīt patieso realitāti. /Pēc dr.psih. Jarasova N./

Viens no parametriem, pēc kura varētu izšķirt kādiem īstenībā spēkiem kalpo organizācija, ezotēriskā apvienība, kāds garīgais līderis vai skola, ir tas, vai cilvēkam tiek dota pilnīga brīvība. Vai no viņa netiek prasīts nākt uz konkrētu skaitu nodarbību, vai kādi citi noteikumi, kas uzliek saistības vai pienākumus šajā organizācijā. Piemēram, jāapmeklē sapulces, obligāti jāsludina, jāvervē, jāziedo, jāapmeklē ”dievkalpojumi”, jānāk vēl un vēl uz konsultācijām, utt.

***

Vajadzība pēc drošības, atbalsta, noteiktības cilvēkam, kurš vēl nav atradis pats sevī šo visu, ir ļoti svarīga. Viņš to meklē visur- ģimenē, apkārtējos cilvēkos un, ja nesaņem, tad viņā formējās neapmierinātības sajūta, stress un pat depresija.

Konstruktīvais ceļš ir meklēt, kā to visu sev iedot pašam, jo tieši tādēļ šī situācija ir dota no Augšas. Izdziedinot, pieņemot sevi, iemīlot sevi, atrodot kontaktu ar savu Dvēseli. Viss garīgais ceļš ir ceļš pretī šim mērķim.

Bet nereti gadās, ka cilvēks nogurst un spēki viņa izsīkst, un viņš kļūst par ēsmu tiem spēkiem, kas stāv aiz dažādām sektām, pseidogarīgām organizācijām, uml.

Viņš ir dezorientēts un neredz ideju, risinājumu, neredz kā sevi piepildīt un tik ļoti vēlās sajust mieru, stabilitāti, piepildījumu un veidus, kā sevi realizēt.

Cilvēks atdod daļu no sevis, savas dvēseles apmaiņā pret visu augstākminēto. Ar šo savu enerģiju, vai tā būtu nauda, vai fiziskais ieguldījums, vai laiks un spēki, viņš uztur šo organizāciju, ļauj tai zelt un plaukt, saņemot par to tikai balzāma pilienu uz savām brūcēm, kas uz mirkli liek aizmirst par visu pārējo patieso savas dzīves realitāti.

Un parasti šī patiesā realitāte ir tā, ko šis cilvēks negrib redzēt. Viņš negrib skatīties uz to, ko pats ir radījis. Viņš negrib risināt, uzņemties atbildību par savu dzīvi, par savām iepriekšējām izvēlēm. Viņā ir liela vēlme aizbēgt, noslēpties, atrast kādu, kas pasaka priekšā, kas jādara, lai pašam nebūtu jāpieņem lēmumi, jāizdara izvēles. Viņš labprāt iesaistās un dara to, ko viņam liek: tagad ej strādā, tagad ej lūdzies, tagad ej izplati skrejlapas, tagad ej piesaisti jaunus adeptus, utt.

Apkārt ir daudz tādu pašu kā viņš un viņš nejūtas vairs tik viens. Vienmēr taču bariņā ir drošāk.

Pamazām individualitāte izšķīst un pazaudējās kopējā robotizētajā ikdienā. Sektas vadonis cenšas rūpēties, lai adepti būtu aizņemti darbā, kalpošanā, kopējās vakarēšanās, lai pēc iespējas mazāk laika paliktu ārpasaulei.

Tumsas pasaulei ir milzumdaudz instrumentu, kā sagrābt cilvēku un likt cilvēka enerģijai kalpot, barot šos pasauli. Un atbilstoši katra apziņas līmenim, pretī ir šīs pasaules piedāvājums. Tāpēc iekrīt arī visgudrākiem un garīgākie.

Kad cilvēks ir novājināts, izmisis, dezorientēts, nobijies, stresā, depresijā, tad tieši atkarībā no viņa apzināšanās līmeņa, viņš vai nu bēgs no savas neapmierinošās realitātes tādās atkarībās, kā alkohols, narkotikas, spēļu automāti, vai arī jau augstāka līmeņa lamatās, kā reliģijās, okultiskajās organizācijās, dažādās kopienās.

Kopienas, kurās tiek apmierinātas visas drošības vajadzības komponentes: ir gan jumts virs galvas, gan kopējs zupas katls, gan domubiedri/bēdu brāļi, gan Guru/Vadonis, kas visu pasaka priekšā un par visu uzņemās atbildību, ir visuniversālākās organizācijas, kurās visreālāk ir pazaudēt sevi un degradēt līdz nozombētas marionetes līmenim.

Ļoti maz uz zemeslodes ir tā saucamās apgaismotās kopienas, kur katrs saglabā savu individualitāti un, kurās visi ir tādā apziņas līmenī, lai darbotos vienlīdzīgi un kopējam labumam. Jo mums visiem vēl ir tāls ceļš ejams. Tas ceļš, ko sauc par Ceļu no Ego uz Sirdi.

Nonāksim mēs tur, kad mūsos vairs nebūs nekādu baiļu, kad iesim roku rokā ar savu Dvēseli, un tad pievilksies tās Dvēseles, kas arī jau ir šajā vienotības līmenī. Kur katrs realizēs savas idejas, bet vienlaicīgi dos pienesumu visiem.

Kā tikt ārā no sektas?

Tas ir iespējams, tikai tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ, adepts pats sāk apzināties, ka ir iekļuvis lamatās. Internetā atradu stāstus no tiem, kas ir izkļuvuši un, cik grūti tas ir.

Šie cilvēki tik ļoti tic idejai, produktam, cēlajam mērķim un Guru/vadonim, ka šī oraganzācija kļūst par viņa dzīves pamatu un jēgu. Viss, kas bija svarīgs iepriekš, kļūst sekundārs vai nevajadzīgs. Ja partneris neiet līdzi (vienmēr viņu mēģina ievilkt), tad ģimenes, attiecības izirst gandrīz vienmēr. Adepts, kurš sākotnēji ir sajūsmā par to, kas viņam ir atvēries, mēģina tur ievilkt visus- radus, draugus, paziņas. Tā kā visiem nav tāds psihoemocionālais stāvoklis, tad pārējie, protams, skaidri redz, kas notiek, mēģina kaut ko darīt, glābt, vest pie prāta, bet panāk tikai to, ka nokļūst ”pretinieku nometnē”

Tāpēc tikai pats, ja spēs atrast sevī iekšēju resursu, drosmi un spēku, varēs tikt ārā. Tad, kad sapratīs (un tam var vajadzēt ļoti daudz laika), ka neviens cits, nekāds ārējs faktors, nevar tevi piepildīt, nevar mūžīgi aizlāpīt Tavus baiļu un nepaļaušanās caurumus, tikai tad, kad pieņems lēmumu celties, uzrotīt piedurknes, uzņemties atbildību par savu paša dzīvi un beidzot sākt darīt, tikai tad parādīsies kāda cerība uz pilnvērtīgu dzīvi. Dzīvi, kur cilvēks pats dziedina, pats veido, pats izvēlas, pats realizē. Savu dzīvi, savas idejas, savus mērķus.

Tad, kad es pirmo reizi nonācu šadā vienā organizācijā, ko vārdā nesaukšu, es ar tādu apbrīnu skatījos mutē šīs organizācijas vadonim…kaut arī man daudzi viņa lietotie vārdi, lika nepatīkami sarauties, bet tas, ko viņš teica un runāja, bija tik cēli, tik pareizi, tik iespaidīgi…ka beigās, es ieliku ziedojuma kastītē tādu naudas summu, kādu nekad nekur nebiju atstājusi. Kā apmāta…

Otro reizi es tur nokļuvu, jau daļēji saprotot, kas notiek, bet ne līdz galam. Atkal bija ļoti spēcīga runa. No sākuma es ļāvos šai hipnozei, bet vienā brīdī piefiksēju Vadoņa acīs tādu dēmonisku uguntiņu, un tādu kā nelabumu pakrūtē, kas kāpa uz augšu. Tā kā pazīstu savas ķermeņa reakcijas, tad uzreiz pilnībā pamodos. Un sāku skatīties jau citām acīm- ieraudzīju visas tās NLP metodes, ko ļoti meistarīgi lietoja Vadonis, balss modulācijas maiņas- te maigi un mīlīgi, te rupji un asi. Un, tad vienā mirklī es pagriezos atpakaļ un paraudzījos klātesošo sejās. Tajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Es ieraudzīju pakļautu, nozombētu, apmātu, dievinošu ļautiņu skatienus. Uzkrītoši bija, ka neredzēju inteliģentu, intelektuālu cilvēku klātbūtni šajā pasākumā. Pēc smadzeņu skalošanas daļas, vadonis aicināja visus baudīt kopīgu maltīti, bet man jau bija skaidrs, kas notiek caur kopīgām maltītēm šajā gadījumā un bija liela vēlēšanās bēgt, kur acis rāda…

Izanalizējot visas savas sajūtas, meditācijā ieraugot, kā kustās enerģijas, kā tās tiek paņemtas, kur un kā virzītas, man pavērās pavisam cita aina uz pasauli un tajā notiekošajiem procesiem. Pareizāk sakot, atvērās daži aspekti, kurus es vēl nepazinu.

Šīs ir Dvēseļu mācībstundas, gan tam, kurš izvēlās atteikties no sevis un no savas dzīves, gan tiem, kas bija atradušies blakus un pēkšņi zaudē šo cilvēku.

Jo zaudējums jau nav tikai fizisks. Kā teica viena redzoša sieviete par šo cilvēku, kas divu dienu laikā pilnībā iekļuva šajās lamatās: ”viņa dvēsele atrodas tur, uzsprausta uz mieta”. Viņš skries un tieksies uz to vietu, kur ir daļa no viņa. Un viņā pašā šīs dvēseles klātesamības gandrīz vairs nav vai ir minimāla, tāpēc tuviniekiem viņš šķiet svešs, nomainīts, bez savas individualitātes, starojuma, tukšu skatienu un ar vienīgu vēlmi tikt atpakaļ uz savu ”oāzi”.

Bet pienāks diena, kad Dvēselei izdosies saklaudzināt un atmodināt arī šo pagalam nomaldījušos cilvēku un tad viņš būs izgājis savu zemāko punktu, no kura vairs ir tikai viens ceļš. Augšup. Atpakaļ pie sevis. Pārējie var tikai lūgties, lai tas notiek pēc iespējas harmoniskāk un vēlams vēl šajā dzīvē…

Inta

Esam!

Papildus raksti:

http://www.delfi.lv/news/national/politics/religisko-krapnieku-apkarotajs-bridina-par-mazo-sektu-briesmu-darbiem.d?id=45614554

Kā atpazīt sektu?

https://www.vestnesis.lv/ta/id/31385

http://www.tautasforums.lv/?p=1050

http://kuldoshina.ru/novosti/kak-lyudi-popadayut-v-sektyi/

https://life.ru/t/%D1%81%D0%B5%D0%BC%D1%8C%D1%8F/956753/ia_vyrvalsia_iz_lap_siektantov

 

 

Publicēts

Šeit un Tagad Zeme. Indonēzija

Šis būs ļoti subjektīvs stāstījums, iespaidi un atziņas par manu došanu izlūkos uz zemi, ko jau sajutu

ļoti, ļoti sen…

Es nezinu, kas Tur Augšā to regulē, bet man ir vēl viena tāda zeme, kuras aicinājumu jūtu, bet, kaut kā vienmēr sanāk, ka….nokļūstu Itālijā… 😀 Tagad smejos pie sevis, jo Itālija ir mana prieka zeme, bet nevienu reizi es tā apzināti neesmu plānojusi tur braukt, bet kaut kā bieži ”sagadās” tur nokļūt. Mīlu arī Itāliju- visās tās izpausmēs- Sicīliju, Sardīniju, Venēciju, Milānu…vēl gaidu liktenīgo tikšanos ar Romu un Toskānu…
Bet šo saucienu vai aicinājumu, kas krievu valodā skan, kā ”зов” es esmu jutusi tikai no Armēnijas, Indonēzijas un vienas valsts, kurai vēl neesmu atsaukusies, tāpēc vēl neatklāšos…
Iesākumā es biju plānojusi rakstīt par Indonēziju, to divu salu (no 17 000!!!) sajušanas aspektā, ko tikko pieredzēju, bet nedaudz savādākā griezumā, līdz izlasīju Līgas Šīronas ierakstu feisbukā, kad viņa atgriezās no Indijas! Ak, šī ”interesantā” pieredze, ko viņa pieminēja! Ar tieši tādu arī es atgriezos reiz no Indijas…pirms diviem gadiem. 
Jā, domās es salīdzinu šīs divas zemes, bet, ja būtu jāuzskaita, kas tur ir līdzīgs, izņemot to, ka nosaukumā ir ind**** un galvenā reliģija hinduisms, nemaz tik daudz nesanāktu…
Uzreiz jau atvainojos visiem, kas ir iemīlējušies Indijā, jo par gaumi taču nestrīdās. Mans stāsts ir vairāk par to, ka ir jāklausās savās sajūtās. Un, gods, kam gods, es tak kādus 10 gadus biju turējusies pretī tai masveida garīgo meklētāju braukšanai uz Indiju. Jo nejutu, ka man tur būtu jābūt. Nu, nebija šī aicinājuma, iekšējās sajūtas un arī ziņkārības, ko citi tur meklē, nebija. 
Taču liktenim ir savas kārtis, – ja jau kaut kādas karmiskās astes ir kaut kur palikušas, tad jau agri vai vēlu tur nonāksi.
Manā gadījumā es pavilkos uz ajūrvēdas programmu, kuras iziešana ir tas pozitīvais ieguvums, reizē ar skaisto Keralas okeāna krastu un….bāc, kas gan vēl?
Īsumā, jau pirmajā peldē okeānā mani vilnis uztrieca uz akmeņiem un es norāvu kājai ādu, kas nedzija un pūžņoja tajā klimatā visas 17 dienas, pēdējās dienās es vēl dabūju kaut kādu gripu ar milzīgu temperatūru, it kā ar tiem +40 gaisā nebūtu gana, bet pa vidu- nu pa vidu sākās tāda emocionālā tīrīšanās, ar raudāšanu 3 dienu garumā, nezinot vispār par ko un kāpēc, ka otru tādu neatceros… Ko es īsti kādreiz tai Indijā esmu sastrādājusi vai palikusi parādā- nezinu, bet ceru, ka godam būšu atgriezusi… Interesanti, ka mājupceļā lidostā knapi turējos kājās, melns gar acīm, zeme šūpojas, temperatūra, slikti…bet, pēc 5 stundām izkāpjot Abu Dabi- it kā nekas nebūtu bijis… 
Tas nu gan ir viss par Indiju, ko gan vēl atļaušos piesaukt salīdzinājumos. Morāle tāda, ka jāklausās vairāk to, ko iekšiņa saka… 🙂
Bali un Lomboka ir divas salas, kuras izvēlējos apmeklēt šī brauciena laikā. 14 dienu laikā nav iespējams apskatīt, pieredzēt visu, kas ir apskatāms un pieredzams pat vienā Bali, kur nu vēl Lombokā, kas ir aptuveni tikpat liela sala, kā Bali.
Pieļauju, ka Bali daudzi ir bijuši, daudzi ir dzirdējuši un, īpaši pēc grāmatas ”Ēd, lūdzies, mīli’ ‘izlasīšanas (filmas noskatīšanās), ir sajutuši, ka vēlas tur nokļūt. Un, manuprāt, ir tā vērts.
BALI
Es nepārstāstīšu salas vēsturi un iespējas, neziņošu par must see, jo katram jāmeklē savas vietas, bet dalīšos savā redzējumā

un sajūtās. Vari paskatīties manā instagramm profilā, kur es liku stāstiņus ar svaigām emocijām un fotomirkļus.

Protams, ka es meklēju enerģiju, es vēlējos sajust šīs zemes spēku un īpašo vibrāciju. Bali sala mani uzņēma kā karalieni- vismaz es tā sajutos. 
Iebraucām tumsā, un agri no rīta, pirmo reizi to ieraugot gaismā, es jau sajutu viesmīlības, pārpilnības, īstas un vienkāršas dzīves smaržu. Es, apdullusi pēc ilgajām stundām lidmašīnās un lidostās (24h), no laika zonas maiņas (+6h), izgāju saulē, devos uz okeāna krastu. Smiltis, kas piebirušas ar frangipani smaržojošajiem ziediņiem un vēl daudziem citiem, karstas jau astoņos no rīta un dzidrs, dzidrs un rīta miera pārņemts okeāns. Es iebridu tajā, raudzīdamās uz dūmakā ietīto, pa reizei dusmīgo vulkānu, un savienojos ar šīs zemes Garu… Palūdzu Tam pieņemt mani pazemībā un patiesā vēlmē to iepazīt. Un saņēmu ārkārtīgi spēcīgu atbildes plūsmu- es sajutos viesmīlīgi un ar mīlestību uzņemta.
Zemāk ir fotogrāfijas, kuras tika uzņemtas pirmajās stundās. Tādu es ieraudzīju Bali pirmo reizi.

