Par došanu un dalīšanos
Aizdomājos, ka ir cilvēki- devēji, kas dod un dāvā sevi, savus resursus pasaulei un viņiem tas ir dabiski, kā elpot. Šie cilvēki var būt ļoti dažādā sociālā statusā vai materiālā stāvoklī, bet viņiem vienmēr ir ko dot- smaids, atbalsts, padoms, ābolu grozs…
Vēlme dot neuzrodas tikai Ziemassvētkos, lai uzliktu labdara zvaigznīti uz ego pagoniem, bet gan ir kā pastāvīga iekšēja plūsma, kas iet caur tevi un prasās tikt padota tālāk pasaulē neatkarīgi ne no kā. Šī plūsma meklē veidu, kā kalpot pasaulei, nevis kāds ārējs faktors stimulē impulsu kalpot, palīdzēt, atbalstīt, sakopt.
Domājot par šo tēmu man acu priekšā uznira divi atšķirīgi cilvēki. Abi pāragri novecojuši, noguruši, ar sašķobījušos veselību, bet vēl 50 gadu slieksni nesasnieguši.
Abiem ir ļoti daudz ko dot, jo ir gan pieredze, gan zināšanas, gan darbaspējas un silta sirds. Taču viņi neko nedod un es aizdomājos kādēļ, jo man tas šķiet kaut kāds pretdabisks stāvoklis, kurā es nekad neesmu atradusies, man vienmēr ir vēlme dot un es meklēju veidus, kā es varu vēl vairāk dot no sevis pasaulei.
Es šos cilvēkus pazīstu, tādēļ viens, kas ir labi situējis savu ģimeni ar daudz īpašumiem, vienmēr pārslogots darbā un ģimenē, iespējams, atbildētu aptuveni tā: kādēļ man kādam tāpat vien kaut kas jādod? Vai man kāds ir devis? Esmu smagi strādājis un uzskatu, ka katram pašam ir jānopelna sava dzīve.
Protams, ka ir daudz liekēžu, kuri gaida uz saviem labdariem un tur tā palīdzēšana tikai ļauj viņiem palikt viņu nabadziņu statusā. Ne par to ir šis stāsts.
Stāsts ir par to, ka šī cilvēka dvēsele skumst, jo nerealizējas lielākām lietām. Viss notiek ap naudu, īpašumiem, ģimenes pabarošanu, drošību – pamatvajadzību līmenī. Neesmu dzirdējusi, ka tur ir kultūras pasākumu apmeklējumi, kādas intelektuālas intereses, kaut visi ir ar maģistra izglītībām. Man no manas pozīcijas šķiet: Tev ir tik daudz zināšanu, tu taču varētu dalīties ar tām kādā blogā, dot tās jauniešiem, organizēt kādus pasākumus interesentiem, rakstīt grāmatu, uzsākt kādu ekoloģisko akciju, pamatojoties uz savu pieredzi un zināšanām.
Nezinu, varbūt kaut kur iekšā tas ir, man pat gribētos ticēt, ka ir. Varbūt vienkārši nav spēka.
Tas ir tas, ko es ievēroju otrajā cilvēkā. Te gan ir vēlme dot un kalpot, padarīt pasauli labāku, bet absolūts enerģijas trūkums. Nekā nav, nekas nepieder, nekas nav paveikts- lielākā daļa no dzīves notrallināta, mēģinot no tās paņemt, izspiest visu, cik vien var, izmantojot dzīves dotos resursus un apkārtējos cilvēkus izklaidēs un ballītēs.
Nav spēka piecelties, nav spēka saņemties, šķiet, ka vēl nav pietiekami zināšanu, prasmju, nav īstais brīdis, bet gadi iet un nekas pats no sevis nemainās.
Varbūt man tikai tā šķiet, bet abos gadījumos dvēseles skumst, jo nav šīs mijiedarbības ar pasauli, kas visa cita starpā dod arī brīvības, lidojuma un prieka sajūtu.
Kā, lai pasaule izkāpj no patēriņa graujošās ēras, ja lielākā daļa cilvēku ir patērētāji? Tā ir kā programma, uzskatu kopums, pārliecība. Raust, paņemt, kur var, nodrošināt sevi un savējos, krāt, izmantot – tas viss ir normalizēts un kļuvis pats par sevi saprotams. Taču Dabas likumi tiek pārkāpti, no tās tiek ņemts, bet nekas netiek dots atpakaļ. Tas agri vai vēlu rada enerģijas izsīkumu un slimības, ķermeņi uzblīst vai notiek iesākumā neredzamas iekšējās izmaiņas.
Es nemoralizēšu, kas manuprāt, jādara, jo parasti jau es rakstu arī sev. Jo es varētu darīt vairāk arī pati. Es vēlējos runāt skaļāk par eglīšu ciršanu un pirotehnikas izmantošanas aizliegšanu, taču atkal to neizdarīju, jo…negribējās pievērst sev uzmanību. Sargāju sevi, jo tā ir vieglāk. Bet tak varēju iniciēt parakstu vākšanu par pirotehnikas aizliegšanu? Un plastmasas maisiņi veikalos, utt.? Varbūt vienkārši aicināt nepirkt produktus plastmasas iepakojumos un to pašu pirotehniku, bet, vai izdosies aizklauvēties pie tiem patērētājiem, kas nedomā par dabu, citiem cilvēkiem, dzīvnieciņiem un putniem? Jā, patērētājs ir tas, kas domā tikai par sevi.
Starp citu, ezotēriskajā pasaulē civilizācijas un Spēki destruktīvajās un konstruktīvajās iedalās tieši pēc šī parametra: kalpojošas sev vai kalpojošas citiem.
Redz, pārdomu raksts sākās ar manām pārdomām par cilvēkiem, kas nedalās, mēģinot sajust, kas tur ir ciet, kādēļ viņi nedalās, bet beidzās ar nespējas dot saistību ar patēriņa domāšanu.
Savukārt, patēriņa domāšana aizved mūs prom no patiesajām vērtībām un cilvēcības brīžiem pavisam nemanāmi…
Dalīšanās, sava tuvākā mīlestība, mīlestība pret dabu (kuras daļa mēs esam) arī ir viena no bāzes vērtībām, ko nedrīkst pazaudēt, vai pie kurās jāatgriežas, ja vēlamies turpināt evolūciju. Nezin, kādēļ pēdējo gadu tieši patieso, dievišķo vērtību aktualizācija un saglābšana man šķiet vissvarīgākā… Lai šis gads ir par vērtībām!