Kategorija: Visi

Publicēts

Dziesmas un balss mistērija

Šodien pastāstīšu savu stāstu par balsi, par skaņu, par dziesmu… un to maģiju manā dzīvē.

Es nelabprāt atceros savu bērnību, jo tur bija daudz asaru un pārdzīvojumu, bet, ja man jāpasaka, kas izkrāsoja un ļāva man iziet cauri bērnības grūtumam, tas tās bija divas lietas- dziedāšana, kuras laikā mana dvēselīte varēja izpausties un es sajust to, un grāmatu lasīšana, lai arī tas bija jādara slepus ar bateriju zem segas, un bieži par to abi ar brāli norāvāmies.

Mūzika bija tā, kas mani saviļņoja, pacēla un aiznesa citās matērijās, kurās es sajutos vieglāk un laimīgāk, nekā uz Zemes. Es klausījos un vēl tagad klausos dažādu mūziku, šobrīd jau smalki jūtot nianses un vibrāciju ietekmi uz savu stāvokli. Daudzi cilvēki intuitīvi izvēlas mūziku, kas dziedina, paceļ, iedvesmo, priecē, jo skaņas un mūzika ir dziedinoša vibrāciju terapija ķermenim un dvēselei.

Tāpat es vienmēr tiecos uz vietām, kur dzied. Vai tas būtu ansamblis, koris vai dzimšanas diena ar dziedošiem galda biedriem 🙂

Vēloties dziedāt, bet neatrodot sev atbilstošus formātus, reiz ap 2010.gadu ierakstīju ”Draugiem.lv” ierakstu par šo savu vēlmi. Tā radās ansamblis ”Kamenes” Jelgavā, kurš mēģināja Sv.Jāņa baznīcas telpās un akustikā, pateicoties mūsu pacietīgajai vadītājai, kura vadīja arī baznīcas ansambli. Pamazām mūsu vēlme dziedāt priekš sevis paplašinājās un radās impulss augt, mācīties un dalīties, kas vainagojās ar labdarības koncertu baznīcas ērģeļu atjaunošanai, pieaicinot arī citus māksliniekus.

Pāris gadus vēlāk jau Rīgā tādu pašu ierakstu ieliku feisbukā, un radās Mistēriju Koris (nosaukums saistās ar pasākumiem, kurus organizēju daudzus gadus), kur skaistās mūzikas skolas telpās katru pirmdienas vakaru sanāca līdz 45 dalībnieku, bet muzikālo pavadījumu un vadīšanu pamatā deva Vītolu ģimene.

Dziedošajai Vītolu ģimenei manā dzīvē ir bijusi ļoti liela loma. Viņus paaicināju vienam no saviem pirmajiem pasākumiem dziesmotā lauka turēšanai, un mēs satuvinājāmies arī dvēseliski. Jānis un Dace man deva to vecāku enerģiju un sajūtu, kas man bija ļoti nepieciešama laikā, kad es dziedināju savu iekšējo bērnu un strādāju ar vecāku tēmu. Nemaz nerunājot par to, ka tieši viņi manā dzīvē ienesa TautasDziesmu. Es uzzināju, ka bez Pūt vējiņi un Liku bēdu zem akmeņa, ir tūkstošiem melodiju un sakrālu vārdisku formulu, kuras ceļ, dziedē, stiprina, aizsargā, savienoties ar garīgajiem līmeņiem. Es atradu savas formulas, sev rezonējošākās melodijas un, kopš tā laika šīs tautasdziesmas ir daļa no visām manis radītajām garīgajām praksēm.

Nākamais lielais pavērsiens manā garīgajā ceļā, balss kā instrumenta dziļākā atklāšanā, notika Armēnijā. Pirmo reizi, kad es spēru soli uz Armēnijas zemes, tas notika vakarā pie Ahpatas klostera. Tas jau bija slēgts, taču mēs atradām atslēgu turētāju, kura mūs ielaida jau patumšajās telpās. Sakot pirmo vārdu, telpā esošā akustika mani burtiski paralizēja! Neko tādu nebiju piedzīvojusi! Bija sajūta, ka te drīkst tikai dziedāt… Un es sāku dziedāt. Spontāni, to dziesmu, kas iekšā skanēja tajā brīdī. Zinu, ka citiem tā nav, bet manī vienmēr skan kāda melodija. Citi pievienojās un tas bija tik saviļņojošs, maģisks, pārņemošs pārdzīvojums, dvēselisks lidojums, kura laikā skrēja tirpiņas, bira asaras, bet es sajutu, ka nokļūstu paplašinātā gaismas stabā, kas izrauj manu apziņu citos plānos, bet caur mani sāk plūst enerģija, ko nekad neesmu sajutusi iepriekš. Ka es vibrēju, ka sirds mana paplašinās, ka robežas starp realitātēm izplūst, ka burtiski šķiet, ka ieslēdzas prožektori un gaisma pārņem krēslaino telpu…

Ir pagājuši 11 gadi kopš tā brīža, tā vieta ir mani pieņēmusi kā savējo, šie procesi turpina notikt ar klātesošajiem jau apzinātāk un es jau zinu, kādēļ mēs tur nonākam. Mazais ciematiņš augstu kalnos gaida pavasarus un rudeņus, jo zina, ka atkal latviešu dziesmas skanēs klostertelpās un smaidīgas meitenes un puiši pārpludinās ieliņas, sakot priecīgus ”Barev dzes (labdien!), viesnīcas saimnieki, kas jau kļuvuši par tuviniekiem, ar īpašu attieksmi un brīnumgardu ēdienu lutinās manas grupas.

Un mēs dziedāsim atkal un atkal. Dziedāsim, lai dziedinātu un atvērtu savu sirdi, jo ar aizvērtu sirdi ir grūti dziedāt. No rītiem dosimies uz klosteri, lai ievibrētu dienu ar lūgšanām un sakrālajām tautasdziesmām, lūgšanām un meditāciju. Pēc klusuma meditācijas, sēžot baznīciņā vai pļavā, ar skatu uz varenajiem kalniem, dosimies ikdienas takās. Kalnos šo taku ir daudz- viena skaistāka par otru, pēc katra līkuma liekot atkal un atkal aizrauties elpai, ieraugot kārtējo skatu, taču galvenais mērķis šai iešanai ir randiņš pašam ar Sevi. Lielākoties tā arī šeit retrīti ir saukušies- Satikšanās ar sevi.

Vakaros mēs pulcējamies pie kamīna vai ugunkura, vai sēžam kraujas malā, vērojot saulrietu un atkal dziedam. Tad ļaujam atnākt tām dziesmām, kas priecē un sirdi silda, atdodot godu mūsu dižo komponistu sirds dziesmām.

Es nezinu, kāda prakse (un priekš manis dziedāšana ir spēcīgāka garīgā prakse) vēl tik spēcīgi savieno cilvēkus. Pirmās taktis- un visi jau ir vienā frekvencē, vienā ritmā, vienā skaņā… Un sirdij, lai cik tā apmulsusi un nedroša, nekas neatliek…tā atdodas, atveras, sekojot balsij.

Ne velti visās garīgajās tradīcijās ir šie dziedājumi- korāļi, mantras, kirtans, – nav svarīgi nosaukumi, ir svarīgi, ka šī garīgā prakse ir spēcīgi strādājusi visos laikos un visās kultūrās. Mūzika ir valoda, kas apiet prātu un trāpa pa taisno sirdī, – tie ir vārdi, kuriem autoru neatceros, bet nevaru nepiekrist.