Saule, siltums, dzidrs okeāns, ziedi un smaržas, smaidīgi cilvēki un…man kā gardēdei, protams, te tika pieredzēts garšu festivāls! Sajūsmā esmu par veģetāro un vegāno virtuvi, vegāno un raw restorānu daudzumu, kas ir radījis manī apņemšanos visu to iemācīties gatavot!
Mēs bijām gan galvaspilsētā Denpasārā, gan visvairāk- Ubudā, kas patiešām ir tik kolorīta, viesmīlīga, kreatīva, daudzpusīga, sirsnīga, kā par to stāsta, devāmies uz austrumkrastu, pa ceļam apmeklējot ūdenskritumus, Lovinā sagaidījām saullēktu un redzējāma arī delfīnus, apmeklējām arī dažas tūristu vietas,  pirms pārcelties ar ātrumlaivu uz stundas brauciena attālumā esošo Lomboku.
Kādi ir mani iespaidi un sajūtas?


DABA
Zemes enerģija šeit ir ļoti īpaša. Tā dabas pārbagātība, kas ir redzama visapkārt, atstāj neizdzēšamu iespaidu un atliek tikai noelsties par Mātes Dabas dāsnumu šai vietai. Klimats cauru gadu ir 26-34 grādi, 9 mēnešus gadā līst (nolīst un atkal saule), mitrums man neizjutās ne uz pusi tik traks, kā Indijā, drēbes žuva, jo visu laiku bija arī neliels vējiņš. Man siltums šķita teju ideāls, kā pie mums karstā jūlija dienā pēc pērkona negaisa… Viss ķermenis tīksminājās par šo siltumu un likās, ka katra šūna cenšās sasmelties iztrūkstošo saulīti….
Mēs pajautājām savam pirmajam šoferim-gidam par to, vai ir kādi indīgi kukaiņi, čūskas džungļos. Viņš atteica, ka viņiem nav ne plēsīgu zvēru, ne indīgu rāpuļu vai kukaiņu. Odi parastie tikai un nekaunīgi pērtiķi šur tur.
Iedomājies, pat dabā nav agresijas un indes! Tieši tāpat, kā atvērtajos, sirsnīgajos un mierīgajos cilvēkos, es nodomāju…
Daba šeit ir ne tikai skanošie, dzīvības pilnie, mūžam zaļie un bagātie džungļi visur, kur vien cilvēks nav spēris kāju (arī ja nesper pusgadu, daba paņem sev atpakaļ to vietu), vai piekrastes un pludmales, kas pārsteidz ar milzīgo dažādību- no baltām smiltiņām, līdz pavisam melnām, no mierīgām pludmalēm, līdz bangojošu viļņu apskalotām klintīm.
Bet daba ir arī brīnumskaistā zemūdens pasaule, kur krāsainas zivtiņas ņirb gar acīm, tikko Tu pabāz galvu zem ūdens…
Un, protams augļi un dārzeņi!!! Tas laikam bija jāliek pie ēdienu sadaļas, bet ar augļiem ir īpašs stāsts gan Bali, gan Indonēzijā vispār. Viņiem gandrīz nav plāntāciju (tikai rīsiem, dārzeņiem un citiem kultūraugiem). Augļiem viņi iet pakaļ uz mežu, tāpat kā mēs pēc sēnēm un mellenēm. Un tirgo uz ceļiem, tāpat kā pie mums Kaķeniekos vai pie Engures pagrieziena! 🙂 Jebkuršs var iet mežā un saplūkt visu, ko vēlās. Mēs arī izmēģinājām!!! 
Augļi: https://www.facebook.com/intabluma/posts/10216341322915490



CILVĒKI

Kā jau visur- dažādi. Dažādi slāņi, dažādas reliģijas. Lai gan Bali ir vienīgā Indonēzijas sala, kurā valdošā reliģija ir hinduisms (pārējā Indonēzijā ir islams), tajā līdzīgi kā Indijā draudzīgi sadzīvo visas ticības. 
Šeit hinduisms ir ļoti pagānisks, senām praksēm piepildīts, ļoti lojāls un vienkāršs, nav tā fanātisma, kas mani ļoti atgrūda Indijā. Ar acs kaktiņu vērojot cilvēkus lūdzoties, veicot ikrīta ziedoklīšu iznēšanu un smaržkociņu salikšanu, tas viss bija tik dabīgi un piederīgi, tik rimti un piepildīti ar pateicību un mieru. Pat ceremonijās, kad viņi ”karo” ar dēmoniem, gājienos, kuros sapucējušies iet lieli un mazi, es neredzēju fanātismu, – drīzāk jautrību. Neredzēju no mantru skaitīšanas 4 stundu garumā aizsmakušas balsis un pārgrieztas sejas ar dīvainu mirdzumu acīs. Nekā tāda. 
Tā kā ietrāpījāmies viņu Jaunajā gadā, tad pieredzējām daudz ceremoniju un ieražu. Te ir apraksts:

Jaunais, 1940 ir sagaidīts, viesnīcas vārti ir atslēgti, šur tur jau ir pieslēgts internets… dzīve Bali pamazām ieiet parastajās sliedēs…
Aizvakar bija Vecgada rituāli un ceremonija, kuras dēļ slēdza satiksmi jau 14:00 visā salā… Līdzīgi kā ķekatās sita gongus, taisīja lielu troksni, dūmus, skaitīja mantras, lai izdzītu un padzītu ļaunos garus. No mājām, ķermeņa un domām… Tos iedzen mēnešiem taisītās “dēmonu pievilināšanas” lellēs( tās taisa katrā ciemā, tās piedalās konkursā, par 3 pirmajām vietām pašvaldība maksā prēmiju, pārējās arī tiek izstādītas- burtiski pa visu Bali uz katra stūra..). 
Ceremonijas beigās tās sadedzina ar visiem ļaunajiem gariem…
Pēc tam uz visu jaunā gada dienu aizslēdz durvis, ar avīzēm aizlīmē logus, neēd, nerunā, meditē un lūdzās… 
Ziņkārīgus tūristus pat varot bargi sodīt un deportēt no valsts, ja tie šai dienā izdomā pabāzt degunu no savas viesnīcas…
Izdevās mums sarunāt labu dislokācijas vietu šai dienai kaut bookings rādīja 100%
noslogojumu… Laiska diena un sarkana, sūrstoša ādas krāsa šodien 🙂
Šodien saullēktā izgājām no sprosta, lai sagaidītu saulīti uz jūras un padziedātu delfīniem… Salu ietin viegla dūmaka un dūmu smarža- tās atliekas no dēmoniem… 😊
Šodien pēcpusdienas lietus skalo salu un nekas neiet kā plānots- laikam tie gari nepadodos tā uzreiz😂 Pierezervētā viesnīca izrādās pārāk atšķirīga no bildēm, – ejam klejot gar okeāna malu, meklējot citu savu šīs nakts palikšanas vietu… Un tā atrada mūs pati- kičīga, hipijiska vietiņa okeāna pašā krastā… laikam paliksim te ilgāk… Šajā krastā esot skaistākā zemūdens pasaule Bali… tā jāpieredz rīt…
@ Bali, Indonesia


Apzinātība

Vai Tu esi aizdomājies, esot Āzijas valstīs un redzot viņu satiksmes ”organizāciju”, kā viņi vispār vēl ir dzīvi? :). Vērojot un paši piedaloties satiksmē (ar motorolleru un kājām), sapratām, ka viņi ir ļoti apzināti un klātesoši mirklī. Viņi redz visu, kas tajā brīdī krustojumā notiek, intuitīvi zina, kad jāspraucas un kad kāds jāpalaiž. Savādāk tur nevar…
Mēs šeit, Latvijā braucam automātā. Domās esam citur. Smagākajos gadījumos rakstam sms un čekojam feisbuku… Tur tas cauri neietu…
Un, ne tikai satiksmē.  Klātesamība un apzinātība ir tās lietas, ko Tu iemācies  katru brīdi lietot ikdienā. Viņi savu dzīvi nodzīvo, lai kāda tā arī būtu, pa īstam. 
Zini, viņiem pat valodā nav pagātnes un nākotnes formas, tāpēc tā esot vienkārša. Kā viņu pašu dzīve.
Te nu man, kā Kaukāza zemju fanei, kur arī saulītes un cilvēku siltuma netrūkst, tomēr nācas atzīt, ka ziemas neesamība, dabas dāsnums, izdzīvošanas baiļu neesamība, dod pavisam citādu enerģiju cilvēkos. 
Jā, un varu teikt, ka šī pagaidām ir vienīgā zeme, kur es varētu palikt. Ilgāk par mēnesi. Ne velti tik daudzi cilvēki no visas pasaules dodas uz Bali ziemot. Silta, pārbagāta, laipna  un ļoti lēta zeme.
Salīdzinot ar Indiju arī ļoti tīra (Lombokā gan mazāk), smaržīga (nekur nekas nepūst un atkritumus nededzina) un sajūtās ļoti droša zeme.
Jā, protams, tūristu pūļi ir atstājuši pēdas iedzīvotāju domāšanā, šauri ceļi, sastrēgumi un vēl visādas vietējās īpatnības, bet tas jau ir visās vietās…
Masāžas
Izdalu atsevišķi, jo tā ir lieta, kas noteikti ir jāpieredz un ne vienu reizi vien šeit esot.

Mans ieraksts Instagrammā/Facebokā:
Masāžas Bali ir atsevišķs stāsts. 
Kad man jautā par labāko masāžu manā dzīvē, tad es atceros vienu tādu tālajā Tanzānijas salā-Zanzibārā. Tā bija pēdu masāža un taisīja to Bali meitene. Tās viesnīcas spa kompleksā strādāja tikai balietes. 
Tāpēc ar zināmu priecīgu satraukumu gaidīju, kad tikšu uz pirmo masāžu šeit…

Bali masāža vispār ir ļoti efektīga, jo tā sevī ietver gan klasiskos, gan manuālās terapijas, gan limfodrenāžas, gan refleksoloģijas elementus, gan jā, – arī darbu ar enerģijām. Šo visu iemeslu dēļ un arī tā, ka stundas masāža šeit maksā seši eiro, atbraucot uz Bali, tai vajadzētu būt obligātajà programmā…
Apstākļi, kādos tās tiek veiktas, var būt nu ļoti dažādi- tur jābūt gatavam uz visu, tomēr tehnika visas reizes, ko es te paspēju aiziet, paliek nemainīgi laba un enerģētiskais, atbrīvojošais, aizlidinošais efekts tiek panākts vienmēr…
Pastāstīšu nedaudz komisku atgadījumu no šodienas, kad uz masāžu nemaz netaisījos, bet dabūju nemaz neprasot…
Šīs pāris naktis nakšņojam Bungalo tipa mājiņā pie paša okeāna un siltā ūdens te nav. Ejot uz masāžām un nirstot sāļā ūdenī mati man, protams, bija briesmīgi, bet ļoti negribējās tos mazgāt aukstā ūdenī.
Netālu biju ievērojusi kaut kādu mazu skaistumkopšanas salonu un izdomāju aiziet palūgt, lai man izmazgā un izžāvē matus pirms rītdienas pārcelšanās uz citu Indonēzijas salu.
Pabāzu galvu šajā vietā, kur no sienām bija nokrituši apmetuma gabali, sarūsējis krēsls un divas balietes, kas metās virsū ar šodienas īpašajiem piedāvājumiem. Teicu, ka man vajag matus savest kārtībā. Jā, viņiem ir super piedāvājums matiem: hair creaming vai kaut kā tā. Es mēģinu teikt, ka man vajag tikai izmazgāt matus, uz ko, savukārt viņas, ka piedāvājumā ir divreizēja matu mazgāšana-pirms un pēc procedūras, kas sevī ietverot arī galvas, sejas, kakla zonas un roku masāžu.
Nu ko, par 4,20 euro šāds stundīgs pasākums liekas ļoti labs… Dabūju patiešām labu galvas un plecu masāžu, bet…to, pēc kā nācu, gan nedabūju- matus abas reizes mazgāja aukstā ūdenī (brr..) un palaida slapjiem no turienes☺️☺️☺️ Kas šodienas +32 nemaz nebija slikti… @ Bali, Indonesia
Kaulēšanās
Nu, ko!  Tā nu ir lieta, ko, ja neesi apguvis kādā citā valstī, tad šeit nāksies! Piemēram, Kaukāza valstīs kaulēšanās mērķis tomēr ir cits. Kaulēšanās Kaukāzā ir iespēja iepazīties, parunāties, pakoķetēt un cena mainās uz leju atkarībā no tā, cik Tu esi iepaticies kā cilvēks, 20-30% robežās. Tad Bali tā ir kā sacensība, kurš kuru 🙂 
Taktika ir sekojoša: + vismaz 75-100%. Tātad, jādala ar 4, tad jākaulējās tālāk. Pēc divām trim reizēm, jāizliekas, ka ej prom- tad jau uzzināsi reālo cenu precei. Es mēģināju viņus pierunāt (kad jau zināju īsto vismaz aptuveno cenu) saukt uzreiz last price (pēdējo cenu), bet nu viņiem vnk vajag to kaulēšanās procesu! Bija, kur izdevās- harēma bikses, kuras atvedām padsmit visiem radiem, pirmās nopirkām pa 75 000 rūpijām, bet tad jau bija skaidrs, ka maksā 50 000 (3 eur). Bija, protams, kur iegrābos. Par lielo somu man prasīja 400 000, es laimīga nokaulējusi pa 200 000, bet, kad vajadzēja nopirkt otru, tad veikalā (!) to nopirku pa 53 000 (3,20eur) :):):)
Tas pats ar taksistiem, kas mums lidostā paprasīja 43 eur no sākuma līdz viesnīcai. Tā kā lidostā viņi ir nenormāli traki uzbāzīgi (citur paldies, Dievam tā nav), tad lai tiktu vaļā, aizbraucām pa 10, bet standartcena līdz mūsu viesnīcai esot līdz 5,00… 🙂
MĀKSLA UN AMATNIECĪBA
Te manai sajūsmai nav gala! Manā redzējumā tās iet roku rokā un nav atdalāmās. Sociālajos tīklos es aprakstīju sīkāk ar bildēm, bet tas skaistums, nianses, ārkārtīgi detalizētais, smalkais darbs, mani vienkārši apbūra. Katrā no šīm lietām ir tik daudz cilvēciskā laika, izdomas un enerģijas, ka tā ir milzīga vērtība!
Es tak braucu garām tām bodītēm: gleznas 1-12eur (mana lielā sakura), kokgriezumi, māla izstrādājumi, mūzikas instrumenti, mēbeles…nu, traks var palikt…
Denpasārā satikāmies ar Beātas draugu- Nestoru, meksikāni, kas jau ilgus gadus strādā Indonēzijā, un es pat apjautājos, cik maksā transportēšana. Viņš teica, ka nemaz jau tik dārgi neesot-3000 dolāru puse no jūras konteinera… 😀

ŠITO ATVEDU MĀJĀS 🙂

Tirgus ieliņa
VIRTUVE
Te, man tā dziļi jāievelk elpa, lai nomierinātos un spētu neizplūstot romānā, paužot savu sajūsmu un apdzieott to bagātību, skaistumu un garšu daudzveidību, ko man izdevās piedzīvot Bali!
Ak, Dievs! Pati daba ar to, ko tā piedāvā, ir padarījusi šīs tautas kulinārās izpausmes gandrīz bez robežām. Robežas, protams, ir…kaut ir Indonēzijā sala (Sumatra vai Sulavesi, neatceros), kurās ēd arī suņus, rāpuļus un kukaiņus,- ne šādas robežas es domāju. Vairāk tieši sagatavošanas veidi – gan dārzeņiem, kuru ir simtu simti, gan jūras veltēm(te ir viss, ko var iedomāties), gan arī gaļai. 
Balieši ēd arī cūkgaļu (pārējās salās, kur musulmaņi, protams, nē). Man nebija laika ēst gaļu, jo bija jāizgaršo viss, kas nav gaļa… 🙂
Tradicionālas Indijas garšvielas- kariju un massala garšvielu maisījumu, kuru smaržu jūt no katras ēstuves un mājas, te nejutu. Man šķiet, ka garšu izjūta viņiem ir  līdzīga un saderīga ar mums, jo man viss ļoti, ļoti garšoja. Nu, varbūt, izņemot zemesriekstu mērci…:)
 Daži saka, ka ir ass, bet salīdzinot ar Kaukāzu nemaz nav ass. Manai garšas sajūtai ir patīkami asi. Bet tie ir daži ēdieni, ne visi.
Nu, esmu es gardēde, tur neko nevar padarīt, – es izbaudu un uztveru zemi caur visām maņām, kas man ir dotas no dabas. Es izgaršoju un izbaudu, es sajūsminos un katru reizi kādu receptīti atvedu arī mājās un ieviešu savā sortimentā. Man patīk, ļoti patīk gatavot un baudīt garšas…

ŠIE ir viņu čipši. Viņi sačipsē visu, ko vien ir iespējams izdomāt. Ui, man ļoti patika!

