
Gads plūsmā – gads tuvāk sev
Ir pagājis gads, kurā izaicināju pati sevi, apņemoties to nodzīvot plūsmā. Lai to realizētu, gatavoties sāku vēl pusotru gadu iepriekš. Tas ir bijis viens no skaistākajiem gadiem manā mūžā un labākā dāvana, ko varēju sev uzdāvināt. Pieredze, atziņas, notikumi, dāvanas, – protams, arī testi ir tik ļoti piepildījuši mani
Šajā gadā mijiedarbība ar auditoriju ārpus Patreon kanāla, ir bijusi minimāla, mans izaicinājums ir ļoti bagātinājis un spēcinājis mani manā iekšējā ticībā savām vērtībām. Esmu pateicīga katram no jums, ka esiet palikuši blakus. Ceru, ka mēs vēl paiesim kādu gabaliņu kopā un iedvesmosimies viens no otra!
Īsti neatceros, kad tas notika- 2021.gada beigās, vai 2022.gada sākumā, kad ieliku lielu sarkanu krustu kalendārā. To datumu laikam vienmēr atcerēšos- 2022.gada 17.oktobris. Tad beidzās mana pēdējā ieplānotā Armēnijas grupa (11.-ā gada laikā) un es apņēmos apturēt to vāveres riteni, kurā pati sevi biju ielikusi.
Jau tas vien bija milzīgs izaicinājums noturēties pretī un neplānot uz priekšu, jo pastāvīgā ideju straume jau tādēļ nepārstāja plūst. Tā arī nebija pirmā reize, kad mēģināju sabremzēties, lai beidzot pati sev atļautu plūst un sajust savu dzīvi tuvplānā.
Visu mūžu biju drāzusies ar maksimāli izspiestu gāzes pedāli, kad gribās paspēt visu, ka nemaz nav laika skatīties apkārt un ‘’piezūmot’’ dzīvi detaļās, niansēs, sajūtās.
Un nē,- es neesmu mērķu cilvēks. Es nelieku sev mērķus un neplānoju nekādus sasniegumus. Nekas no tā, kas man ir, vai, ko esmu sasniegusi, nav bijis ne mans sapnis, ne mērķis. Ir impulss, ir ideja un ienāk tāda iedvesmas un draiva enerģija, interese to reaizēt. Man vajag aizrauties un uz tā iedvesmas viļņa arī iet, nezinot un pat nejautājot, kas tur galā būs, jo laikam jau man patīk pats process. Paskatīties, kur tas iedvesmas vilnis mani aiznesīs. Bet, kā lai iemācās šo slow life, dzīvi plūsmā, ja vienmēr idejas ir aizpildījušas kalendāru gadu uz priekšu?
Īsti neatceros, kādā vecumā es līdz sirds dziļumiem pēkšņi sajutu, ka dzīvei ir termiņš. Ka tā nav bezgalīga. Varbūt ap 45 gadiem. Un tas nav par sajūtu, ka es kļūstu veca, nē. Tas drīzāk ir par to, ka pēkšņi laiks iegūst vērtību. Jo, lai arī tu nezini, taču skaidri nojaut, ka ir konkrēts dienu skaits, kurš vēl ir atlicis.
Domāju, ka lielākā daļa no mums piedzīvo šādu atziņu. Kopš tā brīža, es ļoti aizdomājos par to, ka nevēlos vairs kaut ko atlikt vai gaidīt, un, ka katra diena ir potenciāla dāvana. Un, vai tā tāda būs, ir atkarīgs no manis. Ar ko es šo dienu piepildīšu, kā nodzīvošu.
Dzīvojot ar tādu jaudu un ātrumu, paralēli vēl intensīvi strādājot ar sevi, atrodoties pastāvīgās transformācijās, ļoti daudz kas no šīs pasaules skaistuma un iespējām paliek aiz strīpas.
