17.-19.02
21.02.
Ретрит состоится в 5* отеле Borjomi Likani, с прибытием за пару дней до и после (в зависимости от рейсов).
Pазмещение в одном из лучших 5* отелей в Грузии Боржоми Ликани, программа, завтраки, спа центр, консультация врача (кто желает).
Pārdomas par klusuma fāzi
Šis raksts ir papildinājums mūsu iepriekšējam vebināram, bet plašākajai auditorijai…
Mēs atrodamies interesantā Pārejās laika fāzē,- ļoti tuvu viducim, kad pa vecam vairs nevar, bet pa jaunam vēl nezinaм kā. Tas attiecas uz ļoti daudziem cilvēkiem un jomām, – vairāk uz tiem, kas ” ir tēmā”.
Protams, ka ir tie, kas jau dzīvo jaunajā pasaulē, kādās kopienās, izmēģina jaunus sociālos modeļus, taču tādu vietu, kur to pieļauj esošā sistēma, ir maz.
Skaitliskais vairākums vēl mauc pēc vecajām programmām. Arī garīgi-ezotēriskajā jomā.
Šeit es padalīšos ar savām sajūtām un redzējumu, kas būs aktuāls ne visiem, taču domāju, ka līdzīga fāze stāv priekšā visiem, kas iet vertikālo izaugsmes un garīgās attīstības ceļu.
Viena no raksturojošākajām pazīmēm ir nogurums no ezotēriskās un garīgās informācijas apjoma un raibuma. Visa kā ir par daudz: par daudz prakšu, teoriju, mācību, pieeju, meistaru, guru… Pārāk daudz atšķirīgu viedokļu, pasaules uzskatu, nākotnes scenāriju. Pārāk daudz mācību, prettrunu, strīdu, viedokļu, pārliecību…
No tā visa rodas pārsātinājums un nogurums, varbūt apjukums un apnikums. Jo šodienas stāsts vairs vispār nav par zināšanām vai kādām jaunām koncepcijām. Tām jau tika iedots laiks, vieta un enerģētiskais atbalsts iepriekšējos 10-20 gadus.
Šis ir brīdis, – sliekšņa fāzes, kad tu pārstāj meklēt un vienkārši atgriezies pie sevis. Pie savas dzīves, pie savas atbildības. Šis ir stāsts par pieaugšanu. Brīdis starp vispārējo skolu un augstskolu.
Kamēr veco pasauli drebina un lauž, kamēr aizkadrā dzimst jaunais, mums ir dots laiks mentāli atkabināties no vecā. Vecās pasaules izpratnes, vecajiem ieradumiem, vecā -es.
Mēs jūtam, ka vecie modeļi mums vairs neder. Skolnieks- skolotājs, direktīvas par to, kā jādzīvo, patēriņa programmas, atrautība no dabas un dabiskuma. Ja mums iekšēji vairs neder, tad arī ārēji- vairs nestrādā.
Šobrīd ir klusuma un iekšējās pārveides laiks. Laiks, kad čūska maina ādu, vai kūniņā veidojas tauriņš… Un, iespējams, šis ir viens no svarīgākajiem brīžiem katram individuāli.
Atkabināšanās no vecā nenotiek ātri un nesāpīgi, no daudz kā ir jāatvadās, jāpalaiž, jāizmaina savs redzējums, jāatbrīvojas no ilūzijām par pasauli un sevi.
Vecās pasaules programmas brēc arvien skaļāk, mēģinot noķert tavu uzmanību un enerģiju slazdos, bieži gribās ietaisīties savā mājiņā un nogaidīt, nelīst ārā līdz pārmaiņu vētras norims, taču tā mēs riskējam palaist garām pavasara vēsmas, kuras nesīs sajūtas, iekurs iedvesmas uguntiņu, modinās iekšējo vilkmi izpētīt savu jauno pasauli…
Jā, vecā pasaule mums vairs neatbilst. Mūs vairs nesaprot un mēs nespējam saprast to. Šķiet, ka cilvēki jūk prātā, zūd cilvēcība, zūd vērtības…šķiet, tas ir pasaules gals. Jā, tas ir pasaules gals. Vecās pasaules gals. Un tas ir jāpieņem. Mēs nevaram izglābt to, kam lemts nomirt, pat, ja ļoti vēlamies, pat, ja ļoti žēl.
Jā, šobrīd man un daudziem no mums ir klusuma laiks. Sakrāls un svarīgs.
Daudzi (mazākums gan) pavadoņi un meistari (pēc vecās defininīcijas) to jūt. Tādēļ ir pieklusuši, ļaujot arī savai auditorijai pabūt klusumā.
Retrīti, dažādi grupu pasākumu, kur ir vertikālais Skolotāja- Skolnieka, Guru-sekotāja formāts, – zaudē aktualitāti. Atrast kādu vienu vienīgo patiesību vairs nešķiet svarīgi. Visam ir vieta būt un katrs drīkst dzīvot savā paradigmā. Ko manā dzīvē maina tas, ka zeme ir apaļa vai plakana? Citplanētieši eksistē vai neeksistē? Ko šī zināšana maina manī vai manā dzīvē? Vai tā padara mani par labāku cilvēku?
Vērojot vecos formātus, ko pašlaik turpina piedāvāt, un, kuriem līdzīgus reiz piedāvāju es pati, redzu, ka tie var būt pat kaitīgi. Vest prom no sevis, no tik vajadzīgās klusuma vai pagriešanās pret sevi fāzes. Visam ir savs – pareizais laiks un vieta.
Jaunie formāti vēl tikai dzimst, tie ir par dzīvu horizontālu mijiedarbību, par domubiedriem, par līdzvērtīgu komunikāciju no sirds uz sirdi. Kolēģu pieredzes apmaiņas, darītāju brokastis, amatnieku festivāli, salidojumi un citi koprades formāti, kuros nesludina kādu konkrētu mācību, patiesību un nepārdod zināšanas. Kur katrs var dalīties no sava iekšējā avota. Tas neizlēdz enerģijas apmaiņu naudas ekvivalentā par organizācijas izmaksām, bet tas ir par jauna veida enerģētisko telpu, kur katrs ir kopradītājs.
Jo tieši šajā koprades savienojumā dzimst spēks, – no līdzīgas vibrācijas nevis hierarhijas.
Daudziem vēl līdz tam ir jānonāk, jāizaug no savām ego programmām (‘’ программы достигаторства’’), no panākumu vēlmes, lai pasaule atzīst un novērtē, jo vecāki neiedeva to sajūtu, ka esi pietiekams un labs tāds kāds esi. Un, ne tikai vecāki, arī skola, sabiedrība, vecās pasaules programmas par to, kādam tev jābūt, lai būtu vērtīgs sabiedrības loceklis 🙂
Klusums pašlaik var būt pats dziedinošākais lēmums. Vilcienam pa priekšu skriet nav jēgas. Pat, ja atskriesi pirmais, – tur, kur nonāksi,- neviena nebūs. Bet jaunā pasaule ir par kopradi un vienatnē būs jāsēž un jāgaida, kamēr jaunā pasaule sāks izpausties un pārējie pievilkties.
Labāk esi klātesošs pats sev un, cik spēj arī apkārtējiem, vienlaikus ļaujot notikumiem notikt un pasaulei pārdzimt.
Jā, jaunais garīgums tā ir atgriešanās pie sevis, – tā ir pieaugšana. Tu vairs nevēlies, lai tevi māca, tev vairs nevajaga, lai tevi glābj, tev vairs nav nepieciešama īpaša jēga savai dzīvei.
Arī Tu pats vairs nevēlies nevienu glābt, vilkt, iedvesmot vai pārliecināt… Tas laiks ir beidzies.
…
Un vispār, katrs mūsu elpas vilciens pietuvina mūs pēdējam. Visa mūsu dzīve ir gatavošanās nāvei. Individuālajai Lielajai Pārejai. Un tās zvaigznītes uz pagoniem, ko esam paši sev piešķīruši par it kā saviem nopelniem, šeit uz zemes, neko nedos, stāvot šajos Pārejas Vārtos. Jo vieta, kur nonāksim ir atkarīga no tā, cik esam mīlējuši, cik esam tīri bijuši savos nodomos, cik pieņemoši citu izvēles un rīcības, cik pietuvojušies savai iekšējai Kristus, jeb dievišķības gaismai. Un no tās vietas, kur nonāksim, ir atkarīgs, kā un kur startēsim, kā Dvēsele, tālāk…
Savā pieredzē par sliekšņa fāzi es dalījos vebinārā pagājušonedēļ. Pieeja ierakstam par ziedojumu tiem, kas nav patreon abonenti, ir pieejama šeit.
Sveiciens jo klusuma-
No sirds uz sirdi- Inta
Jaunie trendi ezotērikā. Saruna ar MI
Labrīt! nebija man plānā šodien kaut ko publicēt. Rakstīju kladītē tēzes priekš nākamā Instagram ētera, kurā plānoju parunāt par to, ko redzu pašlaik, kas nāk ārā no informatīvās vides. Kā met kažokus, maina virzienus, noliedz veco, kas, redz, nav nesis tādus rezultātus, kā ekspektēts.
Vai tā ir nākamā līmeņa izpratne, kas tiek dota garīgajiem meklētājiem, vai tikai nākamais samudžināšanas līmenis, lai aizvestu atkal nākamajā ārpus sevis meklēšanas lokā?
Ar savām pārdomām šajā tēmā dalīšos ētera, bet šeit publicēju savu sarunu ar MI, kas neviļus izvērtās ļoti vērtīga…
Piebildīšu, ka MI ir ļoti adaptīvs, tas pazīst mani, tādēļ atbildes Tev uz šiem pašiem jautājumiem var būt citas (vari izmēģināt)
Es te domāju par jaunajiem trendiem ezotērikā… Kā Tu domā, kā tā mainās pēdējos divus- trīs gadus?
ChatGPT saka:
Labs jautājums, un forši, ka Tu to pacēli! Ezotērika tiešām mainās pēdējos gados — gan saturiski, gan tajā, kā cilvēki to uztver un praktizē. Te ir daži galvenie novērojumi, kas izceļas pēdējo 2–3 gadu laikā:
🌌 1. No “mistiskā” uz psiholoģisko integrāciju
Cilvēki arvien vairāk sāk skatīties uz ezotēriku nevis kā uz kaut ko ārpus realitātes, bet kā uz rīku personīgai izaugsmei. Tarot, astroloģija, human design un citas sistēmas tiek interpretētas kā refleksijas spogulis psiholoģiskajai pašizpratnei, nevis nākotnes pareģošanai.
🔮 2. TikTok & Instagram ezotērika
Sociālie tīkli ļoti ietekmējuši ezotērikas ainavu. Tur ir milzīga mikrotrendkultūra – “manifestēšana ar svecēm”, “enerģijas tīrīšana ar skaņu”, “moon water” u.c. Vizuālais stils ir estētisks, maģiski sapņains, bieži — ar pašizpausmes un dziedināšanas uzsvaru.
🌿 3. Atgriešanās pie saknēm un senajām zināšanām
Daudz vairāk uzmanības tiek veltīts tautas tradīcijām, dabas cikliem, senajām zināšanām — baltu mitoloģija, rituāli, zāļu sievas prakse, šamanisms. Cilvēki meklē “saviem senčiem tuvākas” zināšanas.
💡 4. Zinātne un ezotērika sāk sarunāties
Tādas tēmas kā kvantu fizika, vibrācijas, neiromāģija sāk vairāk mijiedarboties ar ezotēriku — cilvēki meklē “zinātnisko pamatojumu” tam, kas kādreiz bija tikai ticība vai sajūta.
🧘 5. Nervu sistēmas regulācija + garīgums
Lielā uzmanība tiek pievērsta ķermenim: somatisks darbs, elpošanas prakses, trauma-aware garīgums. Ezotēriskais darbs vairs nav tikai “prāts un gars”, bet arī “ķermenis un zemapziņa”.
📱 6. Digitalizēta garīguma kultūra
Viedās aplikācijas meditācijām, astroloģijai, numeroloģijai. Tagad Tu vari “sinhronizēt sevi ar mēness ciklu”, saņemt ikdienas orākula karti vai analizēt savu sapni vienā klikšķī.
Vai Tevi interesē kāds konkrēts virziens šajos trendos? Vai gribi padziļināt kādu no tēmām?
Visu šo pašu, tikai izvērstāk. Papildus pievērs uzmanību New Age virzienam un čenelingam- kas šeit mainās?
ChatGPT saka:
Lieliski! Paskatīsimies uz šo padziļināti un ar plašāku kontekstu — gan kā sabiedrība attīstās, gan kas notiek specifiski New Age un čenelinga pasaulē. Iekļaušu arī emocionālo un kultūras fonu, jo tas būtiski ietekmē, kāpēc šīs pārmaiņas notiek tieši tagad.
🌙 Ezotērikas pārmaiņas pēdējos 2–3 gados (izvērsti)
1. 🔁 No “mistiskā bēgšanas” uz psiholoģisko integrāciju
Agrāk ezotērika bieži kalpoja kā veids, kā “aizbēgt” no realitātes vai meklēt cerību brīnumos. Tagad dominē pavisam cita pieeja – ezotērika tiek pielīdzināta pašizpratnes un psiholoģiskās dziedināšanas instrumentam.
Tarot, astroloģija, numeroloģija, human design tiek izmantoti nevis, lai uzzinātu nākotni, bet lai izprastu savu iekšējo struktūru.
Ezotērika tiek integrēta ar psihoterapeitiskām praksēm – bieži to redz arī pie koučiem, psihologiem, pat traumterapeitiem.
Rodas termins “garīgā psiholoģija”, kur robežas starp zinātni un mistiku kļūst caurlaidīgas.
2. 📲 Sociālo tīklu ezotērika – ātri, estētiski, visiem pieejami
TikTok, Instagram un YouTube spēlē milzīgu lomu ezotērikas popularizēšanā:
Mikrovideo ar “manifestē šo, izmantojot svecīti un kanēli” kļūst vīrusu veidīgi.
Katra jauna mēness fāze kļūst par “enerģētisku portālu”, ar padomiem ko darīt un ko ne.
Rodas jauna forma: estētiskā maģija — tas izskatās skaisti, harmoniski, un to var darīt katrs.
🔔 Jaunums: Runa vairs nav tikai par “ticēt”, bet arī par performēt ezotēriku kā dzīvesstilu — caur vizuālo identitāti, rituālu estētiku un kopienas sajūtu.