Bet nu visam pāri, mīļie mani, ziniet, kas bija?! Augļi un to sulas, smūtiji un kokteiļi… Visās krāsās un kombinācijās. Rītā un vakarā, pusdienlaikā un pie kafijas…
Mango, papaija, arbūzi, melones, zemenes, banāni, apelsīni, mandarīni- viss, ko mēs pazīstam, vai esam redzējuši un virkne tādu, ko es garšoju pirmo reizi- dragonfruit, jackfruit, rambutāni, mangustīni…. Ak, šķiet caur šiem augļiem sauli un krāsas var uzņemt iekšķīgi. Par vitamīniem nemaz nerunājot!
GARĪGUMS
Un tagad no vēderpriekiem uz augstāku dimensiju! 🙂 
Garīgums šeit ir ļoti dabisks, saaudzis ar paaudžu tradīcijām un samērā māņticīgs, varētu teikt… Visi tic dēmoniem, ļaunajiem gariem, enerģijām. Ja ārsts nepalīdz, tad ir pilnīgi skaidrs ikvienam (pat jauniešiem un bērniem), ka dziednieks palīdzēs. Dziednieku te ir ļoti daudz un arī mēs vienu apmeklējām. Tā ir interesanta pieredze.
Bet arī melnā maģija ir samērā izplatīta prakse- visādi atribūti ir viegli pieejami un speciālisti arī. Viņi gan paši nošķir šos speciālistuts- ir baltie un melnie. 🙂
Un ir vēl baigais mišungs ar visādiem treningiem, semināriem, kursiem, jogu utt, kas sastiepts no citām valstīm, jo tolerance, līdzīgi kā Indijā, ļauj visam vairāk vai mazāk harmoniski pastāvēt līdzās.
Hindu ceremonija iet pa ielu, fonā skan mošeju dziedājumi, bet pretī pagalmā kāds mikrofonā vada jogas nodarbības…tas ir pavisam ikdienišķs skats.

Tas, ko es aprakstīju lielā mērā ir attiecināms uz abām manis apmeklētajām salām, bet tagad par atšķirīgo Lombokā.
LOMBOKA
It kā valdība viena, sēž Javas salā, galvaspilsētā Džakartā, bet katrai salai ir vietējā pašpārvalde, kurām laikam ir samērā brīvas rokas. 
Lomboka esot kā Bali pirms 30 gadiem. Var redzēt, ka ļoti daudz viesnīciņu nīkuļo, daudz pamestu būvju, daudz vairāk atkritumu nomalēs un nabadzība ir tāda nabadzīgāka, grūtāka, smagāka. Es domāju enerģijās, cilvēku sejās un sajūtās.
Bali nabadzība ir tāda, čillīgāka…silts vienmēr- nenosalsi, drēbes tik lai piesegtu attiecīgās vietas ir vajadzīgas, badā var nomirt tikai, ja slinkums pacelt dibenu un banānu noraut. 
Atšķirībā no dziļās Āfrikas (konkrēti esmu bijusi Kenijā un Tanzānijā), tur tā nabadzība ir tāda nepatīkama, slimīga, izlaidīga…kaut arī var izdzīvot, neko nedarot…Un Āfrikā viņi arī nedara. Tur, lai kādu pierunātu strādāt…ui.. 🙂
Indonēzieši ir strādīga tauta, ļoti strādīga. Paaudzes izaug, strādājot rīsu laukā, vai sēžot aužamajās stellēs. Tie, kas audzē rīsus, vispār naudu redz tikai divreiz gadā, un to, cik daudz redz, ir atkarīgs no dabas apstākļiem un ražas kvalitātes..
Lombokā izdzīvot ir sūrāk, jo tūrisms vēl ir mazattīstīts. Kukuļošana un rekets ir ikdiena. Katrs var uzlikt savu būdiņu krustojumā un pateikt, ka tas ir maksas krustojums. Un iepūt viņiem! 🙂 Labāk, jau laikus atrast par nelielu naudiņu sev vietēju ”draugu”, kas palīdz izprast vietējās ”pašpārvaldes” īpatnības.
Pēc pirmā ”reketieru” (kas nav jau nemaz tik traki) uzlidojuma ostā (viņi tikai tur arī ganās), pa mašīnas logu ieraudzīju piekrasti, man aizrāvās elpa!!! Tik skaistas pludmales, baltas smiltis, palmas, kas spoguļojas okeāna ūdeņos, smargdzils un vietām zaļš ūdens… Pasakaini skaista ir Lomboka!
Tūristu martā, kas skaitās nesezona, bet es labāku nevaru iedomāties, ir tik maz, ka mēs bieži vien bijām vienīgie visā pludmalē, kas stundām ļāvās viļņu aijām…

Lomboka ir gandrīz pilnībā musulmaņu zeme. Ja palielināsi bildi, tad redzēsi, ka no galvenās mošejas skatu torņa uz visām pusēm var vēl redzēt simtiem mošeju. Tā ir Lombokas galvaspilsēta- Matarama, kurā kopumā esot 1500 mošejas…
Mūsu šoferītis daudz mums citēja Korānu un deva padomus visādās dzīves situācijās. Tik ļoti tie bija dzīvi un dziļi, ka sagribējās man to Korānu palasīt. Varbūt kādam ir latviskais tulkojums un var man aizdot? Es jau sen zinu, ka islams, tas, kas tiek ņemts sirds līmenī ir ļoti pamatīgas vērtības nesošs, un arī šeit, Lombokā, tas ir pavisam tolerants, visu un visus pieņemošs. 
Vienīgo nosodījumu, ko no viņiem baliešu virzienā dzirdēju, tas bija par to nodarbošanos ar melno maģiju… 🙂
Mani Lomboka paņēma ar tūrisma nesabojātiem cilvēkiem, toleranto uzbāzību (kas saprot vārdu nē), patiesumu, amatniecību=mākslu un, jā- tā ir vieta, kur baudīt pludmales. Un augļus.

NOBEIGUMĀ
Kad braucu, jau zināju, ka atgriezīšos. Un, lai gan ceļoju daudz, domubiedru grupas sev līdzi vedu tikai uz Kaukāza valstīm un Krimu (kad vēl tā bija Ukraina), šoreiz zināju, ka šeit man būs jāatgriežas kompānijā ar cilvēkiem, kam ir vajadzīga, kam būs palīdzoša tā enerģija, kas ir šeit. Māte Zeme, apzinātība, klātesamība, dzīves apzināta dzīvošana.
Varbūt Tev šķiet, ka tas nav nekas īpašs, bet man tas bija pirmo reizi, kad es varu pavisam godīgi pateikt,- es 14 dienas nodzīvoju apzināti izbaudot un piedzīvojot ik mirkli. Apzinātība un sajūsma par visu, ko jūtu, redzu, piedzīvoju!
Programma vēl nāk, bet retrīta formāts ir skaidrs! Interesenti rakstās ceļojumu sadaļā jau kādu laiciņu 🙂
Indonēzija ir vieta, zeme, kur sajusties dzīvam… Tur nevienam nevajag izpatikt, jo visiem ir vienalga, kas tev ir mugurā, kā tu uzvedies, utt. Katrs staigā, kā ienāk prātā un var iztikt ar dažiem drēbju gabaliem. Tur nevajaga kosmētiku un pat valodu ne īpaši vajag. No baliešiem var mācīties, kā ar 50 vārdu krājumu var ne tikai vissarežģītākās lietas izstāstīt, pievienojot žestus un skaņas, bet arī vārīties bez mitas…
Tur visi palīdzēs, smaidīs un ne vienmēr gribēs par to kādu rūpiju… Un, tur ir viegli elpot- ne vienam no tevis pa lielam neko nevajaga… 6 eur dienā istabiņa viesnīciņā ar baseinu un pāris eur ēšanai… Ja kādā homestay vai uz ilgāku laiku, tad vēl mazāk…Protams, ja gribās, tad var arī dārgāk un ļoti dārgi… Es patiešām esmu gatava nākamziem Jūs ciemos uzņemt tur…
IETEIKUMI TIEM, KAS PLĀNO DOTIES:

  • Mēs lidojām ar KLM un ta bija ļoti sakarīga izvēle. Garie lidojumi ir naktī, kas ļauj labāk adaptēties pēc lidošanas. Serviss neatpaliek no arābu aviokompānijām. Nezinu, kā citiem, bet man ir vienmēr trāpījies, ka Ethitad nenormāli saldē un pēc 3-4 stundām visa lidmašīna klepo. KLM ir ļoti ērti un ēdienā mazāk maizes 🙂
  • Ja brauc uz savu roku un nesezonā (oktobris- maijs), tad var rezervēt tikai vienu naktsmīti uz nākošo nakti. Tas ļauj neiespringt un uzkavēties kādā vietā ilgāk, vai tieši otrādi, elastīgāk kaut ko pamainīt, ja nepatīk. Manuprāt, visideālākā apmešanās ir Ubudā, jo tur ir milzīgs daudzums vienkārši fantastisku naktsmītņu par ļoti mazām naudiņām (par 20eur/nr ir jau ļoti labs ar baseinu, brokastīm utt.) un ģeogrāfiski ļoti izdevīgi. Var dabūt homestay par 6eur bez problēmām, pajautājot jebkuram vietējam uz ielas. Viņi apčubinās, parununāsies, centīsies izpatikt….
  • Mašīnu labāk pašiem  neīrēt. Gan tāpēc, ka ir kreisās puses satiksme, gan policistu īpašās mīlestības dēļ uz citādu ādas krāsu, gan tādēļ, ka lētāka mašīna maksās 25eur+degviela+ stress+ ārpuskārtas izdevumi policistiem, bet visa diena ar šoferi, kas pastāstīs par valsti, ieteiks maršrutu un izvizinās ar iekļautu degvielu utt. maksās aptuveni 35eur/d. Ļoti daudz 7vietīgo auto, kas izmaksas uz cilvēku padara smieklīgas. Iesaku FB grupu Ceļo bez Bēdu, kur cilvēki dalās ar šoferīšu/gidu kontaktiem. Mēs izmantojām iepriekšējā dienā whatsapā uzrakstot un piesakot. Vidēji no 3jiem, 2 bija brīvi.
  • Takši. Ielādējiet Uber un Grab, kas parāda cenu (ir krietni lētāka) un nav jākaulējās. Tāpat ielādējiet Maps.me  karti, kas strādā oflainā, noderēs.
  • Apskatīt apkārtni motorolleris par 3-4 eur/d ir lieliska izvēle. Varbūt pirmajā dienā būs stress par to haosu krustojumos un aizmirstās īstā ielas puse :D, bet otrā dienā jau ir ok…
  • Ja vēl neesiet bijuši miljonāri, tad Indonēzijā jums tāda iespēja būs pilnīgi noteikti. 1.milj.rūpiju ir 60 eur. Ieteicams ņemt līdzi skaidru naudu un samainīt maiņas kantoros, jo bankomātu nemaz tik daudz nav. Norēķini gandrīz visur ir skaidrā naudā rūpijās.
  • Ļoti iesaku braukt ar mugursomām! Man tā bija pirmā reize un tagad būšu mugursomas ceļotāja, jo tas paver milzumdaudz iespēju laivot, braukt ar motorolleri no vietas uz vietu, un patiešām pavisam maz vajag ņemt kaut ko līdzi! Jā, atpakaļceļā gribās viskaut ko nopirkt un tad var nopirkt nododamai bagāžai lielo somu par 7eur un piepakot to par 30eur 😀 . Ieteikumos biju lasījusi, ka vislabāk pirkties Ubudā, kur tirgus ir ļoti bagātīgs un lētāks nekā citur, bet tas neapstiprinājās. Kutā ( Denpasārā) cenas bija tādas pašas. Tā kā droši var pirkšanos atstāt pēdējam brīdim pirms izlidošanas mājup. Iesaku Krišna suvenīru lielveikalu, kur viss ir krietni lētāks nekā pat tirgū un cenas ir virsū rakstītas :D. Suvenīri ir milzīgā izvēlē. Bet drēbes gan pērciet citur- tās tur draņķīgas.
  • Uz Lomboku pārcēlāmies no Amedas, kas ir vistuvāk (stundas brauciens) par 12 eur. Arī tur par cenām jākaulējas. Var nopirkt pie jebkura stūra šīs biļetes uz nākamo dienu. Tā pati ātrumlaiva (Freeebird) iet garām un piestāj Gili Gili salās, kas tūristiem ļoti patīk… 🙂 Reiss ir katru rītu 11:00 un ap 13:00 no tā gala. Kamēr okeāns nav pārāk saviļnojies, lai tiktu atpakaļ. Tāpēc pēcpusdienas reisu nav. Atpakaļ jau bija samērā lieli viļņi, bet ne tik lieli, lai paliktu slikti.
  • Līdzi ņemamais. Pāris ļoti plānas kleitas meitenēm. Pušiem garāki šorti, lai ciskas pie karstā motorollera sēdekļa nepiecepas. Meitenēm -jogas vai harēmbikses (uz vietas maksā 3eur) motorollerim.  Visu pārējo nopirksiet uz vietas- šampūnu, aizsargkrēmu un viss, neko citu arī nevajaga.. Tur uz vietas pietiek ar jēzenēm(iešļūcenēm), jo pat kāpienos neprasījās ne pēc kā nopietnāka. Līdzīgi kā Indijā, veikalos, telpās un tempļos dodas iekšā noaujot kājas, tāpēc jebkas šņorējams vai sprādzējams ir neērts.  Lidmašīnā biju ar viegliem strechers apaviem, bet uz vietas tiem pielietojuma nebija.
  • Ja vairāk interesē konkrētas vietas, viesnīcas, tad manā profilā feisbukā ir apraksti un video.
  • Un pēdējais- bāziet iekšā tik daudz augļu, cik variet un noteikti ejiet uz masāžām- stundas masāža tikai 6 eur! 🙂 No viesnīcu dvieļiem neko baltu negaidiet, istabiņās rēķinieties, ka nebūsiet vieni, vismaz ķirzakas būs kompānijā… 
  • Noteikti nebaidieties no varungiem– tādām ļoti pieticīga izskata ēstuvītēm visās malās- tur ēdiena garša neatšķiras no restorāniem un kafejnīcām, cena ir aptuveni 2,50 uz abiem, bet garša visautentiskākā. Pie tam viņi krāmē no visa (uz ko norādi ar pirkstu) uz šķīvja pa druskai, – tādējādi vari izgaršot un uzreiz atklāt to, kas visvairāk iet pie sirds.  Bali un Lomboka ir īstā vieta, kur izbaudīt vai iepazīties ar jūras veltēm, jo Eiropā šī iepazīšanās maksā 10x dārgāk. Es ieteiktu arī biežāk izvēlēties Vegan restorānus, arī ja neesi veģetārieties vai vegāns. Tā ēdienu izvēle un garšas ir kaut kas fantastisks!
  • Par izmaksām. Tā, kā plānojam nākamreiz doties lielākā skaitā, tad ņēmām dažādas viesnīcas (20-40eur/dn), bet homestay var palikt lētāk. Tā kā esmu gardēde, tad tur galīgi netaupījām un vidējais rēķins bija 100 000 (6eur uz diviem :D) ēdienreize. Brokastis visur ir iekļautas. Šoferi ņēmām 3x30eur +taksis uz lidostu, motorolleris 4 dienas, laivas, kopumā transportam kādi 120 eur aizgāja. Suvenīros gan kādas 100 naudiņas atstājām. Ieejas biļetes precīzi neatceros, bet līdz 15 eur kopā par visu…
  • Man ļoti patika šī nesezona. Man, kā siltummīlei karsti nebija. Maksimāli jau arī bija 32 grādi. Grūti paliek pie 34+ (man). Lietus bija pirmo nedēļu, bet tas tikai priecēja un atsvaidzināja. Lija tikai vienreiz dienā, parasti vakaros, kādas 2 stundas un viss. Ja sākas, vienkārši ieej kādā varungā izdzert svaigi spiestu sulu un nogaidi līdz pāriet. Sezonā (jūnijs- septembris) esot nenormāls daudzums tūristu, lietus nav, gaiss sausāks, bet cenas uz visu vismaz reiz 2… Visvairāk līstot decembrī. Pārējos mēnešos esot īslaicīgs tas lietus.
Ceru, ka izbaudīji jau šīs skaistās Indonēzijas salas jau neklātienē un novēlu, tās pieredzēt un sajust arī pa īstam!
Inta
2018.gada 4.aprīlī

Publicēts

Viedā baltu priesteriene- Astreja. INTERVIJA ar ”Teika par Aistiem” autori

Apbrīnojams dzīves gājums, 2018.gada prognoze un informācija tiem, kas iet Dvēseles ceļu…
Šīs ir turpinājums stāstam par grāmatu ”Teika par Aistiem” un tās autori-Audroni Ilgevičieni, ļoti īpašu sievieti- , kuru

man bija iespēja tikai vienu reizi satikt…tomēr šī tikšanās paliks kā sava veida ceļazīme manā dzīves ceļā vienmēr…

Sākotnēji es nevarēju atrast īstos vārdus, kā devēt šo sievieti, kas ir gan zinātniece, gan filozofe, gan rakstniece, gan cilvēks ar paplašinātu redzējumu uz pasauli un īpašām spējām.
Krievu valodā ir ведьма, колдунья un  ведунья (от слова ведать-zināt). Lūk, šis pēdējais man šķiet visatbilstošākais.
Viņa- Audrone Ilgevičiene, vai garīgajā vārdā- Astreja ir neparasts cilvēks, ar kuras dzīves stāstu, kas pat samērā sīkās detaļās sasaucās ar manējo, vēlos Tev pastāstīt…
Lai gan mūsu dzīves scenārija fakti ir tik pārsteidzoši līdzīgi, mēs ejam katra savu ceļu un arī esam ļoti atšķirīgas. Vai varbūt, es tikko iedomājos, ka skatoties uz viņu, es ieraudzīju sevi pēc 18 gadiem? (Tāda ir mūsu gadu starpība)… Palika nedaudz jocīgi, jo pašlaik mēs liekamies ļoti dažādas.
Viņa ārēji ir tāda paskarba un tieša, es ar lielu bijību uzdevu jautājumus un vedināju viņu padalīties savā ceļā un atziņās, ko ir sev ieguvusi  šo ceļu ejot…
Intervija notiek viņas centrā, kur ir arī iespaidīga kristālu kolekcija, kas man kā kristālu pasaules apbrīnotājai, lika kā apburtai pētīt šo bagātību un skaistumu.