Jau kādu laiku domāju, vai es tā varētu? Dzīvot plūsmā? Pamosties no rīta un sajust, kā es vēlos nodzīvot šo dienu? Klausīties sevī un sekot iekšējiem impulsiem? Vai vienkārši neiekritīšu kaut kādā slinkumā? Īstenībā, es sapratu, ka nezinu, kā tas ir, jo nekad manā dzīvē es to nevarēju atļauties. Vai arī nespēju atļaut. Kādam dzīvošana plūsmā ir dabisks un viegls stāvoklis, kamēr man- dzīves izaicinājums to vispār pamēģināt!
Atceros to 17.oktobri. Lai nepārkāptu pati savas sarkanās svītras, biju salikusi mēneša laikā 3 grupas. Pēdējās vispār bija tā, ka vienu pavadīju un otru sagaidīju. Pārslodzes dēļ jau biju pusslima un manas meitas saprata, ka ir traki un viena atlidoja nu Gruzijas, otra no Maljorkas, lai palīdzētu man ar pēdējo Armēnijas grupu. Jā, starp citu, tā bija brīnišķīga komandas sajūta, ko izbaudīju pateicoties tam, ka viņas pieslēdzās.
Ak, jā- šis bija laiks, kad kaut kur citā realitātē tika rādīts seriāls Karmas latvieši, bet tas bija tik tālu no manis, ka pat tam, lai saprastu, kā es par to jūtos, bija jāatliek uz vēlāku.
Pēc grupas pavadīšanas, palikām Tbilisi viesnīcā un es visus pārbiedēju, jo, iekrītot gultā, es piedzīvoju dīvainu emocionālo stāvokli- smējos un raudāju vienlaicīgi! Es pati sevi biju iebāzusi mežonīgā maratonā un pati beidzot no tā izkāpusi! Un man nav neviena plāna, neviena projekta, neviena solījums…nekā! Tukšs kalendārs! Nekādu plānu!
Es tik daudz biju domājusi, kāda ir šī sajūta, kad nekas nav jādara, nevienam nekas nav apsolīts, vari jebkurā brīvi sekot savam iekšējam kompasam. Cik daudzi pazīst šo sajūtu?
Īstenībā jau es ļoti daudz par to biju domājusi, kā būtu, ja būtu…
To sajūtu laika nepratīšu aprakstīt ar vārdiem. Tā nav tikai brīvības sajūta, tā ir arī liela potenciāla sajūta. Ko Debesis man piedāvās, ja es no savas puses ļaušos?
Tā kā biju sevi pārmocījusi, tad vismaz mēnesi es ļāvu sev aprast ar jauno stāvokli un vērot, kā mainās neironu saites. Visa mana būtība bija neizpratnē, ka nav vairs jāseko rīta rutīnai, pārbaudot epastus, apspriežot uzdevumu sarakstu ar asistenti, un darot visus tos darbiņus, kas vienmēr bija sakrājušies.
Un, ko iesākt ar enerģiju un informāciju, kura tāpat turpina plūst? To, sapratu, ka nedrīkst apturēt, jo tā ir kā upe, ja aizsprostosi, atradīs citu gultni. Tādēļ turpināju dalīties rakstos, kanālos un ēteros vienkārši ar to, kas prasījās ārā no manis.
Kur es esmu? Kas es esmu? Kā es jūtos ar to? Kur esmu bijusi sevi pazaudējusi, aizmirsusi?
Cik liela dzīves daļa bija atdota citiem un, cik sev? Kas ir manas pašreizējā dzīves posma patiesās vērtības? Ko es patiešām vēlos? Un, ko man vajag?
Pēkšņi sapratu, ka es neprotu vēlēties!!! Es nekad iepriekš neesmu vēlējusies priekš sevis. Ka manas motivācijas pamatā ir bijuši citi. Jādara, jo cilvēkiem to vajag, māja jāremontē, lai bērniem būtu, jāmācās, jāstrādā ar sevi, lai būtu tīrāks instruments Dieva rokās utt.
