Šo rakstu man atsūtīja Viktorija, sieviete, kuru pārdzīvojumi un zaudējumi pulējuši kā dimantu. Es to sajutu jau pirmajā reizē, kad pamanīju viņu kāda semināra dalībnieku vidū.
Vienā nopēdējiem ēteriem pacēlās adopcijas tēma, kā rezultātā Viktorijai radās impulss padalīties ar savu noieto ceļu, gan pārdzīvojumiem šajā ceļā. Tēma, kuru patiesi izprast un, ar kuru padalīties var tikai tas, kas pats to ir izgājis. Un turpina iet mūža garumā.
Labklājības ministrijas dati un saraksti par adopcijas rindām. Kad tiks piešķirts no ministrijas reģistrācijas numurs, failos pēc tam varēs sekot arī savai virzībai rindā: https://www.lm.gov.lv/lv/adopcijas-pieteikumi
Mēs adopcijas procesu uzsākām gandrīz četrus gadus atpakaļ, bet domāju, ka nekas daudz nav mainījies. Uzreiz gan teikšu, ka šis ceļš nav viegls. Nē, ne jau papīru ziņā vai naudas, bet tieši psiholoģiski grūti. Mēs saskārāmies ar negatīvu pieredzi gan bāriņtiesā, gan no ārstiem, gan arī sabiedrības. Sabiedrība pati nepieņem adoptētus bērnus, jo valda uzskats, ka adoptēts, tātad uzreiz būs izmantotājs, noziedznieks utt. Diemžēl vispār ģimenes, kuras vēlas adoptēt bērnu, ir pilnīgā informācijas vakumā. Gan pašā sākumā, gan procesa vidū, gan arī pēc tam. Neviens neko nesaka, ja nepajautā un arī ja pajautā, tad pārsvarā kaut ko vispārīgu atbild. Visam ir jāiet cauri pašam, jātaustās kā pa miglu. Vai ir kādas palīdzības, kāds ir atbalsts no valsts, pabalsti utt. Varbūt tieši tāpēc vajadzētu par šo visu runāt vairāk, izveidot varbūt atsevišķi kādu atbalsta grupu, kur dalās pieredzēs un iedrošina citus, jo vispār šī ir tabu tēma, sabiedrībā nesaprasta, bet domāju, ka tieši dēļ informācijas trūkuma. Bet par visu pēc kārtas.
Sākumā ir jāaiziet uz savu Bāriņtiesu un viss jāizrunā, tur jau arī pateiks, kādi ir nepieciešamie dokumenti. Būs iesniegums no jums. Iesniegumā jānorāda kāpēc vēlaties adoptēt bērniņu, cik vecu utt. Jo plašāk sarakstīsiet, jo lielākas iespējas būs. Piemēram viens vai divi (trīs) vienas ģimenes bērni, dzimumam nav nozīmes, vecums (ja vēlas līdz trīs gadiņiem piemēram, tad labāk norādīt līdz trīs ar pus, kaut šim arī laikam nav nozīmes, jo piedāvāja dažāda vecuma). Tad vajadzēs izrakstu no ģimenes ārsta, man liekas, ka bija standarta analīzes, par rentgenu neatceros un izziņa no psihiatra un narkologa (šī bija dārgākās, bet nu arī ap 25€) Un vēl jāapmeklē abiem psihologs, to var protams par maksu, bet vispār tas ir valsts apmaksāts, tik jāpagaida rinda. Man šis bija visjautrākais pasākums, jo psihologiem īsti neticu, tad nu izspēlējos pēc sirds patikas, uzrakstīja, ka man daudz problēmas, bet slēdzienu neviens tāpat neņēma vērā. Un tad vēl no Bāriņtiesas nāk uz mājām pāris reizes pārbaudes, pirms tam protams brīdina. Ar kaimiņiem un darba kolēģiem paldiesDievam neviens vairs nerunā. Tad ar visiem dokumentiem atkal uz Bāriņtiesu un viņi nosaka sēdes datumu. Uz sēdi jau jāierodas kopā ar vīru (ja adoptējat kopā bērniņu). Sēdē jau visu atkal izrunā, precizē informāciju par bērniņu. Pēc Bāriņtiesas sēdes dokumenti tiek nosūtīti uz Labklājības ministriju un tad jau tiek piešķirts rindas numurs. Kaut kādā brīdī vēl ir obligāti jāapmeklē kursi adoptētājiem/ audžuvecākiem, kursu arī apmaksā valsts. Es vairs precīzi neatceros vai šie kursi bija pirms tās sēdes vai pēc, man vairāk liekas, ka pēc un dokumentus par kursiem jau atsevišķi nosūtīja un ministriju. Pēc kursiem bija prakse, viena vai divas dienas kopā ar audžuvecāku vai bērnu nama bērniem. Tur varēja izvēlēties. Sākumā rakstīju, ka saskārāmies pārsvarā ar negatīvu attieksmi, tad tajā brīdī, kad nokļuvām kursos un jau starp tādiem pašiem cilvēkiem, palika vieglāk, jo bijām starp savējiem, vairs nejutāmies kā nenormālas baltās vārnas. No tuvākajiem mums īsti neviens nezināja, man tik pāris draudzenes, pat vecākiem kā caur puķītēm to pasniedzām. Mēs paši katru dienu likām soļus nezināmajā, prāts darīja savu un pa galvu tā jau malās šaubas. Bet sirds gāja savu ceļu, ka tas ir pareizi.