Par balsi un dziedāšanu kā terapiju ir sarakstīts un runāts daudz. Tās nav tikai darbs ar sirds čakras atvēršanu, jo skaņa vibrē visā ķermenī, tā strādā šūnu līmenī paceļot vibrācijas, jo dziedot mēs ļaujam izpausties dvēselei, tā priecājas un šis prieks mūs piepilda un ceļ. Mūsu uzdrošināšanās izpausties šķīdina kakla čakru blokus, kas ir ļoti daudziem cilvēkiem, kuru balss ir bijusi apspiesta. Te nav runa tikai par to, ka kāds pateicis, ka labāk nedziedi, vai, korī neesi paņemts. Nē, te ir ļoti daudz mazvērtības un bērnības traumu, kas ir nobloķējušas spēju sevi izpaust. Izpaust savus talantus, savas spējas. Izpaust sevi, aizstāvēt sevi, nospraust savas robežas, izrunāt un apliecināt sevi. Psihoterapeits ir labs instruments, bet balss terapija ir vismaz tikpat efektīva, tā šķīdina blokus un attīrīšanās nes tūlītēju atbrīvošanos. Saprotošā un pieņemošā savējo vide, spēka vietas un pēc sakrālās ģeometrijas principiem būvētās celtnes radītā enerģija, spēcīgi dziedina.

Vēl viens ļoti būtisks aspekts kopējai dziedāšanai ir Vienotības Lauks. Caur vienošanos kopējā dziesmā, mēs savienojamies ar visiem saviem aspektiem, viens ar otru, ar Dievu. Vienotības lauks, tas iezīmē mūsu visu izaugsmes un garīga ceļa galveno vektoru- atgriešanos pie apziņas par visa vienoto dabu. Pie Vienotā Likuma. Ja mēs to darām apzināti, ar nolūku, savienojoties ar saviem Dievišķajiem Aspektiem, Pavadoņiem, mēs nekad vairs nebūsim iepriekšējie.

Taču pāri visam strāvo prieks! Pat, ja no rīta esi bijis transformatīvos procesos, vakaros jau kopā izdziedies no sirds! Dziedi par rozā sapņiem, un dvēsele šūpojas priekā…

Es gaidu atkal aprīļa beigas, jo tad kalnos vējo ziedošo savvaļas plūmīšu smarža, kas kā rozā un baltas kupenas noklāj kalnus, gaidu, kad ziemas nogurdinātie ķermenīši tiks lutināti ar pirmajiem kalnos saaugušajiem savvaļas sparģelīšiem, gaidu to brīdi, ka atkal sajutīšu šo pavisam īpašo Debesu pieskārienu, mirkli pirms nākamā brīnišķīgo dvēseļu grupa izdziedās pirmo takti un… notiks kārtējais brīnums… Tik īpašs un neatkārtojams katrai dvēselei, kas ir pateikusi sev jā, lai šeit nokļūtu…

Skanoši un dziedoši mirkļi: SPIED ŠEIT

Informācija par nākamo retrītu: SPIED ŠEIT

Publicēts

Adopcijas ceļš

Šo rakstu man atsūtīja Viktorija, sieviete, kuru pārdzīvojumi un zaudējumi pulējuši kā dimantu. Es to sajutu jau pirmajā reizē, kad pamanīju viņu kāda semināra dalībnieku vidū.

Vienā nopēdējiem ēteriem pacēlās adopcijas tēma, kā rezultātā Viktorijai radās impulss padalīties ar savu noieto ceļu, gan pārdzīvojumiem šajā ceļā. Tēma, kuru patiesi izprast un, ar kuru padalīties var tikai tas, kas pats to ir izgājis. Un turpina iet mūža garumā.

Labklājības ministrijas dati un saraksti par adopcijas rindām. Kad tiks piešķirts no ministrijas reģistrācijas numurs, failos pēc tam varēs sekot arī savai virzībai rindā: https://www.lm.gov.lv/lv/adopcijas-pieteikumi

Mēs adopcijas procesu uzsākām gandrīz četrus gadus atpakaļ, bet domāju, ka nekas daudz nav mainījies. Uzreiz gan teikšu, ka šis ceļš nav viegls. Nē, ne jau papīru ziņā vai naudas, bet tieši psiholoģiski grūti. Mēs saskārāmies ar negatīvu pieredzi gan bāriņtiesā, gan no ārstiem, gan arī sabiedrības. Sabiedrība pati nepieņem adoptētus bērnus, jo valda uzskats, ka adoptēts, tātad uzreiz būs izmantotājs, noziedznieks utt. Diemžēl vispār ģimenes, kuras vēlas adoptēt bērnu, ir pilnīgā informācijas vakumā. Gan pašā sākumā, gan procesa vidū, gan arī pēc tam. Neviens neko nesaka, ja nepajautā un arī ja pajautā, tad pārsvarā kaut ko vispārīgu atbild. Visam ir jāiet cauri pašam, jātaustās kā pa miglu. Vai ir kādas palīdzības, kāds ir atbalsts no valsts, pabalsti utt. Varbūt tieši tāpēc vajadzētu par šo visu runāt vairāk, izveidot varbūt atsevišķi kādu atbalsta grupu, kur dalās pieredzēs un iedrošina citus, jo vispār šī ir tabu tēma, sabiedrībā nesaprasta, bet domāju, ka tieši dēļ informācijas trūkuma. Bet par visu pēc kārtas.

Sākumā ir jāaiziet uz savu Bāriņtiesu un viss jāizrunā, tur jau arī pateiks, kādi ir nepieciešamie dokumenti. Būs iesniegums no jums. Iesniegumā jānorāda kāpēc vēlaties adoptēt bērniņu, cik vecu utt. Jo plašāk sarakstīsiet, jo lielākas iespējas būs. Piemēram viens vai divi (trīs) vienas ģimenes bērni, dzimumam nav nozīmes, vecums (ja vēlas līdz trīs gadiņiem piemēram, tad labāk norādīt līdz trīs ar pus, kaut šim arī laikam nav nozīmes, jo piedāvāja dažāda vecuma). Tad vajadzēs izrakstu no ģimenes ārsta, man liekas, ka bija standarta analīzes, par rentgenu neatceros un izziņa no psihiatra un narkologa (šī bija dārgākās, bet nu arī ap 25€) Un vēl jāapmeklē abiem psihologs, to var protams par maksu, bet vispār tas ir valsts apmaksāts, tik jāpagaida rinda. Man šis bija visjautrākais pasākums, jo psihologiem īsti neticu, tad nu izspēlējos pēc sirds patikas, uzrakstīja, ka man daudz problēmas, bet slēdzienu neviens tāpat neņēma vērā. Un tad vēl no Bāriņtiesas nāk uz mājām pāris reizes pārbaudes, pirms tam protams brīdina. Ar kaimiņiem un darba kolēģiem paldiesDievam neviens vairs nerunā. Tad ar visiem dokumentiem atkal uz Bāriņtiesu un viņi nosaka sēdes datumu. Uz sēdi jau jāierodas kopā ar vīru (ja adoptējat kopā bērniņu). Sēdē jau visu atkal izrunā, precizē informāciju par bērniņu. Pēc Bāriņtiesas sēdes dokumenti tiek nosūtīti uz Labklājības ministriju un tad jau tiek piešķirts rindas numurs. Kaut kādā brīdī vēl ir obligāti jāapmeklē kursi adoptētājiem/ audžuvecākiem, kursu arī apmaksā valsts. Es vairs precīzi neatceros vai šie kursi bija pirms tās sēdes vai pēc, man vairāk liekas, ka pēc un dokumentus par kursiem jau atsevišķi nosūtīja un ministriju. Pēc kursiem bija prakse, viena vai divas dienas kopā ar audžuvecāku vai bērnu nama bērniem. Tur varēja izvēlēties. Sākumā rakstīju, ka saskārāmies pārsvarā ar negatīvu attieksmi, tad tajā brīdī, kad nokļuvām kursos un jau starp tādiem pašiem cilvēkiem, palika vieglāk, jo bijām starp savējiem, vairs nejutāmies kā nenormālas baltās vārnas. No tuvākajiem mums īsti neviens nezināja, man tik pāris draudzenes, pat vecākiem kā caur puķītēm to pasniedzām. Mēs paši katru dienu likām soļus nezināmajā, prāts darīja savu un pa galvu tā jau malās šaubas. Bet sirds gāja savu ceļu, ka tas ir pareizi.