Kad man prasīja, ko es vēlos, lai neizcērt mežus un tamlīdzīgi. Un to es patiešām no sirds vēlos. Bet priekš sevis vēlēties man bija jāsāk mācīties no nulles…
Dīvaini ir tas, ka tu mēģini un mēģini kaut ko vēlēties, bet nesanāk. Šķiet, ka Tev neko nevajag, ka tev jau tāpat visa pietiek un palielam jau viss ir labi.
Jā, un man bija beidzot laiks ieskatīties spogulī. Un, ne tikai, lai ātri uzliktu skropstu tušu, bet, lai papētītu, kas skatās tev pretī. Ieraudzītu nogurumu acīs un to, ka gadi nestāv uz vietas un, kā es ar to jūtos.
Ir laiks retrospektīvi paskatīties uz savu dzīvi, un šķiet, ka varu būt apmierināta. Esmu realizējusi sevi maksimāli, cik šajā apziņas līmenī esmu spējusi. Dzīvojusi saskaņā ar savām visaugstākajām vērtībām, nenododot sevi brīžos, kad sirds balss ir opozīcijā ar vispārējo bara propogandu. Esmu izaudzinājusi meitas par brīnišķīgiem, mīlošiem cilvēkiem, un arī attiecību jomā, lai arī visādi gājis, esmu pieredzējusi skaistas un piepildošas attiecības.
Man ir maza mājiņa laukos, kur viss ir iekārtots ļoti atbilstoši manai mājīguma sajūtai un ir ļoti liels kārdinājums ‘’iet pensijā’’.
Tajās krustcelēs es atrados vairākus mēnešus, kad domāju, kā tad es tajā plūsmā dzīvošu tagad. Viens ceļš- beidzot pieķerties savam dārzam, jo augi ar mani vienmēr ir ‘’runājuši’’, paņemt kaķi, vai labāk divus, pieskatīt mazbērnus, pāris reizes mēnesī vadīt kādus sarunu un meditāciju apļus, pievērsties grāmatu rakstīšanai, dziedāšanai un savām balss praksēm. Hmm, kaut kas tajā visā ir… tāds laiskas dzīves solījums, bez stresiņa un iespringuma. Jā, un varētu ataudzēt sirmos matus un pamēģināt to dabisko skaistumu savos piecdesmit… Un nospļauties uz ārējo pasauli, lai katrs tak to dzīvo, kā grib… Varbūt es jau šo esmu nopelnījusi? Taču tad es pilnīgi noteikti kļūšu par tanti… Vai es esmu gatava kļūt par tanti? Vai vēl nopietnāk par omi, kas pēc statusa es arī oficiāli skaitos?
Varbūt kāds no jums gaidīja, ka no manis sekos pārliecinošs- Nē! Es neesmu gatava kļūt par tanti! Taču manas iepriekšējā ieraksta pārdomas bija manam nogurušajam garam tik kārdinošas, ka jau domās zīmēju dārza plānu un paskatījos, kāds patversmē ir kaķu piedāvājums.
Mans līdzšinējais dzīves ritms pat par orhideju uz palodzes, un kaut ko vairāk par ziemcietēm dobēs nav atļāvis sapņot, kur nu vēl par kaķi!
Varbūt kāds cits manā vietā sapņotu par ceļojumiem, bet es tajā brīdī pat biju nogurusi no pārvietošanās un brīžiem šķita, ka neieredzu savu mazo zilzaļo čemodānu, kas vienmēr ne līdz galam izkrāmēts (jo nav jau jēgas, tūlīt jāapdeito saturs un jādodas tālāk) kaut kur acu priekšā rēgojās.
