Es jūtu šo procesu ļoti izteikti sevī pašlaik. Atkal ielūkojos Svētajos Rakstos- gan Vēdās, gan Bībelē, Korānā un citos. Es atgriežu savā dzīvē apzinātu lūgšanu, jo tā bija palikusi otrajā plānā aiz meditāciju praksēm un, jāatzīst, palikusi drīzāk tāda tehniska.
Domāju par kolektīvās lūgšanas rītiem. Domāju par Kristus enerģiju un tās nozīmi šajā laikā, par jēdzieniem Pēdējie Laiki, graudu atdalīšana no pelavām, Kristus atgriešanās, par dvēseles glābšanu, jeb pestīšanu, ko šis jēdziens nozīmē patiešām.
Ar kristietību es uzsāku savus garīgos meklējumus, bet ātri vien jau biju budisma pasaulē, aizrautīgi meklējot visos iespējamos virzienos sev saskanīgu redzējumu, tad sekoja Blavatskas, Rērihu filozofijas virziens, kas pārgāja new age dažādu strāvojumu izpētē. Domāju, ka daudziem šis ceļš ir gājis līdzīgi, taču šodien ir jāmācās visur ieraudzīt kodolu, nolobīt visus tos uzslāņojumus, klātpiedomājumus, izkropļojumus, puspatiesības.
Pēdējie mani ieraksti ir par atvērtu sirdi, par pateicību un šodien biju domājusi rakstīt par lūgšanas spēku. Piefiksēju, ka tās ir pašas vienkāršājās pamatlietas jebkurā mācībā vai reliģijā: Mīlestība, pateicība un lūgšana, kā došanās pretī Dievam, kā ticības apliecinājums.
Tik elementāri, taču aktuālāk kā jebkad.
Mūsu visu saprast un analizēt gribošais prāts, zinātkāre un ziņkārība, ieved mūs informācijas džungļos, kuros mēdzam tā sapīties un apmaldīties, ka aizmirstam tās vienkāršās pamatvērtības, pie kurām jāturās vienmēr, lai no šiem džungļiem vienmēr varētu atrast atpakaļceļu.
Prāts tik konstruē jaunas hipotēzes, jaunus pasaules uzskatus, tad viļās un atmet, meklē un būvē kaut ko jaunu, un tā pa apli.
Tieši šobrīd jūtu pieklusumu džungļos. Daudzi sadzird kluso iekšējo saucienu atgriezties Mājās. Pārstāt uz brīdi maldīties, meklēt, rosīties, ķert un grābt. Atslābt, atcerēties, kas tev jau ir un vienmēr ir bijis. Pielikt klāt visu to pieredzi, ko esi atradis ceļā. Atnākt atpakaļ pie sevis, atvērt sevi pasaulei un būt, kas patiesībā esi.