Šodien pastāstīšu savu stāstu par balsi, par skaņu, par dziesmu… un to maģiju manā dzīvē.
Es nelabprāt atceros savu bērnību, jo tur bija daudz asaru un pārdzīvojumu, bet, ja man jāpasaka, kas izkrāsoja un ļāva man iziet cauri bērnības grūtumam, tas tās bija divas lietas- dziedāšana, kuras laikā mana dvēselīte varēja izpausties un es sajust to, un grāmatu lasīšana, lai arī tas bija jādara slepus ar bateriju zem segas, un bieži par to abi ar brāli norāvāmies.
Mūzika bija tā, kas mani saviļņoja, pacēla un aiznesa citās matērijās, kurās es sajutos vieglāk un laimīgāk, nekā uz Zemes. Es klausījos un vēl tagad klausos dažādu mūziku, šobrīd jau smalki jūtot nianses un vibrāciju ietekmi uz savu stāvokli. Daudzi cilvēki intuitīvi izvēlas mūziku, kas dziedina, paceļ, iedvesmo, priecē, jo skaņas un mūzika ir dziedinoša vibrāciju terapija ķermenim un dvēselei.
Tāpat es vienmēr tiecos uz vietām, kur dzied. Vai tas būtu ansamblis, koris vai dzimšanas diena ar dziedošiem galda biedriem 🙂
Vēloties dziedāt, bet neatrodot sev atbilstošus formātus, reiz ap 2010.gadu ierakstīju ”Draugiem.lv” ierakstu par šo savu vēlmi. Tā radās ansamblis ”Kamenes” Jelgavā, kurš mēģināja Sv.Jāņa baznīcas telpās un akustikā, pateicoties mūsu pacietīgajai vadītājai, kura vadīja arī baznīcas ansambli. Pamazām mūsu vēlme dziedāt priekš sevis paplašinājās un radās impulss augt, mācīties un dalīties, kas vainagojās ar labdarības koncertu baznīcas ērģeļu atjaunošanai, pieaicinot arī citus māksliniekus.
Pāris gadus vēlāk jau Rīgā tādu pašu ierakstu ieliku feisbukā, un radās Mistēriju Koris (nosaukums saistās ar pasākumiem, kurus organizēju daudzus gadus), kur skaistās mūzikas skolas telpās katru pirmdienas vakaru sanāca līdz 45 dalībnieku, bet muzikālo pavadījumu un vadīšanu pamatā deva Vītolu ģimene.
Dziedošajai Vītolu ģimenei manā dzīvē ir bijusi ļoti liela loma. Viņus paaicināju vienam no saviem pirmajiem pasākumiem dziesmotā lauka turēšanai, un mēs satuvinājāmies arī dvēseliski. Jānis un Dace man deva to vecāku enerģiju un sajūtu, kas man bija ļoti nepieciešama laikā, kad es dziedināju savu iekšējo bērnu un strādāju ar vecāku tēmu. Nemaz nerunājot par to, ka tieši viņi manā dzīvē ienesa TautasDziesmu. Es uzzināju, ka bez Pūt vējiņi un Liku bēdu zem akmeņa, ir tūkstošiem melodiju un sakrālu vārdisku formulu, kuras ceļ, dziedē, stiprina, aizsargā, savienoties ar garīgajiem līmeņiem. Es atradu savas formulas, sev rezonējošākās melodijas un, kopš tā laika šīs tautasdziesmas ir daļa no visām manis radītajām garīgajām praksēm.
Nākamais lielais pavērsiens manā garīgajā ceļā, balss kā instrumenta dziļākā atklāšanā, notika Armēnijā. Pirmo reizi, kad es spēru soli uz Armēnijas zemes, tas notika vakarā pie Ahpatas klostera. Tas jau bija slēgts, taču mēs atradām atslēgu turētāju, kura mūs ielaida jau patumšajās telpās. Sakot pirmo vārdu, telpā esošā akustika mani burtiski paralizēja! Neko tādu nebiju piedzīvojusi! Bija sajūta, ka te drīkst tikai dziedāt… Un es sāku dziedāt. Spontāni, to dziesmu, kas iekšā skanēja tajā brīdī. Zinu, ka citiem tā nav, bet manī vienmēr skan kāda melodija. Citi pievienojās un tas bija tik saviļņojošs, maģisks, pārņemošs pārdzīvojums, dvēselisks lidojums, kura laikā skrēja tirpiņas, bira asaras, bet es sajutu, ka nokļūstu paplašinātā gaismas stabā, kas izrauj manu apziņu citos plānos, bet caur mani sāk plūst enerģija, ko nekad neesmu sajutusi iepriekš. Ka es vibrēju, ka sirds mana paplašinās, ka robežas starp realitātēm izplūst, ka burtiski šķiet, ka ieslēdzas prožektori un gaisma pārņem krēslaino telpu…
Ir pagājuši 11 gadi kopš tā brīža, tā vieta ir mani pieņēmusi kā savējo, šie procesi turpina notikt ar klātesošajiem jau apzinātāk un es jau zinu, kādēļ mēs tur nonākam. Mazais ciematiņš augstu kalnos gaida pavasarus un rudeņus, jo zina, ka atkal latviešu dziesmas skanēs klostertelpās un smaidīgas meitenes un puiši pārpludinās ieliņas, sakot priecīgus ”Barev dzes (labdien!), viesnīcas saimnieki, kas jau kļuvuši par tuviniekiem, ar īpašu attieksmi un brīnumgardu ēdienu lutinās manas grupas.