Bet nu tālākais process ir gaidīšana, kad visi dokumenti ir iesniegti ministrijā un piešķirts kārtas numurs, sāk arī sūtīt informāciju par bērniņiem. Bet nu kārtība ir tāda. Piemēram, jūs būsiet sākumā 50 rindā, atsūta info par bērniem, jūs redzat, ka jā, ir jūsu un nosūtat piekrišanu. Ministrija par iepazīšanos ar bērnu nosūtīta informāciju diviem pirmajiem no visas rindas, kuri izteikuši savu vēlmi. Piemēram no tiem 50 pāriem, pieteicās 20. Diviem pirmajiem nosūta jau sīkāku info (pārējiem nekādas atbildes nesniedz), ja viņi atsakās, tad jau nākamajiem diviem utt. Rindas sarakstu var redzēt, bet nevar zināt cik pāru uz katru bērniņu ir uzrakstījuši atbildi. Mēs gaidījām nedaudz vairāk kā trīs gadus. Aizmirsu piebilst, ka nokārtotajiem dokumentiem ir derīguma termiņš trīs gadi (dod vēl kādu brīdi dokumentācijas atkārtotai nokārtošanai), ja šajā laikā pie bērniņa netiek, tad jākārto viss atkārtoti. Pa to laiku kamēr gaida, var iesaistīties dažādās organizācijās, tikties ar bērniem, iet uz lekcijām, pasākumiem. Man to sākumā ļoti vajadzēja, jo ar vīru bijām praktiski vieni un emocija sita augstu vilni, tad starp savējiem bija vieglāk. Vēlāk jau viss pierima un arī ar pasākumiem var “iekrist”, jo nezināšanas dēļ nokļuvu ļoti emocionālos, kas vispār visu uzjundīja.
Aizmirsu pastāstīt pašu galveno, mazos bērnu vairs neliek bērnunamos. Jā, viņi nokļūst krīzes centros, bet no turienes ātri vien tiek salikti audžu ģimenēs. Tas starp citu ir arī viens no variantiem, kā paātrināt visu gaidīšanas procesu un tikt pie sava bērniņa ātrāk. Uzreiz kārtot dokumentus gan par adoptētāju, gan audžu mammu. Mēs gan atteicāmies, jo tomēr tas ir risks, ka bērniņš tiks atdots bioloģiskai mammai. Un mums Latvijā ja ir kaut mazākā cerība, ka bērns var dzīvot bioloģiskajā ģimenē, tad Bāriņtiesas darīs visu, lai bērns nonāktu atpakaļ. Diemžēl pat pilnīgi absurdās situācijās. Zināju, ka šo nespēšu pārdzīvot, ja būtu jāšķiras. Bet ir vēl trešais variants, viesu ģimene. Kad bērniņš no bērnu nama viesojas pie jums piemēram pa brīvdienām, bet šis man liekas vairāk tādā gadījumā, ja ir vecāks bērns. Ir arī Mentoru programmas, ka var būt kādam no bērnu namu bērniem Draugs. Tas ir kas līdzīgs, kas Viesu ģimenes status. Šīs programmas varētu interesēt arī vecākus, kuriem bērni izauguši vai nav bērnu, bet nav gatavi kļūt par adoptētājiem. Vēl rindu var “apiet” ja ir kādas audžumammas kontakti un viņa nolemj bērniņu tieši jums atdot. Par šo man stāstīja, ka daudzi tā arī dara, bet man diemžēl neizdevās atrast nevienu mammu, bet arī nebiju sevišķi uzstājīga meklēšanā. Vispār mums Latvijā ir diezgan smaga situācija ar juridiski brīviem bērniņiem, tāpēc arī tās rindas ir tik garas. Jo adoptēt var tikai brīvus bērniņus, diemžēl bieži sanāk, ka kādu no vecākiem nevar sameklēt, ir ārzemēs vai citi iemesli. Tā bērniņi arī dzīvo audžuģimenēs vai vecākie jau bērnu namos.