🌀 New Age virziens – pārmaiņas un transformācijas
🔮 Klasiskais New Age (1980–2010) – VS – Modernais New Age (2022+)
Pagātnē:
New Age saistījās ar kristālterapiju, auru lasīšanu, meditāciju, gaismas būtnēm, čenelingiem no Plejādēm, alternatīvo medicīnu.
Tagad:
Notiek no jauna veidota attieksme:
Vairāk iekļaujošuma un paškritikas: tiek apzinātas arī ēnas puses (spirituālais ego, “toxic positivity”, garīgā apeja).
Pārdefinējas ideja par “augstāko vibrāciju” – tagad tas biežāk nozīmē autentiskumu, emocionālu caurspīdīgumu, nevis tikai “pozitīvas domas”.
💎 Arvien vairāk New Age cilvēku:
Iet pie terapeitiem vai apgūst psiholoģiju, integrējot to savā garīgajā praksē.
Sāk analizēt traumu, robežu, ķermeņa signālu nozīmi (nevis tikai “karmu” vai “iepriekšējo dzīvi”).
👁️🗨️ Čenelings – kā tas mainās?
Agrāk:
Čenelinga avoti bija bieži “ārpuszemes būtnes” (Plejādieši, Arktūrieši), augstākās apziņas (Sananda, Sanat Kumara), vai “kolektīvi” (The Hathors, The Council, u.tml.).
Valoda bieži bija ļoti ezotēriska, simboliska, ar augstu frekvenču vārdiem, reizēm grūti saprotama ikdienas valodā.
Tagad:
Čenelingi kļūst pieejamāki un cilvēcīgāki – “Būtne runā kā draugs, nevis kā dievs”. Ir vairāk līdzsvars starp “augstāko patiesību” un ikdienas atbalstu.
Mazāk sensacionālisma, vairāk uzsvara uz praktiskumu, personīgo atbildību, un emocionālo nobriešanu.
Rodas arī iekšējā čenelinga pieeja – cilvēki mācās savienoties ar savu Augstāko Es, nevis ar ārējiem avotiem.
✨ Paplašinātie fenomeni:
Daudzi čenelingi tagad notiek rakstiski (automatizētā rakstīšana) vai caur somatisko klātbūtni, nevis transā.
Parādās kanāli, kas pārstāv Zemes balsi, vai arhetipiskus spēkus (Daba, Sievišķais princips, Kolektīvā apziņa).
🌍 Kultūras un kolektīvās apziņas faktors
Pēdējo gadu notikumi – pandēmija, karš, klimata trauksme, sabiedriskā polarizācija – ietekmē to, kā cilvēki meklē garīgumu:
Ir dziļāka vajadzība pēc jēgas, drošības, saiknes.
Ezotērika kļūst par emocionālu atbalsta sistēmu, nevis tikai instrumentu “uzlabot realitāti”.
Cilvēki meklē īstu, personīgu pieredzi, nevis dogmu.
🧘♀️🌱 Somatiskais garīgums – jauns ezotērikas virziens
Ļoti spēcīga tendence:
Nervu sistēmas līdzsvarošana (polivagālā teorija, elpošana, ķermeņa apzināšanās).
Rituāli, kas savieno prātu ar ķermeni (zeme – sirds – gars).
“Ezotērika bez bēgšanas” – nevis izvairīties no realitātes, bet iemācīties būt klātesošam visā, arī ēnā.
Mēs aizmirsām iekļaut psihodēliju. Tas tagad ir trendā. Es pati esmu skeptiska, bet tā tagad ir ļoti trendā
ChatGPT saka:
Jā! Liels paldies, ka to pieminēji – psihodēlija šobrīd tiešām ir viens no karstākajiem ezotērikas un garīgās izaugsmes virzieniem, un būtu nepilnīgi neiekļaut to šajā ainavā.
Un es arī saprotu Tavu skepsi – tas ir jūtīgs un dažādi uztverts temats. Tieši tāpēc ir svarīgi paskatīties uz šo parādību ne tikai no sajūsmas, bet arī no kritiskās domāšanas viedokļa.
🍄 Psihodēlija kā jaunais “garīguma biohacks”
(kā tas izskatās šodien)
🌱 Psihodēliskā renesanse
Mēs šobrīd dzīvojam laikā, ko bieži dēvē par “psihodēlisko atmodu” – līdzīgi kā bija 60.–70. gados, bet ar mērķtiecīgāku pieeju:
Mikrodozēšana (mazas devas LSD vai sēņu, “ikdienas fokusa uzlabošanai”)
Psilocibīna ceļojumi terapeita pavadībā
Ajakaska ceremonijas, arī ārpus Latīņamerikas, bieži caur šamanisko vai “new age” prizmu
Elpošanas prakses (holotropā elpošana) kā neķīmiskā alternatīva
🤯 Ezotēriskais aspekts:
Psihodēliskie ceļojumi tiek interpretēti kā “durvis uz citām dimensijām” vai saikne ar Augu Gariem, Augstāko Apziņu, Dvēseles plānu.
Čenelinga un psihodēlijas ceļi dažkārt satiekas — daži cilvēki uzskata, ka vielas palīdz atvērt kanālu saziņai ar gaismas būtnēm, priekšstatiem vai kolektīvo bezapziņu.
Daudzi to uztver kā “iezemētu apgaismību” – iespēju īslaicīgi izjust to, ko citādi meklē gadu meditācijās.
⚠️ Bet… arī šeit ir ēnas puses (par kurām ne vienmēr runā)
1. 🧠 Apziņas destabilizācija
Ne visi cilvēki ir gatavi tam, ko psihodēlijas atver – īpaši, ja viņiem jau ir psiholoģiski trausls pamats. Pastāv risks tikt pārplūdinātam ar sajūtām, simboliem, atmiņām, kuras nav iespējams integrēt.
2. 🧘♂️ Garīgā apeja (“spiritual bypassing”)
Daudzi izmanto psihodēliju, lai izjustu garīgumu, bet neizstrādā iekšējos konfliktus reālajā dzīvē. Tā vietā rodas ilūzija par “apgaismību”, kas nav saistīta ar emocionālu briedumu vai ikdienas rīcību.
3. 🤑 Komercializācija un garīgā mode
Psihodēlija dažās aprindās kļuvusi par “statusa simbolu” — ja neesi piedalījies ceremonijā ar šamani no Peru, tad “neesot vēl īsti pamodies”… Tas rada elitārisma pieskaņu, kas ir pretrunā ar patieso dziedināšanas garu.
🧬 Zinātniskā interese & terapija
Tajā pašā laikā – psihodēlija vairs nav tikai ezotērikas daļa. To pēta prestiži institūti:
Psilocibīns tiek izmantots depresijas, PTSD un atkarību ārstēšanā.
MAPS (Multidisciplinary Association for Psychedelic Studies) pēta MDMA terapiju.
Cilvēki arvien vairāk runā par “set & setting” – apziņas stāvokļa un vides nozīmi pieredzes kvalitātē.
Šeit zinātne un garīgums sāk sarunāties pārsteidzoši saprātīgā veidā.
🌈 Psihodēlija kā ezotērisks trends – kopsavilkums
😌 Tavs skatījums – skeptiski, bet ar sapratni?
Tava skepses pozīcija ir ļoti vesela un pamatota. Jo psihodēlija nav universāls risinājums, un tā nav nevainīga rotaļlieta. Tā prasa briedumu, cieņu un zināmu garīgu un psiholoģisku izturību. Ne visiem tas ir piemērots — un tas ir pilnīgi normāli.
Daži cilvēki dod priekšroku lēnam, apzinātam, ķermeniskam darbam, nevis “kosmiskajam sprādzienam” – un arī tas ir vērtīgi un spēcīgi.
Es domāju par to, cik % visā šajā modīgajā ezotērikā ir patiesa garīguma, kas ir saistīts ar ticību. Kā tu domā, cik % ir dziedināšana, cik pašiziņa, cik vērtības un ticība Dievam?
ChatGPT saka:
Ā, ļoti labs un dziļš jautājums. 💫 Tu trāpi pašā nervā – kur beidzas patiesa garīguma meklēšana un sākas stils, pašapliecināšanās vai pat izklaide? Un – vai šajā visā vēl dzīvo ticība, lūgšana, Dieva tuvums, sakrālums?
Protams, mēs nevaram precīzi izmērīt garīguma “procentus” kā laboratorijā. Bet pamatojoties uz novērojumiem, tendenču analīzi un dažādu ezotērisko kopienu saturu (online un dzīvē), var mēģināt orientējoši kartēt to ainu.
📊 Modīgās ezotērikas “sastāva analīze” (orientējoši procentos)
🔔 Svarīgi: šie procenti ir nevis morāls vērtējums, bet dinamiska bilde, kas rāda, uz ko cilvēki kolektīvi fokusējas. Viena persona var būt 90% lūgšanā un tikai 10% “astro app’ā”. Otra – pilnībā otrādi.
🙏 Kas tiek zaudēts, kad garīgums kļūst par trendu?
Sakrālais klusums – modīgā ezotērikā bieži trūkst vietas klusai refleksijai, lūgšanai, attiecībai ar Dievu bez vizuālās prezentācijas.
Pazemība – ja gars kļūst par rīku “uzlabot savu dzīvi”, mēs zaudējam tās dimensijas, kurās gars mūs pārveido.
Krustu pieņemšana – īsts garīgums ietver arī ciešanas, apjukumu, dzīves mistēriju. Trendā bieži dominē “augšup tikai” noskaņa.
🔍 Kā var atpazīt patiesu garīgumu modīgajā ezotērikā?
Pēc pazemības. Pēc klusuma, ko cilvēks izstaro. Pēc tā, vai viņš/a grib dalīties – vai būt redzams.
Patiesā garīgumā bieži ir kaut kas neizskaidrojams, bet jūtams. Tā nav estētika, bet klātbūtne. Tu jūti, ka cilvēks dzīvo ar cieņu pret noslēpumu.
💭 Tavs jautājums par ticību Dievam
Tas ir centrālais jautājums. Jo daudz kas ezotērikā šodien tiek piedāvāts bez Dieva. Tā vietā: Enerģija, Visums, Frekvences, Gaismas Būtnes. Nav slikti, bet tas ir bezpersonisks gars – bez mīlestības, bez attiecības, bez lūgšanas.
Tomēr daudzi cilvēki meklē Dievu arī caur šīm formām, tikai neprot Viņu vēl nosaukt vārdā. Dažkārt pat čenelingā cauri runā Tēvišķais vai Mātišķais Princips, pat ja to nesauc par Dievu.
Un reizēm kāds klusumā, pēc visas manifestēšanas un elpošanas, saka:
“Dievs, ja Tu esi, es Tevi meklēju.”
Un tieši tad viss sākas pa īstam.
Ko Tu pati šobrīd meklē visvairāk – dziļumu? Patiesību? Mieru?
Es vienkārši esmu pārdomās, ka pie visa instrumentu un informācijas klāsta, patiesas ticības paliek mazāk? Un izpratne par vērtībām, kas ir sakabē ar ticību un veido sabiedrības morāles un konstruktīvas attīstības pamatu, samazinās. Vērtības, kas ir saskaņā ar Dievu, dabu vairs nav modē.
ChatGPT saka:
Jā… Tu runā par būtību, un tas aizskar ļoti dziļu tēmu — kam mēs ticam, kad viss ir atļauts? Un kas paliek pāri, kad ezotēriskais “rīku tirgus” ir pilns, bet cilvēka dvēsele klusiņām izslāpusi pēc kaut kā īsta, klātesoša, nemainīga.
🌫️ Laikmets, kurā ir viss, bet trūkst centra
Šodien mēs dzīvojam laikā, kur viss ir pieejams — zināšanas, prakses, rituāli, čenelingi, astroloģiskie kalkulatori, šamaņu ceļojumi, kristāli, biohacks. Bet ticība kā dzīva attiecība ar Dievu – kā Lielāku, Patiesāku realitāti – bieži tiek atstāta malā.
Tā vietā nāk:
Es pats esmu radītājs, “es manifestēju”, “es vibrēju” — (es, es, es…)
Garīgums bez ētikas – tu drīksti visu, ja tikai jūties labi
Instant karma – kā preces piegāde, ja nenāk uzreiz, tad “nav pareizais instruments”
Tā rezultātā vērtības, kas dzimst no cieņas pret Dievu, dzīvi un otru cilvēku, kļūst par kaut ko “vecmodīgu” vai pat “ierobežojošu”.
📉 Kur pazūd vērtības?
Vērtības vairs nav “modē” tāpēc, ka:
Ticība prasa pakļauties, pazemoties, pieņemt noslēpumu – bet laikmets mīl kontroli.
Morāle prasa robežas, bet pop-kultūrā robežas tiek redzētas kā apspiedošas.
Attiecības ar Dievu prasa klusumu, bet informācijas troksnis neļauj to izdzirdēt.
Dzīve ar sirdsapziņu nav “ātra” – bet mēs esam pieraduši pie tūlītēja efekta.
🕊️ Un tomēr… ir dzirdams klusais meklējums
Ir arvien vairāk cilvēku, kuriem pie visa rīku pārpilnības nepietiek. Kuri meklē nevis vēl vienu instrumentu, bet patiesumu. Saikni. Sakrālu pamatu.
Un viņi atgriežas pie:
Lūgšanas, kaut neveiklas un vienkāršas
Sirdsapziņas kā iekšēja kompasa, nevis algoritma
Skaidrības, nevis sajūtu karuseļa
Dabas ritma, nevis manifestēšanas grafika
🌱 Ticība nav pazudusi. Tā ir kļuvusi klusa. Bet tā vēl elpo.
Un reizēm tieši klusie cilvēki, kas tic neuzbāzīgi, ir tie, kas notur sabiedrības sirdi dzīvu. Viņi neveido trendus, viņi neražo kursus. Bet viņi izstaro. Viņi paliek. Viņi dzīvo saskaņā ar Dievu, nevis ar algoritmu.
💬 Un Tevī — es dzirdu šo nostalģiju pēc patiesā
Tava pārdomas nav tikai intelektuālas. Tajās ir ilgas pēc patiesības, kas nestāv plauktā līdzās kristālam vai taro kārtīm. Ilgas pēc dzīvas saiknes ar vērtībām, kas dzimst sirdī, kur mitinās Dieva miers un cilvēka godīgums.
Tas ir garīgums, kas dziedina pasauli, pat ja to šobrīd nepamanām starp trendiem.