Bet nu tālākais process ir gaidīšana, kad visi dokumenti ir iesniegti ministrijā un piešķirts kārtas numurs, sāk arī sūtīt informāciju par bērniņiem. Bet nu kārtība ir tāda. Piemēram, jūs būsiet sākumā 50 rindā, atsūta info par bērniem, jūs redzat, ka jā, ir jūsu un nosūtat piekrišanu. Ministrija par iepazīšanos ar bērnu nosūtīta informāciju diviem pirmajiem no visas rindas, kuri izteikuši savu vēlmi. Piemēram no tiem 50 pāriem, pieteicās 20. Diviem pirmajiem nosūta jau sīkāku info (pārējiem nekādas atbildes nesniedz), ja viņi atsakās, tad jau nākamajiem diviem utt. Rindas sarakstu var redzēt, bet nevar zināt cik pāru uz katru bērniņu ir uzrakstījuši atbildi. Mēs gaidījām nedaudz vairāk kā trīs gadus. Aizmirsu piebilst, ka nokārtotajiem dokumentiem ir derīguma termiņš trīs gadi (dod vēl kādu brīdi dokumentācijas atkārtotai nokārtošanai), ja šajā laikā pie bērniņa netiek, tad jākārto viss atkārtoti. Pa to laiku kamēr gaida, var iesaistīties dažādās organizācijās, tikties ar bērniem, iet uz lekcijām, pasākumiem. Man to sākumā ļoti vajadzēja, jo ar vīru bijām praktiski vieni un emocija sita augstu vilni, tad starp savējiem bija vieglāk. Vēlāk jau viss pierima un arī ar pasākumiem var “iekrist”, jo nezināšanas dēļ nokļuvu ļoti emocionālos, kas vispār visu uzjundīja.

Aizmirsu pastāstīt pašu galveno, mazos bērnu vairs neliek bērnunamos. Jā, viņi nokļūst krīzes centros, bet no turienes ātri vien tiek salikti audžu ģimenēs. Tas starp citu ir arī viens no variantiem, kā paātrināt visu gaidīšanas procesu un tikt pie sava bērniņa ātrāk. Uzreiz kārtot dokumentus gan par adoptētāju, gan audžu mammu. Mēs gan atteicāmies, jo tomēr tas ir risks, ka bērniņš tiks atdots bioloģiskai mammai. Un mums Latvijā ja ir kaut mazākā cerība, ka bērns var dzīvot bioloģiskajā ģimenē, tad Bāriņtiesas darīs visu, lai bērns nonāktu atpakaļ. Diemžēl pat pilnīgi absurdās situācijās. Zināju, ka šo nespēšu pārdzīvot, ja būtu jāšķiras. Bet ir vēl trešais variants, viesu ģimene. Kad bērniņš no bērnu nama viesojas pie jums piemēram pa brīvdienām, bet šis man liekas vairāk tādā gadījumā, ja ir vecāks bērns. Ir arī Mentoru programmas, ka var būt kādam no bērnu namu bērniem Draugs. Tas ir kas līdzīgs, kas Viesu ģimenes status. Šīs programmas varētu interesēt arī vecākus, kuriem bērni izauguši vai nav bērnu, bet nav gatavi kļūt par adoptētājiem. Vēl rindu var “apiet” ja ir kādas audžumammas kontakti un viņa nolemj bērniņu tieši jums atdot. Par šo man stāstīja, ka daudzi tā arī dara, bet man diemžēl neizdevās atrast nevienu mammu, bet arī nebiju sevišķi uzstājīga meklēšanā. Vispār mums Latvijā ir diezgan smaga situācija ar juridiski brīviem bērniņiem, tāpēc arī tās rindas ir tik garas. Jo adoptēt var tikai brīvus bērniņus, diemžēl bieži sanāk, ka kādu no vecākiem nevar sameklēt, ir ārzemēs vai citi iemesli. Tā bērniņi arī dzīvo audžuģimenēs vai vecākie jau bērnu namos.

Vēl nedaudz par sarakstiem, ko sūta no ministrijas. (Tagad ir īstais laiks izslēgt emocijas un uzlikt klapes uz acīm un ausīm, koncentrējoties tikai uz savu mērķi. Man līdz šermuļiem šis viss atgādina pazemojošu dzīvnieku tirgu, bet tāda ir realitāte) Tajos sarakstos ir iekļauta informācija par visa vecuma un veselības stāvokļa bērniem. Tas nekas, ja piemēram vēlaties veselu zīdainīti, jums sūtīs arī info par 16 gadīgu pusaudzi ar visām iespējamām diagnozēm. Visas diagnozes, ja ir izieti izmeklējumi, ir aprakstītas kodos. Ja nav medicīniskās izglītības, neko saprast nevar. Man beigās caur paziņām izdevās atrast vienu pediatru, kuram sūtīju tos kodus un viņš šausminājās, ka Latvijas vecākiem piedāvā bērniņus ar tādām diagnozēm, jo mums nav nekādas atbalsta sistēmas šādiem bērniem un vecākiem, bet uz ārzemēm aizliedza adoptēt. Es vienreiz nezināšanas pēc aizgāju uz vienu pasākumu Kapseļu ielas bērnu namā, kur bija mammas ar šādiem bērniņiem un arī bērnu nama bērni, jo šie īpašie bērniņi diemžēl ir spiesti dzīvot bērnu namos. Es atzīšos godīgi, ļoti ātri aizgāju prom, es neizturēju, man emocijas plūda viļņiem pāri, vēl pāris dienas staigāju ne savā ādā. Jo ne tik daudz es biju izsista no sliedēm dēļ bērniem, cik dēļ mammām, kuras rūpējās par viņiem. Es nezinu vai viņas bija bioloģiskās vai audžumammas, bet es viņas pavēroju un man gribējās raudāt. Es sapratu, ka es tā nekad nevarētu, viņas likās kā cilvēki no citas pasaules, dziļas cieņas un apbrīnas vērti. Kaut protams arī ar bērniem man gāja grūti. Spēlējoties ar viņiem man pieskrēja viens puišelis klāt ar bumbu, es nezināju kā uzvesties. Kaut pēc būtības viņš ir tāds pats bērns kā citi, vēlas priecāties, smieties, spēlēties, viņam vajag tikai vairāk uzmanības. Tā bija smaga, bet domāju vērtīga pieredze, jo no malas, dzīvojot savā pasaulē, to pusi jau neredzi. Vēlāk jau apmēram sāku orientēties pasākumos, jo vispār šīs tikšanās ar audžu ģimenēm un bērniem ir foršas. Es gāju uz organizācijas “Plecs” rīkotajiem pasākumiem. Viņi arī dažādas interesantas lekcijas organizē. Bet nu “Plecs” nav vienīgie, jāmeklē informācija internetā.