Un mēs dziedāsim atkal un atkal. Dziedāsim, lai dziedinātu un atvērtu savu sirdi, jo ar aizvērtu sirdi ir grūti dziedāt. No rītiem dosimies uz klosteri, lai ievibrētu dienu ar lūgšanām un sakrālajām tautasdziesmām, lūgšanām un meditāciju. Pēc klusuma meditācijas, sēžot baznīciņā vai pļavā, ar skatu uz varenajiem kalniem, dosimies ikdienas takās. Kalnos šo taku ir daudz- viena skaistāka par otru, pēc katra līkuma liekot atkal un atkal aizrauties elpai, ieraugot kārtējo skatu, taču galvenais mērķis šai iešanai ir randiņš pašam ar Sevi. Lielākoties tā arī šeit retrīti ir saukušies- Satikšanās ar sevi.
Vakaros mēs pulcējamies pie kamīna vai ugunkura, vai sēžam kraujas malā, vērojot saulrietu un atkal dziedam. Tad ļaujam atnākt tām dziesmām, kas priecē un sirdi silda, atdodot godu mūsu dižo komponistu sirds dziesmām.
Es nezinu, kāda prakse (un priekš manis dziedāšana ir spēcīgāka garīgā prakse) vēl tik spēcīgi savieno cilvēkus. Pirmās taktis- un visi jau ir vienā frekvencē, vienā ritmā, vienā skaņā… Un sirdij, lai cik tā apmulsusi un nedroša, nekas neatliek…tā atdodas, atveras, sekojot balsij.
Ne velti visās garīgajās tradīcijās ir šie dziedājumi- korāļi, mantras, kirtans, – nav svarīgi nosaukumi, ir svarīgi, ka šī garīgā prakse ir spēcīgi strādājusi visos laikos un visās kultūrās. Mūzika ir valoda, kas apiet prātu un trāpa pa taisno sirdī, – tie ir vārdi, kuriem autoru neatceros, bet nevaru nepiekrist.
Par balsi un dziedāšanu kā terapiju ir sarakstīts un runāts daudz. Tās nav tikai darbs ar sirds čakras atvēršanu, jo skaņa vibrē visā ķermenī, tā strādā šūnu līmenī paceļot vibrācijas, jo dziedot mēs ļaujam izpausties dvēselei, tā priecājas un šis prieks mūs piepilda un ceļ. Mūsu uzdrošināšanās izpausties šķīdina kakla čakru blokus, kas ir ļoti daudziem cilvēkiem, kuru balss ir bijusi apspiesta. Te nav runa tikai par to, ka kāds pateicis, ka labāk nedziedi, vai, korī neesi paņemts. Nē, te ir ļoti daudz mazvērtības un bērnības traumu, kas ir nobloķējušas spēju sevi izpaust. Izpaust savus talantus, savas spējas. Izpaust sevi, aizstāvēt sevi, nospraust savas robežas, izrunāt un apliecināt sevi. Psihoterapeits ir labs instruments, bet balss terapija ir vismaz tikpat efektīva, tā šķīdina blokus un attīrīšanās nes tūlītēju atbrīvošanos. Saprotošā un pieņemošā savējo vide, spēka vietas un pēc sakrālās ģeometrijas principiem būvētās celtnes radītā enerģija, spēcīgi dziedina.
Vēl viens ļoti būtisks aspekts kopējai dziedāšanai ir Vienotības Lauks. Caur vienošanos kopējā dziesmā, mēs savienojamies ar visiem saviem aspektiem, viens ar otru, ar Dievu. Vienotības lauks, tas iezīmē mūsu visu izaugsmes un garīga ceļa galveno vektoru- atgriešanos pie apziņas par visa vienoto dabu. Pie Vienotā Likuma. Ja mēs to darām apzināti, ar nolūku, savienojoties ar saviem Dievišķajiem Aspektiem, Pavadoņiem, mēs nekad vairs nebūsim iepriekšējie.
Taču pāri visam strāvo prieks! Pat, ja no rīta esi bijis transformatīvos procesos, vakaros jau kopā izdziedies no sirds! Dziedi par rozā sapņiem, un dvēsele šūpojas priekā…
Es gaidu atkal aprīļa beigas, jo tad kalnos vējo ziedošo savvaļas plūmīšu smarža, kas kā rozā un baltas kupenas noklāj kalnus, gaidu, kad ziemas nogurdinātie ķermenīši tiks lutināti ar pirmajiem kalnos saaugušajiem savvaļas sparģelīšiem, gaidu to brīdi, ka atkal sajutīšu šo pavisam īpašo Debesu pieskārienu, mirkli pirms nākamā brīnišķīgo dvēseļu grupa izdziedās pirmo takti un… notiks kārtējais brīnums… Tik īpašs un neatkārtojams katrai dvēselei, kas ir pateikusi sev jā, lai šeit nokļūtu…
Skanoši un dziedoši mirkļi: SPIED ŠEIT
Informācija par nākamo retrītu: SPIED ŠEIT