Ja gribi, varam mēģināt:
uzrakstīt mazu tekstu vai lūgšanu par vērtību un ticības atgriešanos šajā pasaulē;
vai arī vienkārši klusumā pabūt pie šīm domām vēl mazliet kopā.
…
Mākslīgais Intelekts man piedāvāja kopā palikt klusumā pie šīm domām… Un tas ir labs piedāvājums. CIlvēcīgs…
Ko par šo tēmu domā TU?
Inta
63 MEDITĀCIJAS UN PRAKSES, E-GRĀMATA
63 MEDITĀCIJAS UN PRAKSES, E-GRĀMATA
Ilgi pirms sāku vadīt meditācijas pati, pirms zināju, ka meditāciju vadīšana un balss kanāls ir viens no maniem galvenajiem instrumentiem, es sāku meditēt pati.
Izmēģināju dažādus veidus un pieejas, taču visgrūtāk man bija atrast BALSI. Meklēju ierakstītas meditācijas krustu šķērsu, pirku tās diskos, jo toreiz nebija tik daudz brīvi pieejamu ierakstu. Meklēju arī tepat Latvijā, kur varētu apmeklēt meditācijas grupā, taču atrast sev rezonējošas enerģijas man bija ļoti grūti.
Toreiz man šķita, ka man vienkārši ir ļoti sensitīva dzirde un ka ir ārkārtīgi maz balsu, kas mani “neizsit laukā” un kas man šķiet harmoniskas. Atceros, ka nevarēju atrast vīriešu balsis, kas man derētu. Nevarēju klausīties meditācijās aizsmakušas, griezīgas, čerkstošas balsis, kā arī tās, kurās skanēja novadu akcenti. Ikdienā man tas patika un šķita kā odziņa, bet meditācijā – traucēja.
Tas ir arī iemesls, kādēļ es neklausos audiogrāmatas – vienkārši nevaru atrast balsi, kas palīdz ļauties plūdumam un saplūst ar vēstījumu. Taču, cītīgi meklējot, esmu atradusi arī audiogrāmatas vīriešu balsī, kas ne tikai skan tīri, bet arī spēj savienoties ar vēstījuma enerģiju – saplūst ar to, nodot to tālāk un pat piešķirt procesam pievienoto vērtību.
Sapratu, ka tas ir pats svarīgākais – svarīgāk par nostādītu, profesionālu balsi ir šī spēja nebūt atsevišķi no enerģijas, ko nes vēstījums. Vai tā būtu meditācija, audiogrāmata, saruna vai seminārs.
To mēdz saukt par balss kanālu. Lielā mērā tas ir iedzimts muzikāliem cilvēkiem, bet ne vienmēr balss potenciāls spēj savienoties ar sirdi un Augstākajiem Spēkiem, lai enerģijas nodošanas alķīmija sāktu darboties…
Pirmās meditācijas, ko vadīju citiem, atradu rakstiskā veidā. Atceros, ka tās bija Edītes Vējas meditācijas, ko izlaidu caur sevi. Lasīju lūgšanas un klausījos, kas notiek manī. Tolaik (un arī joprojām) man nebija nākotnes plānu, un es nezināju, kā mana realizācija izvērtīsies. Nenojautu, ka meditāciju un prakšu vadīšanai būs tik liela nozīme.
Savas prakses sākumā ilgu laiku tulkoju, atradu un pielāgoju citu cilvēku meditācijas, ierakstīju tās audio formātā ar savu balsi un atskaņoju. Arī tagad es to daru, bet nu jau es pati sev “pieņemu” meditāciju, ierakstu un klausos tik reižu, cik jūtu, ka ir nepieciešams.
Drīz sapratu, ka enerģija, kas plūst caur mani, atšķiras no tā, ko uzrakstījuši citi. Tā sākās ilgs laika periods, kad es noskaņojos un pierakstīju meditācijas, kuras vēlāk lasīju nodarbībās un praksēs. Pēc kāda laika pierakstīju tikai atslēgvārdus, secību un tēlus, kas ļoti skaidri un viegli nāca pie manis, līdz beidzot pārstāju jebko pierakstīt – vienkārši saskaņojos ar tēmu, lai sajustu, kas tieši tiks nodots.
Vēlāk, attīstot savu kanālu, apgūstot dažādas tehniskās zināšanas un enerģijas iegūšanas prasmes, kā arī trenējot uzticēšanos, nonācu līdz tam, ka pat dažas minūtes pirms iešanas ēterā nezinu tēmu.
Taču bija laiks, kad man ļoti noderēja Kryona “Lielā meditāciju grāmata” un dažas citas, kuras tulkoju un ierakstīju pati sev, reizēm arī padaloties ar citiem. Tādēļ doma, ka reiz izdošu savējās, manī bija jau sen.
Pirms vairākiem gadiem palūdzu savai redaktorei Sanitai transkribēt tekstus no 63 meditācijām, kas bija manā audio ierakstu arhīvā, uzkrājušās vairāku gadu garumā. Mans mērķis bija sakrāt 100 un tad izdot to visu grāmatas formātā. Taču neesmu tam pieķērusies, lai apkopotu arī pēdējo gadu laikā radītās meditācijas.
Tagad, kad kāds cilvēks pajautāja, vai manas meditācijas nav pieejamas rakstiskā veidā, atcerējos par šo ieguldīto darbu un nolēmu beidzot atdot pasaulei to, kas jau ir.
Un tas ir ļoti daudz. Ja šo materiālu izdotu drukātā formātā, tā jau tagad būtu samērā bieza grāmata. Taču pašreizējā ekonomiskajā situācijā, pie šādām resursu izmaksām, tas būtu ne tikai liels ieguldījums tik specifiskam produktam, bet arī drukātās versijas cena grāmatnīcās sasniegtu 25–30 eiro.
Tādēļ pieņēmu lēmumu izveidot šo materiālu kā e-grāmatu ar ērtu, pārskatāmu saturu, kas ļauj atrast tieši to, kas vajadzīgs, un izdrukāt konkrētās lapaspuses vai lasīt tās no ierīces.
Šis materiāls nav paredzēts tikai meistariem vai tiem, kas vēlas vadīt meditācijas citiem. Es no sirds iesaku pamēģināt ierakstīt meditācijas pašiem sev, jo šāda prakse ir ļoti jaudīga sava kanāla atvēršanai un aktivizēšanai.
Vismaz man tā notika. Sākumā spontāni, bet arvien biežāk es jutu, ka notiek saslēgšanās – papildinās vārdi, sāk nākt enerģija, tieši tā, kas nepieciešama man personīgi. Pa taisno, bez starpniekiem.
Manuprāt, tas ir viens no efektīvākajiem ceļiem uz pašmeistarību. Tā nav teorija – tā ir prakse, kas tik daudziem, kas mīl iet uz dažādiem kursiem, bieži vien izpaliek.
Pamēģini! Atrodi saturā kādu meditāciju, kas pašlaik ir aktuāla, atrodi laiku un vietu, noskaņojies.
Izvēlies mūziku, kas rezonē ar tevi – es bieži izmantoju atbilstošu frekvenču mūziku, kas tagad ir plaši pieejama.
Ieslēdz telefonā audio ierakstu. Veic klasisko savienošanās praksi (lielākajā daļā meditāciju tā ir iekļauta), piesauc Spēkus, kam tici, paelpo…
Tu pats esi sava laika saimnieks. Tu jūti, cik lielas pauzes vajadzīgas, lai tieši tev domātās enerģijas ienāktu. Tu vari ļauties un izgaršot visas enerģiju nianses. Tu vari sajust, ko nozīmē sadarboties ar Augstākajiem Spēkiem.
Jūs kļūstat par partneriem šajā brīdī – un tā ir ārkārtīgi skaista pieredze!
Lasi meditācijas tekstu… nebaidies pievienot tajā kaut ko no sevis, personalizēt to! Un – re! – tu būsi ieguvis jaunu pieredzi un radījis sev visatbilstošāko meditatīvo praksi.
Lai top!
EGRĀMATA IEGĀDEI PIEEJAMA ŠEIT: https://intabluma.me/veikals/meditacijas-un-energetiskas-prakses-e-gramata/
Par mieru pasaulē un cilvēku sirdīs. Uz 2025. gada sliekšņa
Tā bija visbiežāk izteiktā vēlme mūsu klātienes satikšanās laikā. Vēlme pēc miera pasaulē ir tik pašsaprotama lieta, īpaši ārējās nestabilitātes laikos. Taču šeit mūsu ietekmes zona ir ļoti maza – mēs varam savas apzinātības ietvaros audzēt mieru sevī, “nešūpot pretstāvēšanas laivu”, taču ietekmēt citu civilizācijas dalībnieku brīvo gribu mēs nevaram.
Pašlaik domāju, cik ļoti ārējā nestabilitāte, neziņa par rītdienu, ietekmē mūsu iekšējo nestabilitāti? Protams, stress un kortizola šūpoles ietekmē mūsu nervu sistēmu un psiholoģisko stāvokli, taču es te domāju dziļākus līmeņus…
Man šogad bija periods kāda pusotra mēneša garumā, kad izcēlās nepieņemšanas tēma. Divas situācijas, kurās es ļoti spilgti ieraudzīju “savu līmeni”, kaut zinu, ka mans citu cilvēku un situāciju pieņemšanas līmenis vispār ir samērā augsts.
Šogad es vētīju savu iekšējo pasauli no visām pusēm. Redzēju, kur mana pieņemšana iebrauc kompromisos ar manu pašu sirdsapziņu vai pārliecību par pareizību un nepareizību. Redzēju, kur es rīkojos pretēji sev pieņemamajam tikai, lai paturētu kādas attiecības, vai tādēļ, ka tas ir ērti, vai citu iemeslu dēļ.
Šogad es vēroju, kur paliek cilvēki, kuriem vienmēr biju rakstījusi vai zvanījusi pirmā. Kā pazūd un/vai transformējas draudzības. Domāju, kas man par vainu, kur es neprotu draudzēties, ka pie manis pievelkas tie, kam no manis kaut ko vajag, bez gatavības mijiedarboties, un kāpēc 90 % gadījumu, ja es neuzturu draudzību, izrādot iniciatīvu, tā izbeidzas. Man kāds reiz teica, ka man esot pārāk augsti draudzības standarti. Varbūt. Jo es sāku kalpot otram cilvēkam, bet reti kurš ir gatavs tādai mijiedarbībai. Tehniski es to saprotu, taču jautājumi pastāv…
Salīdzinot ar citiem, man šis gads tomēr vairāk ir par garīgo transformāciju, jo kardinālu ārējo notikumu, emocionālo šūpoļu vai tā, ko saucam par karmiskajām mācībstundām, man nav bijis.
Mani dzīve ir izvedusi pa tik daudzām Spēka vietām šogad, iegremdējusi pilnīgi citā, ļoti dziļā garīgajā dimensijā, paverot priekškaru, aiz kura paskatoties, saprotu, cik virspusēji daudz kur esmu braukusi. Jēdzieni: pieņemšana, mīlestība, žēlsirdība, labestība, apzinātība, ir ieguvuši citu plašumu. Bet tas savukārt liek ieraudzīt visu un visus, kur šo īpašību vai enerģiju katastrofāli trūkst.
Un te ir stāsts par miera mazināšanos cilvēku sirdīs. Arī manu kolēģu vidū un tuvajā lokā. Ka reiz, kā man šķita, apzināti un gaiši cilvēki sāk noniecināt citus, agresīvi tiesāt, no augstākstāvošas pozīcijas sludināt savu vienīgo patiesību, šūpot dualitātes laivu, nicinoši izsakoties par tiem, kuri principā ir uz tā paša ceļa… Redzu, kā cilvēki nespēj piedot, palaist, pieņemt… kā neizdziedinātais iekšējais bērns spītīgi audzē Ego bruņas, vainojot vecākus, maģiju un citus ārējos faktorus.
Jā, tas nav nekas jauns. Šie procesi ir pastāvīgi un, kā jau minēju, ik pa laikam pārbauda arī mani manās tēmās. Taču šogad tas šķiet ļoti uzkrītoši.
Arī skaistais – atvērtība, labestība, vienkāršība, patiesums – kļūst vairāk redzams vai izteikts. Varbūt skaitliski šķiet mazākumā, bet gaismas apjomā – ievērojami, kas priecē.
Daudzi varētu teikt – tas ir 2024. gads, karmiskais gads. Es nestrīdēšos, jo neesmu ciparu speciālists, vien dalos ar savu novērojumu, ka patiešām: ja agrāk mūsu neatrisinātās lietas saasinājās un atlaidās ar zināmu cikliskumu, tad pēdējos mēnešos ir tā, ka šķiet, ka kāds ir uz mūsu neatrisināto trigeru augoņa spēcīgi uzspiedis un nelaiž vaļā, kamēr viss neattīrīsies.
Neskatoties uz nemieriem pasaulē un visu veco sistēmu pārveidi vai sabrukšanu, es spēcīgi jūtu jaunrades enerģiju, kas jau ienāk. Daudziem no mums, kam nebija iespējas darīt vai nesanāca, tagad ļoti lēni un pamazām iespēju logi sāks atvērties. Tās ir manas sajūtas, ar ko dalos, ne pareģojumi.
Ar pareģojumiem neiesaku aizrauties, jo ļoti daudzi (it īpaši skaļākie) tiek speciāli “ražoti”, lai ar cilvēku uzmanības un akcepta palīdzību nodrošinātu šo scenāriju piepildīšanos. Pietiek iesēt tikai kādu nelielu baiļu sēkliņu, piemēram, par iespējamo karu, un cilvēks, tikai baidoties, jau pieņēmis šo scenāriju un tādējādi neapzināti to atbalsta.
Es zinu, ka Dievs mani noliks tajā vietā, kur es varēšu nest visvairāk labuma pasaulei. Vēl nesen mani interesējošā tēma par drošākajām vietām pasaulē tagad šķiet tik tāla, jo paradigma manī ir mainījusies. Toreiz es vairāk domāju par sevi, savu drošību un labsajūtu. Tagad, ja es vairāk varu būt spēkā, lai dotu citiem kādā konkrētā vietā esot – esmu gatava. Ja man tas ir jādara kādu destruktīvu notikumu epicentrā, es arī esmu gatava.