Tagad nedaudz iedvesmai mūsu ģimenes stāsts. Tā sanāca, ka ar vīru palikām vieni. Pašiem pie bērniņa nesanāca tik ne dabīgā, ne mākslīgā ceļā un nolēmām iet adopciju. Mēs neesam vairs nekādi jaunie, toreiz bija 45. Vai uzreiz zinājām, ka darām pareizi!? Nē protams! Kā jau minēju, prāts darīja savu un urdīja tos sliktākos scenārijus. Vēl mums sanāca, ka pirmo reizi mūs Bāriņtiesā burtiski izdzina ārā, pazemojot, kas mēs tādi un ko vispār iedomājamies. Tad nomainījās vadītāja un sadūšojāmies iet vēlreiz. Iesniegumā rakstījām, ka vēlamies vienu vai divus vienas ģimenes bērniņus no gada līdz skolas (septiņi gadi) vecumam. Šīs vasaras sākumā es saņēmu kārtējo e-pastu par bērniņiem (tos sarakstus sūta apmēram reizi mēnesi) un ieraudzīju savu bērnu. Es pat uzdrošinājos piezvanīt uz ministriju un pajautāt, kuri mēs esam rindā no tiem, kuri pieteicās. Jo pēc kopējā saraksta bijām kaut kur ap 25. Kā par brīnumu, man no ministrijas laipni izskaidroja, ka diemžēl esam trešie un uzaicinājumu tikties ar bērniņu mēs nesaņemsim. Biju sadrūmusi, bet viesa cerību, ka drīz tomēr tiksim pie sava bērniņa, ka palicis pavisam nedaudz. Bet vasaras beigās man pēkšņi piezvanīja un pajautāja vai vēl ir interese par to bērniņu, bet jāpieņem lēmums ātri. Mēs nākamajā dienā jau aizbraucām iepazīties un pēc pāris dienām dēls jau bija pie mums mājās. Tad tik sākām kārtot visus nepieciešamos dokumentus par pirmsadopciju. Jā, par šo neizstāstīju, jo pareizais process ir tāds, kad iepazīstas, tad 14 dienas domā, šo 14 dienu laikā ir divas reizes jāsatiekas. Tad ir bāriņtiesas sēde par pirmsadopcijas procesu un tad ar sēdes izrakstu brauc pēc bērna. Bet mums satiekoties ar bērnu bija tas klikšķis. Kad iegājām audžuģimenes mājā (pie viņas tobrīd dzīvoja pieci bērni), tad mūsējais uzreiz pieskrēja pie mums un ierāpās vīram klēpī. Nebija jautājumu: a kā tagad un ko, svešs bērns taču. Nē, viņš uzreiz bija mūsējais. Vispār nevienam neradās jautājumi un tāpēc arī nebija nekādu pretenziju, ka ņēmām dēlu uzreiz pie sevis. Kā izrādījās vēlāk, pirmā ģimene no viņa bija atteikusies, otrajai audžumamma atteicās atdot, jo no iepazīšanās bērns atbraucis noslēdzies sevī, tā arī neviens neuzzināja, kas tur notika. Kad mēs ar dēlu satikāmies, viņam bija gandrīz trīs gadiņi. Arī mēs par viņu neko nezinājām, viņš nebija izgājis nekādus ārsta izmeklējumus, vien pediatra slēdziens: gandrīz vesels, nekāda ārstēšana nav nepieciešama. Mūs nenobiedēja tas, ka gandrīz savos trijos gados pilnīgi neko nerunāja, vien tikai mmmmmm skaņas buldurēja, nešķīrās no knupja arī pa dienu, labprāt kopā ar jaunākajiem bērniem dzēra no pudelītes pienu un protams skraidīja pamperī. Bet es vienmēr atcerēšos to sestdienas rītu sešos no rīta pēc pāris nedēļām, kad viņš pirmo reizi mani pasauca: MAMMA!

Ir pagājis pusgads. Attīstībā ir noķēris jau savus vienaudžus, runā vēl daļēji savā valodā, bet mēs visu saprotam. Zin savu jauno vārdiņu un uzvārdu, zin kā sauc mammu un tēti. Tagad sācies Kāpēc periods, spēj tik atbildēt uz visiem jautājumiem. Bet galvenais, ka neskatoties uz visu, kam viņš ir izgājis cauri, viņā nav ne grama agresijas. Kad atbraucām mājās, viņu saskrāpēja mūsu vecā, izlepusī kaķene, tad puikam bija tikai tāds liels izbrīns par to. Un es varu katru dienu apbrīnot viņa absolūto mīlestību uz visu. Viņš mīl visus, mūs, opīti, dzīvniekus, puķes, rotaļlietas, pat zivtiņas veikalā un kaķi uz bildes. Mīl no sirds, jo tā tam ir jābūt.

Viktorija

Publicēts

Atgriešanās pie pamatvērtībām

Es jūtu šo procesu ļoti izteikti sevī pašlaik. Atkal ielūkojos Svētajos Rakstos- gan Vēdās, gan Bībelē, Korānā un citos. Es atgriežu savā dzīvē apzinātu lūgšanu, jo tā bija palikusi otrajā plānā aiz meditāciju praksēm un, jāatzīst, palikusi drīzāk tāda tehniska.

Domāju par kolektīvās lūgšanas rītiem. Domāju par Kristus enerģiju un tās nozīmi šajā laikā, par jēdzieniem Pēdējie Laiki, graudu atdalīšana no pelavām, Kristus atgriešanās, par dvēseles glābšanu, jeb pestīšanu, ko šis jēdziens nozīmē patiešām.

Ar kristietību es uzsāku savus garīgos meklējumus, bet ātri vien jau biju budisma pasaulē, aizrautīgi meklējot visos iespējamos virzienos sev saskanīgu redzējumu, tad sekoja Blavatskas, Rērihu filozofijas virziens, kas pārgāja new age dažādu strāvojumu izpētē. Domāju, ka daudziem šis ceļš ir gājis līdzīgi, taču šodien ir jāmācās visur ieraudzīt kodolu, nolobīt visus tos uzslāņojumus, klātpiedomājumus, izkropļojumus, puspatiesības.

Pēdējie mani ieraksti ir par atvērtu sirdi, par pateicību un šodien biju domājusi rakstīt par lūgšanas spēku. Piefiksēju, ka tās ir pašas vienkāršājās pamatlietas jebkurā mācībā vai reliģijā: Mīlestība, pateicība un lūgšana, kā došanās pretī Dievam, kā ticības apliecinājums.

Tik elementāri, taču aktuālāk kā jebkad.

Mūsu visu saprast un analizēt gribošais prāts, zinātkāre un ziņkārība, ieved mūs informācijas džungļos, kuros mēdzam tā sapīties un apmaldīties, ka aizmirstam tās vienkāršās pamatvērtības, pie kurām jāturās vienmēr, lai no šiem džungļiem vienmēr varētu atrast atpakaļceļu.

Prāts tik konstruē jaunas hipotēzes, jaunus pasaules uzskatus, tad viļās un atmet, meklē un būvē kaut ko jaunu, un tā pa apli.

Tieši šobrīd jūtu pieklusumu džungļos. Daudzi sadzird kluso iekšējo saucienu atgriezties Mājās. Pārstāt uz brīdi maldīties, meklēt, rosīties, ķert un grābt. Atslābt, atcerēties, kas tev jau ir un vienmēr ir bijis. Pielikt klāt visu to pieredzi, ko esi atradis ceļā. Atnākt atpakaļ pie sevis, atvērt sevi pasaulei un būt, kas patiesībā esi.

Publicēts

Pārdomas par meklētājiem

Pārdomas par meklētājiem, jeb kā var atpazīt kur patiesībā esam

Vai man vienai šķiet, ko cilvēki cenšas slēpt, arvien vairāk top redzams? Arī cilvēku Ego izpausmes, neizstrādātās programmas, neizdziedinātais un neizstrādātais?