Bet man taču bija uzdevums sajust sevi un savas vēlmes! Un visu mūžu es esmu strādājusi ar balsi, bet nekad nav bijis laika, lai izmēģinātu tik dažādās tagad pieejamās balss prakses. Tā es pagājušo ziemu pat pa divi lāgi aizbraucu uz Bali. Un, nevis ar grupu, kā parasti, bet sev. Otrajā reizē viena pati. Un tur pa īstam sajutu un noķēru to plūsmas sajūtu. Jo mājās jau vienmēr var ieplānot pirtiņu ar ģimeni, pusdienas, draugus… Nu, kādu, priekš kā kaut ko darīt. Un, protams, ka es zinu, ka es daru arī priekš sevis, taču motivāciju varu atrast tikai tad, ja it kā to daru priekš citiem. Un te nu, pagājušās ziemas otrajā Bali braucienā notika tas lūzuma moments, kad nolēmu- kļūšanu par tanti un omi tomēr atlikšu.
Jo vecums nav par gadiem pasē. Vecums ir tad, kad vairs neko negribās.
‘’Tu pēc pēdējā Bali esi ļoti izmainījusies’’, ‘’pastāsti, ko tu dari priekš tā’’, utml. jautājumu ir bijis samērā daudz.
Viss sākās tieši ar šo manu izvēli. Tātad, tas sākas galvā. Tas sākas ar lēmumu, ievilkt jaunu elpu un kaut ko sākt darīt. Interesanti, ka abi šie lēmumi- kļūt par tanti un kopt dārzu, vai palikt iekšēji jaunai un dzīvot krāsaini, no malas izklausās egoistiski. Abi ir it kā sev. Taču tie ir divi dažādi iekšēji stāvokļi.
Īstenībā, liktenis (Augšiņas, vai Dievs) man palīdzēja pieņemt šo lēmumu, jo Bali, ‘’pareizi’’un vegāni ēdot, saķēru nopietnu vēdera vīrusu (versija, ka tas bija vēdertīfs). Tam visam fonā bija vēl lielais separācijas process ar jaunāko meitu un vēl virkni dažādiem iekšējiem momentiem. Vienvārdsakot, bez visa tā, kas piederas pie vēdervīrusa, vēl divas nedēļas man bija slikta dūša, un dedzināšana teju pie jebkura produkta. Ar temperatūru es aizlidoju uz Gruziju un vēl ilgs laiks pagāja, kamēr atkopos.
Pēdējā dienā Bali mani apciemoja draudzene, atnesa zāles, jo degu kā ugunī un izbrīnā pateica, ka, neskatoties uz savu stāvokli, es ļoti labi izskatos… Es padomāju, ka viņa mani cenšas uzmundrināt, taču jau atbraucot mājās, es redzēju, ka spogulī uz mani skatās cits cilvēks. Ne tikai 6 kg vieglāks, bet arī vismaz tikpat daudz gadus jaunāks. Bija notikusi piespiedu attīrīšanās un tranformācija.
Meklējot produktus, no kuriem nav slikta dūša, es sāku brokastīs ēst pēc Keto vai fitnesa (to mēdz visādi saukt) principa: olas, avokado un lasis, maizes šķēle. Šīs detaļas atskaņoju, jo ļoti daudzi jautā. Ideālā variantā ēdu vēl tikai otru reizi ap 16:00, ko pašai gribās. Izslēgusi esmu piena produktus un vēl dažus, kas konkrēti man neder.
Principā, pēc šī notikuma, es arī galīgi izlēmu atlikt došanos pensijā un pievērsties arī vairāk savam ķermenim, izskatam, man sagribējās pamēģināt šādas tādas procedūras, atrast stilistu un nomainīt garderobi (to vēl neesmu izdarījusi), pie reizes būtiski izmainot kvantitātes un kvalitātes attiecību savā skapī. Ak, jā- un pierunāt sevi uz kādu fotosesiju. Uz vienu pašlaik ir izdevies un otru, – atkal kaut kā nepierunāju. Fotosesijas ir ļoti terapeitiskas. Vispār esmu sava vizuālā tēma meklējumos, jo vēl jau esmu transformācijas procesā. Un, kad būšu stabilizējusies, tad jau būs arī skaidrāks, kas man atbilst.