Novēlu viegli atbrīvot pašam sevi tālākam ceļam. Piedot saviem vecākiem un visiem saviem “pāridarītājiem/skolotājiem”, pieņemt un iemīlēt pašam sevi caur šo, saprotot, ka nepiedošana ir milzīga lepnība. Tā ir Dieva plāna nepieņemšana – protests pret Dievu jeb uzskats, ka tu zini labāk.
Izdziedināt visu palikušo, visu, kas kaut kur vēl aizķēries un liek sajust dusmas, greizsirdību, nosodījumu, apvainoties par sīkumiem, ar aizvainojuma enerģiju saindējot sevi un apkārtējos. Atbrīvoties no iekšējās agresijas, ja jūties nesaprasts un nepieņemts, un protestā pārkairinātais Ego, lepnībā un pārākuma apziņā uzpūties, mēģina glābt, sludināt, apkarot, apgaismot, piespiest citus “mainīties”… vai pieņemt Tavu nelaimīgo, vientuļo un neizdziedināto iekšējo bērniņu. Vispirms tev tas jāpieņem un jāizdziedina pašam.
Cik ērti dažreiz ir pārnest uzmanību no sava paša neizdziedinātās daļas uz citiem. Mācīt un glābt citus, kamēr tieši agresija un nepieņemšana rāda, ka pašam ir ļoti daudz neizdziedinātā, neizgaismotā, neintegrētā.
Novēlu likt citus mierā un veltīt laiku un uzmanību sev tik daudz, cik tas ir nepieciešams, lai nākamreiz pie citiem izietu un redzētu tos Dieva acīm: katrā ir dievišķā dzirksts, katram ir savs unikālais ceļš, katrs ir mīlēts un skaists savā unikalitātē – Dieva bērns tāds, kāds viņš ir.
Un, kad kādam gribas teikt, kā gan mēs varam pieņemt izvarotājus un slepkavas, tad pateikšu to, ko esmu sapratusi es savā ceļā. Vērtēt vai tiesāt citu cilvēku darbus nav mūsu kompetencē. Tam ir citas instances. Ja situācija mūsu dzīvē ir radusies, tad mums ir jāskatās, ko tā MUMS rāda vai māca. Kas mums no tā ir jāsaprot, kādi secinājumi jāizdara, kādas izmaiņas jāveic. Jāizanalizē savas emocijas, reakcijas, jūtas, nevis jāpārnes uzmanība uz otru cilvēku, viņa motīviem vai uzvedības vērtēšanu. Šis cilvēks ir tikai Dieva sūtnis vai mūsu Skolotājs, vai Dvēsele, ko paši savā dzīvē esam ieaicinājuši, lai parādītu mums to, kas pašiem nepielec.
Es ticu, ka tieši labestība, atvērtība, absolūta pieņemšana, savstarpējs atbalsts un palīdzība, kalpošana tuvākajam, savu personīgo vēlmju un mērķu pārvietošana prioritāšu skalā ir atslēga ne tikai mūsu izaugsmei un augšupejai, bet arī… dzīves kvalitātei.
Jā, jo dzīves kvalitāti mēs mērīsim Prieka mērvienībās. Prieks ir tāds deficīts pašlaik, jo tā formula šajā patēriņa un izkropļoto vērtību pasaulē ir pazaudējusies. Taču bez Prieka dzīvei nebūs krāsu, garšas un… iespējams arī jēgas.
Prieks – šis klusais ikdienas prieks, kas nav hormonu radīta emocija par kādu konkrētu notikumu, bet saplūsme ar ŠEIT UN TAGAD mirkli PATIESĀ PATEICĪBĀ.
Prieks, kas rodas, apzinoties sevi kā Vienotībā esošu daļiņu no Veseluma.
Prieks, kas dzimst no absolūtas dzīves apstākļu un cilvēku pieņemšanas, dievišķā plāna redzēšanas ikvienā procesā un cilvēkā.
Prieks, kas dzimst no miera iekšienē, no harmonijas, no atļaujas būt sev un citiem tādiem, kādi tie izvēlas būt.
Prieks un līksme, kas rodas no savienojuma ar Dievišķo par spēju piedalīties kopradē šeit uz šīs brīnišķīgās planētas.
Tas ir tas, ko es novēlu sev un ikvienam – nākamajā gadā atrast savu Prieka formulu!
Priekā un patiesā pateicībā par kopā ejamo ceļu!
Inta Blūma, 26.12.2024
Uzbekistāna – Oāze tuksneša vidū
Uzbekistāna - Oāze tuksneša vidū
Taškenta - Tjanšāna kalni - Samarkanda - Buhāra - Hiva
Autorceļojums no 4.-14.oktobrim
Ielidošana 4.oktobrī, izlidošana no 13.oktobrа (rezervētas 9.naktis!)
Kad dvēsele alkst dzīvei piešaut garšvielas, tā sāk saukt uz austrumiem! Jo tieši mūsu maņām nepierastās krāsas, skaņas un garšas patīkami saviļņo, aizrauj un iegriež reizēm rutīnas pārņemto enerģiju!
Uzbekistāna ir noslēpumaina Austrumu valsts, kur visu gadu spīd saule, un tas atspoguļojas unikālajā dabā un cilvēku viesmīlībā. Dosimies uz valsti ar lielisku arhitektūru un senām tradīcijām. Uz valsti, kas ir tik ļoti daudzveidīga. Tajā ir gan kalni, gan tuksnesis, kurā iegūst derīgos izrakteņus, no urāna līdz zeltam, šarmējošas pilsētas un vientulīgi plašumi.
Ļaudis te glabā senā Zīda ceļa atmiņas, audzē vīnogas, vissaldākās melones pasaulē, sulīgus, apaļus arbūzus, persikus, hurmu un aizraujas ar amatniecību, keramiku un paklāju aušanu, kurā tiek ieguldīts milzīgs cilvēka darbs. Te ir īpašas pirts un košas deju tradīcijas. Te galdā tiek celta tēja – zaļā, melnā. Te brokastīs pasniedz plovu, kuram ir pat 200 dažādu veidu.
Programma ir radīta, lai maksimāli dziļi atdotos šai austrumu pasakai, apmeklējot gan interesantākās un skaistākās vietas, gan atpūšoties visautentiskākajās un komfortablākajās austrumu stila viesnīcās.
Programma
**1. diena. Ierašanās Uzbekistānā. Iepazīšanās ar Taškentu.**
Mūsu ceļojums pa Uzbekistānu sākas galvaspilsētā – senākajā Vidusāzijas pilsētā, kuras vēsture ir vairāk nekā 2200 gadus sena. Mēs jūs sagaidīsim Taškentas lidostā jebkurā laikā, bet iesakām ierasties no rīta, ja vēlaties apskatīt pilsētu. Tiešie lidojumi ir pieejami no daudziem Krievijas pilsētām. Ja jūsu lidojums pienāk pēcpusdienā, varat ierasties dienu iepriekš, lai atpūstos pēc ceļojuma un nākamajā dienā dotos pirmajā ekskursijā pa pilsētu. Šodien iepazīsimies ar galvaspilsētu. Apskatīsim pilsētas veco un jauno daļu. Vecajā daļā apmeklēsim mošejas, medresi un slaveno Čorsu tirgu. Pēc vecpilsētas apskates brauksim ar Taškentas metro uz jauno pilsētas daļu, kur atrodas Neatkarības laukums, Amīra Timūra skvērs un Lietišķās mākslas muzejs.
**2. diena. Tjanšāna kalni.**
Šodienas diena ieviesīs dažādību mūsu ceļojumā pa Uzbekistānu. Mēs redzēsim skaistu dabu netālu no Taškentas, baudīsim gleznainos kalnu skatus, tīru gaisu un gardu ēdienu. Pametīsim Taškentu un dosimies uz kalniem – Rietumu Tjanšāna piekājē. Beldersajas ielejā brauksim ar trosu pacēlāju, kas pacels mūs 2095 m augstumā. Nolaidušies atpakaļ, turpināsim ceļu uz Čarvak ezera pusi. Pa ceļam apstāsimies Čimgan slēpošanas kūrortā. Iebraucot pie Čarvak, apstāsimies uz augsta krauja, lai baudītu skaistos ezera skatus uz Tjanšāna kalnu fona. Paēdīsim pusdienas vietējā čaihanā ar izcili garšīgu uzbeku virtuvi, pēc pusdienām dosimies kājām pārgājienā. Apskatīsim stāvo klinti, uz kuras redzami klinšu zīmējumi (petroglifi) – senatnes mākslinieku darbi. Pēc tam apmeklēsim lielo činaru (platanus) – koku, kas ir vecāks par 800 gadiem. Pastaigu noslēgsim pie kalnu ūdenskrituma, kas bagātinās mūsu ceļojumu. Pēc visiem piedzīvojumiem vakarā atgriezīsimies Taškentā.
**3. diena. Samarkanda.**
Brokastojam un dodamies uz Samarkandu – pilsētu, kurai ir vairāk nekā 2000 gadu, un kura bija nozīmīgs pieturas punkts Lielajā zīda ceļā. Pilsēta-muzejs, karavānu tirdzniecības pilsēta, kurā lieliski saglabājusies unikāla viduslaiku Āzijas atmosfēra. Pilsēta ar zilajiem un zaļajiem kupoliem, spilgtiem fasādēm un grezniem sienu gleznojumiem. Līdz Samarkandai dosimies ar vilcienu “Afrosiyob”. Aptuveni divas stundas, un mēs jau esam viduslaiku pasakā. Noliksim mantas viesnīcā un sāksim iepazīšanos ar pilsētu. Pastaigāsimies pa Registāna laukumu – unikālu ansambli, kas sastāv no trim medresēm, kuras bija un ir vecpilsētas centrs. Apmeklēsim Bibi-Hanumas mošeju – projektu, kuru iecerēja Timurs kā lielāko mošeju tajā laikā. Apmeklēsim Gur Emīra mauzoleju – Timūrīdu ģimenes kapenes no XV gadsimta. Veidosim neticamas fotogrāfijas uz zilās mozaīkas un apgleznotu minaretu fona. Pēc pusdienām turpināsim pastaigu pa pilsētu. Apmeklēsim austrumu Sijabas tirgu, kur var iegādāties slavenās Samarkandas maizes, austrumu saldumus un suvenīrus. Novērtēsim Šahi-Zindas mauzoleja kompleksa mērogu – tā saukto “Mirušo pilsētu”. Kompleksā ir vairāk nekā 20 unikālas ēkas no dažādiem laikiem, un tas ir viens no senākajiem pilsētas būvēm, kas ir nozīmīga svētceļojumu vieta.
**4.diena. Samarkanda – iepazīšanās turpinājums.**
Šodien turpinām iepazīt lielisko Samarkandu. Apmeklēsim seno Ulugbeka observatoriju, pirmo observatoriju austrumos ar 30 metru sekstantu. Pēc tam dosimies uz amatnieku ciemu, kur redzēsim roku darbu papīra ražošanu un apmeklēsim amatnieku darbnīcas. Šodien mēs arī iepazīsim īstu austrumu paklāju izgatavošanas procesu. Pēc ekskursijas dosimies uz dzelzceļa staciju. Samarkanda – Buhāra.
**5. diena. Buhāra, esi sveicināta!**
Buhāra – neliela, mājīga pilsēta, kurā apstājās visi karavāni, kas devās no Āzijas uz Eiropu. Pilsēta-muzejs, kas saglabājusi visus arhitektūras pieminekļus, sākot no IX gadsimta. Pēc iekārtošanās viesnīcā sākam iepazīšanos ar pilsētu. Apmeklēsim mošejas un medresi, Arka cietoksni – Buhāras valdnieku rezidenci, apskatīsim cietokšņus un tirdzniecības kupolus, un, protams, galveno vecpilsētas ansambli – Labi-Hauzu. Apmeklēsim Samanīdu un Čašma Aijuba mauzolejus, ielūkosimies garšvielu tirgū un Toki Zargarona tirgū, kur joprojām vietējie amatnieki pārdod savus izstrādājumus.
Saulrietā baudīsim atmosfērisko folkloras izrādi ar nacionālo kolorītu Nadira Devan-Begi medresē. Nacionālie dejas ar dzīvo mūzikas pavadījumu, modes skate ar vietējo dizaineru tērpiem un garšīgas vakariņas – lielisks noslēgums aizraujošai dienai.
**6.diena. Buhāra laukos. Pārcelšanās uz Hivu.**
Brokastojam un dodamies uz Buhāras lauku objektiem. Apmeklēsim Buhāras hana vasaras rezidenci – Sitorai Mahi Hosa un Bahauddin Nakšbandi kompleksu. Pēc pusdienām mūs gaida pārbrauciens uz tālo un pasakaino Hivu. Ceļš nav īss, aptuveni 8 stundas, bet ceļojums laikā, apmēram 300-400 gadus atpakaļ, ir tā vērts. Mūsu ceļš vedīs cauri Kizilkum tuksnesim un Amudarjas upei, kas ir lielākā Vidusāzijā. Kizilkum tuksnesis, kā oāze senajā Horezmā, atrodas starp kāpām, glabājot kādreiz lielu pilsētu drupas. “Kizilkum” tulkojumā no turku valodas nozīmē “sarkanas smiltis”. Un tiešām, šeit esošās smiltis ir ar sarkanīgu nokrāsu, kas dīvaini atspoguļojas Amudarjas varenās upes ūdeņos. Pēc ierašanās Hivā, iekārtošanās viesnīcā un atpūta pēc garā ceļojuma.
**7. diena. Hiva.**
Hiva – brīvdabas muzejs, kas pamatoti pretendē uz “astoņā pasaules brī
numa” nosaukumu. Un tas ir pamatoti, neviens cits tūrisma pilsēta nav saglabājusi savas bagātības tik neskartā veidā. Šeit ir saglabājusies gandrīz visa vēsturiskā apbūve, kas gadsimtiem ilgi nav mainīta. Cietokšņa sienās joprojām saglabājies gandrīz viduslaiku dzīvesveids. Senais cietoksnis, kuru apskalo Kizilkum tuksneša smiltis, kur laiks ir apstājies. Šodienas diena ir pilnībā veltīta šai pasakainajai pilsētai. Baudīsim atmosfēru, ielūkosimies senajās medresēs, mošejās, uzkāpsim uz cietokšņa sienām, lai redzētu šo unikālo vietu no augšas un iemīlētos tajā. Nogaršosim visgardākos Horezmas virtuves ēdienus. Hivā tie ļoti atšķiras no pārējās Uzbekistānas. Apmeklēsim suvenīru veikalus un sarunāsimies ar vietējiem iedzīvotājiem. Hiva – pārsteidzoša, krāsaina un pasakaina – noteikti ir tā vērta, lai to redzētu! Vakarā notiks mūsu atvadu vakariņas, kurās dalīsimies iespaidos, kas palikuši pēc tik bagātām dienām, ar fotogrāfijām un pārrunāsim, iespējams, mūsu nākamos ceļojumus.