Grāmata ”Teika par aistiem” tikai mēnesi ir plauktos, bet no atsauksmēm es saprotu, ka ir trāpīts ļoti dziļi, tik dziļi, ka ar prātu tur netikt. Un tas ir labi.
Audrone:

Tas nav mans
un nav jūsu. Par to nekas nav rakstīts. Latvieši un lietuvieši vienmēr ir
dzīvojuši blakus, kā brāļi, tomēr kaut kādā ziņā tomēr nav bijuši vienādi, ir arī
strīdējušies un gājuši dažādus ceļus.
Bijušas
dažādas politiskas lietas. Mūsu valodas ir līdzīgas, simboli ir identiski. Aisti (senais baltu nosaukums) bija Dieva
bērni. Kā Dieva bērni atnāca no vietas, kur Nīla ietek Vidusjūrā (Nīlas
deltas). Viņi nāca, lai zemes bērniem nestu mieru un parādītu, kas ir
mīlestība, lai mācītu viņiem amatus, zināšanām, kas palīdzētu attīstīties, lai
mācītu necīnītos, lai vienkārši dzīvotu mīlestībā.
Viņi
sadalījās, viņiem visiem bija uzdevums iet uz to zemes malu, kurā viņiem jānes
šīs zināšanas, mieru, mīlestību, dievišķo Mātes mīlestību un Dieva Tēva patiesību.
Jo toreiz tāda bija reliģija- viņi ticēja tikai Lielajai Mātei un Lielajam
Tēvam.
Tempļiem
grīda bija zeme, bet debesis griesti. Pati daba bija viņu svētnīca.

Viņi gāja uz
vietām, kur jāiet- tur palika, strādāja, darbojās ar simbolu valodu. Ar šo
simbolu palīdzību viņi varēja no tālienes pateikt, kas nāk, kas tas ir par
cilvēku, ar ko viņš nodarbojās.
Mūsu aisti 
sāka iet 10 000 gadus atpakaļ, kad aizgāja ledāji, – grāmatā ir
aprakstīts viss šis stāsts.

Interesanti
šī grāmata sākās. Parasti man manas grāmatas sākas ar nosaukumu, ko saņemu. Es
nekad neko negribu rakstīt,- es vienkārši rakstu. Kad man prasa: es gribu
rakstīt! Es atbildu, tad neraksti! Jau pietiekami ir to grāmatu, ar kurām pilni
plaukti, kas pat jauc cilvēkiem prātus vai tās vienkārši ir kāda bezjēdzīga
nekādu paliekošu vērtību neradoša cilvēka dienasgrāmata. Dienasgrāmatu jāraksta
priekš sevis.
Sāku es šajā
jomā darboties 23 gadus atpakaļ, kad dibināju šo astromineraloģijas centru,
pametu visu. Es atceros, bija astroloģija un mineraloģija. Toreiz nekā tāda
nebija šeit Lietuvā. Ļoti daudz bija jāskaidro un jāmāca. Kaut kā žurnālisti ļoti ātri
bija klāt, – tad bija viegli ar žurnālistiem, jo viņi vēlējās dot īstas
zināšanas cilvēkiem. 
Tagad viņiem neko īstu nevajag, vajag tikai dzeltenu. Pie
mums Lietuvā tā ir. Normāla saruna par patiesi svarīgām lietām ar žurnālistiem
diemžēl nav iespējama.

Agrāk man
patika piedalīties tiešraidēs, jo tur neko neizgriež. Bija milzum daudz
pārraižu ar manu dalību, vismaz 300 dažādu rakstu periodikā.
Reiz man
pazvana kāds izdevējs un saka, ka vēlās izdot manu grāmatu. Atbildu, ka es neko
nerakstīšu. Viņš ietiepās un mēģināja man ieskaidrot, ka man jāraksta, bet es,
kā jau Vērsis pēc horoskopa, ietiepos…Tomēr, pēc pusgada iznāca mana pirmā grāmata.

Cik kopumā Jums
ir izdotas grāmatas?

26 laikam…
manas grāmatas ir 3 virzienos- minerālu pasaule, ezotēriski- mākslinieciskais novirziens un
antropoteosofija. Toreiz šī informācija bija liels deficīts. Pirmā grāmata bija
manu materiālu apkopojums par minerālu un kristālu dziednieciskajām īpašībām.
Pirmie divi tūkstoši eksemplāru aizgāja ļoti ātri, – šo grāmatu drukāja vēl
vairākas reizes, līdz es pateicu- stop! Jāraksta labāka. Un tā tas aizgāja.
Es daudz
strādāju ar sevi, bez tā vairs nevar. Daudz visa kā bija.

Pastāstiet
par savu ceļu…

Es vienlaicīgi
rakstu vairākas grāmatas. Tās var būt pat sešas. Jo informācija nāk. Katra
grāmata nāk savā laikā. Es taču esmu arī astrologs un jūtu, kas notiek
enerģētiskajā plānā. Tā astroloģija, ar kuru es nodarbojos ir
antropoteosofiskā, garīgā astroloģja, nevis klasiskā.
Parasti es
rakstu tad, kad pēc meditācijas iestājas pilnīguma klusums, kam seko
informācijas plūsma. Tad nav ne domu, ne emociju. Tu esi tukša telpa, tukšs trauks. Tad arī atnāk nosaukums, bet pēc tam uzreiz dažās sekundēs… Man nav
astrālās redzēšanas, man ir garīgā redzēšana…atverās grāmata. Es to redzu
savā priekšā un redzu, kādai tai ir jāizskatās. Tās nav bildītes, jo savādāk tā
būtu vien ilūzija. Informācija atnāk kā iekšējā zināšana.

Dažās
sekundēs es ieraugu grāmatu, kā Visuma bibiliotēkā. Tu paņem tukšu grāmatu un
pēkšņi tajā parādās burti un vārdi. Un atver tu to grāmatu ar sirdi. Ja neiesi
ar sirdi, grāmata paliks tukša…
Grāmatas
saturs dažās sekundēs pazib kā pirmsnāves filmā, vienā mirklī tu visu zini. Ja
ir nepieciešamība, tu vari paņemt kādu detaļu, pietuvināt, paskatīties ciešāk,
kā caur mikroskopu, bet man to nevajag. Tad redzējums aizverās un viss,- es
sāku rakstīt.

Es varu kādu
laiku rakstīt un tad nolikt to grāmatu malā. Tā var pat gadu stāvēt malā, kamēr
es rakstu kaut ko citu. Bet atkal pienāk attiecīgais brīdis telpā un laikā, kad
viss sakrīt enerģētiski, tad, kad atkal šo grāmatu ir jāņem un jāraksta, es
ņemu un rakstu.
Šīs manas
grāmatas ir ļoti dažādas- vienas rakstās vakarā, lielākā daļa no rīta. Dažas
pieprasa, lai es dotos ceļā, dažas rakstot, piemēram antropoteosofiskās tēmas,
es savās mājās nevienu nelaižu.  Jo tur
nāk tāda enerģija, ka ne visi tam ir gatavi. Es nevaru ēst tajā laikā, tikai
ūdens un viss.
Kristālu
grāmatas ir atkal pavisam cita enerģija. Cilvēki, kad lasa manas grāmatas,
saka- ir sajūta, ka vairāki autori tās ir rakstījuši. Es atbildu, ka tā arī ir-
dažādi kanāli caur mani ir strādājuši.

Kad atnāca
Teika par aistiem?

Es mēģinu
atcerēties, kad man atnāca šī grāmata. Laikam tas bija 2008.gads, kad es sāku,
tad tā nolikās malā uz pāris gadiem, līdz es sajutu, ka mani velk uz Poliju, uz
Vislas upes ieteku, kur man sāka nākt informācija, kā Aisti (balti) ir nākuši.
Parādījās karte. Un man vajadzēja pa visām šīm vietām iziet, izbraukt, jo tieši
caur fizisko nokļūšanu tajās, atverās saikne, atverās ģenētiskā atmiņa un tiek
iedota informācija.
Šeit (rāda
kartē) mēs bijām Kaļiņingradas apgabalā, tā ir pēdējā vieta, kur mūsējie
atnāca. Vispār jau varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu par to, kā tika rakstīta
šī (Teika par Aistiem)- par visiem šiem pārgājieniem, ekspedīcijām. Paši saprotiet- tu ej, bet tu
nezini, ko tu atradīsi, bet tev jāmeklē, jo civilizācija ir gandrīz visas pēdas
un liecības iznīcinājusi, bet tev ir jāatrod. Jo, ja ir bijuši šīs garīgās
sēklas, tad tās tur ir. Bet šo informāciju atvērt, pievilkt var tikai cilvēks,
kam arī ir attiecīga garīgā enerģija.
Vēlāk mēs
devāmies lejup pa upēm līdz pat Solonikiem (Grieķijā). Mēs gājām savā
domubiedru grupā, es rakstīju, vakaros viņiem lasīju. Bija interesanti, ka
tieši Grieķijā atnāca tā nodaļa, kur Aistis precējās, kad mēs atradāmies Olimpa
pakājē. Es daudz domāju, kādēļ tieši Grieķija, kas ir tas, kas mums ir kopīgs?
Nolikām
mašīnas un dodamies pie Olimpa. Mēs bijām kādi 15 cilvēki grupā. Sarunājamies
lietuviski, mašīnas lietuviešu, un pienāk mums klāt divi cilvēki- grieķi un
saka: jūs esat no Lietuvas. Jā, mēs atbildam. Vai jūs zināt, ka mēs esam brāļi?
Tieši iepriekšējā vakarā mēs lasījām manis saņemto vēstījumu. Mūsu cilvēki stāv
apstulbuši no izbrīna par to, kā tiek dotas un saņemtas zīmes. Tādu notikumu
mūsu ceļojumos, kamēr rakstījas Teika par Aistiem bija daudz.

Bet
atgriežoties pie Kaļiņingradas, – tur mums bija jāatrod trīs svētvietas-
vīriešu, sieviešu un kopējā. Visās vietās bija armijas bāzes. Spēcīgas vietas
mēdz piesaukt karus. Mēdz piesaukt pretējos spēkus. Tumšie spēki arī vēlas
pasmelties šo enerģiju. Ne tikai svešas reliģijas vēlās savas baznīcas celt
spēka vietās, tāpat arī armijas, kara objekti ļoti daudzi tiek formēti spēcīgās
vietās.
Tā nav
ticība, bet zināšana, jo ar fizisko aci tak nekas īpašs nav redzams. Aisti arī
gāja savas iekšējās zināšanas vesti. Ja nebūtu šīs zināšanas, viņi nebūtu šeit
nonākuši. Zināšana mūs padara spēcīgus.
Mēs nonācām
vietā, ko agrāk sauca par Aistu līci, daudzās vecajās kartēs tas vēl ir
atrodams, bet tagad tur ir tāda mitra, niedrēm aizaugusi vieta. Mēs ejam un es
jūtu, ka daži tic, ka mēs atradīsim īsto vietu, bet daži jau šaubās, kājas
sabristas, līdz nonākam vietā, kur sākas aleja. Koki no zariem veido tādu kā
arku. 
Ieraudzījām kā 3 ērgļi riņķo virs mums un pēkšņi visi trīs ielaidās šajā
arkā, lidoja mums pa priekšu. Tad viens turpināja lidot, bet divi ik pa laikam
apsēdās uz zara, lai pagaidītu mūs, un tad atkal lidoja uz priekšu. varēja
skaidri sajust, ka viņi ved mūs. Šī arka, tunelis bija garš un tumšs, kad viņi
mūs izveda tai cauri atklātā vietā, viņi vairākas reizes noriņķoja mums virs
galvas un aizlaidās. Tajā brīdī ticība atgriezās visos cilvēkos. Brīžiem
cilvēkiem ir brīnums vajadzīgs, lai ticība būtu, kamēr tās nav sirdī. Tāpat par
aistiem. 
Ticēt vajag savām saknēm. Kad cilvēks notic, tam atverās un spēks tiek
iedots milzīgs. Spēks, lai darītu labu citiem, lai būvētu tādu pasauli, kā
Dievs iecerējis…

Šī grāmata
nav mana, tā nav jūsējā. Tā ir mūsu kopējā. Tā ir vajadzīga mums- aistiem, tā
ir dievišķā

sēkla (зерна духа), lai mēs noticētu, ka mūsos dzīvo ļoti spēcīgs
Tautas Gars. Citādi tagad to vien dara kā skatās te uz vienu, te otru pusi, –
uz Krieviju, uz Eiropu, vēl kaut kur. Principā tas ir ļoti svarīgi, lai tauta
noticētu pati sev.

Lūk, pēc šīs
grāmatas bija ļoti dažādas atsauksmes- daži teica, ka tās ir muļķības, daži
atkal, ka jā- mēs nevaram to pierādīt, bet jūtam, ka tas tā ir. Mana sirds tic
tam. Lūk, te ir atslēga. Ja Tu tici, – tu atver sirdi Garam, ja netici- tu viņam aizver durvis. Interesanti, ka jūs atbraucāt pie manis tieši Vērša pilnmēnesī,
kad arī šī dievišķā enerģija nāk uz zemi, šī Dieva sēkla.

Man grāmatas
nāk no vienotā Apziņas lauka. Līdzīgi kā Blavatskai, Rērihiem, kā kādreiz
gnostiķiem, Pitagoram, rozenkreiceriem. Šīs mācības ir priekš domājošiem cilvēkiem,
kuri vēlās ticēt garīgajai dimensija, bet tomēr vēlās arī izprast, kādēļ viņiem
jātic. Katram atverās kāds konkrēts patiesības gabaliņš- viņi vēlās ticēt šai
patiesībai, jo tā viņam ir atvērusies. Jo vairāk tev atveras, jo mazāk
dogmatisku apgalvojumu. Un, vienā brīdī Tev atveras tik daudz, ka tu spēj
saprast, no kurienes tas viss nāk.
Gan Kristus,
gan Buda bija ar atvērtu kosmisko apziņu, kāda nebija viņu sekotājiem. Tie
varēja paņemt tikai tik, cik spēja viņu apziņa. Tad viņi deva tālāk un tālāk,
atbilstoši savam līmenim, kas ir tas ”sabojājies telefons”, kurš ar mums runā
caur dažādām reliģijām.

Antropoteosofija
skaidro mūsdienu cilvēkam maksimāli atvērto kosmiskās informācijas variantu.
Lai harmoniski spētu atrast vidusceļu starp Garu un matēriju. Gan Krievijā, gan
Amerikā ir savi ”zīmuļi”(informācijas nesēji), kas to pasniedz savādākā,
tieši šīm tautām un tās ceļam atbilstošā veidā.
”Teika par
Aistiem” savā ziņā ir daiļliteratūras formā pasniegta šī antropoteosofiskā
informācija tieši mūsu tautām.
Tas ir mūsu
ceļš- atrast līdzsvaru starp materiālo pasauli un garīgumu. Paskatieties
apkārt, cik daudz ir galējību pasaulē- vieni pilnībā ieslīgst materiālismā un
patēriņā, citi metās otrā -supergarīguma grāvī. Garīguma bizness arī rullē
pašlaik.
Indijā pat
māca šo biznesu. Pazūd vērtības. Lai pamodinātu sevī Garu, vērtības ir
vajadzīgas. Zoroastrismā par vērtībām bija ļoti vienkārši teikts: Gaismas ceļš
un tumsas ceļš. Labas domas, labi vārdi, labi darbi- tas ir gaismas ceļs.
Sliktas domas, slikti vārdi, slikti darbi- tas ir tumsas ceļš. Viss- visas
vērtības.
Pašlaik mēs
(pieļauju, ka Audrone domāja savu oragnizāciju vai kopienu) pamazām ejam malā. 
Agrāk mēs bijām ļoti redzami savā darbībā. Lai cilvēki paši domā un paši dara.

Kā Dievs Jūs atveda uz šī ceļa- kļūt par ”zīmuli Dieva rokās”? Kā


 tas notika? Kad tas notika? Kas Jūs bijāt ”iepriekšējā dzīvē”?

Ja šo jautājumu man uzdotu 20 gadus atpakaļ, es neko neatbildētu. Bet, kad es skatos jau no savas šīs dzīves uz iepriekšējo, viss nostājās savās vietās. Agrāk man bija
daudz jautājumu: ”kāpēc tā?” Tagad vairs nav neviena šāda jautājuma. Absolūti
nekādu jautājumu un nekādu vēlmju. Ir zināšana, kā ir.