Vēl nedaudz par sarakstiem, ko sūta no ministrijas. (Tagad ir īstais laiks izslēgt emocijas un uzlikt klapes uz acīm un ausīm, koncentrējoties tikai uz savu mērķi. Man līdz šermuļiem šis viss atgādina pazemojošu dzīvnieku tirgu, bet tāda ir realitāte) Tajos sarakstos ir iekļauta informācija par visa vecuma un veselības stāvokļa bērniem. Tas nekas, ja piemēram vēlaties veselu zīdainīti, jums sūtīs arī info par 16 gadīgu pusaudzi ar visām iespējamām diagnozēm. Visas diagnozes, ja ir izieti izmeklējumi, ir aprakstītas kodos. Ja nav medicīniskās izglītības, neko saprast nevar. Man beigās caur paziņām izdevās atrast vienu pediatru, kuram sūtīju tos kodus un viņš šausminājās, ka Latvijas vecākiem piedāvā bērniņus ar tādām diagnozēm, jo mums nav nekādas atbalsta sistēmas šādiem bērniem un vecākiem, bet uz ārzemēm aizliedza adoptēt. Es vienreiz nezināšanas pēc aizgāju uz vienu pasākumu Kapseļu ielas bērnu namā, kur bija mammas ar šādiem bērniņiem un arī bērnu nama bērni, jo šie īpašie bērniņi diemžēl ir spiesti dzīvot bērnu namos. Es atzīšos godīgi, ļoti ātri aizgāju prom, es neizturēju, man emocijas plūda viļņiem pāri, vēl pāris dienas staigāju ne savā ādā. Jo ne tik daudz es biju izsista no sliedēm dēļ bērniem, cik dēļ mammām, kuras rūpējās par viņiem. Es nezinu vai viņas bija bioloģiskās vai audžumammas, bet es viņas pavēroju un man gribējās raudāt. Es sapratu, ka es tā nekad nevarētu, viņas likās kā cilvēki no citas pasaules, dziļas cieņas un apbrīnas vērti. Kaut protams arī ar bērniem man gāja grūti. Spēlējoties ar viņiem man pieskrēja viens puišelis klāt ar bumbu, es nezināju kā uzvesties. Kaut pēc būtības viņš ir tāds pats bērns kā citi, vēlas priecāties, smieties, spēlēties, viņam vajag tikai vairāk uzmanības. Tā bija smaga, bet domāju vērtīga pieredze, jo no malas, dzīvojot savā pasaulē, to pusi jau neredzi. Vēlāk jau apmēram sāku orientēties pasākumos, jo vispār šīs tikšanās ar audžu ģimenēm un bērniem ir foršas. Es gāju uz organizācijas “Plecs” rīkotajiem pasākumiem. Viņi arī dažādas interesantas lekcijas organizē. Bet nu “Plecs” nav vienīgie, jāmeklē informācija internetā.