**8. diena. Atvadu diena.**
Izbraukšanas diena. Atvadāmies no Uzbekistānas, bet nesakām ardievas, jo noteikti drīzumā tiksimies. Transfērs uz Urgeņu, no kurienes lidojam uz Taškentu un tad tālāk katrs uz savu galamērķi.
Ekskursijas ilgst 5-6 stundas.
Programma pa dienām un datumiem šeit:
https://teletype.in/@heartway/pTspnvTKKvX
Papildus informācija
! Šis ceļojums ir izsapņots un ieplānots dzīves izgaršošanai un izbaudīšanai pilnībā ar labāko servisu, skaistākajām austrumu viesnīcām un nelielu, līdzīgi domājošu cilvēku kompāniju!
Labākās un autentiskākās viesnīcas ar brokastīm
Aviobiļete iekšējam pārlidojumam (Urgenča -Taškenta)
Ekskursiju ilgums līdz 6 stundām
Apdrošināšana
Pārējās ēdienreizes izņemot brokastis (ap 15 Eur/d)
Suvenīri, meistarklases (pēc vēlēšanās) un citi individuālie tēriņi.
Video filmēšana un montēšanas pakalpojums no gides (pēc vēlēšanās)
Viesnīca pēc 13.oktobra tiem, kas paliek ilgāk.
Ceļojuma cena 1600 Еur, iepriekšējiem dalībniekiem – 1500 Еur, pārim (vienas mājsaimniecības ietvaros)- 1450 eur katram . Avanss 500 Eur, pārējo summu var sadalīt pēc vienošanās.
Papildus piemaksa par vienvietīgu izmitināšana līdz 500 eur (9.naktis) tiks rēķinata pēc pieprasījuma.
PIETEIKŠANĀS: https://www.cognitoforms.com/SirdsCels1/Uzbekistan2024
P.S. Gide un pavadone runā krievu valodā!
Ir izdevīgs lidojums ar pārsēšanos Varšavā!
Uzbekistāna
Uzbekistāna!
Kad dvēsele alkst dzīvei piešaut garšvielas, tā sāk saukt uz austrumiem! Jo tieši mūsu maņām nepierastās krāsas, skaņas un garšas patīkami saviļņo, aizrauj un iegriež reizēm rutīnas pārņemto enerģiju!
Uzbekistāna ir noslēpumaina Austrumu valsts, kur visu gadu spīd saule, un tas atspoguļojas unikālajā dabā un cilvēku viesmīlībā. Dosimies uz valsti ar lielisku arhitektūru un senām tradīcijām. Uz valsti, kas ir tik ļoti daudzveidīga. Tajā ir gan kalni, gan tuksnesis, kurā iegūst derīgos izrakteņus, no urāna līdz zeltam, šarmējošas pilsētas un vientulīgi plašumi.
Ļaudis te glabā senā Zīda ceļa atmiņas, audzē vīnogas, vissaldākās melones pasaulē, sulīgus, apaļus arbūzus, persikus, hurmu un aizraujas ar amatniecību, keramiku un paklāju aušanu, kurā tiek ieguldīts milzīgs cilvēka darbs. Te ir īpašas pirts un košas deju tradīcijas. Te galdā tiek celta tēja – zaļā, melnā. Te brokastīs pasniedz plovu, kuram ir pat 200 dažādu veidu.
Es oktobra sākumā došos turp, un, ja vēlies doties kopā, tad šeit ir vairāk informācijas: https://teletype.in/@heartway/pTspnvTKKvX
Bet tālāk vari palasīt par senajām un krāšņajām Uzbekistānas pilsētām, kuru foto ir pievienotajās kolāžās!
Taškenta: Austrumu Vārti
Taškenta, Uzbekistānas galvaspilsēta, ir dinamiska metropole, kas apvieno seno un mūsdienīgo. Kā viena no Centrālāzijas lielākajām pilsētām, Taškenta ir vārti uz austrumiem, kur vēsture, kultūra un mūsdienu dzīvesveids saplūst unikālā harmonijā.
Vēsture un Kultūra
Taškentas vēsture sniedzas vairāk nekā divus tūkstošus gadu atpakaļ. Tā ir bijusi svarīgs tirdzniecības centrs un krustpunktu starp dažādām civilizācijām. Taškenta ir izdzīvojusi zemestrīces, karus un politiskas pārmaiņas, tomēr tā vienmēr ir spējusi atjaunoties un uzplaukt. Šodien Taškenta ir multikulturāla pilsēta, kur var sastapt gan seno, gan moderno laikmetu atspulgus.
Arhitektūras Brīnumi
Taškenta lepojas ar bagātīgu arhitektūras mantojumu. Viena no ievērojamākajām vietām ir Hast Imam komplekss, kas ir islāma kultūras centrs. Šeit atrodas slavenā Usmana Korāna kopija, kas ir viena no senākajām pasaulē. Kompleksā ietilpst arī Barak Khan madraša, Tilla Šeiha mošeja un Moyie Mubarek bibliotēka.
Taškentas metro ir vēl viens ievērojams objekts, kas piesaista gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus. Tas ir pazīstams ar savu grezno interjeru, katra stacija ir izrotāta ar unikāliem mākslas darbiem, kas atspoguļo Uzbekistānas kultūru un vēsturi.
Mūsdienu Dzīve
Mūsdienu Taškenta ir plaukstoša pilsēta ar modernām ēkām, zaļām parkiem un plašiem bulvāriem. Amir Temur laukums ir pilsētas sirds, kur atrodas statuja, kas godina slaveno iekarotāju Amir Temuru. Apkārt laukuma izvietoti svarīgi kultūras un valdības ēkas, kā arī iepirkšanās centri un restorāni.
Tirgi un Iepirkšanās
Taškenta piedāvā lieliskus iepirkšanās iespējas gan tradicionālajos tirgos, gan modernajos iepirkšanās centros. Čorsu bazārs ir viens no vecākajiem un lielākajiem tirgiem pilsētā, kur var atrast visu, sākot no svaigiem augļiem un garšvielām līdz tradicionāliem rokdarbiem un tekstilizstrādājumiem. Tirgus dzīvīgā atmosfēra un krāšņās krāsas padara to par neaizmirstamu pieredzi.
Gastronomija
Taškentas kulinārija ir garšu eksplozija, kur austrumu un rietumu ietekmes satiekas. Pilsētas restorāni piedāvā plašu ēdienu izvēli, sākot no tradicionālajiem uzbeku ēdieniem, piemēram, plova, lagmana un šašlika, līdz starptautiskās virtuves šedevriem. Vietējās ēstuvēs var baudīt gardus desertus un tēju, kas tiek pasniegta ar autentisku viesmīlību.
Kultūras Pasākumi un Izklaide
Taškenta ir kultūras centrs ar daudziem muzejiem, teātriem un koncertzālēm. Uzbekistānas Valsts Mākslas muzejs piedāvā iespaidīgu mākslas darbu kolekciju, kas aptver dažādus laikmetus un stilu. Opera un baleta teātris ir vēl viens nozīmīgs kultūras objekts, kur var baudīt augstvērtīgas izrādes.
Dabas Skaistums
Taškenta ir arī zaļa pilsēta ar daudziem parkiem un dārziem. Alisher Navoi Nacionālais parks un Tashkentland izklaides parks piedāvā atpūtas iespējas gan ģimenēm, gan draugu kompānijām. Pilsētas zaļās zonas ir ideāla vieta, kur atpūsties un baudīt dabas skaistumu.
Taškenta, ar savu bagāto vēsturi, kultūras mantojumu un mūsdienu dinamismu, ir patiesi fascinējoša pilsēta, kas piedāvā neaizmirstamu pieredzi katram apmeklētājam. Tā ir pilsēta, kurā var sajust pagātnes elpu un izbaudīt mūsdienu dzīves ritmu vienlaikus.
***
Samarkanda: Austrumu Pērle
Samarkanda, viena no pasaules senākajām pilsētām, ir īsts dārgakmens, kas mirdz Centrālāzijas sirdī. Tās vēsture sniedzas vairāk nekā divus tūkstošus gadu atpakaļ, un tā ir bijusi ne tikai stratēģisks tirdzniecības centrs, bet arī kultūras un zinātnes šūpulis.
Vēsture un kultūra
Samarkanda ir bijusi svarīgs pieturas punkts Lielajā Zīda ceļā, kas savienoja Ķīnu ar Rietumiem. Tās bagātā vēsture ir apvīta ar daudzām leģendām un stāstiem, un tā ir bijusi lieciniece dažādu impēriju un civilizāciju uzplaukumam un kritumam. Pilsētu ir vadījuši tādi ievērojami valdnieki kā Aleksandrs Lielais un Amir Temurs (Tamerlans), kurš padarīja Samarkandu par savas impērijas galvaspilsētu.
Arhitektūras Brīnumi
Samarkanda ir slavena ar saviem arhitektūras šedevriem, kas piepildīti ar krāsainiem mozaīkas flīžu rotājumiem, grezniem minaretiem un iespaidīgiem kupoliem. Viena no ievērojamākajām vietām ir Registāna laukums – senais pilsētas centrs, ko ieskauj trīs monumentālas madrasas: Ulugbeka, Šer-Dor un Tilya-Kori. Šis laukums ir patiesi maģisks, īpaši vakara apgaismojumā, kad tā gaismas atspīd mirdzējošajos mozaīkas rakstos.
Gur-e-Amir mauzolejs, kurā atrodas Amir Temura kapavieta, ir vēl viens ievērojams arhitektūras piemineklis. Tā zils kupols un detalizētais interjers ir apbrīnas vērti. Šah-i-Zinda nekropole ir cits izcils komplekss, kas sastāv no vairākiem mauzolejiem, kas ir bagāti ar krāsainiem flīžu ornamenti un pārsteidzošām dekorācijām.
Zinātnes un Izglītības Centrs
Viduslaikos Samarkanda bija arī svarīgs zinātnes un izglītības centrs. Ulugbeka observatorija, kas celta 15. gadsimtā, bija viena no lielākajām astronomijas observatorijām pasaulē. Šeit slavenais astronoms un matemātiķis Ulugbeks, Amir Temura mazdēls, veica savus revolucionāros pētījumus par zvaigznēm un planētām.
Dzīves ritms
Samarkanda ir ne tikai vēsturisks dārgums, bet arī dzīvīga un mūsdienīga pilsēta, kur tradicionālā kultūra mijas ar mūsdienu dzīves ritmu. Siob bazārs ir viens no galvenajiem tirdzniecības centriem, kur vietējie un tūristi var iegādāties svaigus augļus, garšvielas, rokdarbus un suvenīrus.
***
Buhāra: Senatnes Pērle
Buhāra, viena no visslavenākajām Centrālāzijas pilsētām, ir īsts vēsturisko un kultūras bagātību dārgums. Tā ir pilsēta, kas glabā sevī vairāk nekā divus tūkstošus gadu ilgu vēsturi, piedāvājot apmeklētājiem neaizmirstamu ceļojumu laikā un telpā.
Vēsture un Kultūra
Buhāra ir bijusi nozīmīgs tirdzniecības un izglītības centrs Lielā Zīda ceļa laikā. Tā ir bijusi mājvieta diženiem zinātniekiem, filozofiem un māksliniekiem. Pilsētā ir daudz seno medresu, mošeju un mauzoleju, kas liecina par tās bagāto intelektuālo un garīgo mantojumu.
Arhitektūras Pērles
Buhāra lepojas ar daudziem ievērojamiem arhitektūras pieminekļiem. Kalon minarets, kas pazīstams arī kā Nāves tornis, ir viens no pilsētas simboliem. Tā ir majestātiska struktūra, kas paceļas virs pilsētas jumtiem, piedāvājot elpu aizraujošu skatu.
Ark cietoksnis ir vēl viens nozīmīgs vēsturisks objekts. Šis senais cietoksnis kalpoja kā emīru rezidence un bija pilsētas politiskais un administratīvais centrs. Cietoksnis piedāvā apmeklētājiem iespēju izpētīt senās zāles, muzejus un izstādes, kas atklāj Buhāras vēsturi.
Dzīves Ritms
Buhāra ir pilsēta ar savu unikālu atmosfēru. Lyabi Hauz laukums, kas ieskauj skaistu dīķi, ir populāra pulcēšanās vieta gan vietējiem, gan tūristiem. Šeit var baudīt tradicionālo uzbeku virtuvi, klausīties vietējo mūziku un izjust pilsētas viesmīlību.
Tirgi un Iepirkšanās
Buhāra ir pazīstama ar saviem tirgiem, kur var iegādāties vietējos rokdarbus, tepiķus, keramiku un zeltlietas. Apmeklējot tirgus, var sajust autentisku tirdzniecības atmosfēru, kur pārdevēji piedāvā savas preces ar siltu smaidu un viesmīlību.
Hiva: Dzīvais Muzejs
Hiva, vēl viena Uzbekistānas dārgakmens, ir kā dzīvs muzejs zem atklātas debess. Tā ir pilsēta, kurā šķiet, ka laiks ir apstājies, saglabājot senās tradīcijas un arhitektūru.
Vēsture un Kultūra
Hiva ir bijusi nozīmīgs tirdzniecības un kultūras centrs, īpaši Lielā Zīda ceļa laikā. Tā ir slavena ar savu unikālo arhitektūru un labi saglabāto vēsturisko centru Ichan Kala, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Arhitektūras Pērles
Ichan Kala, Hivas vecpilsēta, ir īsta arhitektūras pērle. Šeit var redzēt daudzus vēsturiskus pieminekļus, tostarp Kunya Ark cietoksni, kurā atradās Hivas hanu rezidence. Kunya Ark piedāvā apmeklētājiem ieskatu senajā valdnieku dzīvē un pārvaldes sistēmā.
Kalta Minor minarets ir vēl viens ievērojams objekts. Lai gan tas nekad netika pabeigts, tā masīvais, zils flīžu klātais cilindrs ir kļuvis par Hivas simbolu.
