Pārdomas par ūdeņiem

Pēdējā laikā daudz ir sarunu ar domubiedriem par to, kur iet pasaule, kā attīstās notikumi un mainās pati Māte Zeme. Vērot un mēģināt saprast, kam tā gatavojas.
Kādas ģeopolitiskās un fiziskās pārmaiņas mums stāv priekšā… Uz kurieni pārvietojas cilvēku masas? Kādas dvēseles izvēlas konkrētus virzienus? Kādi scenāriji gatavojas konkrētām teritorijām?
Nē, prognozes nebūs šoreiz 🙂 Šodienas pārdomu tēma ir ūdens. Lai arī plānoju beidzot piesēsties un uzrakstīt nelielus pārskatus par savu Āzijas ceļojumu un konkrēti par Maldīvām, to tad pēc tam, jo domas manas ir ap un par ūdeni.

Visas vietas, kur jūtu dziļu kontaktu ar Māti Zemi, svētlaimīgu un piepildītu sajūtu, vietas, kur varu un vēlos ilgstošāk uzturēties ir saistītas ar ūdeni. Un nevis ar jūru vai okeānu, kas arī ir jaudīgs spēka avots, bet ar iekšējiem ūdeņiem.
Visas manas spēka zemes – Latvija, Gruzija/Armēnija un Bali ir par lieliem saldūdens krājumiem. Latvija ir avotu, upīšu un strautiņu zeme, abās minētajās Kaukāza zemēs, ūdens ir pieejams par brīvu, to dzer no krāna, teju uz katra krustojuma ir vietas, kur var padzerties, simtiem strautiņu un upīšu ar strukturēto, kūstošā sniega vai ledāja ūdeņiem nāk lejā, un Bali skaņa man ir ne tikai skaļās džungļu skaņas, bet gan pastāvīgi fonā esošā ūdens čalošana no tērcītēm, strūklakām, rīsu laiku apūdeņosanas sistēmām.
Esmu bijusi Tenerifē, kur ūdeni iegūst senā veidā no lietusūdens, Kiprā, kur līdzīga sistēma, bet ar to nepietiek, tāpēc abās vietās ir uzstādītas ūdens atsāļošanas sistēmas, bet pāri palikušais sāls koncentrāts tiek iegāzts jūrā, kur lielā ātrumā sagrauj ekosistēmu. Tas pats ir ar Maldīvām, kur jau ir vairākas salas, kuru glaunie resorti slēdzas ciet, jo sāls koncentrāta rezultātā savairojušās aļģes ir aizaudzējušās smukās pludmales. Slavenajā Santorini salā nav ne grama saldūdens. Un vēl daudzās Grieķijas salās. Kurās Grieķijas salās ir saldūdens, varbūt kāds zina? Uz daudzām salām ved saldūdeni, uz citām uzstāda atsāļošanas iekārtas…Bet, ja kādu iemeslu dēļ nav elektrības, tad nav arī ūdens…
Mana draudzene Valentīna pašlaik ir Azoru salās un sūta man video ar kūpošajiem avotiņiem, čalojošajiem strautiņim, ūdenskritumiem un baseiniem. Sajūtu to vietu, kā ļoti svētīgu un jaudīgu. Māte Zeme šajās vietās ļoti spēcīgi izpauž savu enerģiju. Termālie avoti vispār ir divu stihiju – ūdens un uguns, satikšanās.
Pietam, ja runājam par salām, tad, lai arī varētu sajust kaut kādu izolētības sajūtu, tomēr uz mazākajām salām, nav vai ir pavisam neliels rūpniecības īpatsvars, jo loģistika ir dārga. Tāpēc uz tām ir saglabājies vairāk pirmatnējīguma- lauksaimniecība, zivsaimniecība, amatniecība un rimtāks, dabiskāks dzīves ritms…

Man ūdens ir akā, lejā dīķī, netālu ezerā, dzeršanai braucam pakaļ uz Bānūžu svētavotu un šķiet, ka ūdens ir tik elementāra, brīvi pieejama lieta, ka par maz to novērtējam. Jo bez ūdens dzīvība vispār nav iespējama. Tādas lūk, pārdomas un pateicība ūdenim!
Bet, tu padalies ar savām sajūtām ceļojot, un iesaki kādas salas, kur ir ūdens tilpnes, avoti!

Atbildēt

Valodas