Kad paskatos
atpakaļ, skatos kā šī Neredzamā Roka tik ļoti subtili to visu ir darījusi, ka
liekas, nevienam cilvēkam dzīvē nav tik ļoti paveicies. Es kādreiz cilvēkiem
esmu teikusi, ja man kādreiz jāraksta romānu par savu dzīvi, tad būtu forsaitu
sāga, -nezinu cik sējumu būtu. Mana dzīve ir bijusi smaga un dīvaina. Tagad man
ir ļoti skaidrs, kādēļ tā ir bijis, un vairs neliekas grūti. Esmu apguvusi
savas mācībstundas. 
Kad man cilvēki saka ”man ir problēmas, es
atbildu- problēmu nav, ir tikai uzdevumi. 
Atrisini, vai arī palaid. Cita ceļa nav- viss. Tam ir griba un
pašdiciplīna vajadzīga. Tā veidos iekšējo serdeni cilvēkā.  Bez iekšējā serdeņa cilvēks ir kā zālīte
vējā. Vējš kur pūš, tur liecās, katrs ar tādu var manipulēt.
Es saku, kad
no kosmiska okeāna, maziņā lāsīte nokļūst Zemes upē, tai ir divi ceļi- vai būt
pagalei vai no tās var laivu uztaisīt. Viss. Ja Tu esi pagale, katrs var ar tevi darīt, ko
vēlās. Nečīksti, ja tā notiek. Pats to izvēlējies, jo gribēji vieglāko ceļu,
kurā nav pretrunu un grūtību. Katrs sākumā kā pagale upē peld. Tikai tad, kad
apnīk, tad var sākties dzīve. Man apnika. Tad ir jāapstājas, jāizgatavo laiva
un jāpeld tālāk jau ar to. Laivu gatavot ir sākt visu sevi izmainīt, visas
savas sistēmas, pat šūnas.

Cik Jums bija
gadu, kad apnika?

Es piedzimu
skolotāju ģimenē, mana mamma bija literatūras skolotāja, ļoti skaisti rakstīja,
spēlēja

Audrones kabinets

teātri. Tēvs bija mūzikas skolotājs. Mana mamma nomira, kad es biju
gadu veca. No vēža nomira. Tad jau viss sākās. Tēvs mani pameta, atstāja mammas
vecākiem. Vecmāmiņa bija ļoti ticīga, sirdī ticīga, bet vectētiņš absolūts
ateists. Grūti viņiem gāja, māja divreiz nodega un mēs visi aizgājām dzīvot uz
māju, kurā dzīvoja trīs mūķenes. Un ar vienu no viņām es ļoti sadraudzējos.
Viņa man stāstīja par Dievu, par pasaules uzbūvi, kaut es biju pavisam maza
vēl.

Bet ielai otrā pusē dzīvoja kāda sieviete dziedniece. Pie viņas nāca pēc zālītēm, ziedēm, viņa
uz kārtīm zīlēja. Pie viņas es arī sēdēju. Viņa man visu stāstīja par dabas
gariem, rūķiem, neredzamo pasauli.
Bet vecmāmiņa mana bija vienkārši staigājoša Mīlestība. 
Es redzēju kā šīs visas sievietes gāja palīgā citiem. Pašām nekā nebija,
bet atdeva visu, kas bija.
Kad es
pabeidzu 4.klasi, vectētiņš dabūja dzīvokli Klaipēdā un mēs pārbraucām uz
turieni. Man ļoti patika astronomija. Agri es sāku skatīties zvaigžņu kartes,
neko nesapratu daudz, bet kā noburta stundām varēju tajās skatīties.
Pēc skolas
pabeigšanas iestājos un pabeidzu mūsu universitātes ģermanistikas nodaļu. Tā kā
vectētiņš ar vecmāmiņu nevarēja man palīdzēt finansiāli, tad man bija jāstrādā
paralēli macībām. Strādāju tehniskajā universitātē un pēc tma tajā pašā
univeristātē paliku par vācu valodas pasniedzēju, bet vēlāk vadīju ārzemju
studiju nodaļu.
Tas bija
90-91 gads, kad mēs atguvām neatkarību un sākām dibināt dažādus ārzemju
sakarus. Bija ļoti interesants laiks.
Apprecējos 20
gadu vecumā, 26 gadu vecumā piedzima meita. Meita arī pabeidza universitāti,
bet angļu valodu.
Filozofija un
psiholoģija mani ļoti interesēja visu laiku. Man bija ļoti aktīva dzīve. Man
vienmēr bija daudz enerģijas, daudz cilvēku apkārt.

Bet tad
pienāca pārmaiņu laiks manā privātajā dzīvē, kad mans vīrs, labs cilvēks pārstāja mani saprast, – mani vilka šīs garīgās lietas,
bet viņš bija zinātnieks. Matemātiskā programmēšana viņam bija disertācijas
tēma. Viņam šīs tēmas likās kā spēlītes. Viņa nostāja un mana augošā interese
attālināja mūs un mēs izšķīrāmies.

1992 gadā, 35
gadu vecumā man ļoti daudz kas mainījās. Bija skaidrs, ka tā kā bija, vairs būt
nevar. Principā ārēji viss bija labi. Man bija interesants un novērtēts darbs,
apkārt daudz cilvēku- viņi cienīja un novērtēja manu veikumu. Bet man pašai
iekšā bija ienācis kaut kāds tukšums.
Es paliku
viena ar bērnu uz rokām. Vīrs negribēja iet prom un es biju gatava pirkt viņam
dzīvokli, lai viņš aizietu. Naudas nebija. Bija jāpelna. Papildus pamatdarbam
es bieži ņēmu tulkošanas papilddarbus. Viena vācu firma man piedāvāja kļūt
par viņu pārstāvi. Papildus vēl tulkoju. Sapratu, ka man tagad viss ir jāmaina
un man vajadzīga kaut kāda bāze. Es vēl nezināju ne virzienu, ne mērķi. Pametu
universitāti un gāju tur, kur var kaut ko jaunu radīt!
Paralēli man
bija akūta vajadzība visu uzzināt un apgūt astroloģijas lauciņā- tolaik bija
ļoti maz iespēju izglītoties šajā jomā. Es iestājos Globas skolā, bet man tā
fatālistiskā metode nederēja, meklēju citur.
Drīz notika
liktenīga tikšanās ar vienu vācu profesoru, atbraukušu biznesa vizītē, kurš
ieraudzīja uz mana galda vienu mēneša horoskopu. Kamēr es aizgāju pēc kafijas,
viņš bija paņēmis viņu no mana galda un prasīja man: kas tas ir? Jūs ar šo
nodarbojieties? Es saku- jā, jau 20 gadus.

Viņš saka: 20
gadus atpakaļ man palūdza uzrakstīt rakstu par astroloģiju, kas atmasko to kā
viltus zinātni. Pirms rakstīšanas viņš sācis to padziļināti pētīt un …nekad
nav varējis tādu rakstu vairs uzrakstīt. Tagad viņam ir viena no spēcīgākajām
astroloģijas skolā Vācijā.
Man viņš
piedāvāja iemācīt visu, ko zina un es, protams, bez vārda runas piekritu. Daudz
strādāju gan biznesa organizācijas un tulkošanas jomā, gan savas izaugsmes
jomā. Viss, ko vēlējos ārēji sakārtot, sakārtojās- dzīvokli nopirku, neatkarīga
paliku. Savu tā laika mērķi dzīves pamatam es sasniedzu.

Tas pats mans
skolotājs, šis profesors man sāka teikt: cik ilgi Tu darbosies sfērā, kas tev
nepatīk? Dari to, kur ir tava sirds! Es atbildēju, ka man nav naudas, un viņš-
cik naudas Tev vajag? Es galvā piemetu, cik man vajadzētu telpām, kristālu
iepirkšanai un saku: varbūt 16 000 markas? Viņš izvelk no kabatas naudu un dod
man- ņem, saka. Es skatos lielām acīm un saku, ka nezinu, kad varēšu atdot. Kad
būs, tad atdosi. Viss, sapratu, ka ceļa atpakaļ vairs nav.

Šo naudu es
atdevu pēc 4 gadiem. Tā aizgāja soli pa solim gan astroloģija, gan minerāli.

Reiz man
pazvana mana kolēģe no Igaunijas un saka: vēlos tevi iepazīstināt ar vienu
vācieti- mārketinga profesoru. Es smejos, ka man jau pietiek vāciešu –
profesoru pašai. Bet beigās piekritu satikties. No sākuma es sēžu, klausos un
man garlaicīgi. Bet izrādījās, ka tas vācietis domas lasa. Vienā momentā viņš
izvelk kaut kādu maisu ar akmentiņiem, es paķēru un ieraudzīju vienu ļoti
īpašu- prasu, kas tas ir? Viņš sāk stāstīt, kas ir kas. Esmu nesaprašanā- kāds
jums sakars ar minerāliem, kristāliem? Viņš atbild, ka jau 15 gadus jau
nodarbojas ar kristālu dziedniecību. Viņs man palīdzēja Viļņā radīt kvalitatīvu
kristāldziedniecības centru.

1995.gadā es
izlēmu no vācu firmas, kurai organizēju te biznesu, aiziet. Viņi tā arī
nesaprata, kādēļ es aizeju, jo nekas jau nebija slikti. Tikai iekšējā balss
lika doties tālāk. Arī draugi nesaprata.

No 1995.gada
es pilnībā pārgāju uz šo sfēru.  Sākumā tie bija akmeņi un astroloģija, bet pamazām man tika dotas norādes turpmākajam.
Nāca dažādi cilvēki, idejas, eksperimenti, braucieni.

Ļoti nopietni strādāju ar sevi caur dažādām
praksēm, lūdzos. Vienkārši vēlējos, lai es varu darīt to, kas man ir jādara.
Lai sekoju impulsiem, zīmēm un daru, daru, daru… Vairāk mani tolaik nekas
neinteresēja. Precēties vēlreiz man arī nebija nolūka. Vispār negribēju,
domāju: priekš kam? Man pietiek. Vīriešu apkārt jau pietika, bet man vairs
nebija interesanti. Par vīriešiem es teicu: draugi, domubiedri, kolēģi- visi.
Tas ir stāvoklis, kad tu jūti, ka savu enerģiju ir jāiegulda citur, citā
virzienā.


1999.gadā pēc
vairākiem grāmatas izdevumiem, man zvana viens mans klients, saka: jums ir
laiks

satikties? Vēlos jūs iepazīstināt ar vienu draugu, kurš ļoti interesējās
par visām šīm ezotēriskajām tēmām utt. Un atkal interesantas sakritības.

Šim cilvēkam,
kurš pazvanīja,  Saeimas sēde bija
atcelta, man neatnāca klients, bet viņa paziņam, kurš arī ieņēma augstu amatu,-
viņam arī pēkšņi atbrīvojās laiks. Vienvārdsakot, visiem viss pēkšņi atcēlās un
mēs visi satikāmies vienā kafejnīcā.

Šis cilvēks,
ar kuru mans klients mani iepazīstināja, bija mans nākamis vīrs. Mēs sākām
runāties un es uzreiz sajutu tādu kā iekšēju saucienu. Vairāk viņš mani
nepalaida vaļā…

Pēc gada mēs
apprecējāmies un līdz šim mēs esam kopā. Kad mēs sagājām kopā, viss kaut kas ar
mums notika. Arī iekšējās transformācijas. Līdz šim tu biji viena un
neatkarīga, bet tagad kopā ar otru, kuram arī ir savs serdenis. Kad abi ir ar
tādu spēcīgu serdeni, tad, protams, ir ko darīt… 🙂 Sākas daudz kopēju
braucienu. Viņš ļoti interesējās tieši par praktiskajām tehnikām- tibetiešu,
kaukāziešu, aktīvi lūdzās. Kad mēs iepazināmies, viņš skrēja katru dienu basām
kājām, tikai šortos- jebkurā gadalaikā pa 12 km dienā. Tādas vīrišķīgas
nodarbes, kas man pašai nemaz nelikās interesantas, jo biju jau pilnībā
teosofijā un pašatklāsmēs.
 Bet kopā mums bija ļoti interesanti un ļoti
daudz, ko darīt. Jutu, ka mani gatavo rakstīšanai. Es pati augu līdz ar
rakstīšanu. Man deva, mani mācīja- es to jutu.
Ir tādas kā
dienasgrāmatas, informāciju, kuru man deva un, kura nav domāta grāmatām- tās ir
domātas man. Vismaz 40 šādas burnīcas man ir. Katru cilvēku ved, tik jāiemācās
dzirdēt un, galvenais, sekot. Ir informācija, kas tiek dota tikai un vienīgi
konkrētajai dvēselei. Tu nevari noiet cita ceļu, tev jāiet savējais.
Kā jau es
teicu: man bieži jautā tie, kas vēlās rakstīt grāmatas. Raksti dienasgrāmatu-
tā ir laba prakse Merkūrijam. Rakstīšana ir pašterapija, prāta, emociju
sakārtošana, enerģijas izlīdzināšana. Bet tā ir dienasgrāmata. Dienasgrāmata
nav priekš pārdošanas. Pat atklāsmes bieži mēdz būt ļoti individuālas un
sakrālas. Tāpat arī ir ar individuālo pieredzi.
Ceļš pie
sevis ir kā debeskrāpis, kurā lifta nav. Katrs pakāpiens ir pašam jāpievarē.
Jo augstāk
kāp, jo lielāka iekšējā tīrība ir vajadzīga. Tev pašam jākļūst vieglākam no
visām šīs pasaules smagajām vibrācijām. Tās tak ir kāpnes uz Debesīm. Un ticība
ir jāatrod savā sirdī, jo tikai tā var tikt uz priekšu. Tev jāliek kāja uz
pakāpiena, kuru tu neredzi, bet tici, ka tas ir. Jo tad, kad tici, tad tā ir.
Ticība rada šo pakāpienu. Un tā uz priekšu.

Kādi procesi Jūsos notika, kad satikāt savu tagadējo vīru?

Kad es satikos
ar savu  pašreizējo vīru, man bija 42
gadi un tāds intensīvs transformācijas periods ilga kādus gadus trīs.
Starp abiem
vīriem man bija 10 gadus ilga pauze, kad bija gan kaut kādas attiecības, gan
arī ilgs mūķenes periods. Jo ir jāattīrās no visa vecā.

Kā jūs
redziet šo laiku, kādā zīmējās nākotne Jūsu acīm?

Es ļoti daudz
runāju un rakstu par šiem procesiem- kas notiek, kur ejam, virzamies.
Tas, kurš
gaidīs ērtu pamošanos, nekad nepamodīsies. Atmošanās nav ērta. Tā nav arī ērtā
laikā. Visbiežāk tā ir pašā nepiemērotākajā laikā. Tad Tev ir jāriskē, jo tieši
katram cilvēkam (ko var redzēt arī astrokartē) ir savs laiks. Laiks, kad
nonākam vietā, kur ceļš sadalās divos. Hīrons. Viens ir vecais ceļs –
pierastais un zināmais, otrs- jaunais, bet šajā ceļš tev pašam ir jāņem savs
buldozers. Viens ceļš ir ķermenim un prātam, otrs- dvēselei un Garam. Ja tu
domāsi, ka tev iedos vēl vienreiz šo izvēli, tas var nekad nepienākt. Ja tu šim
aicinājumam neatsauksies, varbūt šajā dzīvē tevi var vairāk arī nepasaukt. Jo tu
baidījies atstāt to, kas tev šķita ērts un pierasts.

Dvēselei nav
svarīgi, kas tu esi, – prezidents vai trauku mazgātājs, tai nav svarīgi tavi
tituli. Dvēselei ir svarīgi,  vai tu māki mīlēt un, ko tu vēlies, vari darīt priekš citiem. Gars – tā ir kolektīva apziņa.
Ja Tu vēlies tikai priekš sevis (ego), tu neaiziesi pa dvēseles ceļu. Tev
jāatstāj ego.  Lūk, Auna un Svaru
opozīcija. Auns ir pirmā, egoistiskā pozīcija, Svari- pirmā kolektīvas apziņas
zīme. Kāds ir Tavs Es, tā tu  skatīsies
uz citiem un citi, savukārt uz tevi. Vai tu redzēsi ienaidniekus, vai
domubiedrus.
Šie gadi- no
2012.-2017/18 ir ļoti transformējoši. 2012.gada decembra beigās Gaisma kļuva
pārsvarā. Mazā, bet tomēr. No šī gada sāk pamazām krist maskas. Cilvēki sāk
redzēt realitāti gan sevī, gan citos. Pašlaik šis process ir ļoti spēcīgs,
karalis kļūst pavisam kails. Paskatieties, kas notiek pasaulē. Viss zem
mikroskopa.
Jaunā
enerģija nāk ļoti spēcīgā plūsmā. Visa mūsu saules sistēma pāriet uz citu
apziņas slāni. Visas planētas un mēs arī. Tas viss ir saistīts.  Tie, kas dodas Gara ceļu, viņiem būs labi,
tikai labāk. Bet tie, kas noliedz garīgo dimensiju, tie turpinās dzīvot savu
ikdienišķo dzīvi, bet viņiem paliks daudz, daudz grūtāk, jo viņi nevarēs izturēt
jaunās enerģijas- trikšķēs pa vīlēm viņu ķermeņi (veselība utt.), dzīves.
Visiem un katram ir izvēle pieņemt sev šo aksiomu, ka Gars ir pirmējs, nevis
matērija. Ka nevis matērijā ir jāiegulda visa sava enerģija, bet gan
dievišķajā. Viss iet uz to…

2018.gads- man
pat grūti runāt par to. Antropoteosofijā ir tēzes par to, ka ir cilvēki ar
dvēselēm un šajā laikā ir daudz arī to, kurām tādu nav- tikai čaulas. Un tieši
uz šīm čaulām līdz šim brīdim nedarbojās karmas likums. Viņi vienkārši dzīvoja
vienu reizi- kā scenārija nodrošinājums dvēselēm.  Pastāv teorija, ka 10 gadu laikā viņi tiks
iekļauti esošajā karmiskajā sistēmā.