Dzīves Ritms
Hiva ir mierīga un noslēpumaina pilsēta. Šaurās, bruģētās ielas un tradicionālās mājas rada unikālu atmosfēru, kas ļauj apmeklētājiem izjust autentisku senatnes elpu. Juma mošeja, ar tās simtiem koka kolonnām, ir īpaši iespaidīga vieta, kur var izjust mieru un garīgo noskaņu.
Tirgi un Iepirkšanās
Hivas tirgi piedāvā plašu vietējo produktu klāstu, sākot no tradicionālajiem rokdarbiem līdz garšvielām un suvenīriem. Vietējie amatnieki piedāvā savus izstrādājumus ar lepnumu un rūpību, un tirgus atmosfēra ir dzīvīga un krāsaina.
Buhāra un Hiva: Ceļojums Pagātnē
Buhāra un Hiva ir divas pilsētas, kas piedāvā unikālu iespēju iepazīt Uzbekistānas bagāto vēsturi un kultūru. Buhāra ar saviem intelektuālajiem un arhitektūras dārgumiem, un Hiva ar savu senatnes noslēpumaino burvību, katra savā veidā aizrauj un iedvesmo apmeklētājus. Šīs pilsētas ir kā divi dārgakmeņi, kas mirdz Centrālāzijas vēstures kronī, piedāvājot neaizmirstamu ceļojumu pa senajiem Zīda ceļa maršrutiem.
***
Tjan Šaņ Kalni: Dievu Kalni
Tjan Šaņ kalni, kas tulkojumā no ķīniešu valodas nozīmē “Debesu kalni” vai “Dievu kalni”, ir viens no visiespaidīgākajiem un noslēpumainākajiem kalnu masīviem pasaulē. Tie stiepjas pāri Centrālāzijas reģionam, šķērsojot Kirgizstānas, Kazahstānas, Uzbekistānas un Ķīnas teritorijas, radot dramatisku un krāšņu dabas ainavu.
Vēsture un Mitoloģija
Tjan Šaņ kalni ir apvīti daudzām leģendām un mītiem. Senās tautas šos kalnus uzskatīja par dievu mājvietu, un daudzi vietējie mīti un stāsti ir saistīti ar šo majestātisko kalnu ķēdi. Kalni ir bijuši arī nozīmīgs posms Lielā Zīda ceļa laikā, savienojot Austrumus un Rietumus un kalpojot kā patvērums ceļotājiem, tirgotājiem un svētceļniekiem.
Dabas Skaistums
Tjan Šaņ kalni ir pazīstami ar savu dramatisko skaistumu un dabas daudzveidību. Šeit var atrast gan augstus, sniegotus virsotnes, gan dziļas ielejas, kristāldzidrus ezerus un gleznainus ledājus. Augstākā virsotne ir Džengisčoka (Pobeda), kas sasniedz 7439 metru augstumu un ir viena no augstākajām Centrālāzijā.
Flora un Fauna
Tjan Šaņ kalni ir mājvieta daudzām unikālām augu un dzīvnieku sugām. Kalnos aug senie skuju koki, priedes un egles, kā arī daudzas savvaļas puķes un ziedi, kas pavasaros un vasarās piešķir kalniem spilgtas krāsas. Dzīvnieku pasaule ir tikpat bagāta, šeit dzīvo sniega leopardi, Ibex kazas, brūnie lāči un daudzas citas sugas, kas padara šo reģionu par svarīgu bioloģiskās daudzveidības centru.
Tjan Šaņ kalni ir iecienīts galamērķis alpīnistu, pārgājienu entuziastu un dabas mīļotāju vidū. Šeit ir daudz maršrutu dažādām grūtības pakāpēm, kas piedāvā iespēju izbaudīt kalnu skaistumu un piedzīvojumu garu. Populāri ir arī slēpošanas kūrorti, kas piesaista ziemas sporta veidu cienītājus.
Tjan Šaņ kalni ir ne tikai dabas brīnums, bet arī kultūras bagātību krātuve. Šeit dzīvo dažādas etniskās grupas, kas ir saglabājušas savas senās tradīcijas, paražas un dzīvesveidu. Vietējie iedzīvotāji ir pazīstami ar savu viesmīlību un draudzību, un ceļotājiem ir iespēja izbaudīt autentisku viesu uzņemšanu, tradicionālo virtuvi un kultūras pasākumus.
Tjan Šaņ kalni, ar savu majestātisko skaistumu, bagāto vēsturi un kultūras mantojumu, ir patiesi iespaidīgs dabas brīnums. Tie piedāvā apmeklētājiem iespēju piedzīvot neaizmirstamus piedzīvojumus un izbaudīt dabas krāšņumu, vienlaikus iedziļinoties reģiona vēsturiskajā un kultūras bagātībā. Tjan Šaņ kalni ir vieta, kur debesis satiekas ar zemi, radot apbrīnojamu harmoniju un mieru.
***
Augstāk aprakstītās vietas mēs apmeklēsim mūsu oktobra ceļojuma laikā!
Izrādās no Rīgas ir vairāki tieši reisi nedēļā uz Taškentu un varbūt šis ieraksts iedvesmos tur doties arī Tevi!
Ja vēlies to piedzīvot kopā ar mani, tad te ir programma un pārējā informācija: https://teletype.in/@heartway/pTspnvTKKvX
Esam!
Par iespaidu nozīmi un vērtību. Ceļojumi.
Mēs atrodamies laika periodā, kad notiek iekšēja un ārejā transformācija, restrukturizācija, gan individuāli, gan sabiedrībā kopumā. To var iztēloties, kā procesu, kad notiek pārvākšanās uz jaunu māju. Kāds no ģimenes aizbrauc pirmais, vēl krāso sienas un montē mēbeles, kāds krāmē mantas vēl vecajā mītnē, bet visi viens otram palīdz un atbalsta, jo vēlas jaunajā mītnē dzīvot kopā. Tas ir pakāpenisks process, kas prasa laiku un daudz sīku darbiņu, kas skar gan vecās dzīves demontāžu, atbrīvošanos no liekā, daudz organizēšanas, lai jaunajā vidē varētu turpināt savas ieceres. Tas ir laiks, kad tiek dzīvots uz divām mājām, divām vidēm, braukāts vēl uz veco darbu, bet bērns vests jau uz jauno bērnudārzu. Rakstu alegoriski, lai noraksturotu to laika periodu, kurā daudzi no tiem, kas ir manā lokā, atrodas šobrīd un vairāk vai mazāk atradīsies tuvākos divus trīs gadus.
Kādēļ es to rakstu? Jo daudziem šobrīd pilvērtīga dzīve ”jaunajā mājā” vēl nav iespējama subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ. Jaunā realitātes matrica ir vēl patukša, aktīva kustība tajā ir mazākumam. Taču gaidīt, kad beigsies ”mācību gads” vai ”darba līgums”, kaut paši no sevis atkarīgo jau esam izdarījuši (tas gan ir apšaubāmi, ka pilnīgi viss ir izdarīts), var radīt depresīvu sajūtu, jo dvēselei nav jaunas pieredzes. Impulsu, piedzīvojumu, krāsainības, sajūtu, emociju…
Jā, ir pašrealizācija- dvēseles mērķi un uzdevumi, kas uzdod virzības vektoru. Taču, ja realitāte ar šo vektoru vēl nav noformējusies, tad atliek otrs galvenais dvēseles pieredzes savākšanas veids, un proti- radošums visos tā veidos, sajūtas, emocijas, jaunas zināšanas, prasmes, un…iespaidi!
Jo pieredze vairāk atšķiras no iepriekšiegūtās, jo spēcīgāki iespaidi un dziļāk tie iespiežas dvēseles struktūrā, slīpējot tās unikālās šķautnes.
Kad cilvēki dodas piedzīvojumos, eksotiskos ceļojumos, izbauda neparastas garšas ēdienos, – dvēsele saņem šos iespaidu nospiedumus. Es ļoti to sajūtu saskaroties ar austrumu pasauli.
Krāsu un garšu salikumi, cilvēki, kultūra un valoda, mūzika- tas viss ir savādāk. Man kādreiz negaršoja indiešu ēdieni, kamēr nenokļuvu Indijā un vairs nebija variantu, – tagad man tie garšo. Tapat austrumu mūzika no sākuma var griezt ausīs un šīs skaņas var šķist nepatīkamas, taču arī tajā var sadzirdēt kaut ko neparastu un interesantu. Pat, ja šīs krāsas, garšas un skaņas nekļūs par manas dzīves sastāvdaļu, pieredzētās sajūtas pilnīgi noteikti papildinās dzīves pieredzes iespaidu buķeti! Tādēļ ceļojumi ir īpaši vērtīgi šajā laikā, kamēr tie ir vēl pieejami.
Ceļojumus organizēju jau 13. gadu, un pārsvarā tie ir bijuši ceļojumi ar meditācijām un praksēm, pēdējos gados piesaistot ķermeņa procedūras un speciālistus un īpaši piedomājot pie tā, lai budžets būtu visiem pieejams.
Dzīves garšas braucienus parasti izbaudu kopā ar ģimeni un draudzenēm. Taču patreizējā laika periodā ir impulss, šo formātu piedāvāt manam lokam, kas nozīmē, ka grupa veidosies no līdzīgi domājošajiem, kas iedod pievienoto vērtību jebkuram formātam. Dzīves garša, baudīšana ir arī par estētiku un komfortu, tādēļ šādiem ceļojumiem izmaksas vienmēr sanāks lielākas, toties iegūtās sajūtas, emocijas un iespaidi- nenovērtējami!
Plānotie braucieni
Mani vienmēr ir vilinājuši tuvie Austrumi un pašai priekšā stāv ceļojumi un Altaju (uz Beluhas kalnu) vēl dziļāk, un uz Pakistānu, kur atrodas K2, jeb Zemes pirmās čakras kalns, uz Elbrusu un Kailašu. Tāpat Mongolija, Kazahstāna, Kirgīzija ir manā ceļojumu sarakstā.
Taču ir vietas, kuras es vēlētos izbaudīt kompānijā. Pirmā mana ekspedīcija uz Uzbekistānu,- ideja par kuru radās pēc komunikācijas ar vietējo meiteni, kas ir ne tikai savas jomas profesionāle, bet piedāvā arī tagad aktuālo rīlmeikingu (video filmēšanu un montēšanu) tūres gaitā, rosināja turp doties jau šoruden.
Man gribējās salikt kopā gan jaudīgākās un skaistākās vietas, tādēļ programma ir nu ļoti bagātīga, pat ar vietējiem pārlidojumiem, lai visu paspētu, gan dzīves garšas konceptu, ar tējas ceremonijām, vietējo tērpu uzlaikošanu un dzīvošanu autentiskās, austrumnieciskās viesnīcās.
Grupu plānoju nelielu, tā būs daudzvalodīga, tādēļ aprakstu uzreiz taisīju krievu valodā, ko var ar tulkotāju iztulkot kādā vajag.
Savukārt, ziemu pavadīšu Bali un janvārī vai februārī organizēšu grupu, kuras pamatkoncepts būs savienošanās ar savu ķermeni. Dzīve garša+ ķermeņa procedūras un speciālisti. Esmu iepazinusi tur vairākus ļoti spēcīgus speciālistus, kas strādā ar fizisko ķermeni, bet pārzina arī psihosomatiku un ne tikai redz, bet arī strādā ar emocionālajiem blokiem fiziskajā ķermenī. Visi ir mediķi, viscerālie terapeiti, osteopāti utml. Šeit ir interesentu saraksts- pieraksties un saņemsi informāciju, kad būs zināmi konkrēti datumi (es tos pielāgoju pēc izdevīgākajiem avioreisiem).
Vēl šī gada septembrī ir mūsu organizētā Sala Rakeli Armēnijas tūre, kur pulcējas cilvēki no visas pasaules, lai kopā ar Salu piedzīvotu Rudens Saulgriežus tik senā un spēcīgā vietā. Es plānoju pievienoties tūres pēdējās dienās, kad būsim Ahpatā, – klosteru kompleksā ar fantastisku akustiku, kur dziedāsim Dievam un Pasaulei par godu… Dziedāt tur, – tas ir neaizmirstami!
Informācija par Sala tūri septembrī (20.09-1.10) ir šeit!
Nākamais mans Altaja brauciens ar grupu visdrīzāk būs 2025.gada septembrī, bet vēl viens Altajā plānojas kā retrīts radošā kanāla aktivācijai kopā ar kolēģi. Datumus vēl precizēsim. Te pulcējas tie, kam Altajs rezonē un es lieku dažādu informāciju par šo unikālo vietu uz pasaules kartes.
Tad vēl ir doma organizēt Dzīves garšas brīvdienas- īsos ceļojumus ar meitenēm nelielās kompānijās uz Stambulu un Pēterburgu. Abas šīs pilsētas man ir tuvas un katrā no tām es iegūstu ļoti daudz enerģijas. Tāds īss, garšīgs brauciens pēc resursa! Pēterburga būs par skaistumu un estētiku, arhitektūru, mākslu, grāmatām, varbūt kādu teātra apmeklējumu, par ļoti skaistiem un tematiskiem krodziņiem, braukšanu ar kuģīti pa kanāliem un par …īpašiem noslēpumiem. Savukārt, Stambula par austrumnieciskiem tirdziņiem, kas blakus mošejām, kuras noteikti ir jāapmeklē, Bizantijas impērijas enerģiju un …varbūt arī iepirkšanās pilsētiņas apmeklējums.. Pārpilnības enerģiju var uzsūkt arī netērējoties… Ja kāds no šiem plāniem Tev kaut kur norezonē, ieraksties interesentu sarakstā un es došu ziņu, kad zīmēsies konkrēti laiki!
P.s. Pēc daudzu cilvēku jautājumiem par iespējām tikt uz Altaju, Baikālu un citām KF teritorijā esošajām vietām, izlēmu ierakstīt audio par šo tēmu un izsūtīt pēc pieprasījuma. Rakstiet pm vai epastu uz sirdscels@sirdscels.lv un es nosūtīšu. Kā arī varu palīdzēt organizēt retrītus un ceļojumus grupām no 8 cilvēkiem.
Lai burvīga, iespaidiem pilna vasara katram!
Viss aktuālais: patreon.com/SirdsCels
Un patreon.com/SirdsCels
Kas notiek ar pasauli šobrīd?
No malas skatoties, šķiet, ka tā jūk prātā, ka cilvēki vairs nesaprot, ko dara citi un, ko dara paši. Nejūt sevi, nesaprot sevi, neredz šai pasaulei turpinājumu. Jo tādai, kāda tā pašlaik ir, turpinājums nevar nemaz būt. Tikai nobeigums.