Pēdējos mēnešus esmu tādā vērotāja pozīcijā, skatoties gan uz to, kā dažādi meistari mērās ar kronīšiem, gan, cik dažādās izpausmēs fontanē meklētāju Ego…

Piemēri maniem vērojumiem

1. Kādā kolēģes grupā, pēc tam, kad viņa atcēla kursu, piedāvājot pārcelt samaksu uz nākamo vai atgriezt naudu, sākas komentēšana:

– Cik žēl, ES tā gaidīju, MAN to tik ļoti vajadzēja…

– Vai tad Augstākajiem Spēkiem ir svarīgs dalībnieku skaits? Pat izcils orķestris spēlēs vienam skatītājam…

– palūgsim visi kopā, lai kurss tomēr notiktu, varbūt tomēr kaut kad varētu…

2. Kādā populāra meistara grupā, kur ir vairāki tūkstoši dalībnieku, viņš atcēla iepriekš paredzēto kopmeditāciju. Un tur sākās tāda vārīšanās: kā tā drīkst, MĒS tā gaidījām, ieplānojām savu vakaru, nav labi nepildīt solījumus utml…

3. Nesen man tuva ģimenes ārste pēc 20+ gadiem atstāja savu ārsta praksi, lai sekotu savai sirdij un pārceltos uz Vidzemes laukiem. Viņa atļāvās negaidīt pensiju, lai sekotu sirdsbalsij, laicīgi visus brīdinot par šo lēmumu. Kā, jūs domājiet, kas sekoja? Pārmetumi, sašutums, vainošana un ”kā, ES bez jums?”, ”tikai jūs visu par MANI ziniet..”, ”kur ES tagad sameklēšu kādu?”, un tās reizes, kad atskanēja pateicības un laba vēlējumi vārdi bija ļoti, ļoti retas.

Neizplūdīšu, aprakstot savas sajūtas, vērojumus, secinājumus, vien vēlos piebilst, ka, lai varētu SĀKT sevi uzskatīt par garīgu cilvēku, ir jānonāk sirds līmenī. Jāatver tā pietiekoši, lai sajustu, ka nekas nenotiek tāpat vien. Ka visā ir Dieva griba un kārtība. Ka arī meistari seko saviem impulsiem, savam resursu stāvoklim. Ka tikai no sirds līmeņa mēs spējam vispirms padomāt par otru, par citiem, un tad par sevi.

Kā tu reaģē, piemēram, kad atceļ koncertu, nepaskaidrojot iemeslu un atgriež naudu? Vai lidmašīnas reisu? Kāda būtu Tava reakcija uz līdzīgu situāciju? Sašutums, neizpratne, nožēla, vainošana?

Vai Tu saproti, ka, lai arī pašlaik kaut kas nenotiek pēc tava plāna, tu vienmēr vari pieņemt un ieplānot ko citu. Iespējams, vēl kaut ko vērtīgāku priekš sevis vai priekš savas ģimenes. Vai priekš pasaules.

Pirmais variants vai otrais?

No malas šķiet, ka cilvēkam, kurš vienkārši sēž un vada meditāciju, stundiņu no ekrāna kaut ko translē, tas neko daudz nemaksā. Tas izskatās tik viegli, ka daudzi safanojas un grib tāpat.

Tie cilvēki otrā pusē labākajā gadījumā nojauš, ka ir otra puse un, ka tas nemaz nav tik viegli un vienkārši kā izskatās. Taču tie, kas to dara ikdienā, zina, ko nozīmē caur sevi caurvadīt enerģijas. Citreiz pēc tādas stundiņas nedēļu esi ”off”. Bet Tu neskrien un nevienam nestāsti, ko tas tev maksā, kādi ir enerģētiskās pārslodzes stāvokļi.

Man ir bijušas reizes, kad es knapi dzīva aizeju uz semināru, pirms durvīm ievelku elpu un lūdzu Dievu, lai nenogāztos, ieejot, sajūtu, kā ieplūst spēks un enerģija, bet, kad pēdējais dalībnieks ir izgājis pa durvīm, pēdējiem spēkiem saņemies izsaukt taksi. Tas bija sen. Laikā, kad tikai mācījos būt par labi noskaņotu instrumentu Dieva rokās. Toreiz man ļoti palīdzēja no Augšas, jo pienākuma apziņa bija spēcīgāka pat par saprāta balsi, par iekšējo nemaz nerunājot.

Tagad ir daudz savādāk. Ir vadība, ir impulss, sajūta. Un, ja neesi resursā, tad apzinies, ka vispirms skābekļa maska ir jāuzvelk sev. Ka resursa stāvoklī, tava spēja caurvadīt enerģijas un darīt savu darbu, būs daudzkārt jaudīgāka, varēsi iedot vairāk.

Vēl šobrīd ļoti mainās energoapmaiņas vide un mums ir jāpārkārto visi saziņas un mijiedarbības līmeņi. Jo šī krīze skar ne tikai zemes resursus, bet arī enerģētiskos. Taču par šo citu reizi…

Taču,

Turpinām būt! Inta

Publicēts

Analoģija

Ziemā parasti sēju mikrozaļumus uz palodzes. Atradu sēkliņas no pagājušā gada un iesēju, varbūt sadīgst.
Sāka dīgt uzreiz, taču asniņš nespēja atsvabināties no pārāk cietās sēkliņas un turpināja stīdzēt arvien garāks. Ja mēģināju palīdzēt, saspiedās lapiņas- sēklas apvalks bija pārāk ciets. Kaut kāda kļūda, jo dabā asniņš vienmēr nomet veco apvalku. Varbūt sēkliņas pārkaltušas par ilgu gaidot dīgšanu?
Vai tiešām sēkliņas neatradīs spēku atsvabināties, turpinās stīdzēt līdz mirs, vēl nezinu, taču vērojot šo neierasto procesu, ieraudzīju tik daudz līdzīgā daudzu cilvēku pašreizējos procesos.
Ir dīgšanas process, ir stīdzēšana pretī gaismai, ir vēlme nomest veco un nevajadzīgo apvalku, bet …Kādam nav spēka, kādam drosmes, kādam zināšanu un gribas.
Var stādiņus novietot vairāk gaismā, var apliet, bet noraut veco, cietu apvalku, netraumējot stādiņu, nevar. Ir lietas, ko var izdarīt tikai pats…

Publicēts

Pārdomas par ūdeņiem

Pēdējā laikā daudz ir sarunu ar domubiedriem par to, kur iet pasaule, kā attīstās notikumi un mainās pati Māte Zeme. Vērot un mēģināt saprast, kam tā gatavojas.
Kādas ģeopolitiskās un fiziskās pārmaiņas mums stāv priekšā… Uz kurieni pārvietojas cilvēku masas? Kādas dvēseles izvēlas konkrētus virzienus? Kādi scenāriji gatavojas konkrētām teritorijām?
Nē, prognozes nebūs šoreiz 🙂 Šodienas pārdomu tēma ir ūdens. Lai arī plānoju beidzot piesēsties un uzrakstīt nelielus pārskatus par savu Āzijas ceļojumu un konkrēti par Maldīvām, to tad pēc tam, jo domas manas ir ap un par ūdeni.