Tas ir stāsts par manu fizisko veidolu, par ‘’āriņu’’, bet daudz būtiskākas izmaiņas notiek ‘’iekšiņā’’
Tā kā pats izaicinājums jau ir par tēmu ‘’izvēlēties sevi’’, tad arī testi no dzīves tiek doti tieši šajā tēmā. Gada laikā bija 4 tādi nopietnāki iekšējie procesi un trīs no tiem privātajā sfērā- ar abām meitām un partnerattiecībās. Pēdējā tēma man bija ar grupu, ko organizēju uz Bali un, kad to organizēju jutu, ka pa vecam vairs negribu, bet pa jaunam vēl nezinu kā, tādēļ aizgāju pa veco taciņu, un tas man atspēlējās ļoti, – gan tajā, ka daudz no kā, ko plānoju vienkārši nojuka, gan manā neapmierinātībā pašai ar sevi un savu nespēju pateikt citiem, ka būs savādāk.
Pilnīgi visās šajās situācijās, es, kā ierasts, citu vēlmes, emocionālo labsajūtu, ērtības noliku augstāk par savējām. Tik interesanti, ka šoreiz man to vairs neļāva no Augšas.
Tajā pašā laikā, situācijās ar tuvajiem, es iekritu dziļās emocionālās bedrēs un it kā iztīrīju ļoti dziļus, neapzinātus un karmiskus slāņus, jo apzinātībā esot jau visu pieņem un saproti. Tādēļ zinu no savas pieredzes, ka vienlaikus vari būt apzinātībā un vērot sevi no malas, taču izdzīvot ļoti dziļas sāpes. Ja kaut kam ļoti dziļam ir jātransformējas caur sāpēm, tad nekāda apzinātība to nevar aizvietot. Kaut gan nenoliedzami lielākajā daļā dzīves situāciju tas labi strādā- paskaties uz visu no malas, noņem tam svarīgumu, pieņem un pateicībā palaid.
Bērns taču arī dzimst sāpēs, – tā sāpēs dzimst arī mūsu jaunais es.
Savā ziņā šis gads bija par līdzsvaru un visu dzīves jomu aktualizēšanu, jo, jāatzīst, ka nemanāmi realizācijas sfēra bija kļuvusi pārāk prioritāra. Teikšu, ka brīžiem tā aizņēma 80% manas dzīves. Jā, es mīlu to, ko daru. Es aizraujos un iedvesmojos no ideju realizācijas. Es mīlu cilvēkus un vēlos dalīties tajā, kas ir man vai nāk caur mani. Taču, lai pa īstam sajustu dzīves garšu, tā jābauda lēnām. Izgaršojot katru dienu, katru dzīves jomu, katru aspektu un… pašai savu esību. Ģimene, partnerattiecības, attiecības ar draugiem, apmācības un zināšanu padziļināšana, hobiji un citas intereses ārpus realizācijas, ceļojumi, dārzs un māja, – katra no šīm jomām ir svarīga un šis gads man ļāva ļoti to novērtēt. Un tieši pateicība šīm pārējām dzīves jomām, ka tās man ir un man ir ko kopt un lolot, ir tās, kas man šo gadu padara par vienu no skaistākajiem manā dzīvē. Esmu pietuvojusies tam savam iekšējam apmierinātības un klusas laimes stāvoklim, ko nekad pa īstam nesajutu skrējienā esot. Ik pa laikam pati brīnos un iekšēji jautāju ‘’tā tik tiešām var’’? Izrādās, ka tas ir iespējams! Es neko neesmu zaudējusi,- joprojām realizēju un dalos ar to, ko zinu, saprotu un sajūtu, taču pilnu krūti arī izdzīvoju citus dzīves aspektus, jomas un atplestām rokām saņemu tos pārsteigumus un dāvanas no Augšas, kas nāk kādreiz pārpildītā kalendāra vietā! Par dzīvi plūsmā! Esam!