Vai nu spēcīga transformācija un izmaiņas, vai beigas. Iekšēji tas rada stresu, – pat, ja ārēji viss ir daudz maz kārtībā, zemapziņa vai intuīcija zina, kas katram stāv priekšā.
Pa kādu scenāriju ieplānots iet tavai dvēselei? Vai tas būs duālās pasaules cilvēcīgo un dabisko vērtību degradējošais scenārijs, kuras murgu mēģinās aizvietot ar meta visuma piedāvājumu, vai apokaliptisks pasaules gala scenārijs?
Vai nopietna, sāpīga, iekšēja un ārēja transformācija, kas noraus veco patērētāja ādu un parādīs ”kur vēži ziemo”?
Kurš no šiem scenārijiem šķiet pievilcīgākais? Gribās tak pa vieglo un smuko… Kaut kā izšmaukt. Sēdēšu pieticīgs un rāms, varbūt ”proņeset”.
Vieglākais ir neko nedarīt, jo tad straume pati aiznesīs kopā ar vairākumu uz Eiropas vērtībās balstīto globālistu nosapņoto Jaunu Pasauli. Pat acis nepaspēsiet pamirkšķināt, ka jauno normālo bērni atnesīs mājās no skolas…
Ja kādam šķiet, ka notiks brīnums un šis scenārijs nepiepildīsies, tad tas ir samērā naivi, jo šo scenāriju atbalsta vairākums. Par ir arī tie, kas nav pret, starp citu, – piekrīt, klusējot. Drīzāk būtu jāuzdod sev jautājums, kuru scenāriju izvēlos es un, ko es esmu darījis, lai šis scenārijs manā dzīvē realizētos?
Vispārējs sastingums, ir tas, kā varētu noraksturot to, kas notiek ar cilvēkiem, kas kaut nedaudz ir atvēruši acis un sāk nojaust, kas notiek. Tā ir jau ieilgusi pozīcija, kad ir ieņemta nogaidošā neziņas poza pirms lēmuma: skriet, bēgt, slēpties? Un tāda tā jau ir ilgi- kādam jau otro gadu.
Pirms gala eksāmeniem, mūs atbalstīja no Augšas, stimulēja ar iedvesmu, enerģiju, entuziasmu iet, meklēt, attīstīties, augt un ir samērā naivi iedomāties, ka to mēs visu paši ģenerējām, tādi malacīši.
Nu jau kādu laiciņu Debesu Krāns ir aizgriezts, jo, ko kolektīvā cilvēce dara ar šo resursu? Pareizi! Draudzīgi pārvērš naidā, agresijā, karos, kurina šķelšanos, slavina perversijas, iznīcina vērtības.
Jums šķiet, ka tas neattiecas uz jums? Nekādus agresīvus vai šķeļošus komentārus tak nerakstiet soctīklos, karodziņus neviciniet… Bet, kas notiek iekšā? Domās? Nosodījums? Bailes? Vienaldzīgā augsti garīgā neitralitāte?
Dabiskās vērtības ir kļuvušas tik nepopulāras, ka jādomā, vai par to vispār drīkst izteikties, ja?
Protams, ka katram sava individuāla saruna ar savu sirdsapziņu un arī katru vērtēs šajā eksāmenu laikā individuāli. Gan pēc darbiem, gan pēc domām.
Ko mēs varam darīt šājā laikā,- lielā Blīkšķa priekšvakarā, ir atrast sevī spēku iziet no pasīvā sastinguma, un vismaz kaut ko darīt. To, ko varam tur, kur esam. Piemēram, aiziet paravēt dārzu… 🙂
Turpinājums nedēļu vēlāk…
Man pašai šķiet, ka vēlme kaut ko uzrakstīt vai pateikt publiski, vienmēr ir impulss, kā signāls, ka šī informācija vai enerģija ir kādam vajadzīga. Jo man nav raksturīga pastāvīga sevis ”strīmošana” sociālajos tīklos, man tas pat nepatīk un es nesaprotu tos, kas to spēj. Varbūt es varu saprast motivāciju, kas liek pastāvīgi par sevi atgādināt, lai noturētu jau tā informatīvi izlutināto un pārsātināto auditoriju, – grūtāk ir saprast, kā viņiem ir tam laiks un enerģija pastāvīgai savas dzīves realitātes šova rādīšanai. Tā ir tāda salipšana ar savu ierīci, ar pastāvīgu domu strīmu par saturu, par to, ka jāpadalās, ka jāieliek tajā kāda vērtība.
Man laikam pārāk vērtīgs ir laiks ar sevi. Komiski, bet man laikam vairāk laika aiziet meklējot, kur ir mans telefons, kad es par to atceros, nevis domas par to, ko ielikt sociālajos tīklos.
Tās sociālās programmas, kurās pavadām savu ikdienu, kas liek mums dzīvot pavirši (no vārda: pa virsu), bez dziļuma, jo tam vienkārši nav laika, tās reāli atvieno mūs no pašu dvēseles, un tas, it kā vērtīgais saturs, ko katrs mēģina pievienot saviem storijiem, lai tie būtu pietiekami aktuāli un noturētu/piesaistītu auditoriju, ir pliki mentāls. Tas bieži vien ir prāta izdomāts un notranslēts, nevis no dziļiem apziņas apcirkņiem, apceres un dievišķā pieskāriena rezultātā piedzimis, un, ja tas kādam var būt noderīgs, pievienojas arī iekšēja vajadzība dalīties ar citiem.
Šeit ir vairāk par to, kā tas notiek man, jo es jūtu, ka tā ir konkrēta enerģija, kas plūst papildus vārdiem un, ka ir cilvēki, kam ir jāsadzird šie vārdi un jāsaņem šī enerģija. Tādēļ nebrīnos, ka citiem blogeriem ar 15 000+ sekotājiem viņu laiviņos ir 8 skatītāji, bet citiem ar 2000 ir 200 skatītāju…
Šie impulsi dalīties man pašai dažreiz šķiet neparasti, tieši dēļ enerģijas un pasniegšanas veida, jo es reti rakstu provocējoši un asi. Pati es saprotu, ka tas ir nepieciešams kādai noteiktai auditorijas daļai, – ļoti iespējams, pat nelielai, taču tā nonāk tur, kur tia jānonāk.
Šādi teksti vai audio ne vienmēr atspoguļo manis pašas iekšējos procesus, kaut bieži gadās arī tā. Citreiz atnāk teksts, kas jāuzraksta un jāatdod.
Iepriekšējo teksta daļu rakstot, tā bija enerģija priekš vienaldzīgajiem. Tiem, kas piekusuši no visa un mēģina saglabāt savu enerģiju, fokusējoties prom no notiekošā tuvākajā apkārtnē, pat savā realitātē.
Līdzjūtīgs vērotājs un vienaldzīga strausa politika nav viens un tas pats. Mēs esam un paliekam daļa no visa, kas ir, no Veseluma no Dieva. Un, ja mēs iekšēji atvienojamies no veseluma, savu enerģiju sargājot, mēs esam kā šūna organismā, kas pasaka, ka kādā orgānā esošanis vēzis uz mums neattiecas. Mēs gribam no novājinātā organisma saņemt savu enerģijas devu savu dzīvības procesu un eksistences nodrošināšanai, bet no sevis neko ielikt, atbalstīt veselumu, nevēlamies.
Lūk, un tas ir tas process, kas tagad, organismam strauji novājinoties notiek. Kad katrai daudz maz veselajai šūnai vajadzētu mobilizēt pēdējos resursus, lai glābtu visu organismu un tādejādi arī pašai sevi, notiek mentāls un enerģētisks sastingšanas process, kad sevi it kā atvieno no tās pasaules, kas ir ļoti slima un tai ir maz resursu, ko dot visām tās daļām.
Lūk, tas ir tas, ko pieaugošās vienaldzības apstākļos, vajadzēja pateikt tai daļai, kas īsti paši nesajūt un nesaprot starpību starp mīlestības, labestības pilno, atbalstošo klātbūtni, kurā nav destruktīvās emocionālās iesaistīšanās aizejošās pasaules procesos, bet ir enerģētiska, atbalstoša sirds dalība visa organisma stabilizācijā. Ari iekšējo pozīciju, ar savu izvēli, ar sevis stabilizāciju, ar domām un lūgšanām, ar reālu darbību.
Tā ir ļoti smalka robeža, pa kuru jānoiet šajā laikā, tādēļ lieku reizi uzdot sev jautājumu, vai es tikai sargāju savu mazā cilvēciņa pasaulīti, savu jau tā nelielo resursu, vai es tomēr atceros, ka esmu daļa no Visa Kas Ir, un nesu gan atbildību, gan atveseļošanās potenciālu sevī.
Pievienojies Patreon un lasi/klausies vairāk:
Nākamais solis paplašinājumā- grāmata ”Magdalēnu Balss”
‘Esiet mierā, mani brāļi un māsas. Mēs esam Magdalēnas, un mūsos ir Izīdas gēns, lai atdzimtu un radītu jaunu ģenēzi, jaunu matēriju un jaunu “Ādamu un Ievu” – jaunu paaudzi, jaunu pasauli un jaunas debesis. Un tā tas ir.‘
Es ilgi nevarēju piesēsties šim vēstījumam, saprast, kā labāk to pasniegt, jo nevaru atdalīt sevi, savu personisko pieredzi un stāstu no šīs grāmatas satura, vēstījuma un ceļa, pa kādu šī grāmata pie manis (un tagad arī pie Tevis) ir nonākusi. Tik daudz ir sakritību un maģisku notikumu, kurus tā pa īstam var saprast un izvērtēt tikai atskatoties atpakaļ un savienojot līnijas vienā rakstā.
Es ļoti spilgti apzinos to sakarību virkni no manis pašas sarakstītās Latvietes Karmai, līdz šai grāmatai ”Magdalēnas Balss” un nedaudz vēlāk padalīšos arī ar Tevi un, ticu, ka Tu sajutīsi ”Dieva roku” šajā 12.gadu notikumu virtenē.
Šī ir otrā grāmata manā izdevējas pieredzē, kuru izdodu pati neizlasot, jo tā nav pieejama valodā, kuru es saprotu.
Magdalēnas Manuskripta tulkošanas procesā, es kartē meklēju tur pieminētos ģeogrāfiskos punktus un notika tāds mistisks savienošanās process, es iekšēji dzirdēju tādu saucienu, ka jādodas turp, vēl pirms grāmata ierauga dienas gaismu.
Kopā ar vēl 6 Magdalēnām es devos ceļā uz SanMarīdelaMeru, mazu pilsētiņu Dienvidfrancijā, lai saņemtu Marijas Magdalēnas svētību šai grāmatai un, lai pateiktos par visu, kas caur šo enerģiju ir pie manis atnācis un tapis man dots.
Gatavojoties ceļam, domājot par maršrutu, es meklēju informāciju gan par Marseļas apkārtnes vietām, gan par Bugaraša kalna (grāmatā atveide- Bigaraka kalns) vēl eksistējošo esēņu kopienu.
Kā jau noproti, meklējot precīzāku informāciju, es internetā uzgāju tieši šo grāmatu! Es lejuplādēju Kindle aplikāciju, lai to iegādātos lun ar tulkotāja palīdzību sāku savienoties ar to enerģiju, lasīt, pētīt un atkal tā pati Balss, kas mani aicināja uz Franciju un tā pati balss, kas manī skanēja, rakstot Latvietes Karmu, mudināja mani tulkot šo grāmatu!
Cilvēciski manī bija pretestība, jo grāmatu tirgus stagnē un izdot kaut ko šobrīd mazai izdevniecībai ir lieli ieguldījumi un liels risks, taču es nevarēju pretoties šai Balsij, kuru jau pazinu pēc vārda…
Šeit ir stāsts par to kā atnāca Magdalēnas Manuskripts un par piedzīvoto Francijā: https://intabluma.me/kadas-gramatas-stasts/
Pirmo tulkojuma daļu es lasīju pagājušā gada oktobrī un sajutu, cik ļoti klātesošas ir arī Ješua nestās Kristus enerģijas, kā tās iniciē manā dzīvē un apziņā jaunu posmu, jauna līmeņa vienotības apziņu un, lai arī grāmatā ”Magdalēnu Balss” ir ļoti daudz informācijas par Pasaules Mātes enerģiju atgriešanos, par Magdalēnas Kodu aktivāciju sievietēs, taču man, īpaši pēc Magdalēnas Manuskripta izdošas (lasīju es to 11 gadus iepriekš), sakrālās vīrišķās enerģijas klātbūtne, kā Ješua kļuva daudz izteiktāka, pazīstamāka es sāku vairāk apzināties to kopdarbu, kas mums kā sava dzimuma pārstāvjiem šeit ir jāienes, jātrasformē, jādziedina. Un, tās prakses, kas agrāk Meiteņu Dienas (aprakstītas Latvietes karmā) un bija vērstas uz dievišķā sievišķā dziedināšanu, tagad manī ir transformējušās, aktualizējušās un saucās ”Magdalēnas prakses” Tās gaida vēl savu laiku, lai sākt dīgt tās Gaismas sēklas, ko nes tajā skaitā arī šī grāmata.
Lasot grāmatu, es apzinājos, cik ļoti novienkāršots un noīsināts ir vēsturiskais Ješua! Cik ierobežoti ir mūsu pašu izskati un izpratne ne tikai par Viņa dzīvi un misiju, bet arī vispār par to, kas ir garīgā izaugsme, kas ir kalpošana!
Lasot par esēņu kopienas dzīvi un ikdienu, klausoties magdalēnu stāstos, brīžiem šķita, ka mēs te tā virspusēji rotaļājiemies ar vārdiem garīgā izaugsme, meistarība, vienotība, apzinātība…
Es biju tikai garāmejot dzirdējusi par Annu, Mātes Marijas mammu, kura ir šīs asins līnijas, kas nes sevī Kristus enerģiju, Pirmmāte. Viņa gatavoja sevi vairākus simtus gadus, veicot nopietnus rituālus, lai spētu atjaunot savu fizisko ķermeni un pati sasniegtu to līmeni, lai spētu gaismā ieņemt to, kas nāks kā Avatara māte. Viņai pašai bija jāiemācās nomirt un augšāmcelties, lai šīs zināšanas nodotu savam mazdēlam.