Visas vietas, kur jūtu dziļu kontaktu ar Māti Zemi, svētlaimīgu un piepildītu sajūtu, vietas, kur varu un vēlos ilgstošāk uzturēties ir saistītas ar ūdeni. Un nevis ar jūru vai okeānu, kas arī ir jaudīgs spēka avots, bet ar iekšējiem ūdeņiem.
Visas manas spēka zemes – Latvija, Gruzija/Armēnija un Bali ir par lieliem saldūdens krājumiem. Latvija ir avotu, upīšu un strautiņu zeme, abās minētajās Kaukāza zemēs, ūdens ir pieejams par brīvu, to dzer no krāna, teju uz katra krustojuma ir vietas, kur var padzerties, simtiem strautiņu un upīšu ar strukturēto, kūstošā sniega vai ledāja ūdeņiem nāk lejā, un Bali skaņa man ir ne tikai skaļās džungļu skaņas, bet gan pastāvīgi fonā esošā ūdens čalošana no tērcītēm, strūklakām, rīsu laiku apūdeņosanas sistēmām.
Esmu bijusi Tenerifē, kur ūdeni iegūst senā veidā no lietusūdens, Kiprā, kur līdzīga sistēma, bet ar to nepietiek, tāpēc abās vietās ir uzstādītas ūdens atsāļošanas sistēmas, bet pāri palikušais sāls koncentrāts tiek iegāzts jūrā, kur lielā ātrumā sagrauj ekosistēmu. Tas pats ir ar Maldīvām, kur jau ir vairākas salas, kuru glaunie resorti slēdzas ciet, jo sāls koncentrāta rezultātā savairojušās aļģes ir aizaudzējušās smukās pludmales. Slavenajā Santorini salā nav ne grama saldūdens. Un vēl daudzās Grieķijas salās. Kurās Grieķijas salās ir saldūdens, varbūt kāds zina? Uz daudzām salām ved saldūdeni, uz citām uzstāda atsāļošanas iekārtas…Bet, ja kādu iemeslu dēļ nav elektrības, tad nav arī ūdens…
Mana draudzene Valentīna pašlaik ir Azoru salās un sūta man video ar kūpošajiem avotiņiem, čalojošajiem strautiņim, ūdenskritumiem un baseiniem. Sajūtu to vietu, kā ļoti svētīgu un jaudīgu. Māte Zeme šajās vietās ļoti spēcīgi izpauž savu enerģiju. Termālie avoti vispār ir divu stihiju – ūdens un uguns, satikšanās.
Pietam, ja runājam par salām, tad, lai arī varētu sajust kaut kādu izolētības sajūtu, tomēr uz mazākajām salām, nav vai ir pavisam neliels rūpniecības īpatsvars, jo loģistika ir dārga. Tāpēc uz tām ir saglabājies vairāk pirmatnējīguma- lauksaimniecība, zivsaimniecība, amatniecība un rimtāks, dabiskāks dzīves ritms…

Man ūdens ir akā, lejā dīķī, netālu ezerā, dzeršanai braucam pakaļ uz Bānūžu svētavotu un šķiet, ka ūdens ir tik elementāra, brīvi pieejama lieta, ka par maz to novērtējam. Jo bez ūdens dzīvība vispār nav iespējama. Tādas lūk, pārdomas un pateicība ūdenim!
Bet, tu padalies ar savām sajūtām ceļojot, un iesaki kādas salas, kur ir ūdens tilpnes, avoti!

Publicēts

Pateicība – Pasaules alga

Pēdējā ēterā es atkal aizķēru tēmu par to, ka no 200 klātesošajiem tikai daži uzraksta kādu komentāru un pasaka paldies…

Šo esmu ievērojusi latviski runājošajā auditorijā jau daudzus gadus un katru reizi ir tā sajūta, ka cilvēki paši sev zāģē kājā, bet kārtējo reizi atgādināt negribas, lai nedomā, ka es tik ļoti alkstu novērtējuma.

Jo tā nav. Protams, ka tas ir patīkami, un man ir svarīga atgriezeniskā saite, lai labāk izprastu cilvēku procesus un vajadzības, tomēr, īpaši atvērtajos ēteros, kas tāpat ir desmitās tiesas daļa, nav nekādu gaidu pēc pateicības man personīgi.

Tā kā viena no manām galvenajām šīs dzīves izpētes tēmām ir energoapmaiņa, jebkuru novirzi un nepareizību ļoti labi izjūtu. Tādēļ ir sajūta, ka cilvēki sevi apdala, neuzrakstot, nepasakot paldies.

Šodien pēdējā Sofosa ēterā uzslēdzu vietā, kur skanēja tādi vārdi:

”Ja no klienta/pacienta nāk pateicība, tad dziedināšanas process notiek daudz ātrāk, Ja norēķins ar dziednieku notiek tikai ar naudu, tad papildus tiek maksāts ar savu enerģiju…”

Viss šajā pasaulē ir par energoapmaiņu, tikai daudzi vēlas palikt patērētājos un ar putām uz lūpām bļaut, ka garīgās zināšanas un enerģija ir par brīvu.

Tā ir atsevišķa tēma, šeit vien iedošu tādu piemēru.

Matemātikas skolotājs saņem algu par to, ka dalās ar zināšanām, ko pats nav izdomājis, vai ne? Algu viņš saņem par savu ieguldīto laiku un enerģiju zināšanu apguvē un nodošanā tālāk. Vai kāds maksā % Pitagoram un citiem matemātisko zināšanu ienesējiem šajā plānā? Visdrīzāk pat pateicību neizjūt. Kā parasti.

Tādēļ naudu ņem par savu laiku un savu enerģiju, nevis par zināšanām, kas, patiesībā ir universālas un pieder Dievam. Kāds tikai tās ir ienesis, šeit, Zemes plānā.

Ko vēlos teikt? To, ka nauda ir horizontālā energoapmaiņa ar starpnieku šeit, dualitātes matricā, bet Pateicība ir vertikālā energoapmaiņa ar struktūrām, Spēkiem un Visumu. Tādēļ Pateicības prakse ir būtiska jebkuras reliģijas sastāvdaļa. Nepateicīgs patērētājs nekad neuzzinās, ko nozīmē pārpilnība, veiksme, Dieva labvēlība un prieks, ko var piedzīvot pareizi, līdzvērtīgi dodot un saņemot- no Dabas, no cilvēkiem, no Pasaules!

”Nepateicība, – pasaules alga”, alga, ko Dievs saņem no pasaules. Ļoti ceru, ka tas mainīsies.

P.S. Jā, daudzi tā saka- es nesaku skaļi, bet sirdī pateicos. Protams, ka tas jau ir labi un ne vienmēr ir jāsaka skaļi. Katru rītu un katru vakaru es to daru savās iekdienas praksēs, nerunājot skaļi. Taču atceries arī, ka “…Iesākumā bija Vārds..” Skaņa, vārds bija tas, kas sāka radīt un ienest Dievišķo materiālajā plānā… Izteiktam vārdam ir ļoti liels spēks. Daudz lielāks nekā lielāka daļa no mums aizdomājas. Izteikt, ar nolūku, no sirds- tā jau ir maģija, kas aktivizē matēriju, enerģijas plūsmu, kas sāk izpausties paša dzīvē…

Publicēts

Atvērta sirds

Tālajā 2011.gadā es pieņēmu būtisku savas dzīves lēmumu, iet Sirds Ceļu.

Jo sapratu, ka visu mūžu esmu gājusi loģisko, it kā pareizo, bet vienlaikus, pretestības, cīņas pilno, ego un prāta ceļu.

Tā bija apzināta izvēle un apņemšanās. Taču tas bija tikai sākums. Ceļam, ko turpinu iet, procesam, ko turpinu, paplašinu un mācos vēl joprojām.

Sirds atveras lēnām, kā pumpurs aukstā pavasarī. Caur sāpēm, šaubām un uzdrīkstēšanos, caur dziedināšanos un sevis pieņemšanu.

