Pārdomas par meklētājiem, jeb kā var atpazīt kur patiesībā esam
Vai man vienai šķiet, ko cilvēki cenšas slēpt, arvien vairāk top redzams? Arī cilvēku Ego izpausmes, neizstrādātās programmas, neizdziedinātais un neizstrādātais?
Pēdējos mēnešus esmu tādā vērotāja pozīcijā, skatoties gan uz to, kā dažādi meistari mērās ar kronīšiem, gan, cik dažādās izpausmēs fontanē meklētāju Ego…
Piemēri maniem vērojumiem
1. Kādā kolēģes grupā, pēc tam, kad viņa atcēla kursu, piedāvājot pārcelt samaksu uz nākamo vai atgriezt naudu, sākas komentēšana:
– Cik žēl, ES tā gaidīju, MAN to tik ļoti vajadzēja…
– Vai tad Augstākajiem Spēkiem ir svarīgs dalībnieku skaits? Pat izcils orķestris spēlēs vienam skatītājam…
– palūgsim visi kopā, lai kurss tomēr notiktu, varbūt tomēr kaut kad varētu…
2. Kādā populāra meistara grupā, kur ir vairāki tūkstoši dalībnieku, viņš atcēla iepriekš paredzēto kopmeditāciju. Un tur sākās tāda vārīšanās: kā tā drīkst, MĒS tā gaidījām, ieplānojām savu vakaru, nav labi nepildīt solījumus utml…
3. Nesen man tuva ģimenes ārste pēc 20+ gadiem atstāja savu ārsta praksi, lai sekotu savai sirdij un pārceltos uz Vidzemes laukiem. Viņa atļāvās negaidīt pensiju, lai sekotu sirdsbalsij, laicīgi visus brīdinot par šo lēmumu. Kā, jūs domājiet, kas sekoja? Pārmetumi, sašutums, vainošana un ”kā, ES bez jums?”, ”tikai jūs visu par MANI ziniet..”, ”kur ES tagad sameklēšu kādu?”, un tās reizes, kad atskanēja pateicības un laba vēlējumi vārdi bija ļoti, ļoti retas.
Neizplūdīšu, aprakstot savas sajūtas, vērojumus, secinājumus, vien vēlos piebilst, ka, lai varētu SĀKT sevi uzskatīt par garīgu cilvēku, ir jānonāk sirds līmenī. Jāatver tā pietiekoši, lai sajustu, ka nekas nenotiek tāpat vien. Ka visā ir Dieva griba un kārtība. Ka arī meistari seko saviem impulsiem, savam resursu stāvoklim. Ka tikai no sirds līmeņa mēs spējam vispirms padomāt par otru, par citiem, un tad par sevi.
Kā tu reaģē, piemēram, kad atceļ koncertu, nepaskaidrojot iemeslu un atgriež naudu? Vai lidmašīnas reisu? Kāda būtu Tava reakcija uz līdzīgu situāciju? Sašutums, neizpratne, nožēla, vainošana?
Vai Tu saproti, ka, lai arī pašlaik kaut kas nenotiek pēc tava plāna, tu vienmēr vari pieņemt un ieplānot ko citu. Iespējams, vēl kaut ko vērtīgāku priekš sevis vai priekš savas ģimenes. Vai priekš pasaules.
Pirmais variants vai otrais?
No malas šķiet, ka cilvēkam, kurš vienkārši sēž un vada meditāciju, stundiņu no ekrāna kaut ko translē, tas neko daudz nemaksā. Tas izskatās tik viegli, ka daudzi safanojas un grib tāpat.
Tie cilvēki otrā pusē labākajā gadījumā nojauš, ka ir otra puse un, ka tas nemaz nav tik viegli un vienkārši kā izskatās. Taču tie, kas to dara ikdienā, zina, ko nozīmē caur sevi caurvadīt enerģijas. Citreiz pēc tādas stundiņas nedēļu esi ”off”. Bet Tu neskrien un nevienam nestāsti, ko tas tev maksā, kādi ir enerģētiskās pārslodzes stāvokļi.
Man ir bijušas reizes, kad es knapi dzīva aizeju uz semināru, pirms durvīm ievelku elpu un lūdzu Dievu, lai nenogāztos, ieejot, sajūtu, kā ieplūst spēks un enerģija, bet, kad pēdējais dalībnieks ir izgājis pa durvīm, pēdējiem spēkiem saņemies izsaukt taksi. Tas bija sen. Laikā, kad tikai mācījos būt par labi noskaņotu instrumentu Dieva rokās. Toreiz man ļoti palīdzēja no Augšas, jo pienākuma apziņa bija spēcīgāka pat par saprāta balsi, par iekšējo nemaz nerunājot.
Tagad ir daudz savādāk. Ir vadība, ir impulss, sajūta. Un, ja neesi resursā, tad apzinies, ka vispirms skābekļa maska ir jāuzvelk sev. Ka resursa stāvoklī, tava spēja caurvadīt enerģijas un darīt savu darbu, būs daudzkārt jaudīgāka, varēsi iedot vairāk.
Vēl šobrīd ļoti mainās energoapmaiņas vide un mums ir jāpārkārto visi saziņas un mijiedarbības līmeņi. Jo šī krīze skar ne tikai zemes resursus, bet arī enerģētiskos. Taču par šo citu reizi…
Taču,