Kā Jums šķiet, cik ir šādu čaulu? Mēs savā domubiedru lokā arī esam vienreiz redzējuši šādu cilvēku, bet dažādos avotos ir versijas, ka pastāv teritorijas uz Zemes, kur līdz 50% ir fantomi (visp.pieņemt termins)?




Es arī tā domāju. Lielākajai daļai no viņu ir gan aura, gan ēteriskais un astrālais ķermenis. Viņiem nav garīgā ķermeņa. Astrālais ķermenis ir ļoti mazs, jo emociju ir maz, bet mentālais var būt ļoti liels, līdzīgi kā ēteriskais.

Viņi ir
bezemocionāli?

Ja viņos ir
ielikta mīlestības programma, tad viņi var būt tādi ļoti saldi. Lipīgi. Viņos ir
ielikta mīlestība, kā programma, nevis dievišķā plūsma. Pašlaik pat garīgās
mācības daudzas ir tādas ļoti lipīgi saldas 🙂 Kā ķīselis. Sēž visi aplī un
runā viens uz otru: aiii…kā es jūs visus mīlu. Bet iekšā ir tukšums.

Kā jūs
atšķirat?

Ja ir
dvēsele, tad uguntiņa deg. Viņiem nav šīs uguntiņas. Viņus ļoti velk pie
dvēselēm, kurās deg šī uguntiņa. Viņi arī gribētu tādu pašu, iemācīties to.
Viņi bieži mēģina paņemt ideju no kāda, kam deg šī uguntiņa, kā tādu karogu un
iet. Bet tikai citi nepavelkās vairs. Daudzi no viņiem iet reliģijās. Viņi
izkropļo idejas un cilvēku izpratni par vērtībām. Daudz šādu mācību nāk no
Amerikas, Skandināvijas, Ķīnas.

Tātad, kāds, jūsuprāt, būs 2018.gads?

Karma sāks
darboties pilnīgi visiem. Mēdz būt tā, ka atnāc cilvēks pie manis uz centru,
vēlas konkrētus kristālus. Es uzreiz redzu, ka viņš nodarbojas ar maģiju un
brīdinu viņu par sekām. Viņš man saka, lai es velti netērēju laiku, ka viņš
protot tik galā ar sekām, tās transformējot. Es saku, ka tikai caur sevi. Viņš
savukārt, man atbild- ko jūs runājiet, mani tas neskar!
Šis cilvēks
īstenībā pasauli redz tikai caur atslēgas caurumu. Pārējais viss tumsā. Viņam
nav pat elementāras izpratnes par šiem okultisma pamatprincipiem, noteikumiem.
Kosmiskie principi un noteikumu strādā priekš visiem.
Tagad priekš visiem tiem, kas nodarbojās ar šādām lietām un domāja, ka par sekām atbildēt nevajadzēs, viņi dabūs pēc pilnas programmas. Kā tas būs, es nezinu. Tas nav cilvēku ziņā.



Kā jūs izjūtat Lietuvā, kāds ir to cilvēku īpatsvars, kas atmodīsies? Attīrīsies, transformēsies un dosies sava gara virzienā?


Tagad ir tā, ka tu vairs nevari nevienu pavilkt sev līdzi uz augšu. Ja agrāk tas bija izdarāms, tad tagad vairs nē. Agrāk pavilki pa pāris pakāpieniem, ja viņš strādāja ar sevi, tad devās savā tempā uz priekšu, ja nē- nogāzās atpakaļ. Tagad vairs neko nevari izdarīt. Jo visi ir atstāti ar savu enerģiju un enerģijas daudzumu. Tev pašam ir sava enerģija jārada. Tādu, ar kādu tu gribi, ar kādu tev ir labi un viegli dzīvot. Ir ļoti nopietni jāstrādā pie enerģijas attīrīšanas, caurumu lāpīšanas, dziedināšanas, uzņemšanas. Pie kvalitātes un kvantitātes.
Kad Tu strādā pie sevis, paliek tikai vieglāk, tikai interesantāk, tikai aizraujošāk dzīvot! Es vispār nejūtu savus gadus. Man ir sešdesmit, bet es nejūtu vispār savus gadus! Tikai vairāk ir darba, vairāk tā darba, ko uz āru neredz, bet ir ļoti interesanti…
***
Tāds ir stāsts par Audroni, sievieti, kas iet savu Dvēseles ceļu, Gara vadīta un, kuras grāmata ”Teika par Aistiem”ir izdota tagad ar Latvijā. Iegādāties to var Jāņa Rozes un Globuss grāmatnīcās, vai pasūtīt ŠEIT.
Gaidīsim viņu ciemos Latvijā!

Inta
2018.gada 1.aprīlī
Publicēts

Skola nekad nav gatava. Sčetiņina skolas modelis- citāda pieeja mācību procesam

Raksts par alternatīvu pieeju izglītībai tiem vecākiem un bērniem, kuri meklē piemērotākus un

individuālākus izglītošanās veidus saviem bērniem.

Vai Latvijā būs Sčetiņina skolas modelis? Tas atkarīgs no mums- vecākiem, no mūsu prāta atvērtības, no elastības un redzējuma plašuma. 
Lauma Priekule, kas ir atvedusi uz Latviju šo skolas konceptu un ar milzīgu enerģiju dalās, meklē domubiedrus un iespējas šo modeli ieviest arī šeit, piedāvā unikālu iespēju tikties vecākiem un pašiem bērniem divu dienu forumā, lai iedvesmotu bērnus un viņu vecākus atplest spārnus un  ļaut lidot saviem bērniem! Tāpat būs iespēja bērniem izmēģināt šo skolas pieeju 5 dienu izmēģinājuma modelī, turpat Vidzemes Retrītu Centra telpās.
Laumas info lapa feisbukā: Skola Cilvēkam
Paldies, Sanitai Dāboliņai par izsmeļošo rakstu!