Toreiz es ieraudzīju, cik daudz ir cilvēku, kas dzīvo traumā, nobruņojoši savas sirdis un paši nemaz to nezina. Vai, nojauš, bet nezina, kā atvērt. Jeb domā, ka tā ir vaļā.

Tā ir viena no lielākajām ilūzijām garīgo meklētāju vidū, jo viņi domā, ka spēja mīlēt ir atvērtas sirds rādītājs. Spēja mīlēt ir ielikta mums šūpulī jau no Dieva. Tā ir Dvēseles īpašība. Taču, vai mēs to esam spējīgi izpaust, dalīties ar to bez nosacījumiem, bez vērtēšanas, bez ”ko saņemšu pretī” gaidām?

Gadiem ejot, šķiet, ka sirds atvēršanas tēma ir jau nodrāzta, jo taču tik elementāra, ko visi taču zina…

Taču pavisam nesen atkal to spilgti ieraudzīju. Šīs aizslēgtās sirdis un to radītās sekas cilvēku, kas jau daudzus gadus iet savu pašizaugsmes ceļu, vidū.

Tā tēma pēkšņi uzpeldēja un ļoti spēcīgi pacēlās pēdējā manā ēterā, jo bez atvērtas sirds tālāk netiekam nu nekādi.

Vēl esmu ievērojusi, ka cilvēki, kam pašiem aizvērta sirds, ar aizdomām izturas pret tiem, kam tā atvērta. Tie apšauba viņu patiesumu, viņu vērtības, viņiem šķiet, ka tur apakšā noteikti ir kaut kas, ne visai labs, jo pie atvērtām sirdīm, kā pie gaismas pievelkas daudzi, tādēļ noteikti tur varētu būt kāda manipulācija vai suģestija, vai nepareizie spēki. Jā, mēdz būt arī tā. Par šo falšo gaismiņu ir cits stāsts, tas māca atšķirt mākslīgo sīrupu no patiešām atvērtas sirds gaismas. Arī spēja izšķirt nāk komplektā ar atvērtu sirdi. Diemžēl, šo cilvēku ar atvērtām sirdīm joprojām ir ļoti maz. Arī garīgo meklētāju vidū. Daudzi to grib, daudzi to spēlē, daudzi ir ilūzijā.

Es gan uzreiz atpazīstu tos, kam ir sirds vaļā. Varu uzreiz nosaukt, jo tad, kad tas ir, tas ir skaidrs kā diena! Ar viņiem ir tik viegli, tik uz viena viļņa, tik patiesi, vienkārši un no sirds! Nav nekādu šaubu, nekādu aizdomu, nekāda saspringuma vai baiļu atklāties un būt pašam. Jo atvērta sirds pieņem un ļauj būt.

Atvērta sirds ir atslēdziņa uz jauno pasauli, uz jauna veida sadarbību un attiecībām.

Un šodien tas ir vēl aktuālāk nekā jebkad agrāk…

Publicēts

Jaunā Gada pārdomas

Kāds būs Jaunais Gads? Cik prognozes un pareģojumus jau esi izlasījis, noklausījies? 🙂

Nu jau kādi 3-4 gadi enerģētiskās prognozes nerakstu, bet toreiz man tas palīdzēja ļoti noskaņoties uz informācijas kanālu, klausīties sevī, ”izpakot”, noformulēt sajusto un, galvenais, izsekot, kā tas strādā, kā realizējas. Tas ļāva vairāk ticēt sev. Tā ir daļa no mana evolūcijas ceļa, kas asina iekšējo radaru, spēju lasīt lauka informāciju. Taču vienlaikus notiek arī apziņas paplašināšanās un izpratne par daudzdimensionalitāti ienāk pašas realitātē.

Kāds būs Tavs Jaunais gads? Tāds, kādu Tu pats radīsi. Zināmā mērā, kāds tas jau ir radīts. Kāds ir tavs iekšējais stāvoklis? Kā tu jūties šodien? Cik daudz Tevī ir baiļu, šaubu, agresijas, nepieņemšanas, cīņas, nolieguma, inertuma, slinkuma? Cik daudz Tevī ir optimisma, pieņemšanas, mīlestības, labsirdības, spēka, harmonijas? Kāda ir šo divu pretējo stāvokļu un spēku attiecība tevī?

Izprotot to, ka cik cilvēku, tik likteņu, scenāriju, tik ceļu, prognozēt paliek pat bīstami. Jo, augot cilvēku uzticības līmenim, pieaug risks, ka prognozei noticēs un par savu to paņems tas, uz kuru tā nemaz neattiecas, jo iedot prognozi visiem nav iespējams. Tā vienmēr būs tikai kāda daļa cilvēku. Pietam, katram un vienmēr ir brīvā griba jebkurā brīdī mainīt savu realitāti. It īpaši jaunajā realitātē.

Jā, daudzi vēl iet pa veco Likteņa sliedi, nespēdami izkāpt no pēdējām mācībstundām, gadiem griežoties vienu un to pašu situāciju un sajūtu šūpolēs. Iesākumā mierinot sevi ar cerībām un ilūzijām, vēlāk, uzvelkot pseidogarīguma mentālo programmu: ”īstajā brīdī viss atrisināsies un notiks pats no sevis”, ”man vēl jāizstrādā šis un jāizstrādā tas”, ”vēl nav īstais brīdis” utml. Prāts izveidos tik loģiskus argumentus, cik vien nepieciešams, lai varētu nedzirdēt dvēseles balsi un turpināt inerces plūdumu.

Ko es ļoti novēroju tieši šajā laikā, kurš spiež pāriet nākamajā līmenī, ka cilvēkiem strauji zūd enerģija, viņi it kā noveco, un paliek arvien blāvāki un tukšāki, ja nespēj iziet no karmiskajām situācijām.

Kā jau vairākkārt esmu rakstījusi, enerģijas dotācijas no augšas personīgām mācībstundām vairs dotas netiek, jo mācību laiks ir beidzies, sācies ir eksāmenu laiks.

Uzsvēršu, ka daloties savās pārdomās, rakstu tikai tiem, kas ir izvēlējušies pašattīstības ceļu. Tātad, mazākumam. Vairākums cilvēces turpina visu pa vecam, tikai straujākā ritmā.

Scenāriji ir ārkārtīgi dažādi. Ir cilvēki, kuri ir ļoti daudz strādājuši ar sevi, viņu apziņas līmenis ir audzis, vibrācijas cēlušās, līdz ar to arī radītspēja un manifestācijas ātrums ir pieaudzis. Taču ir kāda neatrisināta karmiskā lieta, kas kā enkurs arvien vairāk bremzē dvēseli, neļaujot saņemties un ieiet eksāmenu telpā.

Un ir tādi, kuri atnākuši ar mazāku karmisko bagāžu, palaiduši veco, iztiekot bez dziļas rakšanas un informācijas kalniem, ar ”vieglu mugursomu plecos” dodas uz priekšu.

Vakar domāju un ar draudzeni pārrunājām, kā šīm dvēselēm formēsies notikumi. Ja agrākajās enerģijās, kad spiediens Pārejai nebija tik liels, varēja to gumiju stiept ļoti ilgi, kamēr tā neizturēja un plīsa, kā rezultātā notiek sprādziens, pārrāvums, sagrāve, izlāde un notikums piespiež risināt un būvēt savu dzīvi jau nākamajā līmenī. Šajā laikā, tomēr ir kāds, dvēselei neizdevīgāks scenārijs. Eksāmenu telpā tu pats neieej un iestumts netiec. Vilšus vai nevilšus, izvēlies palikt vecajā pasaulē un nekāds apziņas plašums un prātā uzbūvēta ilūzija par paša garīgumu te nepalīdzēs. Teorijai bez darbības vērtība ir maza.