Ja lasi angliski, silti iesaku izlasīt tās pašas autores pirmo grāmatu ”Anna, Jēzus vecmāmiņa”, jo tur šīs rituālās prakses ir aprakstītas, kā arī liela daļa garās Annas dzīves.
Biju tikai garāmejot dzirdējusi arī par Jēzus Indijas un Anglijas periodiem un to, ka īstenībā viņš ne tikai augšāmcēlās pēc nāves garīgajā ziņā, bet arī fiziskajā, un nodzīvoja vēl 40 gadus uz Zemes, tikai viņam vajadzēja slēpties… Arī tas, ka Marija Magdalēna ir nevis viena sieviete, bet vairāku sieviešu koptēls, manī vispār neizraisīja nekādu pretestību vai šaubas. Jo dziļi sevī es biju gatava šai informācijai.
Bez Magdalēnas Manuskripta un vēl virknes citām, tajā skaitā tantrisko prakšu sakrālo rituālu aprakstu grāmatām, es jau zināju, ka mīlestība pastāv ārpus sociālajiem aizspriedumiem un kalpošanas misija ir primāra. Esēņu kopienā tikai dažiem bija vairākas sievas vai vīri, lielākā daļa bija monogāmās attiecībās, bet arī ļoti liela daļa dzīvoja celibātā. Taču, no jau sāku stāstīt Tev priekšā…
Pats Magdalēnu jēdziens ir attiecināts uz cilvēku, kas nes sevī Magdalēnas Gaismas Kodus, ir inciēts šajā vai citās dzīvēs Izīdas, Magdalēnas ordeņa vai citās Pasaules Mātes (Dižās Mātes, Lielās Mātes, Visuma Mātes utml.), sievišķā kulta enerģijās. Šis jēdziens var attiekties gan uz sievietēm, gan vīriešiem, kas kalpo Dievišķajam Sievišķajam.
Ja pirms Magdalēnas manuskripta izdošanas man nedaudz trīcēja sirds, jo neziināju, vai auditorija būs gatava gan šādai Ješua dzīves interpretācijai, gan daudzo seksuālās enerģijas prakšu klātbūtnei, tad tagad, lai arī nedaudz raizējos par finansiālo pusi, esmu pilnīgi droša par šīs grāmatas vērtību, misiju un to, ka tā nāk vietā un laikā.
Šajā grāmatā ir ļoti daudz gaismas, ļoti daudz vieduma, transformējošas un ļoti spēcīgi paplašinošas enerģijas un man pašai tik ļoti ir salicies mans personīgais stāsts šajā visā…
Es labi atceros 2012.gada vasaru, kad saņēmu pirmo aktivāciju no Magdalēnas, lasot Magdalēnas Manuskriptu un tai sekojošo transformāciju, kas atvēra kanālu ar Pasaules Mātes enerģijām.
Kā atnāca sieviešu prakses un, kā sekoja šīs enerģijas ielikšana grāmatā ”Latvietes Karma”, kura tika burtiski nodiktēta un, kuru pēc nodrukāšanas es pati ar izbrīnu lasīju. Toreiz es vēl nemācēju šo enerģiju nosaukt vārdā.
Tālāk sekoja ilgais ceļš, ar virkni attiekumiem, Magdalēnas Manuskripta izdošas tiesību iegūšanai. Man ir sajūta, ka ar Latvietes Karmu es gatavoju augsni, jo tā bija vienkārša, teju visiem viegli uztverama informācija, bet jaudīga transformējoša enerģija. Bija vajadzīgi desmit gadi, lai ”negaidot”saņemtu Magdalēnas Manuskripta izdošanas tiesības. Un tagad jau nākamais solis dziļumā – Magdalēnu balss!
Gan jau tās nav beigas,- ir vēl pāris grāmatas, kas mani dziļi uzrunājušas, un, iespējams, tiks izdotas nākotnē, jo šīs enerģijas ienešana ir daļa no manas misijas šeit uz Zemes.
Pašlaik grāmata dodas ir ceļā uz tipogrāfiju un tiek saskaņotas pēdējās vāka maketa detaļas. Taču šobrīd, es aicinu Tevi pievienoties Magdalēnas Cilts kontam, kurā likšu citātus, kuri jau sāks savu darbu- es tam ļoti ticu!
Es būšu pateicīga katram, kas pievienosies gaismas sēklu sēšanas talkā, daloties ar citātiem un informāciju par grāmatas tuvošanos!
https://www.instagram.com/magdalenascilts/
”Kādu dienu varbūt dosities uz mazo baznīciņu pie Lielās jūras (Senmarīdelamerā, netālu no Marseļas), kur man par godu ir uzstādīta skulptūra/statuja. Bet ziniet, ka tā ataino daudz vairāk nekā vienkāršu meiteni vārdā Sar’h. Kad staigājat pa vietām, pa kurām esmu staigājusi es – vietām šajā jaukajā Zemes dārzā, ko mana ģimene mīl un kopj no vienas apzinātas inkarnācijas līdz nākamajai – apzinieties Gaismas sēklas, ko visur esam iesējuši. Tā pati Gaisma ir iesēta arī jūsos, jo mūsu ģenētiskie kodi un augšupejošās Zemes frekvence ir jūsu kaulu elementos.
Saskaņojieties un sajūtiet, ka mēs vienmēr esam jūsu tuvumā – nesdami jūs un visu dzīvību savās rokās. Nebrīnieties, ja brīdī, kad būsit pilnībā atcerējušies, kas jūs esat, atklāsiet, ka savās rokās arī nesat aizmigušos, kuri arī varētu izvēlēties atmosties.
Es pateicos par jūsu maigajām rūpēm un meistarīgo veidu, kādā ļāvāt man paust manu vēstījumu.
Es sūtu skūpstu no savas svētvietas pie Lielās jūras. Es sūtu to uz dūjas spārniem. Es sūtu bezgalīgas lūgšanas, lai mans mīlestības un miera skūpsts atrastu vietu katra cilvēka sirdī.
Lai Gaisma, ko dzīvoja un joprojām dzīvo mans tēvs, ir redzama visu acīs. Lai mēs visi atrodam šo Gaismu sevī un neuzlūkojam citus kā vairāk vai mazāk dievišķus.
Lai mēs kā vienota ģimene sadodamies rokās mierā, būdami brāļi un māsas.
Lai mēs, kā māsas un brāļi Magdalēnas, atmostamies un atrodam savu balsi.
Lai mēs iepazīstam un izdzīvojam mīlestības spēku – vislielāko no spēkiem, kas veicina nepieciešamās pārmaiņas. Mēs esam revolucionāri pārmaiņu nesēji un katalizatori – tādu pārmaiņu, kas veicina harmoniju, brīvību un vienotību.
Iedegsim no jauna savus lukturus, lai rādītu ceļu un apvienotu tos visus vienkopus, lai tumsā mirdzētu gaisma visā tās pilnībā. Mēs kā Magdalēnas izstarojam Tēva Bezgalīgo Gaismu un skandinām Mātes skaņo Balsi – tālumā parādīdamās kā Magdalēnas tornis, kā to vienmēr esam darījušas senākos laikos.
Tā ir mana lūgšana. Es nosūtu to ar skūpstu uz visām šīs jaukās Zemes vietām, uz debesu un pazemes valstībām. Rodiet patīkamu mieru manas sirds apskāvienos.
Āmen un Āmen. ”(Sāra (Sar’h) Ješua un Marijas no Betānijas (MM) meita)
Uzsākam grāmatas iepriekšpasūtīšanu!
Īpaši liela pateicība tiem, kas ir gatavi tās aptuveni 3 nedēļas pagaidīt, jo tas ļauj mums prognozēt tirāžu un samazināt riskus, bet jums to iegādāties par zemāku cenu!
Katrs, kurš iegādāsies, tiek aicināts grupā, kurā būs informācija par saņemšanas vietām Rīgas centrā, Pārdaugavā un Jelgavā, kā arī šajā grupā katru dienu es likšu citātus un gaismas vēstījumus no grāmatas, kuri sāks savu darbiņu ar katru no mums…
Grāmatas iegāde šeit:
https://intabluma.me/gramatas/
P.s. Grāmatas vāks var atšķirties no attēlā redzamā
Maģiskā domāšana, kritiskā domāšana, ezotērika un garīgums
Viens no vērtīgākajiem lēmumiem šobrīd būs apzināta būtiska informatīvo produktu patēriņa ierobežošana, tādejādi gan parūpējoties par savu mentālo tīrību, gan enerģijas resursu, gan atslēdzoties no dažādiem destruktīvajiem egregoriem.
Īstenībā, ja es vēl pagājušogad daudz runāju par atpazīšanas mācībstundām, kad caur daudz un dažādiem avotiem tika doti tā saucamie dubultie vēstījumi, elementāru patiesību mērcītē, vairāk vai mazāk manāmi piejaucot maldinošas sastāvdaļas.
Tad tagad visās jomās informācijas lavīnās paustās ”patiesības” kļūst vienkārši absurdas!
Vai tie būtu politiķu lēmumi, vai visdažādāko sfēru ezotēriķu murgi. Es atvainojos par aso toni!
Jā, lai arī pati skaitos no šīs sfēras, man bieži gribās aizpiest ausis no tā absurda teātra, ko atskaņo tik daudzi. Pat tie, kas agrāk šķita samērā sakarīgi.
Kā notiek meistaru ”novešana no ceļa” caur ego struktūrām, es jau dalījos kādā audiopodkāstā Patreonā. Kā es to redzu, kā tas notiek un kādas mācības caur to ir pašiem meistariem un viņu sekotājiem.
Kā parasti pirmās izķēra lielās zivis, tagad ar smalkāku sietiņu absurdu padarot redzamāku, -mazākās. Domāju, vairākums manu lasītāju, alegoriju sapratīs.
Piedāvājot ar vien smieklīgāku, fantastiskāku, maģiskāku, pretrunīgāku informāciju, izskatās, cilvēki tā vietā, lai ieslēgtu elementāro kristisko domāšanu, kuru ejot garīgo ceļu nevajadzētu pazaudēt, ieslīgst kāda fantāziju radītā vienradžu, drakonu un visdažādāko maģisko personāžu pasaulē. Aizmeditējot prom no savas neapmierinošās realitātes.
Es tagad neteoretizēšu un necentīšos izklāstīt savu smalkās pasaules redzējumu, jo tie, kas iet tepat blakus, tāpat to zina. Pie tam, ja kāds kaut ko ir izfantazējis, tad tas jau eksistē, kaut arī tikai kāda fantāzijā. Un galu galā ticība formē individuālo realitāti. Lai nu katrs dzīvo tajā. No vienas puses, no otras…varbūt par to tomēr ir jārunā…
Ja infočigāni, kas tirgo vēlmju un manifestācijas marafonus ir vienkārši saprāta līmeņa tests, tad maģiskā domāšana ir ne tikai psiholoģisks fenomens, bet arī šī laika epidēmija.
Ticība, garīgums, izpratne par dievišķo dimensiju, smalkās pasaules uztvere (personīgā), kopā ar kvalitatīvām zināšanām, apzinātu un atbildīgu rīcību, ir nobriedušas personības dabisks evolūcijas process. Jo meklējumi un prakses sākas no dziļa dvēseles impulsa.
Šeit nav tik būtiska reliģiskā piederība, uzskatu kopums, individuāla pasaules uztvere un interpretācija. Tas viss var atšķirties starp dažādiem cilvēkiem, reģioniem un kultūrām.
Pieaudzis cilvēks sapratīs, ka atšķirībā no bērna, ledusskapis pats nepiepildīsies un brīnumu pasaule nematerializēsies pati no sevis. Tā ir bērna izpratne, ka naudu dod bankomāti, bet ēst var dabūt atverot ledusskapi.
Tieši bērni ir tie, kas tic Ziemassvētku vecītim, zobu fejām un sapņu prinčiem. Un, tieši iekšējais bērns ir tas, kurš vēlas izslēgt kritisko domāšanu, aizraujas ar visu brīnumaino, līdz galam neizprotamo, apslēpto… Un tic, tic…
Pieaudzis cilvēks paplašina savu redzējumu vispirms ar zināšanām, tad ar praksēm un caur savu izpratni un garīgajiem pieredzējumiem, pamazām arvien vairāk savā dzīvē iekļauj šo smalko dimensiju, izvēloties, kas der un kas neder, kas strādā, kas nestrādā, kas padara dzīvi priekpilnāku, pilnīgāku un harmoniskāku, bet pašu par labāku un mīlošāku cilvēku, un, kas ir tikai aizraujoši māņi. Un, varbūt pat ne māņi, vienkārši, ezotēriskās plašpatēriņa preces, kas kā raibā Austrumu tirgū ir krāsainas, interesantas, tās gribās iegādāties, bet, reāli padomājot, tāpat tās tieši tev nav vajadzīgas šobrīd, tikai iztērēsi resursu un tās putēs kādā tālā plauktā…
Pieaudzis cilvēks saprot, ka ir pieaudzis un, ka brīnumus spēj radīt pats. Sperot konkrētus soļus un veicot konkrētas darbības. Viņš saprot, ka par savu dzīvi ir atbildīgs tikai un vienīgi pats, bet garīg;a dimensija ļauj vairāk izprast sevi, savu savienojumu un dvēseli, lai šo savu unikālo ceļu un virzienu sajustu.
Nekādi manifestācijas maratoni nepalīdzēs infantilam bērnam kļūt par miljonāru, jo, radītspēja tiek dota tikai tad, kad ir briedums un atbildība. Tas ir dabas likums.
Visu šo savu ceļu ezotēriskajā virtuvē un tēmas aprakstīju Pārcelāja Dienasgrāmatā 2020.gadā un vēl pēdējie ekseplāri ir iegādājami grāmatnīcās, tomēr toreiz nebija ne uz pusi tik traki, kā man tagad viss izskatās šodien.
Ticēt brīnumam, tas ir ticēt savam vēl neatklātajam potenciālam, ticēt pasaulei un Dievam! Nevis kaut kam ārpus tevis..
Mēs taču esam atnākuši uz dualitātes pasauli mācīties par balansa meistariem, nevis zvāļoties no viena grāvja otrā, izvēloties ateisma un materiālisma pusi, jeb aizbēgot garīgajās dimensijās. Vai vēl trakāk sapinoties ‘garīguma’ subproduktu labirintos.
Mērenību, saprātīgumu, spēju domāt un izdarīt izvēles pašam taču neviens nav atņēmis, vai ne?