Tagad nedaudz iedvesmai mūsu ģimenes stāsts. Tā sanāca, ka ar vīru palikām vieni. Pašiem pie bērniņa nesanāca tik ne dabīgā, ne mākslīgā ceļā un nolēmām iet adopciju. Mēs neesam vairs nekādi jaunie, toreiz bija 45. Vai uzreiz zinājām, ka darām pareizi!? Nē protams! Kā jau minēju, prāts darīja savu un urdīja tos sliktākos scenārijus. Vēl mums sanāca, ka pirmo reizi mūs Bāriņtiesā burtiski izdzina ārā, pazemojot, kas mēs tādi un ko vispār iedomājamies. Tad nomainījās vadītāja un sadūšojāmies iet vēlreiz. Iesniegumā rakstījām, ka vēlamies vienu vai divus vienas ģimenes bērniņus no gada līdz skolas (septiņi gadi) vecumam. Šīs vasaras sākumā es saņēmu kārtējo e-pastu par bērniņiem (tos sarakstus sūta apmēram reizi mēnesi) un ieraudzīju savu bērnu. Es pat uzdrošinājos piezvanīt uz ministriju un pajautāt, kuri mēs esam rindā no tiem, kuri pieteicās. Jo pēc kopējā saraksta bijām kaut kur ap 25. Kā par brīnumu, man no ministrijas laipni izskaidroja, ka diemžēl esam trešie un uzaicinājumu tikties ar bērniņu mēs nesaņemsim. Biju sadrūmusi, bet viesa cerību, ka drīz tomēr tiksim pie sava bērniņa, ka palicis pavisam nedaudz. Bet vasaras beigās man pēkšņi piezvanīja un pajautāja vai vēl ir interese par to bērniņu, bet jāpieņem lēmums ātri. Mēs nākamajā dienā jau aizbraucām iepazīties un pēc pāris dienām dēls jau bija pie mums mājās. Tad tik sākām kārtot visus nepieciešamos dokumentus par pirmsadopciju. Jā, par šo neizstāstīju, jo pareizais process ir tāds, kad iepazīstas, tad 14 dienas domā, šo 14 dienu laikā ir divas reizes jāsatiekas. Tad ir bāriņtiesas sēde par pirmsadopcijas procesu un tad ar sēdes izrakstu brauc pēc bērna. Bet mums satiekoties ar bērnu bija tas klikšķis. Kad iegājām audžuģimenes mājā (pie viņas tobrīd dzīvoja pieci bērni), tad mūsējais uzreiz pieskrēja pie mums un ierāpās vīram klēpī. Nebija jautājumu: a kā tagad un ko, svešs bērns taču. Nē, viņš uzreiz bija mūsējais. Vispār nevienam neradās jautājumi un tāpēc arī nebija nekādu pretenziju, ka ņēmām dēlu uzreiz pie sevis. Kā izrādījās vēlāk, pirmā ģimene no viņa bija atteikusies, otrajai audžumamma atteicās atdot, jo no iepazīšanās bērns atbraucis noslēdzies sevī, tā arī neviens neuzzināja, kas tur notika. Kad mēs ar dēlu satikāmies, viņam bija gandrīz trīs gadiņi. Arī mēs par viņu neko nezinājām, viņš nebija izgājis nekādus ārsta izmeklējumus, vien pediatra slēdziens: gandrīz vesels, nekāda ārstēšana nav nepieciešama. Mūs nenobiedēja tas, ka gandrīz savos trijos gados pilnīgi neko nerunāja, vien tikai mmmmmm skaņas buldurēja, nešķīrās no knupja arī pa dienu, labprāt kopā ar jaunākajiem bērniem dzēra no pudelītes pienu un protams skraidīja pamperī. Bet es vienmēr atcerēšos to sestdienas rītu sešos no rīta pēc pāris nedēļām, kad viņš pirmo reizi mani pasauca: MAMMA!
Ir pagājis pusgads. Attīstībā ir noķēris jau savus vienaudžus, runā vēl daļēji savā valodā, bet mēs visu saprotam. Zin savu jauno vārdiņu un uzvārdu, zin kā sauc mammu un tēti. Tagad sācies Kāpēc periods, spēj tik atbildēt uz visiem jautājumiem. Bet galvenais, ka neskatoties uz visu, kam viņš ir izgājis cauri, viņā nav ne grama agresijas. Kad atbraucām mājās, viņu saskrāpēja mūsu vecā, izlepusī kaķene, tad puikam bija tikai tāds liels izbrīns par to. Un es varu katru dienu apbrīnot viņa absolūto mīlestību uz visu. Viņš mīl visus, mūs, opīti, dzīvniekus, puķes, rotaļlietas, pat zivtiņas veikalā un kaķi uz bildes. Mīl no sirds, jo tā tam ir jābūt.
Viktorija