Skola nekad nav gatava
UZZIŅA
Mihaila Ščetiņina skola
• Pirms 30 gadiem M. Ščetiņins kopā ar saviem
audzēkņiem izveidoja skolu – Liceju–internātu kompleksai bērnu un jauniešu
personības veidošanai, jo negribēja strādāt kā visi, nevēlējās balstīt formālo
skolas modeli. (M. Ščetiņins jau iepriekš meklēja citādu pieeju mācību
procesam, jo nespēja pieņemt nesekmīgos kā neatņemamu sistēmas daļu, uzskatot,
ka nesekmīgi ir nevis bērni, bet pedagoģija, kas nav pietiekami kvalitatīva.)
Tā ir valsts skola, tiek uzturēta no Krievijas budžeta, tajā mācās
80–105 bērni un jaunieši. Skola atrodas Krasnodaras apgabalā, Tekosā. Par
skolu ir uzņemtas vairākas filmas, tā ir pieminēta Vladimira Megrē grāmatās par
Anastasiju („Skanošais ciedrs”). Skolas absolventi vienā no Krievijas
ekociematiem, vadot ciemata skolu, strādā ar M. Ščetiņina metodēm, taču
otras šādas skolas nav.
• L. Priekule: „M. Ščetiņins ir Krievijas
akadēmiķis, kurš ir radījis fundamentāli citu pieeju mācību procesam, skolas veidošanā
un mācību procesā sadarbojoties ar bērniem. Sākotnējais darbs balstīts uz
vairākiem pētījumiem, un jaunā pieeja pakāpeniski pārbaudīta pedagoģiskajā
praksē. Pašreizējā skola veidojas ciešā sadarbībā ar katru bērnu, kas tajā
mācās. Bērni mācās jaukta vecuma grupās, neveidojot ierastās klases (zina, kurā
klasē mācās, bet šis dalījums ir nosacīts). Tā kā katrs apgūst dažādas mācību
tēmas savā tempā, tas pats skolēns var būt apguvis krievu valodu 8. klases
līmenī, bet fizikā un ķīmijā darboties 11. klases līmenī. Pedagogi
pārsvarā ir kvalificēti pasniegt vairākus mācību priekšmetus, ieguvuši vairākus
bakalaura un nereti arī maģistra grādus dažādās specialitātēs, ieskaitot
pedagoģiju. Gandrīz visi pedagogi ir šīs skolas absolventi, tādējādi izprot
skolā izmantoto metodoloģiju. Lielu daļu mācību darba virza paši bērni, kas
māca viens otru. Katrs cilvēks šajā skolā kļūst reizē par skolēnu un skolotāju.
Klašu un kopīgo ēku iekārtojums vairāk atgādina lielas, kopīgas mājas nekā
ierasti auksto, vēso, bezpersonisko skolu vidi. Skolas darbu organizē tēls, bet
tēlus rada pats M. Ščetiņins ar skolēniem. Šajā skolā mācās domāt ar
sirdi, izlemt ar prātu, celt un veidot ar savām rokām visu dzīvi.”
Lauma Priekule, tiekoties ar interesentiem pirms
Vidzemes Retrītu centra un biedrības „Sirds ceļš” 10. un 11. martā
plānotā foruma par alternatīvām mācību iespējām bērniem, atzīst, ka par
Ščetiņina skolu interese ir visā pasaulē. Daudz kur Rietumu kultūrā skolās
situācija ir līdzīga: sākotnēji bērni grib mācīties, no 1. līdz
4. klasei ir novērojama intereses lejupslīde, līdz pēc 4. klases
skolēni vairs negrib skolu un nemīl mācīties. Arī atceroties savu izglītības
ceļu, Lauma stāsta, kā vidusskolā septiņus mēnešus vienkārši atsēdēja un tad
divos mēnešos nokārtoja visus vajadzīgos pārbaudījumus, lai saņemtu atzīmes,
bet augstskola sagādāja vilšanos, jo tur nerunāja par būtisko. Par savu
pieredzi Ščetiņina skolā L. Priekule labprāt stāsta visur, kurp vien viņu
aicina, – Latvijas skolās, Zviedrijā utt. Dzinulis tam ir vēlēšanās parādīt
citiem, ka var būt arī citādāk. Vajadzību mainīt pašreizējo situāciju
apstiprina arī tikšanās dalībnieces: Marina, kura meklē skolu savam dēlam un
baidās kļūdīties; Liene, kuru skolas laikā izmisīgi pavadīja doma, ka par kaut
ko ir jākļūst, tāpēc tika mainītas skolas, lai atrastu savu; Inta, kura,
Amerikā 20 gadu laikā ieguvusi vērtīgu pieredzi un atgriezusies Latvijā,
ir izsapņojusi savu skolu; Santa, kura atzīst, ka ir sistēmas cilvēks un grib
šo sistēmu padarīt labāku, un Inta, kura uzskata, ka visas alternatīvas ir
labākas par pašreizējo sistēmu, bet paies vēl 20–30 gadu, iekams notiks
visaptverošas izmaiņas.
Pirmo reizi uz Ščetiņina skolu Lauma aizbrauca 20 gadu
vecumā – paskatīties, vai sapņiem var ticēt. Tur viņa mācījās kopā ar
14–16 gadus veciem pusaudžiem. Nākamās trīs reizes viņa apmeklēja skolu
jau kā skolotāja – lai apgūtu mācību metodoloģiju un tādu skolu varētu
izveidot Latvijā, strādājusi tur par praktikanti, arī mācot latviešu valodu.
Vai izredzētie?
Lai iestātos skolā, skolēns kārto iestājpārbaudījumus. Skolā
vasaras vidū piesakās 200–500 bērnu uz 15–25 vietām. Par skolu
nākamie skolēni uzzina no paziņām, kas tur mācījušies, no grāmatām sērijā
„Skanošais ciedrs”, citus atved vecāki, taču pieteikšanās skolā ir paša bērna
vai pusaudža apzināta izvēle: pašam ir jābrauc uz skolu, jāpiesakās, jāpiedalās
iestājeksāmenā. Skolā uzņem audzēkņus no visas pasaules, ir bijuši audzēkņi no
Ķīnas, ASV, Kanādas, Austrālijas, Vācijas u. c. valstīm. Īpaši daudz
audzēkņu ir no Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas. Šobrīd skolā ir
nosacījums – bērniem vajadzētu zināt krievu valodu vismaz sarunvalodas
līmenī, lai uzsāktu skolas gaitas.
Pirmajā iestājeksāmena dienā pretendenti parāda krievu
valodas un matemātikas zināšanas. Šobrīd matemātikas darbs tiek pārbaudīts
rakstiskā formā, bet agrāk skolēni, kas gribēja iestāties skolā, gāja uz
pieņemšanu pie skolas direktora un matemātikas uzdevumus rēķināja galvā,
nosaucot atbildes mutiski. Otrajā dienā – horeogrāfija un sports. Kustību
priekšmetiem Ščetiņina skolā ir svarīga loma. Uzņemšanas procesā tiek vērtētas
zināšanas, kustību prasmes, iesaistīšanās kopīgajā darbā, sadarbība ar citiem
skolēniem, iekļaušanās grupā, darbs ar informāciju un viņa īpašības – cik
viņš ir patiess, atklāts, drošs, patstāvīgs, apķērīgs. Pēc pirmajām divām
uzņemšanas dienām sākas intensīvs mācību process, kurā katram jaunajam skolēnam
ir piesaistīts palīgs – viens no vecākajiem skolēniem. Pirmo divu nedēļu
laikā tiek vērots, kā skolēns iejūtas skolas mācību procesā. Dažkārt bērniem ir
grūti iejusties skolas ritmā, daži bērni skumst pēc mājām un ģimenes, tad viņi
drīkst doties mājās jebkurā brīdī šo divu nedēļu laikā un dažkārt arī vēlāk.
Lauma skolā iestājpārbaudījumu laikā satikusi puisi, kurš
viens pats braucis iestāties četrus gadus pēc kārtas. Viņa atbilde uz jautājumu
„Kāpēc tu gribi iestāties šajā skolā?” bija šāda: „Abi mani vecāki ir
alkoholiķi, un, ja es netikšu mācīties šeit, man nav nākotnes. Tur, kur es esmu
šobrīd, mājās, es nebūšu nekas.” Viņam tobrīd bija 16 gadu, un tas ir
pēdējais gads, kad viņš varēja iestāties skolā. Viņu uzņēma.
Daudzi argumentē, ka šajā skolā
mācās tikai atlasīti bērni, taču vienlaikus daudzi skolēni, kas ierodas skolā,
ir demotivēti un nemācās parastajās valsts skolās. Bet, ierodoties Ščetiņina
skolā, viņi atrod sevī motivāciju, gribasspēku un aktīvi iesaistās mācību
darbā. Tas rada iespaidu, ka pati skola ar savu īpašo noskaņojumu un
piedāvātajām iespējām bērniem rada bērnos motivāciju un padara viņus mazliet
īpašākus.
Skolēni, kas dzīvo dzīvu dzīvi
Ščetiņina skolā uzņem 12–16 gadus vecus bērnus, īpašos
gadījumos – arī 10 un 11 gadus vecus. Šobrīd skolu veido trīs
puišu un trīs meiteņu mājas. Grupu veido 6–8 dažāda vecuma puiši vai
meitenes – grupa dzīvo vienā istabiņā, kopā mācās un kopā dodas darbos.
Katrai grupai ir vadītājs – kāds vecāks skolēns vai skolotājs. Vidusskolu
skolēni pabeidz 14–17 gadu vecumā (tas ir atkarīgs arī no iestāšanās
vecuma). Daļa skolēnu pēc vidusskolas beigšanas paliek skolā. Mācoties
augstskolā neklātienē, viņi turpina darboties skolā un piedalās mācību procesā
kā skolotāji. Mācības skolā notiek visu gadu sešas dienas nedēļā – skolas
dzīves process ir nepārtraukts. Vecāki var bērnus regulāri apciemot, un reizi
vai vairākas reizes gadā bērni dodas uz mājām mācību pārtraukumos (tie ir līdz
vienu mēnesi gari), brīvi izvēloties piemērotāko laiku.
Skolēni Ščetiņina skolā apgūst valstī noteikto
11. klašu vidusskolas programmu (pamatskola un vidusskola), daudzi mācību
priekšmeti tiek apgūti padziļināti (īpaši ķīmija, bioloģija, dabaszinātnes).
Samērā bieži skolēni vienā mācību gadā apgūst divu mācību gadu vielu. Mācības
tik raiti virzās uz priekšu, jo skolēni tiek aktīvi iesaistīti mācību darbā,
viņi skaidro mācību vielu viens otram, daudz strādā pāros un grupās. Pirmais
līmenis ir zināt pašam, nākamais – mācēt izskaidrot šīs zināšanas otram,
vēl nākamais līmenis – mācēt iemācīt šīs zināšanas skolēnu grupai.
Strādājot pāros un grupās, skolēni pastāvīgi attīsta savas sadarbības un
līderības prasmes.
Bet mācības skolā nav visa dzīve. Tieši tikpat daudz laika,
cik tiek veltīts akadēmisko mācību priekšmetu apguvei, tiek paredzēts kustību
un mākslas priekšmetu apguvei. Dejas stundu sarakstā visiem ir katru dienu, arī
mūzikas vai mākslas priekšmets. Skolēni apgūst dažādu amatu prasmes, kas ne vienmēr
ir daļa no mācību stundām: skolēni paši pieaugušo vadībā ceļ jaunas skolas
ēkas, liek jumtu, veido kanalizāciju un jaunajās ēkās apglezno grīdas un
sienas, grebj koka dekorus, glezno mākslas darbus, kas pēc tam grezno skolas
sienas, iekārto teritoriju, veido celiņus un rok dobes, izplāno un stāda
apstādījumus, rudenī grābj lapas. Skolēni savas dežūras dienā gatavo pārējiem
ēst un sakārto virtuvi, šūšanas stundās šuj skolas parādes un deju kolektīvu
tērpus, turklāt paši uzkopj savas dzīvojamās telpas un uztur kārtību mācību
klasēs. Daži skolēni kopj bites. Puiši apsargā skolas teritoriju, un no rītiem
rūdās – peldas avotiņā. Arī skolas administrācijā ir pārstāvēti gan
skolotāji, gan vecākie skolēni, tādēļ uz tālruņa zvaniem mēdz atbildēt bērni.
Sestdienas bieži vien ir dienas, kas tiek veltītas skolas teritorijas
sakārtošanai. Pašlaik Ščetiņina skolā gatavojas būvēt pirti pašu priekam un
praktiskai izmantošanai.
Šādā skolas dzīves ritmā katrs var atrast savu vietu: kāds
ir izcils mācībās, kāds cits brīnišķīgi zīmē, kāds labi dejo un var palīdzēt
citiem paskaidrot deju soļus, bet vēl kāds ir uzticams atbildīgais būvdarbos.
Pēc pamatskolas eksāmeniem ir pieejami arī izvēles
priekšmeti, piemēram, sadarbībā ar arodskolu skolēni divu gadu laikā var apgūt
pavāra profesiju paralēli mācībām skolā.
Savstarpējo attiecību ētika
Audzēkņi Ščetiņina skolā piedzīvo augstus savstarpējo
attiecību standartus un pierod pie tiem. Viņi pieņem arī atbildīgo attieksmi
pret visu apkārtējo. Pamatā šī atbildīgā attieksme balstās uz skolēnam doto
izvēli: kur ir brīvība, tur ir arī atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Bērni
paši izvēlas mācīties šajā skolā – un tas nāk reizē ar atbildību
iesaistīties mācību procesā. Bērni paši ir izvēlējušies, ka viņi grib, lai
skola izskatās skaisti, paši izdomājuši apgleznotās sienas un paši tās
veidojuši, – rezultātā sienas netiek apspārdītas un gleznojumi netiek
sabojāti. Skolēni paši gribēja, lai viņu klasēs nav parasto mācību solu trīs
rindās un skolas solam atbilstīgo krēslu, – un viņi sēž pie galdiem
pieaugušo krēslos. Un galdi netiek aprakstīti, uz tiem nevar atrast skolēnu
iegrebtas mīlestības vēstules, un krēsli nelūst. Skola iztiek bez ikgadējiem
klašu pārkrāsošanas, solu nomaiņas, krēslu labošanas darbiem, tā vietā ieguldot
finanses jaunu ēku celtniecībā, teritorijas sakārtošanā.
Skolā ir vairākas interaktīvās tāfeles, bet daudz biežāk
tiek lietotas parastās tāfeles. Tālruņi un datori stundās netiek izmantoti.
Lauma gan piebilst, ka neesot redzējusi nevienu skolēnu, kurš neprastu ar tiem
rīkoties.
Tieši tāpat četru vizīšu laikā viņa nav pieredzējusi skolēnu
grūstīšanos, kaušanos vai savstarpējus apvainojumus, izsmiešanu,
atstumšanu – tas ir tālu no skolā pieņemtajām uzvedības normām, un skolēni
tās ir pieņēmuši. Protams, arī šajā skolā ne visi skolēni ir labākie draugi un
katrs bērns ir ar savām individuālajām rakstura īpašībām – skolēns var būt
slinks, nevīžīgs vai augstprātīgs –, bet viņam ir grūtāk būt tādam, jo
visa vide to neatbalsta. Romantiskas attiecības starp skolēniem praktiski
neveidojas, galu galā par randiņiem uzreiz uzzina visa skola. Ir vecāko skolēnu
(absolventu) piemēri, un arī viņus pieskata skolas visu redzošā acs, tāpēc
attiecības tiek veidotas īpaši atbildīgi un tās visbiežāk ir ilgstošas.
Skolotāji veidojas skolā
Viens no Ščetiņina skolas pamatprincipiem ir līdzsvars starp
intelektuālo, radošo un fizisko skolēna attīstību, tādēļ, salīdzinot ar
parastajām skolām, skolēniem ir daudz vairāk deju, mākslas un mūzikas stundu.
Par to liecina arī stundu plānojums (sk. piemērus attēlos).
Stundu garums ir atkarīgs no tobrīd aktuālās skolēnu
mācīšanas stratēģijas. Tas var būt 1,5 stundas, 45 minūtes vai cits.
Mācību priekšmeti, kam ir vajadzīga liela intelektuāla noslodze, ir sakārtoti
blokos, un tos caurvij mākslas un kustību priekšmeti, tādā veidā atslogojot
bērnu un ļaujot atpūsties no intelektuālās slodzes. Pēc fiziskās vai radošās
darbības bērns atkal ir gatavs intelektuālai darbībai. Šāda mācību priekšmetu
mija ļauj darboties ar visaugstāko efektivitāti visas dienas garumā. Pārnedēļām
ir piecas mākslas un piecas – mūzikas stundas. Dejas notiek katru dienu,
dažreiz pat divreiz dienā. Dejo arī visi skolotāji, viņiem deju stundas notiek
pēcpusdienā. Kāpēc tik liela nozīme ir dejai? Deja – tā ir mūzika un
fizkultūra, koordinācija un ritma izjūta, tā ir stāja, spēja ātri domāt un
sadarbība ar deju partneri un visu kolektīvu, iekļaujoties kopīgajā ritmā.
Intelektuālie mācību priekšmeti, kas vairāk ir saistīti ar
informācijas izpratni un zināšanu apguvi (bioloģija, ķīmija, fizika, matemātika,
krievu valoda u. c.) parasti sākas ar kodolīgu izvilkumu par šā mācību
priekšmeta būtību. Arī vēlāk, kursa gaitā, koncentrēšanās ir uz svarīgo,
vienmēr parādot kopsakarības un nepievēršot daudz uzmanības vairākkārtējai sīku
detaļu skaidrošanai. Rezultātā skolēni ātri uztver kopsakarības un atceras
zināšanas priekšmeta kontekstā. Kā piemēru Lauma stāsta, kā, sēžot Ščetiņina
skolas solā, sapratusi sakarību starp skaitļu kāpināšanu, kvadrātsakni un
logaritmiem. Tas bija „aha!” moments, īpaši negaidīts pēc fizikas un augstākās
matemātikas studijām. Šādus „aha!” momentus skolā var piedzīvot diezgan bieži,
piemēram, kad desmitgadniekam skaidro organisko ķīmiju, un viņš
saprot (!).
Jau ar trešo dienu skolā skolēni uzsāk intensīvu mācību
procesu, kurā ir iesaistīti vecākie skolēni, kas darbojas kā individuāli palīgi
katram jaunajam skolēnam. Šādā veidā skolēni jau ar pirmajām dienām mācās
savstarpējo „skolēns māca skolēnam” modeli. Mācību process notiek kopā: skolēni
risina uzdevumus individuāli, neskaidro noskaidro savā pārī, sarežģītākos
uzdevumos meklē palīdzību savā grupā. Ja grupa nespēj atrisināt kādu uzdevumu,
tā jautā palīdzību citām grupām vai skolotājam, līdz risinājuma gaita ir
skaidra. Viss process noris stundā: nav „pirms” un „pēc” mācīšanās, nav mājasdarbu.
Pat gatavošanās pārbaudes darbam notiek skolā, tam tiek veltītas vairākas
stundas no mācību laika. Kad mācību priekšmeta apguve ir pabeigta, ir noslēguma
pārbaudes darbs bez atzīmes. Tā kā atzīmju nav, nav jēgas arī špikot, un pat
pārbaudes darbs kļūst par daļu no mācīšanās procesa.
Mācību process ir veidots tā, ka rada skolēnam motivāciju
darboties un mācīties – viņam ir iespēja apgūt mācību priekšmetus
paātrināti, pabeigt līdz pat divām klasēm vienā mācību gadā, ātrāk pabeigt
pamatskolu un vidusskolu. Arī mācību priekšmeti ir daudz vieglāk uztverami un
ātrāk apgūstami, jo nav sadrumstalotības, tie nav lieki izstiepti vairāku gadu
garumā, tieši pretēji – tie ir pasniegti blokos dienas, piecu dienu, līdz
deviņu dienu garumā. Turklāt ir vieta skolēnu pašiniciatīvai, piemēram, katrs
var ierosināt veidot grupu kāda priekšmeta apguvei vai pat ierosināt mainīt
skolas darba struktūru. Reizē veidojas dziļa piederības izjūta skolai: skolēni
paši uztur skolu, organizē darbus, risina aktuālos jautājumus. Skolā pusaudži
un jaunieši iepazīst pasaules lielās organizācijas, piemēram, ANO, NATO,
Eiropas Savienību, starptautiskās tirdzniecības organizācijas: izzina to
juridisko pamatojumu, darbības principus utt. Vēsturē un sociālajās zinībās
daudz tiek uzdoti jautājumi un meklētas atbildes, svarīga ir diskusija par
vērtībām, rīcības pamatojumu, motivāciju, piemēram, kādā vēstures stundā
diskusijas formā tika salīdzinātas mūsdienas ar laiku, kad nebija ledusskapju:
tika runāts par to, ko tolaik ēda, ko audzēja, kur un cik ilgi glabāja pārtiku
un vai ledusskapis kādā veidā var liecināt par attīstītāku sabiedrību vai
nevar. Stundās skolēnus rosina domāt, rosina ievērot augstus ētiskos
standartus. Daudz tiek domāts par kopīgo labumu, sadzīvošanu kolektīvā.
Skolas darbu vada direktors, kurš seko līdzi kopējam
procesam, regulāri sarunājas ar bērniem, un bieži tieši viņš saka galavārdu
daudzos jautājumos. Direktors ar mācību pārziņiem vada skolas darbu lielajā
mērogā, piemēram, skolas vadība vienojas par jaunuzcelto ēku stilu un galveno
vienojošo noskaņu, var vienoties par krāsu toņiem kādai telpai, galveno rakstu
vai attēlu, bet, īstenojot lielās ieceres, skolēni izpaužas individuāli.
Skolotāja loma nemazinās, par spīti tam, ka katrs skolēns te ir arī kā
skolotājs. Vecākie skolotāji ir tie, kas vada mācību procesu, izstrādā mācību
līdzekļus, skaidro jauno mācību vielu, organizē un plāno mācību darbu. Skolēni
skolotājus ļoti ciena tieši tādēļ, ka viņi vada un diriģē kopīgo mācīšanās
procesu.
Skolas absolventi nereti paliek skolā kā pasniedzēji,
praktiski visi skolēni pēc vidusskolas beigšanas apgūst vismaz vienu
specialitāti, parasti – vairākas. Bieži vien viens bakalaura grāds tiek
iegūts zinātnē, otrs – radošā vai mākslu jomā. Daudzi skolēni izvēlas
profesijas, kas dotu ieguldījumu sabiedrībā, bieži tā ir zinātne, medicīna.
Daļa skolēnu kļūst par māksliniekiem, rakstniekiem u. tml. profesiju
pārstāvjiem. Maskavā šobrīd ir vairāki lieli uzņēmumi, kas izķer skolas
absolventus, jo šie jaunieši strauji un uzņēmīgi sakārto vidi ap sevi, parasti
strauji izvirzoties vadības pozīcijās. Ap šiem cilvēkiem mainās uzņēmuma ētiskā
vide, vērtības un iekšējo attiecību modelis, papildus sniedzot kompānijai
iekšējo un ārējo sakārtotību. Tādā veidā ir nostiprinājušies un auguši vairāki
uzņēmumi.
Pieredze ir. Kas tālāk?
Skolas direktors M. Ščetiņins uzskata – lai
izveidotu šādu skolu, ir divas iespējas: pieaugušo iniciatīva vai pašu bērnu
iniciatīva. Viņa jautājums ir: kāpēc gan pieaugušie mēģina izveidot skolu?
Skolu vajadzētu veidot pašiem bērniem.
Lauma atbalsta skolā redzēto mācību procesu, īpaši darba
kultūru un samērā intensīvo darba ritmu, kā arī sabalansētību starp
intelektuālo, radošo prasmju un kustību attīstīšanu. Viņa uzskata, ka bērnus
nevajadzētu atraut no ģimenēm. Viņas mērķis ir iedzīvināt Latvijā skolu, kurā
skolēns var ietekmēt savu mācību vielas apguves ātrumu, kurā ir iespēja pabeigt
skolas kursu ātrāk (vai vēlāk) – atbilstīgi tam, cik ātri viņš pats virzās
uz priekšu. Ir jāvairo arī radošo priekšmetu, mākslas apguve, kas nodrošina
radošumu un spēju radīt inovācijas, vairāk jāapgūst kustības un sports, lai
skolēniem veidotos stāja un viņi būtu fiziski veselīgāki. Dodot iespēju
pusaudzim apgūt mācību vielu paātrināti, pēc vidusskolas kursa apguves skolēns
varētu pievērsties savai interešu jomai – rakstīt grāmatu, veidot
mājaslapu, dibināt uzņēmumu, radīt jaunus produktus vēl vidusskolas ietvaros,
saņemot profesionālu atbalstu, lai 18 gadu vecumā izietu no skolas,
iepazinis savus talantus un spējas, iespējams, jau attīstījis savu potenciālu
un kļuvis finansiāli patstāvīgs. Šī pēdējā ideja pašlaik ir vien domas
lidojums, bet jebkurā gadījumā – mācību metodoloģijas efektivitāte to
pieļauj.
Šobrīd notiek sarunas ar vairākām Latvijas skolām par
iespējamu eksperimentālas klases vai (mazajās lauku skolās) eksperimentālas
skolas programmas izveidi. Interesi ir izrādījušas vairākas skolas, pašlaik
tiek izstrādāta mācību programma atbilstīgi Latvijas likumdošanai. Vienlaikus
joprojām tiek apzinātas skolas, kuras būtu ieinteresētas veidot eksperimentālu
programmu. Daudz kur virzītājspēks ir arī aktīvi vecāki, kas meklē alternatīvas
izglītības iespējas saviem bērniem. Mērķis nav ieviest šo mācību metodoloģiju
visās vai pat daudzās skolās – svarīgi ir radīt dažādus izvēles variantus
bērniem un viņu vecākiem, jo neviena mācību pieeja nav derīga pilnīgi visiem
bērniem. Ir svarīga daudzveidība izglītības vidē, lai būtu, no kā izvēlēties.
Ir bērni, kuriem šāda mācību pieeja ir ļoti piemērota, un ir bērni, kuriem tā
nederēs. Bet ir svarīgi, lai citāda mācību pieredze būtu pieejama. Un pēc šādas
skolas šobrīd pieprasījums ir gan no bērnu, gan vecāku puses.
Sanita Dāboliņa
Publicēts

100 vēstules sievietei

Kad mēs satiekam kādu cilvēku,  mēs nekad nezinām, kā liktenim

labpatiks savīt jūsu dzīves ceļus un notikumus. Tu nezini, vai tā ir tikai mirklīga skatienu satikšanās vilcienā, vai šim pirmajam mirklim sekos vēl citi, iespējams, ļoti svarīgi un būtiski, pat liktenīgi…

Šodien domāju par kādu draudzību, ko par draudzību var saukt tikai dažus gadus, bet tinot atpakaļ notikumu ķēdīti, kura ir vedusi mani pie man tik ļoti nozīmīga cilvēka, es jau pārtinu gadu desmitu…

Pirmo reizi Initu ieraudzīju kādā ”Ievas” nometnes salidojumā. Pašā nometnē es biju tālajā 2003.gadā, kad vēl ”Ievu” vadīja iepriekšējā redaktore. 
Initiņa patlaban 🙂
Atceros, ka vēroju Initu- viņa man šķita ļoti atšķirīga gan no iepriekšējās redaktores, gan no iedomātā redaktores tēla vispār. Tāda vienkārša, ļoti jauna, sprogaina un… nedaudz distancēta. Šķiet vienkāršums un distance ir kaut kas pretējs, taču tagad atceroties pirmo iespaidu, atceros arī šo robežu sajūtu…Un tā nepazuda uzreiz. Tā pazuda tajā brīdī, kad sajutu- mums ir draudzība.
Pēc tam sekoja vēl dažas satikšanās, pirmā intervija, pirmā sadarbība… Soli pa solim iepazinām viena otru un veidojās pamats tam, kas ir pašlaik. Un man tas ir kaut kas ļoti vērtīgs.

Vai draudzību var ietērpt vārdos, izsvērt un izvērtēt? Līdz galam nevar un tas arī nav vajadzīgs, manuprāt. Jo tas, kas notiek starp diviem cilvēkiem tikai ārēji ir aprakstāms un analizējams, paralēli notiek ļoti dziļi enerģētiski procesi. Mēs satiekamies, mijiedarbojamies, dodam un gūstam, dalamies, atbalstam un saņemam atbalstu, priecājamies par otra esību…

Ja man vajadzētu nosaukt vislabāko ceļabiedru, tad tā būtu Inita. Ar viņu ir tik viegli paklusēt un tā patiešām ir vērtība. Un ne tikai.
Atceros, Indijā man sākās spēcīgs transformācijas process, kad

Indijā

raudāju un raudāju 2,5 dienas gandrīz bez apstājas. Bez būtiska, vārdos pasakāma vai ar prātu izprotama iemesla, -tas bija kaut kas, ko es nevarēju ne apturēt, ne saprast… Mēs bijām vienā istabiņā un viņa bija vislabākā iespējamā šāda procesa lieciniece (parasti jau mēs izvēlētos bez tādiem iztikt), kādu vien es spētu iedomāties. Pieļauju, ka tas nebija viegli nevienai no mums, bet es to ļoti novertēju. 