Kas ir svarīgi tiem, kas kārto sesiju patlaban? Par to regulāri dalīšos Youtube un Instagram ēteros brīvā pieejā un ar konkrētāku informāciju kopā ar praksēm Patreon kanālā.

Es ļāvu sev apstāties pāris mēnešus un šim savas dzīves posmam es gatavojos ļoti ilgi, taču tagad arī man ir atkal pienācis laiks darīt un doties jaunajā. Gan par šo posmu, gan par Āzijas ceļojuma iekšējiem un ārējiem piedzīvojumiem, gan par nākamā perioda plāniem pavisam drīz… Skauju!

Inta

2023.gada 2.janvāris

Publicēts

Saulstāvju nakts pārdomas

photo1671687360

Daudz informācijas, pareģojumu, baiļu, gaidu un cerību ir apvītas tieši ar šī gada Saulstāvju datumu. Tas tiek uzskatīts par 2012.gada neizdevušās pārejas vēlreizējo, šoreiz it kā galīgo divu pasauļu atdalīšanas robežpunktu.

Informatīvajā laukā ir daudz versiju par to, kas tad īsti notiek, un kā tas ietekmē katru no tiem, kas ir izvēlējušies iet savu pašizaugsmes ceļu. Es ar pareģojumiem neaizraujos, jo arvien vairāk sāku saprast, kā darbojas daudz variantu telpu, un cik dažādi var izspēlēt katra individuālie scenāriji un formēties tā realitātes telpa, ko katrs redz, un ko piedzīvo.

Starp citu, ko redz un, ko piedzīvo arī var būt pavisam atšķirīgas pieredzes.

Jā, es biju plānojusi vadīt Saulstāvju meditāciju, bet bija iekšēja pretestība, tādēļ uzdevu sev jautājumu, kas notiek? Kā es sajūtu šo Saulstāvju laiku?

Pat pavisam reti ielūkojoties sociālajos tīklos, man ir sajūta, ka meditācijas šīs dienas vada visi un tas pat rada zināmu viļņošanos laukā. Tāds būtisks datums, jāmeditē, jāvairo gaisma, pie kā iet, kuru meistaru izvēlēties, utt.? Es pat jūtu tādu kā ažiotāžu un konkurēšanas enerģiju, un atkal cilvēkiem ir jāizvēlas, jāsadalās cēla pienākuma vai ieraduma, tradīcijas labad.

Jūtu, ka šogad daudzi, līdzīgi kā es pati sajūt, ka šis laiks ir sava veseluma kopā savākšanu, savas enerģijas kopā savākšanu, ko var izdarīt tikai noņemot ārējo rosību, aktivitāti, burzmu, kairinātājus.

Mana paziņa Kanādā no 21.-1.01 dodas Vipasanas retrītā un, kad viņa man to stāstīja, tad mani pāršalca doma, ka šī nu ir ģeniāla ideja retrīta organizētājiem, jo nekas labāks šim laikam nevar būt.

Mēs bieži kļūstam sava ieraduma, paši savu radīto tradīciju vergi un aizveram durtiņas sirds balsij. Rīkojamies inerces, nevis iekšējo sajūtu vadīti.

Vakar ar draudzeni runājot par šī gada nogales tumsas koncentrāciju, viņa teica, ka Latvijā pati daba ar skaisto ziemas baltumu, atbalsta cilvēkus šajā laikā, cik vien spēj. Jā, baltais sniegs nolīdzina visus negludumus, apsedz nesmukumus un rada tādu monohromu harmoniju, kura nododas arī mums.

Protams, ka katram savs. Es jau rakstu tikai mazam procentam to dvēseļu, kuras iet savu evolūcijas ceļu. Absolūtais vairākums gaida tradicionālos Ziemassvētkus, lai ko tie katram nozīmētu.

Tādēļ runāju tikai par savām sajūtām, kaut arī runājoties ar Savējiem, zinu, ka neesmu viena.

Daudzus gadus ap 28.decembri organizēju Savējo kopā sanākšanas un sadziedāšanās dienu. Šogad bija skaidra sajūta, ka, ja organizēšu, tad ne ātrāk par 5-6.janvāri, kad tie procesi astrālajā plānā, kuri tagad notiek (un tur ir tāda ballīte, ka helovīni atpūšas), būs pierimuši.

Lieli masu pasākumi, pulcēšanās ļoti pastiprina šo astrālā plāna klātbūtni. No organizētāju puses ir jābūt ļoti lielai apzinātībai, spējai redzēt, saprast, kas notiek, un daudz enerģijas, lai noturētu lauku, lai kopģenerētā enerģija paliktu dalībniekiem un nonāktu tur, kur tai būtu harmoniski jānonāk – pie Gaijas.

Daudzi sajūt, ka es te ļoti caur puķēm runāju, taču, kam jāsaprot, sapratīs. Vai vismaz nojautīs.

Mana galvenā motivācija šo uzrakstīt ir tikai viena, – kārtējo reizi atgādināt: klausies tikai sevi.

Ja pāris iepriekšēji gadi bija eksāmenu laiks, kur kārtojām tos priekšmetus, kurs bija jāsaprot, kas notiek un jāveic apzinātas ārējas izvēles attiecībā uz sevi, savu ķermeni, savu pozīciju, tad pašreizējais eksāmens ir iekšējām izvēlēm. Klausīt sevi, vai klausīt citus, sekot sev, vai sekot citiem (arī tradīcijām, ieradumiem).

Atcerieties, ka dzīvojam duālā pasaulē un arī sniegotā pasakā aiz loga ir simtiem pelēkā un baltā nokrāsu…

Matemātikas eksāmenā ir vairāku veidu uzdevumi: ir tādi, kur ir vajadzīgas konkrētas rēķināšanas prasmes un zināšanu pielietošana. Ir uzdevumi, kur ir jāzina likumi- teorēmas un aksiomas. Un ir uzdevumi, ko sauc par uzdevumiem ”ar āķi”, kuros ir ar nodomu ielikta maldināšana, lai cilvēku atbrīvotu no domāšanas rāmjiem un formulām, liktu viņam iziet no šabloniem un piespiestu domāt pašam.

Lūk, tagad notiek šī eksāmena daļa. Visa Telpa, ieskaitot caur visu plānu Spēkiem un zemes meistariem, tiek doti šie uzdevumi. Caur kādu avotu tas nāk kā izteikta maldināšana un nepatiesība, caur kādu kā puspatiesība, caur kādu kā patiesības neatklāšana.

Pār pasauli ir pārklāts maldu plīvurs (Морок), kuram cauri var iziet tikai ļoti uzmanīgi klausoties sevī.

Starp citu, es visu šo gadu pati neesmu izgājusi nevienu enerģētisko kursu, esmu atslēgusies no 95% kanālu un meistaru enerģijām, par kuriem vismaz šad tad interesējos. Neklausos pat tās enerģētiskās prakses, kas ir brīvā pieejā, no tiem meistariem, kas man ir tuvajā lokā.

Es savācu visu savu enerģiju pie sevis, attīrot sevi no visa, kas neesmu es. Jo tikai savā veselumā un savā autentiskumā, es varu tikt tālāk.

Par šo laiku, par maldināšanu, par izšķiršanu un to, kā to eju es, padalīšos vienā no nākamajiem ēteriem telegram kanālā.

Interesanti, ka kristīgā tēma par klusiem, mierīgiem un gaišiem Ziemassvētkiem, ir tā, kas šķiet visvairāk iederīga šī gada nogalē. To arī no sirds novēlu! Esam!

Valodas