Kopš šī Indijas laika, es pavisam skaidri zinu, ka viņa ir man ļoti tuvs cilvēks, lai gan ir brīži, kad sazinamies vien pa retam… Tas neko nemaina, jo abas zinām, ka tepat vien viena otrai esam- vienas ziņas, viena zvana, vienu pusdienu attālumā…

Jā, un runājot par likteņa pagriezieniem, tā nu ir sanācis, ka mēs abas viena otrai esam pielikušas roku pie tā, lai mums iznāktu grāmatas…
Initai asinīs ir rakstīšana un man nekādu šaubu, ka tas, ko viņa ir radījusi ir patiesi vērtīgs. Man savukārt, ir ļoti kristiska attieksme pret sevi kā rakstnieci. Tāpēc tas, ka Inita man reiz uzticēja uzrakstīt kādu rakstiņu ”Ievā”un par nointervēt kādu citu, kas man bija pirmā pieredze, – tas man ļāva noticēt, ka es taču varu. Varu vismaz mēģināt…Un tā es mēģinu vēl joprojām… 🙂

100 vēstules sievietei man šķiet ļoti vērtīgas, zini dēļ kā?  Dēļ patiesuma un īstuma, ko domājams, Ievas lasītājas desmit gadu garumā ir jau novērtējušas Initas slejās žurnālā ”Ieva”… 


Mūsdienās patiesums ir ekskluzīva un reta vērtība. Patērētājlaikmets pieprasa pompozumu, uzspēlētību, spīguļus, ārēju veiksminieka tēlu, skaistus ierakstus instagrammā… Cilvēki vairs nevēlās redzēt seju bez dekoratīvās kosmētikas, fotogrāfiju bez fotošopa, žurnālu bez dzeltenās krāsas…
Patiesums un īstums kļūst par deficītu visur, pat attiecībās starp tuvākajiem, par virtuālo vidi, medijiem un grāmatām pat nerunājot…

Tāpēc Initas grāmata ”100 vēstules sievietei” ir īsta pērle. Tajā ir pati Inita- īsta, meklējoša, domājoša, jūtoša, kaislīga, noskumusi, nogurusi, smejoša, dejojoša…visās savās izpausmēs īsta, sevi un pasauli mīloša, pieņemoša un vērojoša. Nevērtējoša un netiesājoša. Viena no mums- sievietēm, kuras dzīvo savu, īstu un patiesu dzīvi. 

Man ir bijusi iespēja izlasīt vairākas no grāmatā iekļautajām vēstulēm un varu teikt, ka nav bijusi
neviena, kura mani nebūtu uzrunājusi personīgi. Tās ne tikai pieskarās kādai būtiskai katras sievietes dzīves tēmai, bet liek uzdot jautājumus sev pašai… Un tu nevari neieklausīties sevī…

***
Tās bija vienas pusdienas, kad Inita man pajautāja, vai es būšu viņas grāmatas izdevēja.
Tā ir liela uzticēšanās no viņas puses un pieredze arī man, jo līdz šim mēnesim, es biju izdevusi tikai sevis pašas rakstītas grāmatas. 
Un, lai arī formāli mans uzņēmums izdod Initas grāmatu un es dalos savā pieredzē, esmu blakus, īstenībā šo grāmatu izdod Inita pati. Es drīzāk tikai palīdzu, lai tas varētu tehniski notikt.
Viņa pati ir klāt visos tehniskajos momentos, seko līdzi, iesaistās un man nav nekādu šaubu, ka nākamo grāmatu viņa varēs viegli, kā spēlējoties izdot pati.. 🙂

Un, nu grāmata drukājas un teju, teju ieraudzīs dienas gaismu! Esmu tik ļoti to gaidu un priecājos par Initu! Jo šis pēdējais gads ir ierāvis viņu tik brīnumainā pārmaiņu virpulī, ka šķiet pat puse no 100 vēstulēm varētu būt tieši par šo pēdējo gadu (to gan nezinu)! Grāmatas atvēršana Sieviešu dienā arī ir tāda putukrējuma cepurīte uz desertiņa, ko iepriekšējā gadā viņai ir uzdāvinājusi Dzīve!

Šīs ir tikai dažas detaļas, dažas nianses, ar kurām dalos, bet vai toreiz, kad pirmo reizi viņu redzēju, varēju iedomāties, kādi dzīves līkloči, notikumi mums kopā pieredzami? 
Esmu pateicīga, ka ir bijusi iespēja pielikt savu enerģiju pie Initas radošā ”bērniņa” tapšanas un palīdzēt tam ieraudzīt pasauli, lai caur to iegūtu mēs visas. 
Lai top un 100 vēstules nonāk pie īstajām Sievietēm! 
Inta
P.s. Kad publicēju šo ierakstu, pirmā tirāža jau tiek izvadāta pa veikaliem… Meklē Initas grāmatu J.Roze, Globuss un Zvaigzne grāmatnīcās jau no rītdienas!


Publicēts

Ja kāds man jautātu

Ja kāds man jautātu, kas ir visgrūtākais garīgajā ceļā, es ilgi nedomājot atbildētu: uzticēties Debesīm,

paļauties uz Dievu…

Ja man prasītu, kas ir visvieglākais, tad man nāktos atbildēt to pašu.
Paļāvība, paļaušanās uz Dievu ir īstais ticības apliecinājums. 
Ticība nav tad, kad Tu domā, ka tici, skaiti lūgšanas un dodies Ziemassvētkos uz baznīcu. Ticība ir tad, kad tu paļaujies un atdodies Dieva rokās. Noliec malā savu zināšanu, savu gribēšanu, savu pārliecību, uzskatus un viedokli un ļauj, lai Dievs sāk piedalīties tavā dzīvē. Kā Kungs tavam Ego un kā draugs un partneris tavai Dvēselei…
Ticība ir darbības vārds, bet paļāvība – ticības izpausme darbībā.
Tu nevari teikt, ka tici, ja cepies, streso, ja vēlies lai mainās pasaule vai cilvēki, bet neesi gatavs mainīties pats.
Es atceros to brīdi, kad es atdevu savu dzīvi Dieva rokās. Man šķita, ka es ticu arī pirms tam, tomēr tā bija tikai ticēšana prātā. 
Paļaušanās brīdi es atceros kā vakaru 8 gadus atpakaļ, kurā izmisumā uz ceļiem sēžot, es vairs neko nezināju, neko nelūdzu, nepieprasīju Dievam, vien to, lai notiek Dieva prāts.
Paļaušanās pārlauza manu dzīvi divās daļās. Un tas ir gan grūtākais, gan skaistākais, kas ar mani ir noticis…
Kas mainās? Paliek viegli, ļoti viegli un priecīgi dzīvot. Kad zini, ka ir tava daļa un ir Dieva daļa. Kad esi izdarījis savējo, tad paļaujies, lai Dievs sakārto pārējo. Bet, ja neizdari savējo, tad negaidi neko arī no Dieva… 🙂
Kad vairs neko nezini, neko nesaproti, neredzi spēku, izeju, risinājumu, ceļu… Tad zini, tu esi pievests pie Paļaušanās vārtiem, Dievs pārbauda Tavu ticību. 
Viņš jautā: vai esi gatavs mani ielaist savā dzīvē pa īstam, ne tikai aicināt lūgšanās un vārdos? Tā daudzi aicina un sauc, bet savas sirds durvis vaļā neatslēdz…

Šodien, kad kāds man ļoti tuvs cilvēks ir gatavs iziet caur paļaušanās vārtiem, es klusā paļāvībā domās turu viņa roku…
Inta

Publicēts

Teika par Aistiem. Baltu tautas ceļš. Jauna grāmata


No 27. februāra Jāņa Rozes grāmatnīcu plauktos būs pieejama lietuviešu autores rakstīta grāmata ”Teika par aistiem. Baltu tautas ceļš”. Tā ir leģenda par baltu tautu, tās pirmtēvu gājienu uz šo teritoriju, tās vērtībām un uzdevumiem. 

Ceļš līdz grāmatas izdošanai ir zīmju, liktenīgu sagadīšanos un pārsteidzošu tikšanos pilns. Tas ir gan

par mani un manām attiecībām ar Lietuvu, gan par lietuviešu rakstnieci Audroni Ilgevičieni – pārsteidzoši spēcīgu personību, gan par viņas sarakstīto un Latvijā nupat izdoto grāmatu ”Teika par aistiem. Baltu tautas ceļš” (Aisti – sens baltu tautas nosaukums, ko vēl lieto Lietuvā, bet vairs nelieto Latvijā), gan par likteņa un karmas līkločiem un to, kas notiek pasaulē šodien… 


Sākšu ar grāmatu un stāstu, kā tā atnāca pie manis, bet turpinājumos būs viss pārējais, kas nāca kopā ar šo notikumu… 

Var teikt tā bija liktenīga satikšanās, kad kāda semināra laikā, ko es vadīju Viļnā, pie manis pienāca sieviete, kas stādījās priekšā kā izdevēja. Viņa man uzdāvināja kādu grāmatu, teikdama, ka tajā ir informācija, kurai būtu jānonāk pie katra, kas sevī sajūt baltu asinis, piederību šai senajai tautai, sajūt sevī apslēptu kādu pirmatnēju spēku, kas bijis apspiests gadu simtiem. 


Neskaitāmas svešas varas, viņa stāstīja, ir iznīcinājušas lielāko daļu no patiesās vēstures, bet Baltu Gars jūt un zina, meklē zīmēs un informācijas druskās sevi. Lai varētu atgūt šo spēku, ir jāatdzimst tautas zināšanai par to, ar kādu uzdevumu un misiju Dievs ir sūtījis tautu, kam bijis lemts apmesties pie Baltijas jūras. 

Šīs grāmatas autore, zinātniece, pētniece un cilvēks, ar spēju savienoties ar senču Garu, ir izstaigājusi kādreizējo Lielo Aistu Ceļu, lai saņemtu informāciju, kas modinās baltu tautas ģenētisko atmiņu, lai tā atcerētos sevi un sevī ielikto pirmatnējo spēku. 
…

Tādu informāciju man iedeva kopā ar pašu grāmatu, ko es šķirstīju, mēģinot kaut ko saprast ar savām vājajām lietuviešu valodas zināšanām. Es atbraucu mājās, bet kopā ar šo grāmatu, atbrauca arī iekšējais nemiers un sajūta, ka mums, latviešiem, šī grāmata ir vajadzīga. 


Lietuvas izdevēja uzrakstīja man pāris nedēļas vēlāk un piedāvāja izdot šo grāmatu Latvijā. Pat neizlasot, es to uzņēmos. Ir lietas, ko tu sevī jūti, ka jādara, pat, ja tam nav racionāla pamata un izskaidrojuma. Pat, ja tikai daži no lasītājiem sajutīs sevī savu senču patieso spēku, to dievišķo pirmsākumu, ideju, kas mums kā tautai līdzi dota, tad zināšu, ka ir bijis vērts. 

Kad krietni vēlāk tikos pati ar autori sarunai, es klusā bijībā klausījos viņas vārdos- kāds spēks un pārliecība no viņas nāca. Viņas personīgais stāsts vien ir atsevišķas grāmatas vērts un daļu es atspoguļoju intervijā. 

Grāmata ir sarakstīta valodā, kas ir pa vidu starp prozu un dzeju, – esmu jau saskārusies ar darbiem, kad informācija no Augšas, tiek nodota līdzīgā veidā (piem. V.Megrē grāmatas). Šāds izteiksmes veids ir izaicinājums gan tulkam, gan redaktoram, gan arī Tev, lasītāj, jo tas aicina iešūpoties vēstījuma ritmā, lai valoda kalpotu kā instruments senču Gara modināšanai katrā no mums. 

Lūk, ko autore raksta priekšvārdā: 

Grāmata, kuru, mīļais lasītāj, turi rokās, ir Visuma bibliotēku noraksts. Tā ir par aistu (baltu tautu) Ceļu, tas nozīmē – par mūsu Saknēm, par mūsu sentēvu cēlo Garu un upurēšanos nākotnes labā, tas nozīmē – mūsu, kuri tagad dzīvojam, labā. Grāmata šī ir par mani un Tevi, par mums, brāļiem, kurus iekarotāji arvien sanaidot tiecās, lai valdītu. Bijās tie mūsu, jo ar savas Brīvības mīlestību bijām spēcīgi, jo to spēku no mūsu cēlā aistu Gara guvām. Dēvēja mūs par baltiem, jo bijām pie mūsu jūras. Dēvēja par piejūrniekiem un visādi citādi. Taču svarīgi ir pašiem zināt, kas esam. Svarīgi pašiem savu identitāti atcerēties, lai Tautas Gars mūsos vēl dziļāk iesūktos. Tam iesūcoties, ģenētiskā atmiņa atgriezīsies arī ar visu, kas tagadnei ir svarīgs, lai mēs apzinātu nākotni veidotu. 

Fragments no grāmatas:

”Tas, kurš ķermeņa vēlmes un dziņas atstāj, gatavojas dvēseles varoņdarbam. Tādam Garam dievišķais pieskaras. No šā pieskāriena viņš sāk dzīvot starp laicīgo un Gara pasauli, savu dzīvo ķermeni par Gara trauku turēdams. Uzzina lielo noslēpumu par to, ka nāves nav. Kopš tā brīža viņš vairs nebīstas nāves, jo dvēsele nevar no tās bīties, zinādama, ka pasaulīgo laiku tik ķermenis un prāts skaitļo. Dievišķā Gara nolaišanos uz Zemes caur daudzām savām daļiņām, uz Zemes par dvēselēm dēvētām, caur mistēriju, tās lielo nozīmību un jēgu tāds savdabībā par savu apjēdz. To apjēdzis, nespēj bezjēdzīgi dzīvot…” 

Un atkal no manis:

To, ka tautas spēks, tāpat kā koka spēks nāk no saknēm, esmu zinājusi jau sen. Kad kāda sveša vara vēlās iznīcināt kādu tautu, tā mēģina tai apcirst saknes, aizmirst tās izcelšanos, pārrakstīt tās vēsturi, izkropļot vērtības.
Lai spētu saglabāt sevi kā tautu, galvenais ir saglabāt vai atrast sevī ticību. Sajust sevī savas tautas gara spēku un stiprināt šo saikni. 
Vēsturiski fakti ir tikai informācija un tās interpretācija, kuru praktiski nav iespējams vairs pārbaudīt. Fakti un pierādījumi ir vajadzīgi prātam, kuram ir grūti ticēt tāpat vien…
Leģenda nes vēstījumu mūsu zemapziņai, mūsu iekšējai zināšanai un gara stiprināšanai. Lai tā nonāk pie tiem, kas sevī sajūt, nes un glabā seno baltu tautu Garu!


Grāmatu var pasūtīt arī ar piegādi ŠEIT.


Oficiālā informācija par autori 



Audrone Ilgevičiene – antropoteosofe, astropsiholoģe, astromineroloģe un rakstniece. Dzimusi 1957.gada 23.aprīlī pasniedzēju ģimenē. 1981.gadā pabeidza ģermānistikas studijas Viļnas universitātē, pēc kuras beigšanas turpināja zinātnisko darbu un pasniedza vācu valodu. 

Tomēr arvien vairāk viņu aizrāva psiholoģija, filozofija un pasaules reliģijas. 

1992.gadā Audrone piedzīvoja pirmo spēcīgo apziņas transformāciju, kura pilnībā izmainīja viņas dzīvi. Vēlāk notikušās liktenīgās tikšanās pamodināja viņā interesi par to spēku, kas mīt akmeņos. 

1995.gadā Audrone nodibināja astromineroloģijas centru Viļņā un kļuva par starptautiskas organizācijas, kas pēta minerālu dziednieciskās īpašības, biedru. 

Audrone bija pirmā Lietuvā, kas sāka pielietot minerālu terapiju, paralēli turpinot pētīt senās Ēģiptes, hermētisma, kabalistiskās, Vēdiskās un zoroastriskās tradīcijas, tā papildinot savus Rietumu garīgo tradīciju izpēti, īpaši teosofiju un teoloģiju. 

Pašlaik Audrone Ilgevičiene raksta grāmatas un strādā organizācijās, kuras radītas pēc viņas pašas iniciatīvas- antroposofu biedrība, minerālterapeitu biedrība un antropozofās astroloģijas asociācija. Pēdējā no tām apvieno jaunā novirzienā astroloģiju, atropoteosofiju, psiholoģiju un garīgo ceļu. 

Tomēr galvenais Audrones darbības lauks ir antropoteosofija- cilvēkam aizsniedzamā Dievišķā Gudrība. Audrone Ilgevičiene ir publicējusi vairāk kā 200 rakstus, piedalījusies lielā daudzumā radio un televīzijas raidījumu, izdevusi 26 grāmatas, kas tulkotas daudzās valodās. Antropoteosofisko grāmatu lasītāji pazīst viņu pēc viņas garīgā vārda, kā Astreju. 


Inta Blūma 

2018.gada, februarī 
Valodas